Ieva Kūlīte: "Kluba prezidents mūs uzmeta"

2005. gadā Uvis Helmanis un Bambergas klubs “Brose Baskets” pirmo reizi uzvarēja Vācijas čempionātā. Septiņus gadus vēlāk līdzīgs panākums izdevās Ievai Kūlītei, kura to paveica Lejassaksijas komandas “Wolfenbüttel Wildcats” sastāvā. Netālu no Hannoveres bāzētais klubs 2012. gada sezonā uzvarēja regulārajā čempionātā (bilance 16-6), ieguva mājas priekšrocības, pirmo reizi pārvarēja ceturtdaļfināla barjeru un uzreiz aizsniedzās līdz čempionu titulam.

Komanda bija izteikti starptautiska – starta piecniekā spēlēja amerikānietes no Latvijā pazīstamām skolām – Tenaja Vatsone (Arizona State; Rihards Kuksiks) un Nataša Herisa (Boise State; Edmunds Dukulis, Laura Pelše), kā arī vācu uzbrucēja ar Amerikas pieredzi Roli-Ena Nikagbatse (Liberty) un poļu izcelsmes vāciete Katarina Fikiela. Kūlīte piektajā finālspēlē pret Halli iemeta visus piecus metienus no spēles un guva 11 punktus. Šogad viņa komandas labā guva visvairāk divpunktu metienu un izcīnīja visvairāk atlēkušo bumbu, vidēji 26 minūtēs atzīmējoties ar 9,9 punktiem un 7,2 atlēkušajām bumbām.

"Vācijā atradu savu Treneri"

Praksē nācās pārliecināties par vāciešu pedantismu?
Mana pieredze bija atšķirīga, jo komandā lietas notika savādāk. Parasti vācieši ir punktuāli, taču sezonas notikumi liecināja par pretējo. Kluba vadības vainas dēļ regulāro sezonu pabeidzām septītajā vietā. Eurobasket.com norādītā trešā vieta neatbilst patiesībai, jo līga klubam atņēma punktus. Tas notika menedžeru un kluba prezidenta neizdarības rezultātā, neveicot līgai paredzētos maksājumus. Pēc pēdējās regulārās sezonas spēles marta beigās uzzinājām, ka komanda vispār nepiedalīsies “play-off”. Visas spēlētājas tika palaistas mājās. Situācija nav atrisināta joprojām, gaidāmi tiesu darbi. Trakākais, ka galvenais treneris par nepiedalīšanos izslēgšanas spēlēs uzzināja no mūsu pretiniekiem. Par notikušo bija informēts tikai kluba prezidents. Tādu vadību par vāciešiem nenosauksi.

Kā nonāci pašreizējā klubā?
Volfenbutelā pirmo reizi nokļuvu 2010. gadā ar aģenta palīdzību. Līgumu divreiz pagarināju, pateicoties galvenajam trenerim Vlastiboram Kļimešam. Uzvara Vācijas čempionātā bija tikai viņa nopelns. Latvijā tādu treneri neesmu sastapusi. Būdams ne pārāk gara auguma, taču labākais aizsardzībā, viņš jaunībā kļuva par Čehijas labāko centra spēlētāju. Viņa zināšanas ļauj strādāt bez palīgiem. Unikāls cilvēks. Viņa dēļ trešajā gadā neprasīju algas pielikumu. Basketbola pamatus – driblu, mazā spēlētāja iemaņas – man “Kolibri” ielika Mudīte Zandere, savukārt viņš parādīja lietas, par kurām iepriekš nezināju.

Kāda bija Tava ārzemju pieredze pirms Vācijas?
Profesionāli spēlēju piecus gadus. Pusgads Slovākijā, pusotrs Spānijā, trīs – Vācijā. Pirmā pieredze nebija no veiksmīgākajām, jo aģentam manas iespējas neinteresēja. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš aizsūtīja mani uz Slovākiju. Laba līga, taču nokļuvu komandā, kur netiku pie spēles laika. Pārsvarā sēdēju uz soliņa. Prešovas centriem – amerikānietei ar WNBA pieredzi un krievietei – bija garantēts spēles laiks. Varēju mācīties, taču gribēju spēlēt vairāk un sezonas vidū pārcēlos uz Spāniju. Man patīk siltās zemes, tāpēc ilgi nevilcinājos. Nevienā Spānijas komandā nevarēja atrast tik daudz ārzemju spēlētāju – deviņas. Vairāk nodarbojāmies ar vieglatlētiku nekā basketbolu. Skrējām trīs reizes dienā. Nevienai nebija spēka spēlēt, pat negribas to atcerēties.

Vācijā beidzot tiku pie gudra trenera. Viņš nekad nelika skriet skriešanas pēc. Pamatoja katru darbību un sagatavoja spēlei pret katru pretinieku. Pirmajā gadā bija jāplēšas par vietu sastāvā, jāiegūst trenera uzticība. Vasarā aizbraucu vēlu, bijām divas uz vienu vietu. Konkurēju ar amerikānieti, jo vācu spēlētāju līgā ir salīdzinoši maz. Pastāv noteikums, ka laukumā vienlaikus jābūt divām vācu spēlētājām. Klubi labākās vietējās basketbolistes izķer ātri, tāpēc biežāk jākonkurē ar ārzemniecēm. Otrajā sezonā kļuvu par komandas pamatcentru.

