Vītols: "Komanda ir cīnīties spējīga"

Kā vērtē ASK izredzes turpmākajā sezonā pēc visām izmaiņām, kas pēdējā laikā notikušas klubā?
Ja runājam par Latvijas līgu, tad domāju, ka izredzes saglabājušās tādas pašas, kādas bija iepriekš. Varbūt kaut kādu iespaidu var atstāt tas, ka mums ir mazāk spēlētāju nekā citām komandām, tāpēc domāju, ka tuvāko mēnešu laikā noteikti kaut kas mainīsies – kāds spēlētājs nāks klāt, un tas atvieglos mums spēļu smagumu. Nemocīs mūs kā zirgus un būs lielāka iespēja atpūsties. Komanda joprojām ir cīnīties spējīga un noteikti var cīnīties par uzvaru Latvijas līgā. Runājot par Baltijas līgu, domāju, ka tas uzdevums, kas tika izvirzīts – tikt finālčetriniekā – ir pilnīgi reāls. Finansiālās krīzes iespaidu jūt arī citas komandas un pieļauju, ka zināmas pārmaiņas notiks arī citās komandās. Neizslēdzu, ka arī mums atrisināsies finansiālie jautājumi, dzīvosim redzēsim.

Komandai jauns galvenais treneris. Kā raksturotu Donaldu Kairi?
Godīgi sakot, pie viņa bijuši tikai daži treniņi un viena spēle (saruna notika "Lietuvos Rytas" mača priekšvakarā - A.S.), un neko daudz un krasi neesam spēles stilā mainījuši kā tas bija pie Butauta. Viņi abi kopā strādāja iepriekš, un domu gājiens viņiem noteikti ir līdzīgs, bet iespējams, ka ar laiku tiks pamainīts kaut kas vairāk – taktiskajā un spēles zīmējumā. Nomainoties trenerim, jau nevar tā krasi ar nazi nocirst visu, pie kā strādāts jau pusi sezonas.

Bet skatoties no spēlētāju attieksmes – treneris jauns, ar mazu pieredzi...
Domāju, ka mainījusies attieksme noteikti nav, visi spēlētāji ir profesionāļi. Tas nekas, ka treneris ir jauns. Viņš ir iecelt par galveno treneri, spēlētāji ir spēlētāji un mums jāizpilda viņa norādījumi. Tas jau apliecina spēlētāja profesionalitāti – nevar būt kaut kādas runas, ka treneris ir jaunāks par dažiem spēlētājiem vai tamlīdzīgi, ja tiek doti norādījumi kaut ko paveikt.

Kādas bija Kaira funkcijas, kad Butauts vēl bija galvenais?
Viņš bija viens no trenera palīgiem, analizēja pretinieku komandas, viņu spēli, kombinācijas un palīdzēja taktiskā ziņā sagatavoties spēlēm. Treniņos arī, protams, iesaistījās, kā jau visi treneri, dod padomus vai vienam trenerim ir viena grupa ar spēlētājiem, otram – cita.

38 minūtes Ventspilī, arī iepriekš ap 30 minūtēm katrā mačā. Vai nejūties saguris, jo tomēr salīdzinoši nesen atgriezies laukumā pēc savainojuma izārstēšanas?
Atklāti runājot, pauze sanāca ilga - viss septembris, oktobris un novembris. Labi, tīri bez trenēšanās biju pusotru mēnesi un tad jau pakāpeniski sāku sevi sagatavot, lai es fizisku būtu spējīgs atgriezties. Sākot spēlēt, forma tik un tā nebija tā labākā un varbūt tas atstāja iespaidu uz sniegumu. No sākuma bija grūtāk...

Pret Ventspili tālmetienos viens no septiņiem...
Jā, domāju, ka tas bija fiziskās formas gatavības iespaidā. Uzreiz zuda precizitāte, es to sapratu, treneri saprata. Vairāk spēlējot un trenējoties, atgriezās forma un tagad jau jūtu, ka esmu iegājis sliedēs un pamazām esmu fiziski atguvies...

Līdz sezonas beigām noturēsi ar tik ilgām minūtēm laukumā?
(smaida) Nu, kur tad liksies – noturēs! Bet, kā jau teicu, domāju, ka tuvākā nākotnē nebūsim vairs septiņi astoņi spēlētāji, domāju, ka tiks piesaistīts vēl kāds, lai nebūtu jāspēlē 40 minūtes un tie, kas spēlē vairāk, lai tie tiktu pie nedaudz lielākas iespējas atpūsties. Ir starpība vai spēlē 20-30 minūtes no vietas, vai arī uzspēlē piecas sešas minūtes, atpūties un atkal ej spēlēt. Bet pie visa jau pielāgojas.

