B. Šundovs: "ASK ir mana pirmā izvēle"

- Uzvarējāt spēcīgo "Cajasol" un tagad spēlēsiet Eiropas kausa pamatturnīrā - kādas sajūtas?
- Labas! Domāju, tas bija tas, kāpēc mēs te esam sanākuši kopā. Lai sasniegtu pēc iespējas augstāku līmeni, spēlētu ULEB Eiropas kausā. Jūtos labi, īpaši spēlējot un uzvarot pret Spānijas komandām. "Cajasol" ir laba komanda, un priekš manis tas bija labs izaicinājums, motivācija uzvarēt, jo es tur (Spānijā. - D.Ā.) spēlēju pēdējos trīs gadus.

- Pastāsti par savu karjeru!
- Sāku trenēties 13-14 gadu vecumā, "KK Split" klubā. Līdz 18. dzimšanas dienai, varbūt nedaudz īsāku laiku, spēlēju jauniešu komandās - kadetu un junioru, tad otrās divīzijas komandas sastāvā. 18 gadu vecumā mani draftā izvēlējās Dalasas "Mavericks". Izlēmu doties uz NBA, jo mums (Horvātijā - D.Ā.) ir problēmas ar kontraktu noslēgšanu. Kluba pārstāvji gribēja, lai es palieku un spēlēju Splitā 6-7 gadus, bet es gribēju īsāku vienošanos. Man nebija izvēles, jo es negribēju līgumsaistības uz daudziem gadiem, tāpēc devos uz NBA. Nospēlēju tur septiņus gadus, sešas ar pusi sezonas. Iespējams, paliku tur ilgāk, nekā vajadzēja. Varbūt vajadzēja atgriezties Eiropā pāris gadus ātrāk. Tagad, kad esmu Eiropā, soli pa solim mēģinu sasniegt arvien jaunas virsotnes, raugoties uz nākamo dienu, nākamo gadu un mēģinot darīt visu, kas manos spēkos. Pēc NBA un ne īpaši labas pieredzes ar spēles laiku, Eiropā esmu atpakaļ ierindā, lai spēlētu basketbolu. Pēdējos trīs gadus es esmu spēlējis Spānijā un tagad esmu Rīgā, ar prieku raugoties nākotnē. Es atbraucu, lai spēlētu ULEB Eiropas kausa pamatturnīrā. Un es neapstāšos pie šā (uzvaras pār "Cajasol" - D.Ā.) - tāpat arī mani komandas biedri. Viņi nepavisam neizskatās tā, it kā jau būtu kaut ko uzvarējuši, tikai sasniedzot grupu turnīru. Ar to nav pietiekami. Ar cerībām raugāmies uz nākamo posmu, un man tas nešķiet nekāds dižais sasniegums - iekļūt grupā. Tas nav tas, kāpēc es šeit esmu atbraucis. Es pat acis nenomirkšķināju par uzvarām pēdējās divās spēlēs. Varbūt kāds ir laimīgs, bet es neesmu, es esmu šeit lielāku panākumu dēļ!

- Piecas komandas septiņos gados, vidēji 1,7 punkti un viena atlekusī bumba spēlē - kāpēc tik ilgi paliki NBA? Esi tik pacietīgs?!
- Es biju. (Smejas) Katru gadu tu domā, ka saņemsi iespēju, labāk spēlēsi pret saviem pretspēlētājiem, pret saviem komandas biedriem. Tev nav dota iespēja kļūdīties. Ja tev ir iespēja, labāk met. NBA raksturīgi, ka viņiem ir ļoti maz pacietības attiecībā uz jaunajiem spēlētājiem. Tu saņem iespēju, bet tāda ir tikai katrā piektajā, sestajā spēlē, un iesaisties spēlē uz 15-20 minūtēm, bet, ja tu nedod rezultātu, tu sēdi atkal uz rezervistu soliņa nākamās piecas spēles. Tas bija ļoti sarežģīti, taču es mēģināju gadu pēc gada. Gatavojos pats individuāli vasarā, cerot iekļūt spēlētāju rotācijā un spēlēt vairāk. Dažreiz tas izdevās, dažreiz nē. Gribēju savu iespēju. Katrs basketbolists par to sapņo, grib spēlēt NBA. Varbūt paliku pāris gadus par ilgu, taču esmu ieguvis pieredzi. Eiropā varēju spēlēt vairāk, taču neko neesmu zaudējis. Esmu atgriezies Eiropā un tagad jūtos labi.

