Vēlreiz par Zvirgzdiņu
Daudz ir rakstīts un runāts par Ainaru, tomēr gribu paust arī savu atbalstu šim vīram, neatkarīgi no tā, kur viņš turpinās savu trenera karjeru.
Eiropas čempionāts Latvijas valstsvienībai ir noslēdzies- 7. vieta, asaras, mieles, fanu neizprotošie skatieni un galvenā trenera atlūgums. Nav šaubu- cerēts bija vairāk, un katram izlases spēles pazinējam klusībā sirdī tika noglabāts sapnis par medaļām. Šoreiz nesanāca. Žēl.
Tomēr vēl lielāks rūgtums sirdī palika pēc Ainara Zvirgzdiņa paziņojuma tūlīt pēc sāpīgās neveiksmes Krievijai čempionāta ceturtdaļfinālā- „Es aizeju.” Karstasinīgākie meiteņu līdzjutēji (un nevis fani!) beidzot bija raduši vietu, kur izgāzt savu žulti, un Zvirgzdiņš žēlots netika. Es gan šeit negribētu piekrist un publiski lūdzu Treneru padomei (ja tāda vēl pastāv) vai LBS Valdei pārvērtēt šo lēmumu un paziņot acīmredzamo- „Ainār, tu mums esi vajadzīgs!” No Zvirgzdiņa šādu paziņojuma atsaukšanas žestu negaidu, jo, gods kam gods, šis kungs prata aiziet pieklājīgi un graciozi, nevis gaidot Valdes, vai vēl sliktāk- meiteņu vēstules, kā tas gadījās ar treneri Otersonu pēc 2005. gada Eiropas cīņām. Savukārt Valdes locekļiem vajadzētu darīt to, par ko viņiem maksā- atrast vispiemērotāko treneri mūsu meitenēm. Un es nešaubos, ka tāds arī šobrīd ir un paliek tieši Zvirgzdiņš.
Sieviešu izlase uz treneriem vienmēr bijusi pietiekami izvēlīga- Otersons tika „pasūtīts” pēc pašu meiteņu iniciatīvas, arī viņa sekotājs Ainārs Čukste ilgi pie vadības stūres nenoturējās. Beigu beigās pie izlases grožiem ķērās tieši Zvirgzdiņš- pieredzējis un prasmīgs treneris, kas jau bija iemēģinājis roku sieviešu basketbolā un gudrības bija smēlies arī esot BK Ventspils vīriešu kluba galvenā trenera palīgs. Vai varam sūdzēties par rezultātiem? 4. vieta 2007. gada EČ (augstākais sasniegums pēc neatkarības atgūšanas), vēsturiska debija Olimpiskajās spēles, likumsakarīgs 2009. gada čempionāta starts tieši Latvijā, kur ierindojamies augstajā 7. vietā. Kaut patiesībā bijām pelnījušas vismaz „sešinieku”. Ja pēc 2005. gada meitenes sūdzējās par absolūti nepietiekamo taktisko sagatavotību gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, tad šogad pietrūka vien kripatiņa veiksmes. Jā, piekrītu, zaudējums Slovākijai Latviju iegāza, un šobrīd var ar sarūgtinātu sirdi atzīt- tā spēle Latvijai, visticamāk, liedza iespēju tikt pusfinālā. Tomēr vienmēr un visur uzvarēt nevar, lai cik labs un prasmīgs tu būtu. Viens klupiens- Slovākija- pēc kura meitenes (un treneris!) atkal bija uzdevumu augstumos un sagādāja mums neaizmirstamus basketbola vakarus pret sieviešu grandiem Spāniju un Krieviju. Turklāt- gan pret dienvidniecēm, gan kaimiņienēm (un vienu amerikānieti, jo mazā Krievija taču nav spējīga atrast labu saspēles vadītāju savās basketbola ārēs) visu izšķīra viens metiens, viens „būt vai nebūt”.
Pērnajā Eiropas Čempionātā Latvija iespēja labāk- 4. vieta, tas tiesa. Tomēr, atcerēsities, ka arī toreiz visu ¼ finālā izšķīra spēles galotne- pret Franciju nācās cīnīties līdz pēdējām sekundēm, un toreiz veiksmes stariņš uzsmaidīja mums- 66:62. Manuprāt, diezgan muļķīgi identiskā situācijā spēlē pret Krieviju, kur veiksme novērsās un izšķirošie metieni grozam lidoja secen, jelkādu vainu novelt uz treneri, paziņojot- jā, Ainar, šoreiz tu kļūdījies. Kas būtu, ja Ditai roka nebūtu notrīcējusi? „Malacis, Ainar, paveici labu darbu!”?
Tiesa- pret Itālijas sievietēm (piedodiet, bet par meitenēm viņas grūti nosaukt) tika piedzīvots kaunpilns zaudējums, esot vairāk nekā pieklājīgā pārsvarā, un tur Zvirgzdiņš vainu uzņēmās pilnībā. Tomēr, manuprāt, visas emocijas un cerības laukumā tika atstātas jau iepriekšējā vakarā- gan treneriem, gan spēlētājām, gan līdzjutējiem un faniem. Variet man saukt dažnedažādus piemērus no basketbola vēstures lappusēm, tomēr pēc tādas „desmitgades” spēles kā ar Krieviju nākamajā dienā „savākties” nespētu pat Čaks Noriss. Cilvēks vienkārši salūst, un treneris var lēkāt, kliegt vai ārdīties cik vien sirds patīk- nekas no tā nemainīsies.
Ja mēs būtu Spānija, Krievija vai ASV- jā, trenera atkāpšanās būtu pašsaprotama un pat vēlama, ja aiz viņa stāv desmitiem visaugstākās klases speciālistu, tomēr Latvijā situācija ir savādāka. Mums ir uz roku pirkstiem skaitāmi kvalificēti un pieredzējuši sieviešu basketbola treneri, turklāt varbūt tikai Vētra šobrīd spēj konkurēt ar Zvirgzdiņu sieviešu trenera karjeras spožuma ziņā. Ja mēs runātu par futbola izlasi- droši, lai nāk un spēkus iemēģina katrs, kam nav slinkums, tomēr basketbolā mūsu meitenes šobrīd ir rezultātu un spēles kvalitātes spožākajā plaukumā, tāpēc eksperimentēt vienkārši nedrīkst! Ceru, ka Ojārs Kehris reto reizi mūžā izdarīs ko savai algai atbilstošu un pierunās Zvirgzdiņa kungu palikt amatā!
Ar cieņu- Nātrijs.
+1 [+] [-]
reali nospelejam sava limeni...pie labas apstaklu sakrisanas un veiksmes varejam but augstāk...
vienigi velejos kombinacijam bagataku speli..citadi...neatkartosos..3 kombinacijas..tas ir par maz...
lai veicas visiem...
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Vietaa iisti nav ko likt, ja nu Veetra, bet vinjam ir labs darbs. taa kaa buus skumji, bet A.Z izlasi netrenees jo meitenes to negrib. Dalja no Kalninja raxtiita ir pilniga taisniiba, vinsh tieshaam aizskar meitenes!
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Pa to pilnīgi piekrītu, ka tu vari teikt dajebko, bet ja cilvēkas koncentrēšanos ir zaudējis, tad to vairs neatgūs, un treneris varbūt vislabākais motivētājs, bet viņš vairs nevarēs noskaņot atpakaļ. Un tā, ka šis smaigais zaudējums tika piedzīvots bija meiteņu vaina 80% un trenera vaina 20%
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]