Šķiet, lielas problēmas tieši saspēles vadītāja pozīcijā, jo Mažutis nevar noskriet visu spēli bez apstājas. Kā jūties, uzņemoties pirmā numura pienākumus?
Godīgi sakot, nav jau nekas tāds ļoti neparasts un citādāks. Varbūt tās funkcijas nav tādas, kā klasiskam saspēles vadītājam, bet, tā kā mēs spēlējam arī "pick'n'roll" sadarbības, tad īpaši lielas starpības nav – pirmais vai otrais, vai trešais numurs. Galu galā arī iepriekš epizodiski ir spēlēts par saspēles vadītāju, tāpēc īpaši lielas problēmas nav.

Atgriežamies nedaudz rudenī. Pēc Eiropas čempionāta atlases cikla vairāki spēlētāji publiski izteica kritiku par treneri Nenadu Trajkoviču. Vai vari piekrist saviem kolēģiem?
Kādam patika, kādam mazāk patika viņa spēles izpratne un tie uzdevumi, ko lika darīt spēlētājiem. Mans viedoklis – ja ir ielikts treneris, viņš savāc komandu, mums jāmēģina izdarīt viņa dotie norādījumi un uzdevumi un, ja kāds netiek ar to galā, tad jāņem vietā cits. Tāda ir tā sistēma – tiek izvēlēts treneris, kurš savukārt izvēlas spēlētājus. Runājot par viņa darbību, bija jūtams trenera darba pieredzes trūkums, vadot komandu. Individuālā un taktiskā ziņā visi norādījumi bija ļoti vajadzīgi un pareizi. Jautājums, vai tā bija īstā vieta un īstais laiks, kad tik ļoti pievērst uzmanību individuālajai sagatavotībai, nevis komandas gatavošanai. Bet – uzdevums ir izpildīts.

Cik labi zināji iepriekš jauno treneri Ķēstuti Kemzuru un vai uzksati viņu par pareizo izvēli?
Zināt zināju, bet pie viņa trenējies vai spēlējis neesmu. Zinu tikai tik, cik citi spēlētāji teikuši, ka labs treneris. No kandidātiem, kas bija... manas pirmās domas bija tādas, ka jāmēģina dot iespēju latviešu treneriem sevi parādīt. OK, ir mērķis sasniegt labus rezultātus, bet tāpat varētu būt mērķis dot iespēju Latvijas treneriem parādīt sevi starptautiskajā arēnā, un es domāju, ka ar šiem uzdevumiem tiktu galā. Tas varētu būt viens, otrs vai trešais, vai arī varbūt kāda treneru komanda, bet Kemzura ir ļoti profesionāls un diezgan augstas klases treneris, tāpēc arī šādu izvēli pilnībā atbalstu. Domāju, ka pie viņa būs disciplīna, un spēlētāji respektēs treneri un viņa basketbola izpratni.

Tas jau laikam arī bija tas svarīgākais, kas pietrūka Trajkovičam – spēlētāji viņu nezināja, nebija pietiekama autoritāte un līdz ar to arī disciplīna...
Godīgi sakot, tas ir ļoti atkarīgs no paša spēlētāja, sevišķi, ja esi profesionālis, jāzina, ar kādu attieksmi tu brauc uz izlasi. Ja viņš nāk, noskaņojies ar domu, ka ir izlase, bet tāpat ir brīvais laiks, un disciplīna ir apmēram pie vienas vietas, tad... Lielākoties, tas ir atkarīgs no spēlētāja attieksmes – vēlies ievērot disciplīnu vai nē. Visi ir pieauguši cilvēki un zina, ko dara.

Vai ir kāds latviešu treneris, kurš varētu strādāt ar izlasi?
Domāju, ka noteikti ir kandidatūras, ko var izskatīt. Mums ir treneri, kas sevi ir pierādījuši. Kārlis Muižnieks pēdējos gadus vadījis izlasi, arī viņš varētu būt viens no variantiem. Igors Miglinieks, Gundars Vētra, Ainārs Zvirgzdiņš – tie ir tie, kas pirmie nāk prātā. Par palīgiem var noteikti piesaistīt to pašu Edmundu Valeiko, Agri Galvanovski, Gunti Endzeli. Ir daudzi treneri, kuriem dot iespēju sevi pierādīt, kuri vadījuši komandas Krievijā.

