Abernetijs: "Nebaidāmies ne no viena"

Jauns pakāpiens karjerā

Šis ir tavs otrais profesionāļa gads? Kur pavadīji pirmo?
Jā, tā tas ir – šī ir otrā sezona manā profesionālajā karjerā. Pagājušajā sezonā spēlēju Nīderlandē komandā ar nosaukumu "Matrixx Magix". Ieguvu labu pieredzi, aizvadīju labu sezonu un tagad esmu šeit.

Kā izdevās nonākt "Baronā"?
Mans aģents runāja ar cilvēkiem klubā, un tā tas arī notika. Pats vēl paskatījos dažādus video internetā. Novembrī ierados Rīgā. Pirms tam biju savās mājās Indianā un gaidīju kādus variantus. Bija gan arī vairāki citi piedāvājumi, piemēram, no Somijas, bet izlēmu nogaidīt. Bija tādi varianti, ka uz vienu vietu klubā es biju viens no diviem kandidātiem, un arī tos neizdevās īstenot.

Nebija grūti tik ilgi gaidīt? Nebija brīdis, kad parādījās domas par to, ka varētu mest basketbolu pie malas?
Nē, nevienu pašu brīdi nepieļāvu tādu iespēju. Pēdējā iespēja, par ko domāju, bija spēlēt NBA Attīstības līgā. Manā štatā tieši ir D-līgas komanda. Tā vienmēr bija iespēja, taču mēs ar sievu pavadījām lielisku laiku Eiropā pagājušajā sezonā, mēs iemīlējām Eiropu un gribējām arī turpmāk apskatīt pasauli, būt citās kultūrās. Protams, tas bija sarežģīts laiks, bet es palīdzēju savam tēvam darbā ar bērniem. Paralēli uzturēju sevi formā, lai jebkurā brīdī būtu gatavs doties spēlēt. Burtiski dažus brīžus pirms parakstīt līgumu ar D-līgas komandu nāca piedāvājums no "Barona", apsvēru to un sapratu, ka tā ir labākā iespēja, tāpēc arī to pieņēmu.

Kāda vispār ir pašu amerikāņu attieksme pret Attīstības līgu? Vai pastāv uzskats, ka tur ir vājāks līmenis nekā Eiropā vai jebkur citur pasaulē?
Nē, nekādā gadījumā. Attīstības līgai Amerikā ir lieliska reputācija, jo tajā spēlē daudzi patiešām labi spēlētāji un ir iespēja redzēt to, kā tos puišus, kuri ir pietiekami labi, izsauc kāds NBA klubs. Protams, arī otrādāk – dažus nosūta no NBA uz Attīstības līgu, lai uzkrātu lielāku pieredzi un atkal tiktu pie iespējas tikt uz NBA. Līgā ir ļoti liela konkurence, un tā var kalpot par labu atspēriena punktu, lai nokļūtu, ja ne NBA, tad kādā labā komandā Eiropā.

Ieradies šeit reizē ar diviem citiem amerikāņiem – Čārlzu Roudsu un Koriju Smitu. Kāpēc, tavuprāt, viņiem neizdevās noturēties komandā?
Domāju, ka tam ir vairāki iemesli. Uzskatu, ka neviens no viņiem tā īsti neiederējās mūsu komandā. Čārlzs ieradās "Baronā" uzreiz pēc koledžas un nekad nebija spēlējis Eiropā. Lai pierastu un iekļautos Eiropas basketbolā, manuprāt, vajadzīgs vairāk laika. Arī Korijs nevarēja īsti iejusties. Cik zinu, Korijam arī pašreiz nav darba un nezinu, vai vispār viņš vēl taisās spēlēt. Katrā ziņā labāk priekš viņiem pašiem šajā gadījumā bija doties mājās. Pāris reižu esam pa elektronisko pastu sazinājušies, bet neko sevišķi daudz nemāku teikt par viņiem šobrīd. Čārlzs vēl ir jauns un ar milzīgu potenciālu, tāpēc, ja arī viņš šobrīd nekur nespēlē, tad viņš noteikti to darīs nākamajā sezonā.

