Kate Krēsliņa: "Cilvēki domā, ka sportistiem ir daudz brīvā laika"

Kādas metodes izmanto, lai atjaunotos pēc treniņiem?
Šobrīd mūsu klubam ("TTT Rīga") ir piesaistīta krievu sauna. Tas ir labvēlīgs risinājums gan mums, gan viņiem. Mēs viņus pareklamējam un arī atjaunojamies. Ļoti bieži izmantoju saunu ar komandas biedrēm. Pēc spēlēm ir grūtāk atjaunoties un aizmigt, jo ir diezgan liels adrenalīns un slodze, bet nākamajā dienā - brīvdienā - cenšos atrast veidu, kā atpūtināt galvu no basketbola. Tas noteikti varētu būt mežs vai jūra. Man jau kopš bērnības patīk makšķerēt un kopā ar ģimeni vai tēti doties zvejā.

Kurš ir labākais makšķerētājs ģimenē?
Esmu sakrājusi pieredzīti makšķerēšanā. No 7-8 gadu vecuma četros no rīta visbiežāk braucām uz karpu komercdīķi. Sākumā tētis mācīja pamatus, un, kad viņš noķēra vairākas zivis, nebiju priecīga. Gribēju noķert tikpat daudz vai vairāk. Tagad to uzņemu vieglāk - kopā ķeram un risinām, kā noķert zivis.

Kāds ir bijis lielākais loms?
Trīs kilogramus smaga karpa. Bija arī karpa, kas norāva pludiņu un kopā ar to aizpeldēja, tomēr nevaru pateikt, cik liela tā bija. Tas "copējiens" bija ļoti agresīvs. Makšķeri izdevās noturēt. Bet varbūt tas bija līnis, jo man patīk lasīt, kā dažādas zivis ņem ēsmu. Līnis velk līdzīgi un ir jāgaida pacietīgi, tāpat kā basketbolā, kur ir dažādas situācijas.

Kā nonāci basketbolā? Vai tas bija ģimenē iecienīts sporta veids?
Nonācu basketbolā deviņu gadu vecumā, paralēli gāju uz deju grupu "Dzirnas" un pēc tam skrēju uz basketbola treniņiem. Gadu vēlāk sapratu, ka to ir grūti apvienot, vēl arī bija mācības. Vecāki teica, lai izlemju, ko vēlos dzīvē sasniegt. Lielu daļu bērnības uzaugu kopā ar Gundara Vētras meitu Rūtu. Viņi bija ģimenes draugi, kas arī bija liels solis pretī basketbolam, jo labākā draudzene arī spēlēja to pašu sporta veidu.

Un kādi panākumi basketbolā ir taviem vecākiem?
Tētis arī trenējās un ir saistīts, bet mamma nav saistīta ar basketbolu. Tētis spēlēja Latvijas līmenī, bet ilgi to nedarīja, jo bija problēmas ar ceļiem. Rīgas laikos viņam sanāca kopā uzspēlēt ar Bagiju (Ainaru Bagatski) un citiem lielajiem "fruktiem".

Kādu laiku spēlēji otrpus okeānam "Fordham Rams" universitātes komandā, bet priekšlaicīgi atgriezies Latvijā.
Bija dažādi iemesli, kāpēc atgriezos. Rehabilitācija nebija veiksmīga, jo pirms devos uz ASV biju pārrāvusi krusteniskās saites. Bija arī citas veselības problēmas. Arī komandā viss nebija ideāli, un beigās izlēmu atgriezties, ko neesmu nevienu brīdi nožēlojusi. Attīstos un eju uz priekšu. Tomēr tā bija lieliska pieredze.

Ko tu ieguvi no šīs pieredzes?
Ieguvu jaunus draugus, pie kuriem varēšu kādreiz aizbraukt, jo viņi uzņems mani ar atplestām rokām. Teiktu, ka vairāk ieguvu cilvēkus, kontaktus, redzēju, kā notiek mācīšanās sistēma, kāda ir basketbola sistēma. Varēju to salīdzināt ar Eiropu un saprast atšķirības. Nebūtu aizbraukusi uz turieni, neuzzinātu, kā tur ir, un tagad būtu domājusi, ka vajadzēja aizbraukt.

Cik bieži sazinies ar turienes draugiem?
Neteiktu, ka pārāk bieži. Apmēram divas reizes mēnesī. Uz Ziemassvētkiem aizsūtu šo to - latviešu gardumus, konfektes - "Serenāde", "Lācītis" - un suvenīrus. Viņi pretī atsūta saldumus, kas ir ASV. Piemēram, dažādas želejkonfektes.

