Nenads Krstičs: "Mums nav bail no ASV"

2014-09-14 14:38 Māris Noviks

@MarisNoviks

Nenads Krstičs: "Mums nav bail no ASV" — Serbijas kapteinis Nenads Krstičs
Foto: AFP/Scanpix

"Pirms 12 gadiem "Partizan" sastāvā ceļoju mājās no turnīra. Atceros, ka nolēmām apstāties kādā degvielas uzpildes stacijā un noskatīties pasaules čempionāta finālspēli starp Dienvidslāviju un Argentīnu. Man toreiz bija 19 gadu," pirms Pasaules kausa fināla atmiņās dalās Serbijas vīriešu basketbola valstsvienības kapteinis Nenads Krstičs.

Dienvidslāvija, kuras sastāvā 2002. gadā bija palikušas Serbija un Melnkalne, Indianapolē izcīnīja otro zelta medaļu pēc kārtas. Komandas rindās bija 11 serbu basketbolisti. Dejans Bodiroga un Predrags Stojakovičs divatā savāca 53 punktus un 12 rezultatīvas piespēles, bet Dienvidslāvija papildlaikā uzvarēja nākamo Olimpisko čempioni Argentīnu.

“Spēli skatījāmies degvielas uzpildes stacijas televizorā, jo toreiz mums nebija nekāda interneta, mums nebija nekā,” atceras Krstičs. Zem Serbijas karoga viņš startē kopš 2007. gada, kad bijušās Dienvidslāvijas vietā izveidojās divas valstis – Serbija un Melnkalne. Slovēnija, Horvātija, Maķedonija un Bosnija kādreizējo Dienvidslāviju atstāja 1990-to gadu sākumā, savukārt Kosova atdalījās 1999. gadā.

“Iespējams, ka mūsu mentalitāte nedaudz atšķiras no citām valstīm, jo mums ir raksturīgs lepnums,” teica Krstičs. “Nesakām tikai tagad, ka esam finālā. Mēs vienmēr to nēsājam sevī, pat pagājušajā gadā, kad zaudējām Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā. Mēs vienmēr ticam, ka nākamgad pienāks mūsu laiks.”

Savu izskaidrojumu piedāvā cits serbu garais spēlētājs Miroslavs Raduļica. “Iespējams, viss sakrita, kad ieradāmies Madridē. Iespējams, bijām nedaudz dusmīgi, jo visi bija mūs bija norakstījuši, it kā mēs jau būtu atgriezušies mājās. Tas ir serbu lepnums.”

Saspēles vadītājs Milošs Teodosičs norāda, ka nav nepieciešams salīdzināt 2002. un 2014. gada komandas. “Tā paaudze izcīnīja daudz medaļu, kamēr mums šis ir pirmais fināls pēc 2009. gada Eiropas čempionāta.”

“Tās ir divas dažādas komandas, divi dažādi laiki,” piemetina Raduļica. “Divpadsmit gadi ir ilgs laiks, vieno tas, ka šī ir īpaša diena. Neviens Serbijai līdz šim neticēja un, lūk, kur mēs esam. Teikšu īsi “gaidiet negaidīto”. Mēs ieradāmies šeit, lai sacenstos un darīsim to šajā īpašajā spēlē.”

Serbus vieno sajūta, ka viņi uzskata sevi par bagātas basketbola tradīcijas turpinātājiem. Valstsvienības galvenais treneris Saša Džordževičs pēc pusfināla uzvaras pār Franciju to apkopoja vienā teikumā. “Mēs varam sasniegt zvaigznes tikai gadījumā, ja uzkāpsim uz mūsu priekšteču pleciem.”

ASV un Serbijas izlases svētdien sacentīsies pirmo reizi, saka Teodosičs. “Viņiem ir lieliska komanda, taču mēs neiesim laukumā, lai zaudētu. Katrs spēlētājs, būdams bērns, ir sapņojis spēlēt pasaules čempionāta finālā, un sevišķi pret Savienotajām Valstīm. Tā mums būs īpaša pieredze.”

“Amerikāņi spēlē fiziski, iet pakaļ bumbām, skrien, ja mēs viņus piebremzēsim, mums būs iespēja,” teica Krstičs. “Mums nebūs bail. Mūsu pārliecība ir augstā līmenī un daudziem spēlētājiem nekad nav bijusi iespēja spēlēt pret lielisku ASV izlasi Pasaules kausa finālā. Tā ir neticama iespēja mūsu dzīvēs paveikt kaut ko tiešām lielisku.”

Rokgrupa "Rockfelleri" sarakstījusi dziesmu Sašam Džordževičam "Sale Nacionale" (Slavas zāle)