Aivars Vīnbergs: "Dažas meitenes nav brīvas pat septiņos piektdienas vakarā"

Skatījos kalendārā – starp “play-off” spēlēm 27 dienu pauze...
Tieši tik daudz arī bija. Paradokss, ka varējām to apzināties – kamēr mēs, nosacīti, trenējamies, citas komandas spēlē. Alternatīvas nebija – nav, ar ko spēlēt.

Meklējāt?
Kur? No “Olybet” sieviešu līgas? Reālāk spēlēt ar puikām, taču...atšķiras bumbas. Jāsaka godīgi, bezizeja. Kur slēpjas paradokss? Paskatoties uzvaru un zaudējumu attiecību – ļoti laba sezona. Varu sevi mierināt...

Komandā spēlē vairākas pēdējo kursu studentes. Visām mācību prakses, jāmācās – dažas meitenes nav brīvas pat septiņos piektdienas vakarā. Bez treniņiem pazūd funkcionalitāte, zūd basketbols. Pusfinālā spēlējam savā zālē un...iemetam 26% metienu no spēles.

Citos elementos, izņemot grozu (atlēkušās bumbas 36-44), īpaši nezaudējām, bet 26% metienos... Ar tādu precizitāti var vinnēt bērnu basketbolā.

Kas noticis Dinijai Pāvelsonei?
Stresa lūzums pirmās ceturtdaļfināla spēles izskaņā pret Tallinas Universitāti. Vēl viens paradokss – braucām uz Baltijas līgas “play-off” spēli un 67 kilometrus pirms Tallinas saplīsa autobuss.

Starpība bija svarīga, jo uzvarētāju noteica divu spēļu summā. Dinija bija laukumā un savainojumu guva 15 sekundes pirms spēles beigām. Brīdī, kad mums bija -22. Tas neko nemainīja!

Pagājušajā gadā notika tieši tāpat. Braucām uz “play-off” spēli Liepājā un pie Brocēniem pārsprāga riepa. Tikām Liepājā, kad bumbai jau bija jālido gaisā. Tagad braucām uz Tallinu un...atkal pārsprāgst riepa.

Gaidījām, kamēr no Tallinas atbrauc evakuators. Šoferis pirmo reizi tajā autobusā. Atslēgas ir...riteņiem neder! Nenokomplektēts komplekts. Sakrita tā, ka (martā) sezonas nobeigums iznāca nelabvēlīgs.

No otras puses – lietuviešu komandas iedzinām izmisumā. Par to bija liels gandarījums. Man ir tā – nemāku ilgi bēdāties un priecāties. Izdaru kaut ko labu...rīt ir jauna diena.

Atpakaļ skatoties, nav viegli noticēt, ka vismaz vienu reizi izdevās uzvarēt visas lietuviešu komandas. Tomēr tas tika izdarīts.
Mūsu spēlētājām neizdevās trenēties vajadzīgajā režīmā. Pietrūka...fīrera. Pietrūka spēlētāju, kuras var gūt punktus spiediena apstākļos. Citreiz viņām izdodas, šodien nekā.

Izdodas kādreiz treniņos tikt līdz “pieci-pret-pieci”?
Ui...ļoti reti. Komandā ir gaišs cilvēks – Ļiza Čumika. Nezinu, ko prasa pasniedzēji, bet viņai nodarbības beidzas ļoti vēlu. Kā? Vai tad pasniedzējiem neeksistē privātā dzīve? Šodien Guna atveda viņu uz spēli, braucot no zobārstniecības. Daudz līdzīgu situāciju.

Jūtos kā apšaudīts zvirbulis – ne pirmo sezonu. Esmu gatavs tādām situācijām, taču komandai nav viegli. Pāra dienās ar puišiem cīnos LBL2. Pirmajā “play-off” kārtā divās spēlēs pieveicām Līvānus, bet vakar pret Kandavu...labi, sērijā starpība nav svarīga, taču nospēlējām nevienmērīgi.

Basketbola dievs teicis savu vārdu – ja neizmanto savu iespēju, tā tiks otram. Manējās met, kad pretinieks “sien kurpi”. Juniores – pāri rokām. Ja jūti, ka vari un attālums atļauj – met! Nevar paļauties domāšanai – ja nekrīt, laidīšu citu. Nu, jāmet!