Zane Jākobsone: "Hjūstonā problēmu nebija"

Šonedēļ Hjūstonā, kura ir NBA kluba "Rockets" un ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes NASA mītne, notiks NCAA pirmās divīzijas 2011. gada čempionāta "Četru Fināls". Pirms pāris gadiem Teksasas lielpilsētu apguva arī Valmieras basketbola skolas audzēkne Zane Jākobsone.

ZANE JĀKOBSONE

+Dzimusi 1985. gada 30. novembrī Rīgā
+Vecāki Dace un Atis Jākobsoni
+Pārstāvējusi Valmieras basketbola skolu un Rīgas 47. vidusskolu
+Augums 180cm, uzbrucēja
+Treneri: Eva Kaufmane, Līga Priedīte, Viktors Strupovičs, Ainārs Čukste, Michael Landers (Trinity Valley Lady Cards 126-8), Joe Curl (University of Houston Cougars 193-167)
+2004. gadā piedalījusies divās Eiropas U20 čempionāta kvalifikācijas spēlēs
+No 2005. līdz 2007. gadam spēlēja “Trinity Valley CC” junioru koledžā, 2006. gadā ierindojoties piektajā vietā NJCAA čempionātā. Nākamajā sezonā realizēja 39% tālmetienu, iekļūstot starp 30 labākajām snaiperēm valstī. Divas reizes uzvarēja konferences čempionātā
+No 2007. līdz 2009. gadam pārstāvēja NCAA pirmās divīzijas komandu “University of Houston Cougars” un spēlēja “Conference USA” sacensībās. Komandas sastāvā divu sezonu laikā aizvadīja 41 spēli
+2010. gada sezonā sezonā Jākobsone sacentās Spānijas otrās līgas A grupas kluba „Socinsa Bembibre PDM” sastāvā. Piedalījās 28 spēlēs, vidēji 19,0 minūtēs savāca 8,3 punktus, izcīnīja 2,8 atlēkušās bumbas un 0,6 reizes rezultatīvi piespēlēja. Spēlētāja realizēja 45 no 77 divpunktu, 41 no 110 trīspunktu un 18 no 24 brīvmetieniem.
+2011. gada sezonas pirmajā pusē pārstāvēja sporta klubu „Cēsis”, 10 spēlēs vidēji laukumā pavadīja 35:05 minūtes, guva 17,8 punktus, izcīnīja 5,8 bumbas zem groziem, rezultatīvi piespēlēja 2,0 reizes un pārtvēra 1,2 pretinieču piespēles
“TTT Rīga” sastāvā spēlētāja debitēja 2011. gada 2. februāra spēlē ar “Liepājas metalurgu”

Zane, divus gadus studēji Hjūstonas pilsētā, Teksasā, kādas ir Tavas atmiņas par šo laiku?
Ļoti labas, bijis daudz dažādu piedzīvojumu gan sportā, gan ārpus tā. Laiks, ko tur pavadīju, ir ļoti palīdzējis manai izaugsmei. Esmu ieguvusi labu izglītību, kas bija mans galvenais mērķis.

Vai Hjūstonas sieviešu basketbola komandai bija daudz atbalstītāju?
Hjūstona ir lielpilsēta, kurā ir daudz sporta spēļu komandu, ko atbalstīt. Cilvēki biežāk izvēlas “Rockets” vai amerikāņu futbola komandas “Texans” spēles, tāpēc sieviešu basketbolā skatītāju ir mazāk. Uz mūsu spēlēm vidēji nāca kādi 400 cilvēki, kas Amerikā nav daudz.

Kad spēlēju “Trinity Valley” junioru koledžā, tur zāle vienmēr bija pārpildīta. Komanda valstī bija viena no labākajām un daudzas meitenes pārcēlās uz Amerikas spēcīgākajām universitātēm. Piemēram, Šenona Bobita devās uz “Tennessee”, kur kopā ar Kendisu Pārkeri divus gadus pēc kārtas uzvarēja NCAA čempionātā. Lai gan viņa bija starp augumā mazākajām spēlētājām, no viņas varēja ļoti daudz mācīties, piemēram, kā uzlabot spēli aizsardzībā.