Turpināji mācīties arī Latvijā. Kā tev sokas ar mācībām?
Pagājušajā gadā pabeidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un tagad domāju, ka varētu kaut ko vēl pamācīties saistībā ar mākslu. Patīk fotogrāfēt - nevis sevi, bet citus un dabu. Vai arī varētu vienkārši aiziet uz fotogrāfēšanas kursiem. Tas ir viens no hobijiem. Varbūt pēc karjeras būs jāiet uz sporta jomu, bet tagad uz to nekoncentrējos, cik vēl spēlēju basketbolu. Esmu izgājusi cauri divām nopietnām traumām un saprotu, ka nevaru zināt, kā iegriezīsies dzīve. Izmācījos LSPA par treneri, bet šobrīd negribētu saistīt savu dzīvi kā basketbola trenere.

Gūstot traumas, droši vien uzzināji daudz ko jaunu par cilvēka anatomiju.
Jā. Arī par cilvēka anatomiju mācījos LSPA. Mans draugs ir ārsts, un arī viņš var izstātīt kaut ko.

Ko dari brīvajā laikā, ja tev sezonā tāds vispār ir?
Tur jau ir tas fenomens, ka cilvēki domā, ka sportistiem ir daudz brīvā laika. Pa dienu mēs guļam, atjaunojamies, bet ir arī citas lietas. Sagatavojam prātu spēlei, jo tas nav nemaz tik vienkārši. Katram ir sava pieeja, lai sakoncentrētos spēlei. Tad es vienkārši sakopoju prātu, lasu grāmatas - gan par basketbolu, gan - nesaistītām tēmām. Pasaulē ir daudz lietu, par kurām jāinteresējas, piemēram, dabas aizsardzību. Esmu dabas cilvēks, un daba man ir tuva. Lasu dažādas grāmatas - par meditāciju, patīk arī ajūrvēdiskās lietiņas.

Ko dari dienās, kad nav treniņš ar komandu? Vai trenējies individuāli, vai arī izmanto laiku atpūtai?
Tajās dienās atpūšos, jo mums ar komandu jau tā ir daudz treniņu. Eju uz krievu saunu, masāžam, atjaunošanās procedūrām, skatos filmas, šobrīd mājās lieku puzli ar 1000 gabaliņiem. Meklēju lietas, kas mani saista. Tā kā man ir radoša ģimene, kopā darām viss kaut ko.

Kāpēc izvēlējies 35. numuru?
Īsti nezinu. Vispirms man bija 5. numurs, bet tad guvu traumu, nācu atpakaļ un, iespējams, kāda jau bija aizņēmusi. Pieliku klāt trīnieku un sanāca 35. numurs, ar kuru spēlē arī Kevins Durents. Neteiktu, ka viņš ir mīļākais spēlētājs, bet viens no favorītiem, no kā var mācīties. Tomēr NBA basketbols nav tik skatāms kā Eirolīga vīriem. Pilnīgi cita aizsardzība, kur visas 40 minūtes komandas arī aktīvi aizsargājas.

Un kā tu salīdzinātu NBA izslēgšanas spēlēs?
Tās es skatos, bet neceļos naktī. Vienīgi, ja man ir beigusies sezona, varu piecelties sešos, jo ir spēles, kas beidzas arī septiņos. Parasti noskatos atlikušo daļu, bet kopumā "play-off" basketbols ir intriģējošāks un agresīvāks.

Ko šovasar darīji pēc Eiropas čempionāta?
Ir dots laiciņš, lai atjaunotos, bet pēc tam trenējos individuāli. Šovasar gatavojos pie Ivara Ikstena ("TTT Rīga" fiziskās sagatavotības treneris). Plusiņš Ivaram, baigi labi sagatavojis. Šovasar biju vienu nedēļu Latgalē, ko apskatīju, braucot ar riteņiem. Apmeklēju Marka Rotko mākslas centru, kā arī sanāca aktīvā atpūta ar riteņiem. Tomēr dažbrīd gribēju iemest riteni grāvī, jo kartē bija norādīts asfalts, bet patiesībā bija 40 kilometrus garš grants ceļš. Kad bija slikti laikapstākļi, liku riteni autobusā, bet kopā sanāca nobraukt vairāk nekā 100 kilometrus. Negribēju, lai izpumpējos, bet sanāca labs fiziskais treniņš.

Ko labu ieraudzīji Latgalē?
Rotko centru. Tā bija sava veida meditācija, skatoties uz gleznu desmit minūtes, jo krāsas nomierina. Krāsām šajā dzīvē ir liela nozīme. Uzzināju jaunu informāciju par Rotko, apskatīju keramikas izstādi. Kopumā atbrīvoju un relaksēju prātu jaunajai sezonai.

Izmantotie resursi:
https://www.tttriga.lv/lv/jaunumi/k...