- Vai jūties apmierināts ar savu karjeru pēc NBA?
- Es ieguvu arvien vairāk spēles laika un sāku justies kā spēlētājs - kā komandas sastāvdaļa. Bet vislabākā sajūta ir tad, kad redzi, cik daudz no tevis ir atkarīga komanda un cik ļoti tev ir jābūt gatavam katru vakaru. Ja spēlē labi, komanda uzvarēs. Man vienalga, vai gūstu divus, 20 vai 30 punktus. Ja mēs uzvaram, esmu apmierināts, visi ir laimīgi. Ja zaudējam, mums jāmeklē zaudējuma cēloņi, kļūdas, ko pieļāvām. Uzticu savas spējas komandai. Darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai uzvarētu.

- Pirms ierašanās Rīgā spēlēji Kipras komandā "EKA AEL", kura līdzīgi Rīgas "Barons/ LMT" komandai aizkļuva līdz FIBA kausa finālturnīrā. Tomēr tajā nespēlēji. Kādēļ?
- Pagājusī sezona man bija smaga. Pirms tam vasarā bija dažādi sarežģījumi, problēmas ar aģentu. Arī privātas lietas - mana sieva bija stāvoklī. Vienlaicīgi daudz dažādu lietu, par ko uztraukties. Es biju gaidījis piedāvājumus Spānijā, daži bija, bet dažādu iemeslu dēļ tos noraidīju vai neveltīju tiem pienācīgu uzmanību. Augustā septembrī man it kā bija komandas, kurās varētu spēlēt, bet nebija tādas, kurp es pa īstam gribētu doties. Tā pienāca oktobris. Es biju nolēmis palikt pie sievas līdz dzemdībām, kas notika 10. oktobrī, un tikai pēc tam meklēt komandu. Dažas dienas pēc tam, kad bija piedzimusi mana meita, piezvanīja no Kipras kluba. Nebija tā, ka es uz turieni tiektos, bet negribēju tikai gaidīt un gaidīt, kamēr parādīsies kāds labs piedāvājums. Tomēr vēlos spēlēt iespējami augstākā līmenī. Pabeidzu sezonu Kiprā un janvārī atkal atgriezos Spānijā uz trim mēnešiem.

- Tavā karjerā ir arī viena spēle ULEB Eirolīgas finālturnīrā. Kādi bija Tavi iespaidi un ko tas Tev nozīmē?
- Tas nozīmē daudz. Pusgadu spēlēju "Maccabi" (2003./2004. gada sezonā. - D.Ā.). Lieliska pieredze. Tikt līdz tādam līmenim - tas bija lieliski.

- Kāds ir izcilākais sasniegums Tavā karjerā?
- Nezinu. Iespējams, ULEB Eirolīgas uzvarētāja tituls ar "Maccabi". Tomēr tur nespēlēju visu sezonu. Vēl pasaules čempionāts jauniešiem līdz 21 gada vecumam Japānā (2001. gadā). Mēs ieguvām otro vietu un spēlējām finālā pret ASV. Es biju komandā no paša sākuma. Tāpēc, es tā teiktu, varbūt šis ir mans līdz šim labākais sasniegums karjerā.

- Kā nokļuvi ASK?
- Jau pirms pagājušās sezonas treneris Ramūns (Butauts) kontaktējās ar manu aģentu un man bija iespēja nonākt šeit. Tomēr tas bija uzreiz pēc sezonas beigām Spānijā, un es ļoti cerēju tur palikt. ASK teica, ka gaidīs. Atbildēju: "Labi, es padomāšu par to." Un šogad atkal sekoja "ASK Rīgas" piedāvājums. Sapratu, ka šajā komandā mani tiešām grib. Redzēju, kāds ir komandas spēļu grafiks - spēles ULEB Eiropas kausa kvalifikācijā, spēles BBL, kas ir ļoti stipra līga. Sapratu, ka tas man der, lai censtos sasniegt iespējami augstāku līmeni. Protams, gribētu spēlēt Eirolīgā vai, piemēram, Spānijā, bet dažreiz viss nenotiek kā plānots, un ir jālūkojas pēc alternatīvas. Domāju, ka Rīga man pašlaik ir ļoti piemērots variants.

- Vai esi apmierināts ar dzīvi Rīgā?
- Jā, šī ir jauka pilsēta. Bet vēl nav iznācies to aplūkot vairāk, jo ir tik daudz spēļu - trīs spēles nedēļā. Ja iznāk pāris brīvu dienu, neko negribas darīt - palikt mājās, uzlikt kādu filmu un tamlīdzīgi. Mums ir daudz grūtu pārbraucienu, īpaši tas viens no Spānijas - tu nospēlē spēli, tad ar autobusu līdz Seviļai, no Seviļas lido uz Madridi, no Madrides uz Kopenhāgenu. Visa diena. Galvenais ir mēģināt atpūsties, kad vien tas ir iespējams. Bet šeit ir ļoti tīra, ļoti skaista pilsēta, labi cilvēki, labs apkalpojošais personāls, lieliska arēna, kur notiek spēles. Šeit nonākot, es biju ļoti patīkami pārsteigts. Labas iespējas un labi apstākļi darbam ir pats svarīgākais. Esmu apmierināts.