Vai uzturi kontaktus ar draugiem Amerikā?
Jā, cenšos uz Hjūstonu braukt katru vasaru. Dažreiz strādāju nometnēs – darbs ar bērniem man ļoti patīk. Tagad cenšos arī atpūsties un paceļot. Koledžas laikā uz daudzām izbraukuma spēlēm bija jālido, taču vairāk par lidmašīnu, viesnīcu un zāli parasti neredzējām. Klaiņot pa pilsētu neviens neļāva. Tagad ir iespēja apskatīt vēstures pieminekļus, arhitektūru, lai varētu teikt, ka esmu tur bijusi. Braucienus var apvienot ar komandas biedreņu apmeklējumu.

Hjūstonas universitāte izvietojusies pilsētā?
Pašā centrā. Tas bija liels pluss, kāpēc izvēlējos Hjūstonu. Pēc junioru koledžas man bija vēl daži piedāvājumi, bet gribēju spēlēt lielpilsētā. Vairs negribēju uzturēties mazā pilsētā. Esmu pārliecināta, ka līdzīgas sajūtas ir jebkurai jaunai meitenei, kas tagad uzturas Amerikā. No otras puses, tagad saprotu, ja Tu spēlē mazākā pilsētā, tur ir lielāks fanu atbalsts. Tādējādi emocijas ir pavisam savādākas, nekā spēlējot lielā, tukšā zālē. Lielpilsētā savukārt ir daudz, ko darīt. Var pastaigāties pa parkiem, aizbraukt uz kinoteātriem, iepirkšanās centriem, redzēt to, kas nav mazās pilsētās.

Noteikti biji kādā “Rockets” spēlē?
Jā, pāris reižu izdevās. Jocīgākais, ka gribēju aiziet uz kādu Andra Biedriņa spēli, taču, kad pilsētā viesojās “Golden State Warriors”, vienmēr bijām izbraukumā. Tas bija kā likums (smejas), tāpēc nekad nesanāca noskatīties viņa spēles.

NBA ir liels bizness, koledžu sportistiem laikam nebija atlaižu spēļu apmeklējumiem?
Studentiem bija kādu 5 procentu atlaide uz noteiktām spēlēm, bet brīvbiļetes varētu sarunāt tikai caur pazīšanos.

Kādi bija komandas panākumi?
Komanda ir izcīnījusi divus konferences titulus – 2004. gadā un šogad. Laikā, kad es spēlēju, komanda turējās četru labāko konferences vienību vidū. Parasti regulāro sezonu beidzām kā trešās vai ceturtās, bet finālos nepaveicās. Pirms diviem gadiem komandā biju vienīgā seniore (ceturtā gada studente), konferencē finišējām sestajā vietā, bet uz soliņa bija sešas sofomores – otrā gada spēlētājas. Tagad viņas visas ir seniores. Tādējādi puse komandas ir pieredzējusi un ļoti labi saspēlējusies. Šogad komandai tika piesaistīts jauns treneris, kas izveidojis labu vienību. Meitenes šogad iekļuva “Marta trakumā”.

Pašai Amerika patika?
Jā, ļoti patika! Manuprāt, varu iedzīvoties jebkur, bet mājas paliek mājas. Tagad esmu atgriezusies te, bet kopumā atrašanās vieta nav svarīga. Ja ģimene man varētu braukt līdzi, spētu dzīvot jebkur. Mājām piesaista ģimene un draugi.

