Kuksiks: "Viss būs štokos!"

Jūnijā pārradies no Amerikas. Sanāca laiks arī atpūsties?
Atbraucu, divas dienas sanāca brīvas un uzreiz bija jādodas uz U-20 nometni. Grūti nebija uzreiz sākt, jo biju gatavojies, ka jābrauc uz šejieni un jāsāk gatavoties čempionātam. Gribu sasniegt augstu līmeni ar U-20 izlasi.

Sezona beidzās paagri. Kā ar trenēšanos līdz atbraukšanai uz Latviju?
Sezona beidzās martā. Ilgi atpūsties nesanāca, jo pēc tam turpinājās treniņi, divas reizes dienā, tai skaitā fiziskie.

Pirmo reizi strādā pie trenera Galvanovska. Kādi iespaidi?
Man patīk. Labs un zinošs treneris. Izpēta pretinieku spēles nianses un sadarbības, mēģina izveidot dažādas sadarbības un kombinācijas, lai sagādātu problēmas pretiniekiem. Pagājušajā gadā trenēja [Raivo] Otersons. Abi ir labi treneri, bet katram ir dažādas metodes. Galvanovskim treniņi ir fiziskāki, pie Otersona vairāk bija taktiskie. Tad jau redzēsim, kas būs labāk.

Amerikā pats spēlēji arī par ceturto numuru...
Sanāca aizsardzībā spēlēt kā ceturtajam, jo uzbrukumā mums ir četri ārējie un viens centrs. Komandā nebija tik meistarīgu ceturto numuru, un es tāds salīdzinoši garš skaitos, tāpēc mani ielika spēlēt šajā pozīcijā. Protams, pašam labāk patīk spēlēt pa āru. Bija grūti aizsardzībā cīnīties pret centriem, daži no viņiem aizgāja uz NBA. Bija sarežģīti, bet vajadzēja piemēroties.

Tagad izlasē tikai spēlēsi pa ārpusi?
Varbūt, ka izmantos arī par ceturto, tad jau redzēs.

Spēlēji "Pac-10", kas ir spēcīgākā konference NCAA. Sanāca uzspēlēt pret Mejo, Bejlesu, Lopezu un citiem spēlētājiem, kuri jūnijā bija NBA drafta desmitniekā. Vai to varēja īpaši manīt?
Viņiem tas viss sākās jau vidusskolā, kad paredzēja NBA karjeras. Atnāca uz koledžu un uzreiz tika dota galvenā loma, viņiem nebija sevišķi jācīnās par vietu un par minūtēm laukumā. Es vidusskolā nebiju īpaši augstu rangā, jo katru vasaru vajadzēja lidot uz izlasēm, līdz ar to nespēlēju Amerikā vasaras līgās. Šiem spēlētājiem pozīcijas jauno spēlētāju rangā bija augstas un tāpēc tika pie tādām lomām savās komandās. Viņi atnāk uz spēli un uzreiz tiek pie 30 minūtēm. Nezinu, kāds spēlētājs tādā laikā nevar samest tos savus vajadzīgos punktus. Protams, nevar noliegt, ka viņi ir ļoti labi spēlētāji – lec augstu, gudri spēlē, var iemest, tā kā domāju, ka viņiem arī vajadzēja būt tajā TOP10.

Pats jau arī vidusskolā nerādīji to sliktāko sniegumu, maigi sakot...
Koledžas, kas man piedāvāja spēlēt, bija diezgan labas. Bet es izvēlējos tādu skolu, kur es jau pirmajā gadā uzreiz varētu tikt pie spēles laika. Man negribējās iet uz kaut kādu Ziemeļkarolīnu un sēdēt uz beņķa. Man piedāvāja Kanzasa, kas uzvarēja iepriekšējā gadā, bet es neizvēlējos, jo redzēju, ka nebūs. Piecas līdz desmit minūtes es negribu spēlēt. 20 minūtes jau ir labs laiks, tāpēc arī aizgāju uz Arizonu.

Sezonas sākumā nemaz tik daudz nespēlēji. Kas tur bija par iemesliem?
Bija viena spēle, šķiet, pret UCLA, kur komandai vispār nekas neizdevās. Pēc pirmajām desmit minūtēm - mīnus 30. Tad treneris uzlaida mani laukumā, sak, ej, spēlē. Kad biju laukumā, mēs atspēlējāmies līdz mīnus desmit. Treneris mani noņēma, viņi atkal iemeta divus trīspunktniekus un mīnus 16. Otrajā puslaikā uzreiz sāku spēlēt, cīnījāmies, bet beigās gan tik un tā zaudējām. Kopš tā laika tad arī aizgāja. Pirms tam man bija savainojums celim. Ir tāda lēcējsaite, un tā man bija pārslogota. Īpaši neko nevarēju izdarīt, ārstēju visu gadu un domāju, ka tagad lielāko daļu esmu atguvis. Vēl gan nedaudz jāpieliek...

