Kļaviņš: "Islandē pazaudēju 50 tūkstošus eiro"

Pēc visa dzirdētā preses konferencē saprotu, ka SK „Cēsis” šogad atdzimst jaunā kvalitātē, tā ir?
Jā, šogad ir krietni lielākas finanšu iespējas. Uzskatu, ka darbs tiks veikts labāk un arī komandas nodrošinājums būs labāks. Mēs neesam atgriezušies 2009./2010. gada sezonas līmenī, tas noteikti tā nav. Toreiz budžets bija daudz, daudz lielāks.

Par kādiem cipariem mēs runājam?
Šo ciparu es nevēlos nosaukt. Salīdzinājumā ar pagājušo un aizpagājušo sezonu, tagad esam spēruši soli uz priekšu (šobrīd komandas budžets būs ap 70 tūkstošiem latu), bet pietuvoties laikam, kad mums bija profesionāla komanda, nevaram.

Kas tevi motivē ieguldīt privātos līdzekļus sportā, jo jāsaprot, ka šī nauda tomēr aiziet vienā virzienā?
Pirmkārt, man tas patīk. Otrkārt, es šai komandai sekoju jau kopš 11 gadu vecuma. Mana sporta skolotāja Daiga Sarkana varēs apstiprināt, ka 1999. gadā, kad man bija 15 gadi es uzrakstīju uz lapiņas, ka man Cēsīs reiz būs sava komanda un tajā spēlēs manis toreiz uzskaitītās spēlētājas. Sarakstā bija Ieva Tāre, kuras uzvārdam toreiz pretī biju pierakstījis algu 200 latu.

Alga vēlāk, protams, bija krietni lielāka…
Jā, bija vairāk. Otra, kas vēlāk spēlēja manā komandā bija Ilze Ieviņa, kura arī bija manā agrākajā sarakstā. Es precīzi neatceros, kuras spēlētājas vēl bija sarakstā, taču šīs divas vēlāk arī spēlēja Cēsīs. Tā ir lieta, kas man patīk un rada man prieku. Nezinu vai cilvēki to novērtē, bet tā ir mana dāvana pilsētai. Nešaubos, ka daudziem tas rada lepnumu par savu pilsētu.

Tu nelūdz palīdzību Cēsu pilsētas domei. Kāpēc tā?
Tam visam ir nesena vēsture. 2010. gadā, kad bija bažas, ka komanda neturpinās pastāvēt, es griezos domē ar lūgumu piešķirt 2000 latu un tiku pasūtīts tālu… Kopš tās reizes neesmu prasījis un arī neprasīšu, tas ir principa jautājums. Nedomāju, ka tie 2000 lati toreiz Cēsu pilsētas budžetā būtu iecirtuši baigo robu. Toreiz domes vadības viedoklis bija skaidrs – šī komanda nevienam nav vajadzīga.

Vienubrīd tu centies ienākt arī citos sporta veidos…
Jā, toreiz bija lielākas finanšu iespējas. Šobrīd to sagaidīt nevar, man ir citas prioritātes, man ir ģimene un jārūpējas arī par to. Man ir patiesi žēl, ka nekas nesanāca ar volejbolu. Tur saskatīju milzīgu potenciālu un mums pietrūka pavisam maz. Toreiz viens cilvēks aizgāja uz bāru, salauza roku un nedaudz nenotrāpījām ar ārzemniekiem. Ja ar serbu treneri sadarbību būtu sākuši nedaudz ātrāk, domāju, ka viss būtu beidzies krietni labāk. Man toreiz pietrūka kontakti ar spēlētāju aģentiem, kas man šobrīd ir basketbolā. Mums toreiz bija lielisks libero pozīcijas spēlētājs, ja atceries.

Jā, Berioss!
Jā, toreiz pietrūka pāris spēlētāju. Egleskalns bija jaunais un perspektīvais, taču pietrūka vēl kāds pieredzējušais.

Vai var teikt, ka ar šo sporta veidu nedaudz apdedzinājies?
Viss apstājās pie finansēm, arī florbolam taču savulaik palīdzēju cik varēju.