Teici, ka 2009. gadā komandā biji vienīgā seniore. Kā Tevi apsveica pēdējā mājas spēlē jeb senior night?
Komanda uzdāvināja lielu atmiņu rāmi ar četrām manām fotogrāfijām un tika sarīkotas kopējas vakariņas. Absolventus parasti izved ģimene. Ņemot vērā, ka manējie brauca uz izlaidumu un nevarēja ierasties uz basketbola sezonas beigām, mani izveda divi Amerikas latvieši. Esmu pie viņiem pavadījusi daudzas brīvdienas un esam kļuvuši tuvi draugi, tāpēc viņi varēja mani izvadīt vecāku vietā. Tas ir liels notikums. Ikvienai komandai ir fanu klubs – kuru sastāvā ir arī vecāki cilvēki, kuriem šis ir ļoti īpašs notikums. Viņi justos pagodināti, ja varētu izvest kādu spēlētāju. Viņi zināja, ka mana ģimene nevarēs ierasties un mēģināja mani visādi pierunāt.

Bija konkurss!
Apmēram (smejas). Saņēmu labus vārdus, dažādus solījumus, mēs tev izdarīsim to un to. Viņi pat bija runājuši ar treneri! Vēlāk dzirdēju ieteikumus, piemēram, paņem viņus kā savus vecākus, viņi ir ļoti jauki cilvēki. Tomēr izvēlējos Latviešus!

NCAA ir daudz ārpusspēļu pasākumu.
Mani visvairāk piesaistīja labdarības akcijas. Gājām pie bērniem invalīdiem, bāreņiem. Braucām uz skolām sliktākos rajonos, lai bērni nedomātu, ka pasaule beidzas ar to, kas redzams aiz loga. Stāstījām, ka sports ir viens no ceļiem, kā iegūt izglītību. Tev nav jābūt bagātam, lai mācītos koledžā. Ja esi atlētisks vai gudrs, vari iegūt grādu, nemaksājot lielu naudu. Kā zināms, tieši no tādiem rajoniem nāk labākie sportisti, kuri pavada augas dienas, spēlējot basketbolu.

Lielpilsētas universitātē parasti ir pārstāvēti visi sporta veidi.
Mūsu skolā tā bija. Protams, amerikāņu futbols bija pirmajā vietā. Mums bija arī sieviešu futbola komanda, volejbols, vieglatlētika, peldēšana, niršana, var teikt, viss. Popularitātes ziņā basketbols un volejbols bija vienlīdzīgi, apsteidzām futbolistes. Manā gadā Hjūstonā bija arī ļoti laba softbola komanda, kura uzvarēja konferences čempionātā.

Kādu izglītību ieguvi?
Izmācījos socioloģiju, klāt nāca sporta mārketings un administrēšana. Junioru koledžā apguvu starptautiskā biznesa kursu, centos paņemt no visa. Otrā grāda iegūšanai vēl pietrūkst sešu mēnešu studijas. Kad beigšu spēlēt vai būšu gatava atgriezties, noteikti to pabeigšu. Piecu gadu laikā ierobežojumu nav un atkārtota reģistrācija nav nepieciešama.

Uz Spāniju brauci, jo Teksasā bija iespēja mācīties spāņu valodu?
Nē, braucu spēlēt (smejas)! Iespēja mācīties bija, bet domāju, ka nevajadzēs. Sākumā, pēc augstskolas beigšanas, prātoju, ka beigšu spēlēt un sākšu veidot karjeru. Sezona beidzās aprīlī, bet līdz maijam sapratu, ka vēl gribu spēlēt.

Neskaitot meitenes, kuras minēji, vēl kāda ir palikusi basketbolā?
Dažas komandas biedres vēl spēlē, vēl dažas tagad ir treneres, tai skaitā NCAA pirmajā divīzijā. Viņas man nepārtraukti zvana un prasa, vai Latvijā neaug kāda perspektīva spēlētāja, kura vēlas braukt un spēlēt Amerikā. Ir iespēja vērot jaunos talantus. Ja kādam vajag palīdzēt, nekad neatsaku. Junioru koledžās pazīstu arī meitenes, kuras kļuvušas par galvenajām trenerēm. Viņas ir jaunas, sevi vēl jāpierāda.