Kāda izskatās nākamā sezona "Sun Devils"?
No pagājušā gada sastāva visi paliek, rangā jau esam 12. vietā valstī, tā kā mums ir ļoti spēcīga komanda. Par jaunajiem neko neesmu īpaši dzirdējis. Vienu esmu redzējis darbībā, bet nekāds baigais iespaids neradās. Noteikti nebūs tā, kā pagājušajā gadā, kad mēs, frešmenu klase ienācām un izmainījām pilnīgi visu. Viss būs citādāk. Es domāju, ka nākamgad spēlēsim "March Madness" nešaubīgi. Mums būs arī labāks spēļu saraksts, jo pagājušajā sezonā spēļu saraksts ārpus konferences bija slikts. Domāju, savas uzvaras dabūsim. Esam tieši tie paši cilvēki komandā, esam jau saspēlējušies, tā kā domāju, ka nebūs problēmu.

Esi plānojis pavadīt augstskolā visus četrus gadus?
Vēl it kā trīs palikuši, bet nu... Redzēs, kā ies. Pagaidām, tā droši neko vēl nevar pateikt. Jāskatās, kā aizies nākamais gads un vēl pēc tam. Tad jau redzēsim. Drafts? Ir jau kaut kāda doma, bet vēl daudz jāstrādā līdz tam. Pagaidām neesmu apsvēris šādu domu, bet, kad būs sasniegts attiecīgais līmenis, tad būs jāsāk domāt.

Starp citu, par ko mācies?
Pagaidām apgūstu tikai lielos priekšmetus. Pirmajos divos gados jāņem vienkārši tādi priekšmeti, kas dos ķeksīšus, lai pēc tam varētu iestāties kādā profesijas apguvē. Mācības te stingri skatās, bet es izturēju. Īstenībā man ir viena no labākajām vidējām atzīmēm komandā.

Kā ir ar spēļu apmeklētību, atpazīstamību?
Principā visas spēles ir pilnas. Katra spēle ir svarīga. Ja komanda uzvar, skatītāji nāks, kā jau tas ir visur. Sezonas sākumā vēl nenāca pilnas tribīnes, bet beigās katrā spēlē bija pārpildītas – 15 000 cilvēku uz katru spēli. Uz ielām arī atpazīst, prasa autogrāfus. Dažreiz aizejam uz kādiem mājas tusiņiem, un pienāk trīs gadus vecāki studenti un lūdz autogrāfus.

Kāds ir tavs režīms Amerikā?
Ir divi dažādi režīmi. Kad sezona nav sākusies, septiņos no rīta celies, pēc pusstundas svari, tad skola, atkal treniņš, divas stundas skolas mājas darbiem, tad jau ir desmit vakarā, un tā katru dienu. Kad ir sezona, tad rīts ir brīvs, skola, treniņš, kas var ilgt no pusčetriem līdz kādiem pusdeviņiem, mierīgi... Tas atkarīgs, kā mēs trenējamies. Pēc treniņa pildām mājasdarbus.

Pirms sezonas treniņnometnes tiek rīkotas?
Viss notiek uz vietas, jo mums tur viss, kas vajadzīgs, ir - svaru zāle, basketbola zāle. Ārā mēs neejam, jo tur ir tuksnesis - nenormāli karsts. Skrienam zālē, un tas riktīgi iedod pa kājām.

Dzirdēti dažādi stāsti, par to, cik traki treneri ir Amerikā...
Ir tāda lieta, jā. Un, ja tu nevari izdarīt kaut ko, tad treneris tavu spēles laiku samazina. Ir tādi spēlētāji, kuri ir ļoti talantīgi tieši basketbolā, bet nevar neko fizisku izdarīt. Ir bijuši treniņi, kad domā: priekš kam tev tas viss vajadzīgs. Bet jācīnās. Arī videnē bija smagi treniņi. Tur mums katru dienu divas stundas bija vienkārši jāskrien, ik pa trīsdesmit minūtēm sprinti. Bet, ja jāsalīdzina, tad domāju, ka universitātē grafiks tomēr ir daudz grūtāks nekā vidusskolā.