- Vai zināji, ka esi garākais leģionārs Latvijas klubu vēsturē?
- Jā, neredz daudz tādu puišu uz 2,20 metriem, kas staigātu riņķī! (Smejas).

- Vai nebija intereses no bijušās Dienvidslāvijas valstīm? Tur taču ir spēcīgas Eirolīgas komandas: "Cibona", Partizan", "Union Olimpija".
- Interese bija, bet šis ir labāks piedāvājums. Personiski es domāju, ka šeit ir augstāks līmenis nekā Adrijas līgā. Tas ir mans viedoklis. Labāk tieši konkurences ziņā. Tur ir manas mājas. Es vienmēr varu atgriezties mājās. Domāju, ka spēlēšana Horvātijā man varbūt būtu solis atpakaļ. Pagaidām vēlos iet uz priekšu un mēģināt spēlēt tik augstā līmenī, cik vien iespējams. Tur es, iespējams, varētu pabeigt savu karjeru. Pašlaik es vēl paceļošu apkārt.

- Vai ar "ASK Rīgu" tev ir viena gada līgums?
- Jā, bet man šeit patīk. Ienīstu klejošanu. Pat, ja būs laba situācija ar priekšlikumiem no citām komandām arī nākamajam gadam, es nesaku "nē" Rīgas komandai. Jo ir tik grūti mainīt komandas, komandās mainīt trenerus, mainīt spēlētājus. Grūti piemēroties. Pašlaik es šeit esmu laimīgs. No šī skatu punkta tā būs mana pirmā izvēle nākamajam gadam. Redzēsim, kā attīstīsies notikumi šosezon, un jautājums par nākamo sezonu paliek atklāts.

- Treneris labs?
- Ļoti labs. Treneris bez iemesla nevar būt Lietuvas nacionālās komandas treneris tik ilgu laiku. Viņš zina, ko dara. Viņam piemīt īpašība, kas man ļoti patīk - viņš ir gudrs psihologs. Šajā līmenī spēlētāji paši zina, kas jādara. Var nopirkt labus spēlētājus. Vairāk vai mazāk viņi zinās, kas jādara, bet ļoti, ļoti svarīga ir psiholoģiskā sagatavošana. Viņš ir tiešs - var runāt ar viņu un tieši pateikt, kas uz sirds. Piemēram, viņš atzinīgi novērtē, ja basketbolisti izsaka savu viedokli. Viņš saka, ka nevar spēlēt mūsu vietā, jo mēs spēlējam laukumā, un, ja mēs redzam, ka mums kaut kas nepatīk, lai sakām. Tad būs iespēja to pamainīt. Nav daudz treneru, kas to pieļauj. Nekādu lielu Ego, nekādu pamācību "tev jādara šitā, tev jādara tā". Un, nedod Dievs, pie daža cita trenera uzdot jautājumus par to, kas jādara. Tas ir tas, kas man viņā patīk. Un tas ir tas, kāpēc, manuprāt, mēs uzvaram. Mums ir labas attiecības ar treneri.

- Ko treneris Butauts grib konkrēti no Tevis?
- No visiem viņš prasa vienu un to pašu. Būt koncentrētiem visas 40 minūtes spēlē, atdot visus spēkus abos laukuma galos - uzbrukumā un aizsardzībā. Un, ja tu tā dari, nav nekādu problēmu. Lai nebūtu nekādu, tā teikt, "melno caurumu". Tas ir viss, ko viņš pieprasa. Īstenībā basketbols nav sarežģīta spēle. Pārsvarā uzvar komanda, kura to vairāk vēlas. Ne jau atlēkušās bumbas uzbrukumā, kļūdas, iemesti soda metieni un tamlīdzīgi "sīkumi" nosaka uzvarētāju. Kurš vairāk vēlas uzvarēt, tas arī uzvar.

- Kādas ir tavas stiprās puses basketbolā un varbūt lietas, kas būtu jāuzlabo?
- Nekad nedrīkst būt apmierināts ar sevi. Man jāstrādā pie visa un katra spēle jāaizvada iespējami labākajā līmenī, un jāpalīdz komandai uzvarēt, lai ko tas arī prasītu.