Ja jāsalīdzina Nīderlandes un Latvijas basketbola līgas...
Man ļoti patīk Latvijas līga. Domāju, ka lielākā atšķirība starp Latvijas un Nīderlandes līgām ir tā, ka šeit vietējie spēlētāji ir daudz, daudz labāki nekā holandieši. Pagājušajā sezonā Holandē es spēlēju komandā kopā ar vēl septiņiem citiem amerikāņiem... Amerikāņi tur dominē, tāpat kā tas mēdz būt arī citās Eiropas līgās, piemēram, Vācijā. Spēles stils Latvijā ir acīmredzami citādāks, tas vairāk ir vērsts uz komandas spēli, un man tas patiešām patīk. Vēl viena lieta, kas man ļoti patīk "Baronā" ir tā, ka mēs šogad spēlējām trīs dažādās līgās – Latvijas līgā, Baltijas līgā un Eirokausā. Pēdējā no tām mums bija jāspēlē pret Maskavas "Dinamo", Kazaņas "Unics" – Eiropas mērogā teicamām komandām. Un, lai progresētu, ir jāspēlē pret labākajiem. Tāpat arī gan Baltijas, gan Latvijas līgas ir spēcīgas, tā kā, ja tā godīgi, grūti pat salīdzināt līmeni ar Nīderlandi.

Jāspēlē kā komandai

Šobrīd sanācis tā, ka esi vienīgais amerikānis "Baronā". Jauna pieredze.
Jā, tas ir citādāk nekā līdz šim man bijis. Taču ļoti pozitīvi ir tas, ka komandā ir arī Patriks Okafors, kurš, lai arī ir dzimis Nigērijā, bet uzaudzis Amerikā, līdz ar to mums ir ļoti labs kontakts. Patiesībā jau arī visi pārējie komandas biedri ir lieliski džeki, un es nejūtos pārāk citādāks, lai arī angļu valoda komandā nav pirmā valoda. Džeki ir forši, tā kā nejūtos kaut kādā veidā atstumts malā, un atmosfēra komandā noteikti ir pati labākā.

Kāda bija kluba vadības nostāja pēc izkrišanas no Baltijas līgas un netikšanas izslēgšanas spēlēs?
Viņi noteikti bija sarūgtināti, tāpat kā mēs – spēlētāji. Jutām, ka ne tikai vajadzētu, bet arī varam iekļūt izslēgšanas spēlēs, bet tas bija ļoti sarežģīti. Spēlētāji bieži mainījās, tāpat notika treneru nomaiņa. Katrā ziņā kluba vadība netrakoja.

Cik noprotams, "Baronam" galvenais mērķis tik un tā bija Latvijas čempiontitula nosargāšana...
Jā, un domāju, ka Baltijas līga mums palīdzēja tādā veidā, ka ieguvām pārliecību par saviem spēkiem. Nospēlējām solīdi pret labām komandām, piemēram, Lietuvas grandiem, bet sezonas beigās lietas vienkārši nenotika tā, kā gribējām. Paši zaudējām vairākas spēles, ko vajadzēja uzvarēt, piemēram, pret Tartu savā laukumā. Mums vienkārši psiholoģiski jātiek pāri netikšanai Baltijas līgas izslēgšanas spēlēs un jāizmanto tā pārliecība, ko ieguvām, lai cīnītos par Latvijas čempiontitulu.

Latvijas čempiontituls – cik reāli to ir izcīnīt?
Domāju, ka tas noteikti ir sasniedzams mērķis. Pēc izstāšanās no Baltijas līgas tas ir viss, kas mums palicis. Mums palikušas trīs spēles regulārajā sezonā un, uzvarot tās, krietni uzlabosim situāciju tabulā, kas dos priekšroku izslēgšanas spēlēs. Mums jāspēlē visiem kopā, kā komandai. Domāju, ka svarīgākā lieta ir aizsardzība – ar labu aizsardzību varam uzvarēt.

