Aivars Vīnbergs: "Treneris Krauliņš bija visu puiku bieds"

Laukuma saimnieces trešdien, 12. februārī, lieliskā, intriģējošā spēlē pārspēja viešņas, kuras pretinieču laukumos nebija zaudējušas kopš 2011. gada 14. decembra. Šajā laikā Cēsis izcīnīja 34 uzvaras pēc kārtas. Interesanti, ka arī pirms 26 mēnešiem Vidzemes klubs piedzīvoja neveiksmi Hanzas vidusskolā, taču no toreizējā RSU sastāva ierindā palikusi tikai Daina Lazdeniece. Cēsu nometnē turpina spēlēt Zane Lapsiņa, Liene Bernsone un Renāte Gasiņa.

Komandai izdevās labs presings, taču spēles beigās nācās spēlēt uz spēku izsīkuma robežas.
Tā arī jāspēlē. Lai neiznāk kā mūsu hokejistiem, kuri varēja vēl nedaudz piespiesties pēdējā minūtē pret Šveici. Jāspēlē tā, lai atdotu laukumā visu. Un tas arī nes rezultātu.

Vai ir citi varianti apspēlēt tādu komandu kā Cēsis, izņemot novārdzināšanas taktiku?
Nedomāju, ka Cēsis ir savādāka komanda par citām. Viņu sastāva kvalitāti parāda rezultāti. Spēka spēle šobrīd ir mūsu trumpis, kuru spējam izmantot. Būtu muļķīgi, ja darītu savādāk.

Jāsaka, ka trešdienas uzvara ir vērtīgāka par pirmajā aplī izcīnīto, jo RSU sastāvā nebija Lauras Auderes un Gunas Lagzdiņas.
Nemazinot Lauras un Gunas ieguldījumu, priecē fakts, ka komandā nav tikai piecas labas spēlētājas. Pat izkrītot pāris meitenēm, spējam saglabāt konkurētspējīgu piecnieku. No otras puses, galotnēs sanāk spēlēt uz spēku izsīkuma robežas, jo rotācija nav tik plaša, kā vēlētos. Pret Cēsīm vajadzēja meklēt jaunu risinājumu, jo Gunas Lagzdiņas vietā daudz spēlēja Paula Tomsone. Viņa savu uzdevumu izpildīja. Laime nelaimē – slikti, ka nevarēja spēlēt Guna, taču sevi varēja apliecināt Paula.

Citās reizēs bija pamatoti pārmetumi. Šoreiz radās iemesli pamatotai slavēšanai.
Par tādu uzvaru ir pamatoti jāslavē. Nav tā, ka nepārtraukti lamājos, mēdzu būt arī cilvēcīgs.

Neskaitot Nordea Basketbola līgu, vai ir sanācis strādāt kopā ar Armandu Krauliņu?
Mūsu ceļi ir krustojušies pietiekami ilgi, jo pārstāvējām “Lokomotīves” sporta skolu. Pirmo reizi viņu redzēju 1966. vai 1967. gadā, bet vienā treniņnometnē satikāmies 1969. gadā. Viņš kā treneris, es – puiku komandas audzēknis. Arī tolaik viņam bija meiteņu komandu trenēšanas pieredze. Tas turpinājās, kamēr viņš 1974. gadā pārgāja uz VEF

Nenoliedzot Armanda Krauliņa vārdu un potenciālu, manām meitenēm pret viņu ir mazāka bijība. Savukārt reizēs, kad jāspēlē pret TTT, meitenes netiek pāri pretinieču vārda simboliskajai barjerai. Vismaz man tā šķiet, varbūt kļūdos. Pret Cēsīm nekā tāda nav.

Salīdzinot ar pārējiem “Lokomotīves” treneriem, Armands Krauliņš vienmēr bija puiku bieds. Viņš vienmēr tika respektēts un izcēlās uz pārējo fona. Ar prasīgumu, stingro disciplīnu. Vienīgā starpība, ka toreiz biju viņa audzēknis, taču tagad abi esam treneri.

Ko darīja komanda pēc diviem zaudējumiem “Top 6” turnīra sākumā?
Nebija iemesla mainīt darbu. Pirmajā spēlē pret TTT nemācējām uzvarēt un viss. Arī pēc vakardienas uzvaras nav iemeslu slīgt laimē. Viss vēl ir priekšā! Jāatceras, ka savas cerības nav atmetušas ne Liepāja, ne Latvijas Universitāte. Tas nozīmē, ka komandas, kuras paliks piektajā vai sestajā vietā, negaida nekādas pastaigas. Mūsu pirmais uzdevums paliek nemainīgs – iekļūt “Top 6” turnīra labāko četriniekā. To, kas mēs esam vai neesam, parādīs aprīlis.

Sezonas gaitā jāatzīmē Kates Aizsilas progress.
Katei ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai kļūtu par labu spēlētāju – tehnika, spars. Vienīgi jācīnās ar biklumu. Trīs ceturtdaļas viņai klājās grūti, taču galotnē viņa atvērās. Gan Katei, gan komandai ir labs potenciāls, no kura vakar vēl daudz palika nerealizēts. Mums ir lielas izaugsmes iespējas.