Anete Vorma: "Pie trenera Višņēvica spēlēju pārāk emocionāli"

Aizsardze Latvijas Universitātes sastāvā spēlē ceturto sezonu, 102 spēlēs sametot 1238 punktus. Vorma īpaši izceļas tālmetienos, ieņemot pirmās vietas čempionāta izmestajos (vidēji 8,05 spēlē) un iemestajos (2,80) trīspunktniekos. Minētie rādītāji palīdz viņai jau trešo gadu atrasties līgas 20 rezultatīvāko spēlētāju vidū.

Šosezon Vorma kopā ar kolēģi Maritu Puļļu ir trīspadsmit Latvijas un Igaunijas čempionāta spēlētāju vidū, kuras vidēji iemet vairāk nekā 30% tālmetienu (Linda Svenne, Pirgita Pū, Katažina Suknarovska, Kate Aizsila, Zane Jākobsone, Kitija Laksa, Jane Svilberga, Mailisa Pokka, Kristīna Cirša, Grēta Uprus, Asnāte Fomina).

Vai komanda jau atguvusies pēc Evas Pavlovskas savainojuma?
Mēs joprojām jūtam Evas trūkumu. Pirmajās spēles bez viņas klātbūtnes nebijām pietiekami gatavas, taču tagad esam tikušas tam pāri. Uzskatu, ka viena spēlētāja prombūtnei nav jāietekmē visu spēli – jāuzņemas citām meitenēm. Mums ir grūti un viņai ir grūti, kad mēs zaudējam. Svētdien tikāmies ar Evu. Domāju, ka viņas atbalsts psiholoģiski palīdzēja spēlē pret “TTT juniorēm”.

Tagad Evai vajadzētu justies mazliet vieglāk.
Ceram, ka tā ir.

Vai komanda kļuvusi nobriedušāka, salīdzinot ar sezonas sākumu?
Varbūt dažreiz tas nav manāms, taču briedums komandas spēlē ir jūtams. Mēs augam un pilnveidojamies treniņos.

Kā Tu jūties LU? Vai tā ir kļuvusi par Tavu komandu?
Viennozīmīgi. Esmu komandas veterāne, spēlēju te ilgāk par pārējām meitenēm un savādāk nemaz nedrīkstētu būt.

Ko Tu apvieno kopā ar basketbolu?
Strādāju “Emīla Gustava šokolādē”. Pati agrāk studēju biznesa augstskolā “Turībā”, vienlaikus spēlējot pie trenera Pētera Višņēvica. Pavadīju pie viņa vidusskolas laiku un spēlēju arī pēc tam, pavisam četrus gadus. Pēc pirmā kursa komanda pajuka, tāpēc pārgāju uz Latvijas Universitāti, bet turpināju mācīties “Turībā”.

Neskaitot Pēteri Višņēvicu, kurš ir veidojis Tavu spēles rokrakstu?
Noteikti jāmin mana trenere TTP basketbola skolā Maija Kubliņa. Jāsaka, ka man bijuši trīs ilglaicīgi treneri – Maija Kubliņa jaunatnē, Pēteris Višņēvics “Turībā” un Rūdolfs Rozītis LU. Pie katra esmu spēlējusi četrus gadus, bet starplaikā sanācis trenēties jaunatnes izlasēs.

Cik daudz izdevies pietuvoties pirmssezonā izvirzītajiem mērķiem?
Divi no trīs galvenajiem mērķiem ir izpildīti. Trešo neesam sasniegušas, taču vēl neesam arī palaidušas garām.

Juniores spēles beigās izmantoja presingu. Bija grūti tikt tam pāri?
Manuprāt, grūtāk bija tikt pāri viņu emocijām nekā presingam. Ļāvāmies ietekmēties. Kad pārslēdzāmies no pretinieču emocijām uz savu spēli un sākām darboties mierīgāk, izdevās noturēt pārsvaru.

Treneris teica, ka iepriekšējā spēlē komanda pārāk daudz stresoja. Piekrīti?
Tā notika, jo nepildījām trenera uzdevumus. Mēģinājām glābties, radās stress.

Pati esi emocionāla spēlētāja?
Nevaru to noliegt, taču cenšos emocijas pārlieku neizrādīt. Komandai tādas sakāpinātas emocijas nav vajadzīgas, jo tās var atstāt nelabvēlīgu iespaidu uz pārējām spēlētājām. Gadu gaitā klāt nākusi savaldība. Pie trenera Višņēvica noteikti biju emocionālāka, lai gan mans spēles laiks bija mazāks.

Gadījās brīži, kad apvainojies uz treneri?
Atsevišķi gadījumi ir bijuši, taču – cepuri nost trenerim Višņēvicam! Viņš izrādījās labs treneris laukumā un rūpējās par mums ārpus tā. Gan trenere Kubliņa, gan treneris Višņēvics iemācīja spēles disciplīnu. Tagad saprotu, ko varu un nevaru darīt laukumā.

Tev patīk spēlēt Latvijas un Igaunijas čempionātā?
Tagad ir interesantāk. Sacenšas ne tikai komandas, sacenšas valstis, kura kopumā ir labāka. Jaunā sistēma sagādā vairāk līdzvērtīgu spēļu arī komandām, kurām grūti sacensties pret vadošajiem klubiem.