Kurš būtu neērtākais pretinieks, ko negribētos redzēt līdz finālam?
Acīmredzot, tie ir Rīgas ASK. Pēdējās divās spēlēs viņi mūs ir uzveikuši, tas ir galvaspilsētas derbijs. Bet arī pārējās komandas ir labas, piemēram, VEF pārliecinoši uzvarēja ASK – katrs var uzvarēt katru. Bet mēs nebaidāmies ne no viena – ar ASK esam spēlējuši šosezon jau tik bieži, tā kā zinām viņu spēli.

Kāpēc tik smagas spēles sanāca pret "Valmieru" un "Zemgali"?
Lēni sākām. Tai skaitā uzbrukumā, bet pats galvenais tomēr bija aizsardzība – nespēlējām tādu aizsardzību, kādu mums būtu jāspēlē. Tāpēc sanāca tik grūti pirmie puslaiki. Tomēr labā lieta ir tā, ka nepadevāmies, īpaši pret "Valmieru", kad puslaikā zaudējām pat ar 15 vai 16 punktiem. Nenolaidām galvas lejā, turpinājām spēlēt un uzvarējām. Arī tādas spēles dod pārliecību par saviem spēkiem. Ja lieta neiet tā, kā tu gribētu, ir viegli padoties, bet šajā gadā tik bieži esam spējuši saņemties pat tad, kad puslaikā esam bijuši lielos iedzinējos.

Kārli Muižnieku Jaunā gada priekšvakarā nomainīja Mārtiņš Zībarts. Cik ļoti atšķiras abu treneru darba stils?
Viņi abi ir labi treneri, bet tai pašā laikā pilnīgi pretēji. Mārtiņš ir klusāks un rezervētāks spēļu laikā, bet viņš ir lielisks taktiķis, viņš ļoti labi pārzina spēli. Katrā ziņā man patīk gan tagad pie Mārtiņa, gan iepriekš pie Kārļa. Būtībā jau daudz nekas nav mainījies treniņprocesā, jo viņi abi strādāja kopā arī iepriekš, un Mārtiņam jau bija palikušas iestrādes.

Pie kāda stila trenera vairāk esi pieradis – tāds, kurš bļaustās vai kurš mierīgāks?
Koledžā man bija treneris, kurš bļāva sejā par katru lietu, tā kā pie tādiem treneriem droši vien esmu pieradis, bet nedomāju, ka tas īpaši ietekmē mani pašu, ja man nav tāds treneris. Domāju, ka galvenais ir tas, ka tu zini, ka treneris tev uzticas, atbalsta tevi un rūpējas par tevi. Ar Mārtiņu noteikti jūtos tieši tā, lai arī viņš ir klusāks nekā citi treneri, kas man bijuši iepriekš.

Visu līdzšinējo karjeru biji spēlējis kā pirmais saspēlnieks. Cik grūti bija būt otrajam, jo tāds biji, kad ieradies Rīgā?
(nopūšas) Tas bija ļoti smagi. Kā jau tu teici, es nekad iepriekš nebiju spēlējis komandā, kur laukumā nepavadu daudz minūtes. Tomēr es zināju, ka tāda būs situācija un būšu rezervists, kad braucu šurp. Vienkārši vēlējos atkal tikt pie iespējas spēlēt un uzskatīju, ka šī ir lieliska iespēja to darīt. Darīju visu, ko spēju, lai palīdzētu komandai, un interesanti, kā lietas sagrozījās – biju rezervists, spēlēju pamaz, Giedrs Gusts ir teicams saspēles vadītājs, bet Gusts pameta komandu un pavēra man durvis, lai atkal būtu pirmais saspēles vadītājs un spēlētu vairāk minūtes.