Pirmais oficiālais izlases treniņš 2013. gada 1. maijā Olimpiskajā sporta centrā. Trīs debitantes: Kitija Laksa, Ieva Kūlīte un Dita Rozenberga. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

Kopā ar fiziskās sagatavotības treneri Viktoru Lāci. Foto: Aivars Liepiņš

"Fani treniņos apdāvināja spēlētājas"

Ar ko izcēlās Tava komanda?
Manuprāt, mūsu komandai bija labākie fani līgā. Nekur citur neesmu redzējusi, ka atbalstītāji treniņos apdāvina spēlētājas. Nesa saldumus, konfektes, jogurtus, trenerim - košļenes. Līdzjutēji brauca līdzi pat 10 stundu tālos izbraukumos, vienā autobusā ar mums. Treneri, spēlētājas, fizioterapeiti un menedžeri bija kā viena ģimene. Uzmeta tikai kluba prezidents.

Kā pārsteidzāt pretinieces zelta sezonā?
2012. gada sezonā komanda tika labi nokomplektēta visās pozīcijās. Izdevās piesaistīt labas amerikānietes. Uzskatu, ka arī šogad varējām tikt tālu. Regulārajā sezonā uzvarējām nākamās čempiones “Wasserburg”. Kāpēc zaudējām pozīcijas, nezinu.

Vaserburgai šogad bija jāuzvar. Pārsteidza otra fināliste “Rhein Main Baskets”, jo pret šo komandu aizvadījām vienu no vieglākajām spēlēm čempionātā. Manuprāt, tā bija tuvāk izkrišanai nekā finālam.

Basketbols Vācijā atšķīrās no Spānijā redzētā?
Spānijā basketbols ir ātrāks, Vācijā – nedaudz lēnāks, ar boksa elementiem. Tiesneši ļauj laukumā spēlēt agresīvi. Ja vienā galā saņemsi sitienu, svilpes nebūs. Otrā laukuma pusē varēsi iesist atpakaļ. Tas atkārtojās katrā spēlē. Pirmajā gadā nevarēju pierast, tagad – patīk.

Kura komanda līgā ir visrupjākā?
Šogad Oberhauzene. Kluba treneri ir dienvidslāvi. Treniņos māca, kā izdarīt sitienus, “nosist”. Pirms gada līdzīgi spēlēja Mārburga. Pretī nāca divmetriniece, ar kuru bija jācīnās līdz asinīm. Kā jau teicu, tagad man tāds spēles stils ir iepaticies.

"Izcīnījām pirmo Vācijas zeltu pilsētas vēsturē"

Kā nosvinējāt kluba pirmo čempiontitulu?
Pēc zelta spēles bija ballīte ar faniem. Nākamajā dienā pieņemšana pie mēra. Tā bija pirmā reize pilsētas vēsturē, kad kāda komanda izcīnīja Vācijas zeltu. Tālāk visi ātri izklīda, kā nekā, maija vidus. Sezona izvērtās garāka nekā citām komandām.

Šosezon nojautāt, ka lietas neiet tik labi?
Prezidents reizi divās nedēļās paziņoja par bankrotu, taču pēc brīža sekoja ziņas atsaukums. Klubā tā kļuva par anekdoti. Zelta sezonā bija labi ienākumi no sponsoriem un reklāmām, kluba rīcībā vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem. Ziņa par punktu atņemšanu nāca kā pārsteigums. Prezidentam par iz- un neizdarīto būtu jāatsakās no Vācijas pilsonības. Viņš blefoja, stāstot par sponsoriem un naudu. Spēlētājām nav izmaksātas algas par sezonas pēdējo mēnesi. Aģenti iesūdzējuši klubu tiesā. No līgas puses par tādu spiedienu neesmu dzirdējusi.

Kluba izjukšana lielāko triecienu sagādātu galvenajam trenerim. Viņš dzīvo citā pilsētā un pēdējos mēnešos piekrita uz treniņiem braukt par savu naudu. Centās mūsu dēļ. Šaubos, vai savā vecumā viņš meklēs līdzīgu piedāvājumu, drīzāk trenēs kādu bērnu komandu. Pēdējā vakarā viņš teica, ka kluba prezidentam palaimējies neierasties brīdī, kad visi uzzināja par nespēlēšanu “play-off”. Ja katru dienu ceļā būtu jāpavada 300 kilometri, tad saprastu. Prezidents ir vienīgais, kurš pārzina situāciju, taču viņu nav iespējams sadzīt rokā. Nekādas skaidrības par nākotni.