Amerikā parasti nenokļūst vienā dienā. Kas ir Tavi pirmie treneri un kad izlēmi doties pāri okeānam?
Pirmās treneres bērnībā Valmierā bija Eva Kaufmane un Līga Priedīte. Kad atnācu uz Rīgu, trenējos pie Viktora Strupoviča. Viņš man ļoti daudz deva, bet pēc viņa nāves strādāju pie treneriem Krūmiņa un Čukstes.

Ideja braukt uz Ameriku radās spontāna lēmuma rezultātā. Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas domāju braukt uz Alabamas universitāti. Tas bija neilgu laiku pēc vienpadsmitā septembra notikumiem un nelaimēm ar lidmašīnām. Mamma bija kategoriski pret. Kāda Amerika? Tik tālu prom un viena pati, nekādā gadījumā! Arī pašai nebija tik liela interese, varbūt pat biju nedaudz nobijusies, te tomēr bija visi draugi un ģimene.

Gadu vēlāk man zvanīja tā paša trenera draugs, sakot – saprotu, ka tu varētu negribēt braukt uz lielu skolu, tev ir bail, nezini valodu un nezini, vai vari tādā līmenī spēlēt. Atbrauc uz junioru koledžu, pabraukāsim apkārt, paskatīsimies pirmās divīzijas spēles, kā tas viss notiek. Nepatiks – varēsi braukt mājās jebkurā laikā. Viņš uz to skatījās nedaudz ar humoru, mācēja atrast kontaktu un trenerim tā ir ļoti svarīga rakstura īpašība. Ja Tu māki kontaktēties, vari pierunāt un piesaistīt jebkuru spēlētāju.

Maikls Landers ir ļoti labs treneris, ieguvis vairākas gada balvas. Viņam ir bijuši piedāvājumi trenēt pirmās divīzijas komandas, bet treneris nepiekrīt. Nezinu, kāds ir viņa plāns. Landers ir ļoti stūrgalvīgs un viņam nepatīk daži NCAA likumi. Ja atbraucām no spēles vienpadsmitos naktī un bijām uzvarējušas tikai ar divu punktu starpību, viņš varēja likt tajā pašā vakarā divpadsmitos būt zālē. NCAA nekad mūžā neviens to neļautu darīt. Junioru koledžās likumi nav tik strikti un viņš varēja atļauties darīt savādāk.

Bijāt Kanzasā uz NJCAA “Nationals” turnīru?
Jā! Pirmajā gadā mums bija ļoti laba komanda, tika uzstādīti augsti mērķi. Komandā bija daudz otrā gada spēlētājas, kuras pēc tam aizgāja uz lielām skolām – Luivilu, Tenesī, “Louisiana Tech”, tāpēc varējām labi nospēlēt nacionālajā čempionātā. Amerikā ir izplatīti spēlēt lielās skolās, bet, ja nav piedāvājumu no vadošām universitātēm, var aiziet uz junioru koledžām. Tur var uztaisīt sev ļoti labu statistiku, pēc pirmā vai otrā gada pārejot uz labu augstskolu. Papildus junioru koledžās varēja izvēlēties mācību kursus, kurus tālāk atzina universitātēs – politiku, vēsturi.

Kā Tu nokļuvi TTT?
Piezvanīja menedžeris, piedāvājot pievienoties komandai. Esmu iejutusies labi, man patīk. Meitenes komandā ir jaukas, treneri atsaucīgi, viss kārtībā. Nav nekādu sūdzību, esmu apmierināta. Pērn Spānijā čempionāts konkurences ziņā bija interesantāks, jo spēles gāja punkts punktā un bija daudz līdzvērtīgu komandu. Kā komanda TTT ir spēcīgāka, ar labāku organizāciju, komandas spēle patīk labāk. Un, protams, viss notiek latviešu valodā.

Kā Tu vērtē komandas sniegumu Baltijas pusfinālturnīrā Klaipēdā?
Domāju, ka komandas sniegums kopumā bija labs. Mēs noteikti nebijām sliktākā komanda – cīnījāmies līdz galam, diemžēl nepaveicās. Ļoti laba pieredze! Tagad atliek gaidīt Latvijas čempionāta finālus!