Šobrīd esi pirmais saspēles vadītājs, tai pat laikā bez maz vai vienīgais...
(smaida) Jā, tas ir interesanti, taču gan Armands [Šķēle], gan Uģis [Viļums] mēdz spēlēt pirmā numura pozīcijā, bet tāds īsts otrais saspēles vadītājs mums patiešām nav. Vairāki var spēlēt gan pirmajā, gan otrajā pozīcijā. Pats gan praktiski neesmu nekad spēlējis otrajā pozīcijā, tikai kā saspēles vadītājs.

Gan koledžā, gan pirms tam vidusskolā un tagad "Baronā", šķiet, tavs spēcīgākais ierocis ir trīspunktu metiens – ap 40 procentiem tālo krituši grozā šajā sezonā un iepriekš pat vēl nedaudz vairāk...
Neuzskatu, ka tas ir mans spēcīgākais ierocis. Domāju, ka galvenais ir tas, cik labi spēju vadīt komandu laukumā, izvirzīt labās pozīcijās savus partnerus. Precizitāte, protams, ir laba lieta, bet neuzskatu, ka tas ir mans galvenais uzdevums komandā. Vēlos darīt to, ko no manis prasa, lai komanda izcīnītu uzvaras.

Abernetijs - Lebrons 1:1

Pats esmu redzējis, ka pieproti arī dažādus trikus ar basketbola bumbu. No kā tu to samācījies?
(smejas) Uzaugu basketbola ģimenē – mans tēvs uzvarēja NCAA ar Indianas universitāti pie trenera Boba Naita, kļūstot par pēdējo komandu vēsturē, kas to paveikusi, nepiedzīvojot nevienu zaudējumu visas sezonas garumā. Un, kā jau vari iedomāties, tiku audzināts ar basketbola bumbu rokās. Abi mani vecākie brāļi, kuri ir dvīņi, arī spēlēja basketbolu, un es nepārtraukti biju viņiem līdzās. Ātri iemīlēju basketbolu un daži no mana tēva komandas biedriem rādīja man dažādus trikus. Vēl bija tāda filma "Pistol: The Birth of a Legend" par vienu no slavenākajiem NCAA spēlētājiem Pītu Maraviču – viņš filmas laikā grieza bumbu uz pirksta stundu no vietas, un tas mani iedvesmoja. Diemžēl tādus trikus nevaru izmantot spēļu laikā. (smejas)

Vidusskolā tev izdevās uzspēlēt pret Lebronu Džeimsu.
O, jā... 15 gadu vecumā spēlējām "National Basketball Championships" turnīrā. Pirmajā sezonā spēlējām pret viņiem Floridā un...viņš sedza mani (smejas). Viņš spēlēja visās pozīcijās, tai skaitā kā saspēles vadītājs, viņš bija garāks par visiem citiem, tai pašā laikā arī atlētiskāks. Situācija bija tāda, ka stāvēju pretī grozam uz trīspunktu līnijas, un bumba bija kreisajā pusē. Viņš mani sedza ar zināmu distanci, un es zināju – ja dabūšu bumbu, metīšu pa grozu. Dabūju bumbu, metu, bet Lebrons mani nobloķēja, aizskrēja ātrajā uzbrukumā un efektīgi ietrieca no augšas. Un to izdarīja 15 gadus vecs čalis! Tā kā ar to arī esmu kļuvis slavens, bet zini – es neiebilstu (smejas). Nākamajā sezonā spēlējām pret viņa komandu Memfisā un uzvarējām ar diviem punktiem – viens no maniem komandas biedriem pēdējā sekundē iemeta divus soda metienus. Tā kā rezumējot, man pret Lebronu rezultāts ir 1:1. (smejas)

Viņš ir labākais spēlētājs NBA?
Ir ļoti grūti pateikt, kurš ir labākais, jo arī Kobe ir vienkārši fantastisks. Bet Lebrons ir viens no dominējošākajiem spēlētājiem pasaulē. Jau 16 gadu vecumā varēja redzēt, ka viņš ir īpašs, un viņš to turpina pierādīt joprojām. Viņš vēl ir jauns un lielākie sasniegumi vēl viņam ir priekšā. Kobe jau ir ticis pie čempionu gredzeniem, bet Lebronam vēl jāaizved sava komanda līdz tam. Un tieši tagad viņš ir ceļā uz to.