Ieva Kūlīte Vācijā. Foto: www.wolfenbuetteler-zeitung.de

Vācijas čempione Ieva Kūlīte

Treneris Vlastibors Kļimešs

"Treneris teica, ka dažas spēlētājas mani redz murgos"

Kādi bija Tavi pirmie soļi izlasē?
Izlases uzaicinājumu gaidīju jau pagājušajā gadā. Šosezon saņēmu ziņu no izlašu direktora Māra Jučmaņa. Kad atbraucu uz Latviju, aprunājos ar treneri. Varēju to darīt ātri, jo mājās biju jau 23. martā. Tagad izveidojusies savdabīga situācija – esmu garākā, bet neesmu centra spēlētāja. Arī Vācijā pārsvarā spēlēju kā ceturtais numurs. Klubā mani gatavoja cīņai pret konkrētām pretspēlētājām. Neļaut saņemt bumbu, izslēgt no spēles. Izlasē šobrīd izmēģinām kombinācijas, precīzāki uzdevumi būs vēlāk.

Savainojumu un citu iemeslu dēļ otrajā treniņu nedēļā pietrūka sparinga starp garajām spēlētājām. No otras puses, treniņu sākumā akcents likts uz fizisko sagatavotību un pagaidām aizvadīta tikai pirmā pārbaudes spēle (saruna notika 17. maijā – Sportacentrs.com). No konkurences nebaidos. Vēlos saprast savu vietu komandas spēlē, ko no manis vēlas treneris. Kad sapratīšu, kļūs vieglāk.

Vai atceries pirmos soļus basketbolā?
“Kolibri” kopā ar māsu Elīnu biju viena no pirmajām četrām spēlētājām. Māsa dzimusi 1986. gadā, māsas Elīna un Kristiāna Korotkēvičas – 1986. un 1987. gadā. Es savos sešos gados biju visjaunākā, citas meitenes tika piesaistītas vēlāk. Pašu sākumu neatceros, tikai zinu, ka treniņu vietas regulāri mainījās. Pļavnieki, Franču licejs, Mākslas skolas zāle Valdemāra ielā. Ziemās mūs trenēja Mudīte, fizisko bāzi vasarās likām Igo Zandera vadībā. Biju “grūtais bērns”, pienāca brīži, kad gribēju visu mest malā. Domāju, ka tādas pārdomas radušās daudziem.

Palīdzēja pārcelšanās uz Ventspili. Viss bija apstājies, taču par mani uzzināja Ventspils treneri. Saņēmu labu piedāvājumu – mācības, apmaksātu dienesta viesnīcu un ēšanu. Vienā rāvienā nomainīju vidi. Tas bija labākais lēmums, kādu varēju pieņemt. Ventspilī trūka centru, visi tādi trīnīšu metēji. Komandas komplektēja ar četriem ārējās līnijas spēlētājiem. Ieva Naudiņa, Zane Pavariņa.

Ventspils iepatikās jau iepazīšanās braucienā. Mani pieņēma gan meitenes, gan treneri. Nospēlēju tur četrus gadus. Trenējos pie Daces Ļaksas. Latvijas jaunatnes līgā pirmās vietas izcīnīja gan 1987. (Kristīne Silarāja), gan 1988. gadā dzimušo meiteņu komandas.Visi labākie draugi joprojām ir Ventspilī. Sanāk, ka aizbraucu pareizajā brīdī, citādi basketbolā nebūtu palikusi.

Pirms aizbraukšanas uz Slovākiju vienu gadu nospēlēju “TTT/Rapa” komandā pie Jura Garkalna, taču tā sezona neizdevās. Nākamās lielās pārmaiņas sekoja vēlāk. Vācijā treneris centās mani pārtaisīt par centru. Sākumā teica, ka spēlēju pārāk mīksti, tagad – “dažas labas spēlētājas tevi redz murgos”. Tas labi raksturo spēles stilu Vācijā. Treneris parādīja visādus knifus aizsardzībā. Pateica, kā spēlēt pret katru pretinieci. Ja zinātu, brauktu pie trenera vēlreiz.

Ieva Kūlīte un Latvijas izlašu dalībnieki piedalās Lielajā talkā, uzstādot basketbola grozu Mežciemā. Foto: Romualds Vambuts

Latvijas valstsvienība 2013. gada maijā

Sestdien, 25. maijā, Latvijas valstsvienība trešo gadu piedalīsies krūts veselības atbalsta gājienā no Brīvības pieminekļa līdz Rīgas arēnai. Gājiena dalībnieki plkst. 17:00 bez maksas varēs apmeklēt spēli ar Lietuvu. Foto: LBS

Kāda ir dzīve Vācijas mazpilsētā?
Vācieši ir ļoti pareizi. Ja ziņās pateiks, ka attiecīgos gurķus nevar ēst, viņi neēdīs. Klubā apkārt bija forši cilvēki, tāpēc klājās samērā viegli. Vietējo kārtību sajutu, kārtojot dokumentus. Vācieši nepieļāva atkāpes. Prasīja visu strikti un pareizi. Mazās pilsētās viņiem nepatīk ārzemnieki. Kad bankā ej atvērt kontu, prasa apdrošināšanu. Apdrošinātāji saka, ka līgumu nevar noslēgt bez konta. Klubs palīdzēja atrisināt situāciju.