- Tev ir arī teicams metiens no trīspunktu līnijas.
- Mēģinu "lasīt" spēli, nemetu "dullos" metienus. Ja esmu brīvs, metu. Tādos brīžos es daudz nedomāšu. Trīspunktu metiens tas pats metiens vien ir. Nedaudz tālāks, bet katrs spēlētājs var to iemest. Viss, kas ir vajadzīgs, ir pārliecība. Ir jādomā, ka trāpīsi. Nedrīkst baidīties. Ja esi brīvs, tam jānotiek automātiski. Ja aizmetīsi garām vienu vai divus, vairāk nemetīsi. Tas ir ļoti vienkārši. Es tikai "lasu" situāciju laukumā. Zinu, ka esmu 2,20 metrus garš un daudzi šāda auguma spēlētāji nemet trijniekus, bet trīspunktu metienu realizēšana arī nav mans galvenais uzdevums. Es metīšu vienu vai divus, bet es nemetīšu desmit trīspunktu metienus spēlē. Esmu garais spēlētājs. Mans galvenais uzdevums ir spēlēt zem groza un mēģināt palīdzēt komandai aizsardzībā, izcīnīt atlēkušās bumbas. Man nav jāuztraucas par "trīnīšiem". Ja sanāk, sanāk. Nesanāk - es īsti par to neuztraucos.

- Pamazām esi kļuvis par komandas rezultatīvāko spēlētāju. LBL Tavs sniegums ir vidēji 8,7 punkti spēlē, BBL turnīrā - 15,6, bet ULEB Eiropas kausā - vidēji 18 punkti spēlē. Vai tas nozīmē, ka, jo svarīgākas sacensības, jo labāk Tu spēlē?
- Nē. Latvijas līgā mēs spēlējām sezonas sākumā. Es joprojām biju piemērošanās procesā komandai. Es atzīstu, ka varbūt man ir lielākas problēmas spēlēt pret īsākiem pretspēlētājiem - ja pret mani spēlē mana auguma spēlētāji, es jūtos daudz komfortablāk, pat ja viņi ir smagāki. Bet ja piektā numura pozīcijā pret mani spēlē puisis, kura augums ir 1,95-2,00 metri… Tas var sagādāt nelielas problēmas. Bet, kā jau teicu, tās divas trīs spēles bija pašā sezonas sākumā, nākamajās visam vajadzētu būt kārtībā. Tagad spēlē es jūtos daudz ērtāk un pārliecinātāk. Komandas biedri pieraduši pie manis, es - pie viņiem. Ja man jautā, vai zemāka ranga sacensības ir mazāk svarīgas, viennozīmīgi: nekādā gadījumā! Katra spēle ir ļoti svarīga. Un komandas uzdevums ir uzvarēt Latvijas čempionātā. Tas ir pirmais mērķis. Es teiktu, ka tā ir vissvarīgākā līga.

- Vai tev ir pārliecība, ka sasniegsiet ULEB Eiropas kausa nākamo kārtu?
- Spēlēsim ļoti labā grupā ar "KK Zadar", "Maroussi" un "Chorale Roanne". Tās ir ļoti respektējamas komandas. Es nevaru pateikt, vai uzvarēsim, un nevar teikt, ka mēs tiksim tālāk. Viss, ko mēs varam darīt, ir smagi strādāt un cīnīties par uzvaru katrā spēlē. Tikai tādā veidā.

- Ko vispār sagaidi no šīs sezonas?
- Kā visa komanda - uzvaru Latvijas čempionātā. Tas ir mērķis Nr.1. Sasniegt finālčetrinieku BBL un nākamo kārtu ULEB Eiropas kausā - tas nākamais.

- Kā ar atgriešanos NBA vai ULEB Eirolīgā nākamsezon?
- Kā jau teicu, ASK ir mana pirmā izvēle. Vēlos palikt šeit. Cerams, sasniegsim izvirzītos mērķus, un nākamajā gadā mēs pa taisno spēlēsim Eiropas kausā. Taču nekad nevar zināt, ko nesīs rītdiena. Es vēlos spēlēt visaugstākajā līmenī un līdz vasarai daudz kas var notikt. Tikko esam sākuši sezonu, joprojām ir tikai novembris, es nevaru pateikt, kas notiks nākamgad.

- Vai par tevi bijusi interese arī no Horvātijas izlases?
- Tas ir atsevišķs stāsts. Es pat nevēlētos daudz par to runāt. Ir daudzas lietas, kas saistītas ar nacionālo izlasi. Svarīgi ne tikai tas, cik labi vai cik slikti tu spēlē - ir vēl citas prasības, ja gribu tur būt. Vienmēr esmu bijis tiešs. Es gaidu zvanu no izlases. Ja viņi piezvanīs, es spēlēšu, bet es necenšos forsēt šo pasākumu par katru cenu. Nezvanu un neuzprasos pats, man par katru cenu to nevajag. Protams, būtu liels lepnums spēlēt nacionālajā izlasē, un es piekritīšu, ja treneris man piezvanīs. Bet tas nav pasaules gals, ja nezvana. Esmu pateicis "nē" sevis reklamēšanai ar telefona zvaniem. Šobrīd es dzīvoju darbam ASK, es dzīvoju šai sezonai.

Ar Bruno Šundovu sarunājās Dainis Āzens