Sanāk laiks arī atpūsties?
Pa naktīm (smejas). Visi esam pieauguši, neviens nekontrolē. Vienkārši jābūt gatavam trenēties. Pats arī mēdzu izklaidēties, bet skatos, lai nākamajā dienā varētu labi patrenēties. Nav prātīgi, ja izklaidējies tā, lai nākamajā dienā neko nevarētu izdarīt. Pats sev padari to treniņu grūtāku.

Kad brauksi atpakaļ?
Man jābūt atpakaļ ir 24. augustā, bet es vēl skatīšos, kā būs. Es ceru, ka varbūt vēlāk tāpēc, ka ļoti maz laika sanāk pavadīt ar savu ģimeni.

Šogad U-20 čempionāts Rīgā, varbūt mērķi augstāki nekā iepriekš?
Vienmēr ir mērķis (smaida). Katru gadu ir bijis uzstādīts mērķis sasniegt augstus rezultātus, vienkārši nav sanācis. Tas tā... citas valstis trenējas pavisam citādāk, visu gadu kopā. Mēs sākam pāris mēnešu ātrāk, es vispār pievienojos pirms trīs nedēļām. Cik esmu klausījies no citiem, arī apstākļi ir citādāki. Man lietuviešu draugs spēlē savā izlasē, viņiem viss ir iedots, ir ideāli apstākļi, tāpēc arī ir augstāki rezultāti. Ne jau tas, ka lietuvieši būtu daudz talantīgāki par mums. Piemēram, mēs aizbraucam uz turnīru, un jau nākamajā dienā ir spēle, bet viņi brauc nedēļu ātrāk. Pēc puslaika mums visiem sit elpu ciet un krampji rauj, jo Grieķijā un Latvijā ir divi dažādi klimati, un mēs vēl neesam pieraduši. Šogad mani viss apmierina, esam savās sienās, tā kā viss būs OK, viss būs štokos.

Pagājušogad cilvēki teica – atbrauks Kuksiks, būs snaiperis komandā, bet tā gluži nesanāca, vismaz sākumā...
Domāju, ka tas viss bija no tā mazā savainojuma, ko biju guvis, un tas mani izsita no sliedēm. Pirmkārt, dienu pirms izlidošanas uz Itāliju man bija tulzna pilna ar asinīm, ko vajadzēja izoperēt. To izdarīja, bet vēl sāpēja locītava un celis. Viss sasummējās, un nebiju īsti vesels spēlētājs. Uz beigām jau guvu vairāk punktus, bet tie neko neizšķir. Man vienalga, cik es iemetu, jo galvenais ir, lai uzvar komanda.

Uz čempionātu būsi vesels?
Domāju, ka jā. Celīti vēl varētu paārstēt, un tad būtu ļoti labi.

Čempionāts sākas jau piektdien...
Jā. Cerams, ka Arēna būs pilna ar līdzjutējiem. Tad būs arī uzvaras, jo, kad ir līdzjutēji, tad arī spēlētāji nāk citādākā noskaņojumā uz spēlēm.

Cik daudz zini par pretiniekiem?
Zinu, ka bulgāriem ir tie trīs spēlētāji, kas velk spēli. Viens spēlē "Lukoil" un vēl brāļi Ļilovi. Tie arī bija tie, kas mums pagājušajā gadā sagādāja zaudējumu. Atceros viņus vēl no U-18, ka bija spēlētājs, kurš meta pa 30 punktiem spēlē, un viņi tika pirmajā astotniekā. Viņi ir labi, bet arī mēs esam pielikuši – to jau visu varēs redzēt rezultātos. Spāņiem esmu redzējis vienu spēlētāju, kurš ir nākamā gada drafta prognozēs. Savukārt Melnkalnei ir ļoti laba komanda. Viņiem ir arī viens ļoti labs spēlētājs – 2,05 garš, U-16 meta 25 punktus, vāca 25 bumbas, gandrīz tas pats arī U-18. Trešais, ceturtais numurs, labs metiens, labi cīnās par bumbām, var iedot labu piespēli. Domāju, ka vāju komandu te nav.

Spāņiem nebūs Rikijs Rubio, kurš noteikti būtu labs papildinājums...
Es īstenībā cerēju, ka viņš būs. Mēs varētu viņu piezemēt nedaudz (smaida).

Viņš brauc uz Olimpiādi...
Veiksmi viņam, ko citu var pateikt... Manuprāt, vēl viņš ir par jaunu tam, bet nekādā ziņā nevienam nenovēlu neko sliktu.

Uz lielo izlasi tevi neviens nav aicinājis?
Nē, nav bijis nekas tāds. Arī, ja man piedāvātu iet uz lielo izlasi, domāju, ka atteiktos, jo ir citas lietas, kas man šobrīd ir svarīgākas.