Savainojumu pats guvi tieši izlases laikā. Kas īsti bija par vainu, un kā tas gadījās?
Man bija diska trūce mugurai. Tas parādījās pakāpeniski, jo nebija nekādas izteiktas pazīmes par to. Varbūt vairāk parādījās pie kādām nepareizām darbībām vai asākām kustībām, bet nepiefiksēju kādu vienu konkrētu brīdi. Jutu, ka sāk sāpēt, un pakāpeniski vienai kājai zuda muskuļu spēks. Tika izdarītas visas analīzes un magnētiskā rezonanse, un atklāja trūci. Tas jau bija pēc pirmās spēles. Slēdziens bija, ka jāizlaiž būs vismaz mēnesis, pat divi, un tā arī bija.

Nākamvasar atkal esi gatavs visu vasaru pavadīt izlasē?
Tas vēl ir uz jautājumzīmes. Skatīšos, kā beigsies sezona, kādas perspektīvas tālāk, vai būs klubs, jo šis savainojums man izslēdza iespēju noslēgt kādu jaunu līgumu pēc izlases. Savainoti spēlētāji klubiem īpaši nav vajadzīgi. Pēc savainojuma ir iemesls teikt "mēs nezinām, kāds tu esi un ko tu varēsi pēc savainojuma". Varbūt tas tāds likteņa pirksts, jo jau pirms šī cikla stingri domāju par to, vai spēlēt vai nespēlēt izlasē. Apstākļi un notikumi pagriezās tā, ka spēlētāji beigās nebija tik daudz – viens atteicās, cits nevarēja vai tamlīdzīgi, tāpēc pieņēmu lēmumu spēlēt. Varbūt savainojums bija zīme, ka tomēr nevajadzēja (smejas). Redzēsim, kā nākamgad būs.

Sākotnēji bija informācija, ka spēlēsi pie "Barona", bet...
Jā, sākumā nepilnu mēnesi trenējos individuāli, bet tādos treniņos ir daudz grūtāk atgūt spēļu praksi, spēles garšu, tāpēc vienojos ar "Baronu" iet trenēties pie viņiem, lai sajustu treniņritmu atkal. Paralēli, protams, notika sarunas, par to, ka, ja ar veselību man viss ir kārtībā un atgūstu formu, tad varētu pie viņiem spēlēt. Notika sarunas, bet sanāca tā, ka neatradām kopīgu valodu ne finansiāli, ne citādākā jomā. Varbūt nebiju viņiem tik ļoti vajadzīgs, spēlētāju viņiem pietika. Tad nāca piedāvājums no ASK komandas, vienojāmies, abas puses apmierināja nosacījumi, tāpēc arī šeit spēlēju tagad.

Visvaldis Klintsons nesenajā preses konferencē atklāja, ka jums ar Uvi Helmani finansiālie nosacījumi ir samērīgi. Tas nozīmē, ka "Barons" nebija gatavi maksāt tikpat?
Par Uvi nemāku teikt, jo nezinu, kāda viņam situācija, bet par mani ir tā, ka biju pēc savainojuma, un komandām tas ir liels trumpis uz to uzspiest, nosakot algas apmēru. Var runāt par to, ka neesi formā, neesi spēlējis, esi pēc savainojuma, un tas samazina apmaksu. Jāņem vērā arī pašreizējā finansiālā situācija Latvijā. Ja ekonomikas augšupejas laikā, bija daudz vairāk brīvo līdzekļu, kā jebkurā citā jomā, tai pašā celtniecībā, tad tagad algas ir samazinājušās un ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā vispār. Tas ir tikai loģiski, ka atalgojums nav tik liels, kā bija pirms gada vai diviem.

No otras puses ir spēlētāji, kas ir gatavi gaidīt ilgāk un varbūt pieņem zemāka līmeņa komandas piedāvājumu, bet par labākiem nosacījumiem...
Kādas kuram tās prioritātes. Es noslēdzu līgumu ar ASK pēc sarunas ar treneri un redzēju sastāvu, zināju, ka man būs liels spēles laiks un varēšu arī spēlēt basketbolu, ne tikai saņemt algu un būt komandā. Būšu nozīmīgs spēlētājs, no kura būs kaut kas atkarīgs, nevis tikai būšu komandā. Līmenis, kādā komanda spēlē, arī ir labs – ULEB kauss, Baltijas līga, Latvijas līga.

Bija varianti arī ārzemēs?
Ārzemēs bija varianti vasarā, bet tad es vēl dažādu apstākļu dēļ nogaidīju. Pēc savainojuma iegūšanas jau visi varianti, protams, pazuda. Ir tā, kā ir tagad.