Dzirdēts, ka tu esi kāda Islandes futbola kluba īpašnieks. Pastāstīsi par to?
Nav noslēpums, ka Islandē bija nodibināts futbola klubs, taču nedaudz apdedzinājos. Uzticējos cilvēkiem, kuriem līdz galam nevajadzēja uzticēties. Tur noteikumi ir ļoti interesanti. Vispirms jānodibina klubs, jāiestājas Islandes Olimpiskajā komitejā, kura izskata - drīksti vai nedrīksti startēt vietējā čempionātā. Sanāca tā, ka tobrīd komiteja divus gadus nesanāca uz nevienu sēdi. Mans islandiešu partneris vērsās futbola federācijā, kas sākotnēji deva atļauju klubam spēlēt čempionātā, taču vēlāk uzzinājuši, ka šajā klubā būs vairāki ārzemju spēlētāji un arī līdzīpašnieks, atteica. Vēlāk gan uzzinājām, ka bez šīm olimpiskās komitejas atļaujām spēlē vairākas citas komandas. Ar visu šo pazaudēju ap 50 tūkstošiem eiro. Komandā jau tobrīd bija tāds spēlētājs kā Kristaps Grebis. Nešaubos, ka jau šobrīd mēs no ceturtās līgas būtu pakāpušies uz trešo. Islandē nav neviena profesionāla kluba un esmu drošs, ka man pietiktu pieredzes, lai tādu izveidotu. Lai uzvarētu Latvijas čempionātā komandas budžetam jābūt vismaz diviem miljoniem, tur pietiktu ar vienu. Tas man ir nepiepildīts sapnis, no kura neatkāpšos. Latvijā neredzu jēgu neko veidot futbolā. Kad čekisti aizies, iespējams, kaut ko darīšu arī šeit, līdz tam neredzu jēgu.

Ar kādiem vārdiem šoreiz gāji pie Armanda Krauliņa?
Domāju, ka viņam pašam tagad bija lielāka motivācija, gribēšana un vēlme. Abas reizes, kad aicināju viņu iepriekš, viņš bija Ventspilī. Tagad viņš bija brīvs un ilgi nedomāja. Domāju, ka viņš negribēja palikt par treneri, kurš basketbolu vēro televīzijā. Viņš vēlas darboties un darīt to aktīvi.

Uz cik ilgu laiku esat vienojušies?
Uz šo sezonu. Pēc tam sēdīsimies un runāsim tālāk. Man ir pārliecība, ka Krauliņš basketbolā ir tas pats, kas mūzikā Raimonds Pauls. Mēs brīžiem nenovērtējam tās leģendas, kas mums ir. Pirms kāda laika nomira komponists Stabulnieks, taču par viņu visi atceras, kad cilvēka vairs nav.

Preses konferencē teici, ka sākotnēji neesi vēlējies spēlēt Latvijas un Igaunijas apvienotajā čempionātā… Kādēļ tā? Vai vārīties savā sulā ir labāk?
Es nesaprotu vienu lietu – kāpēc mums ir jājauc savs nacionālais čempionāts. Visas komandas kā tādas sadegušas… Igaunijā neesat bijuši? Tur nekā nav tāda! Es nesaku, ka uzvarēsim visas spēles, īpaši sezonas sākumā, jo neesam tik gatavi, bet sezonas beigās garantēju, ka nebūsim zemāk par nevienu no Igaunijas komandām.

Kas šobrīd ir labāk apmaksātā spēlētāja „Cēsu” komandā?
To es nevēlos teikt, ir divas, apmēram, vienādi apmaksātas. Vislabāk apmaksātais ir treneris.

Vai Basketbola savienībā pēdējos gados kaut kas ir mainījies?
Kaut kādas pozitīvas iezīmes noteikti ir. Voina kungs pagājušajā sezonā, kad ieguvām zeltu, pats bija atbraucis pasniegt kausu, Kehris to nebija darījis ne reizi. Man palicis labs iespaids par jauno prezidentu, taču diemžēl jūtu, ka aiz viņa ir cilvēki, kas dara pretēji prezidenta vēlmēm. Lai kā arī viņš gribētu, nespēj neko mainīt.

Kādā virzienā iet Latvijas sieviešu basketbols?
Klubu basketbolā šobrīd ir krīze. Mums vairs nav nevienas komandas Eirokausos, tas ir slikti. Ja runā par visu basketbola sistēmu kopumā, tad lielākā problēma ir politikas ietekme uz to. Diemžēl abi mūsu lielākie vīriešu klubi (Ventspils un VEF) ir tik tuvu saistīti ar dažādiem politikas darboņiem, ka… Nezinu, iespējams, Latvijā nemaz nevar būt citādāk.

Citos sporta veidos nav līdzīgi?
Futbolā tā nav. Domāju, ka kopējo basketbola attīstību bremzē tieši tas. Basketbolā jauniešiem mums ir sasniegumi gandrīz visos vecumos, pat medaļas, tā ir fantastika! Es tikai brīnos, kāpēc šie jaunieši nenonāk arī līdz pieaugušo izlasei. Vai mēs tiešām spējam sagatavot tikai jauniešu izlases? Nesaprotu. Pārlecot atpakaļ pie volejbola, prieks skatīties, ka tas ir nedaudz atdzīvojies. Tur lielajā izlasē ir sakarīgi čaļi – iet, dara, rukā. Ceru, ka šai komandai izdosies aizķerties Eiropas čempionāta finālturnīrā. Biju domājis, ka šī komanda Raimonda Vildes vadībā nekad nesāks spēlēt, taču ir sākusi. Ļoti jūtu līdzi tai komandai.