Dalīties dzīves pieredzē ar citiem

Tavs tēvs [Toms Abernetijs, otrdien ielidoja Rīgā, lai paciemotos pie Toda] vairākas sezonas spēlējis NBA – "Lakers", "Warriors", "Pacers" komandās. Pēc tam pārcēlās uz Itālijas līgu. Kā atceries šo laiku?
Otrajā sezonā Itālijā viņam radās problēmas ar redzi, un viņš nolēma beigt profesionāļa karjeru. Bet es vēl toreiz nebiju dzimis! Mani brāļi, kas ir dvīņi, bija dzimuši, bet es piedzimu uzreiz pēc tam, kad viņš aizgāja no basketbola. Pēc karjeras basketbolā viņš iesaistījās nekustamo īpašumu biznesā, bet viņam tas tā pa īstam nekad nepatika. Viņš nolēma uzcelt basketbola zāli Indianā, kur dzīvojam. Indianā katrs bērns vēlas spēlēt basketbolu, Indianā ir ļoti daudz basketbola tradīciju, un tas ir mīlēts sporta veids tur. Bērni no pieciem līdz 13 gadiem nāk pie mana tēva trenēties katru dienu pēc skolas, viņš visu vasaru veido nometnes, dažādas līgas bērniem, kur spēlēt. Tēvs uzsāka to pirms 13 gadiem, un šis bijis ļoti veiksmīgs laiks viņa dzīvē.

Arī tu pats palīdzēji tēvam pirms brauci uz Rīgu. Tas nozīmē, ka vēlētos būt treneris pēc spēlētāja karjeras beigām?
Jā, noteikti varu redzēt sevi nākotnē, palīdzot savam tēvam trenēt bērnus un arī no biznesa puses skatoties. Nezinu gan vai kādreiz gribētu kļūt par universitātes treneri, jo spriedze ir krietni lielāka, pavadi daudz laika prom no savas ģimenes. Domāju, ka daudz foršāk būtu darīt ko līdzīgu tam, ar ko nodarbojas mans tēvs.

Brāļi vēl bumbo?
Viņi vēl uzspēlē, bet nenodarbojas ar to profesionāli. Viens no brāļiem ir grāmatvedis, bet otrs šobrīd studē un vēlas kļūt par mācītāju. Viņi abi ir dvīņi un ir piecus gadus vecāki nekā es. Abi divi, tāpat kā mans tēvs, ir daudz garāki par mani – varētu būt ap diviem metriem.

Esi viesojies pie cilvēkiem šeit Latvijā, stāstot savu dzīves pieredzi...
Jā, man līdz šim bijušas divas lieliskas iespējas dalīties ar savu ticību un pārliecību dzīvē – vispirms viesojos pie skolas "Harmonija" bērniem, nedaudz vēlāk Mateja baznīcā pie "Mateja Sporta" jauniešiem. Ļoti priecājos par šādām iespējām pastāstīt citiem par to, kas ir svarīgākais manā dzīvē, proti, attiecības ar Dievu.

OK, un pēdējais jautājums – ir jau kādi plāni par nākamo sezonu jau?
Nekādu plānu pagaidām vēl nav. Galvenais mērķis ir izcīnīt Latvijas čempiontitulu, gribu pabeigt sezonu labi, un es zinu, ka mēs to varam izdarīt ar "Baronu". Pēc sezonas runāšu ar aģentu, skatīšos, kādas būs iespējas. Noteikti gribētu spēlēt Eiropā arī turpmāk. Mēs ar sievu vienkārši mīlam dzīvošanu Eiropā. Aizpagājušā gada vasarā apprecējāmies un gandrīz uzreiz bija jādodas uz Nīderlandi. Tā kā mēs sakām, ka visa pagājusī sezona bija mūsu medusmēnesis (smejas)