Paula Lūķe: pirmā latviešu spēlētāja Monako komandā

Sporta pasaulē Monako asociējas ar slavenāko Pirmās formulas posmu, kurš maijā risinās Montekarlo līkumainajās ielās. Otrā atpazīstamības zīme ir ATP tūres "Masters" turnīrs vīriešiem, trešā – Francijas virslīgas futbola klubs. Monako spēlē arī basketbolu, nu jau latviskās noskaņās.

Kā sākās Tavas basketbola gaitas?
Tas viss sākās pirms 11 gadiem, kad iesoļoju Rīgas 3.vidusskolā (tagadējā Rīgas Valsts 3.ģimnāzija), kautrīgi stāvot mammai pie sāniem. Bet pati ideja, kļūt par basketbolisti, aizsākās ar to, ka bērnībā bija nelielas veselības problēmas un, tā kā vecāki paši ir basketbolisti (Igors Lūķis un Zanda Redāla – Sportacentrs.com) un meita jau agrā vecumā ir garāka par saviem vienaudžiem, nolēma iebīdīt arī mani šajā sporta veidā.

Mērķis vecākiem, ievedot mani basketbolā, nekad nav bijis, lai es kļūtu par profesionāla līmeņa basketbolisti, drīzāk, lai bērnam ir kāda aizraušanās un nodarbe brīvajā laikā. Man tā paveicās ar komandas un treneres izvēli, par ko jāpateicas manai mammai, ka tas būtu grēks nepabeigt sporta skolu tik lieliskā kolektīvā. Gan sāku, gan beidzu savas jaunatnes basketbola gaitas basketbola klubā „Kolibri”, lieliskās treneres Mudītes Zanderes paspārnē un pēdējo gadu arī pie Matīsa Rožlapas.

Vājuma brīži neuznāca?
Domāju, ka ne vienam vien basketbolistam ir pabijusi doma galvā, ka „Viss, šodien basketbolam metu mieru”. Kā tagad vēl atceros, man tāda doma bija jau pirmajās nedēļās, kad uz treniņiem bija jāiet ar “zeļonku” noklātām kājām, jo pat alerģijas nespēja apturēt no tā, cik apzinīga jaunā komandas spēlētāja gribēju būt un atstāt labu iespaidu, atnākot uz treniņu. Un, protams, tā nebija pēdējā reize, kad šī ideja ienāca prātā, bet es ticu, ka dzīvē viss ir līdzsvarā, un par spīti visiem zaudējumiem, konfliktiem un pārdzīvojumiem, manās atmiņās un sirdī ir divreiz vairāk skaistu uzvaru, piedzīvojumu un izjustu emociju, ko par naudu dzīvē nekad nenopirksi!

Kā Tu nokļuvi Francijā?
Nākot vidusskolas beigšanas laikam, vēl arvien īsti nezināju, ko vēlos darīt un, kur vēlos būt, bet dziļi sirdī jutu, ka ļoti vēlos mācīties kaut kur ārpus Latvijas robežām. Līdz, vienu vakaru manā istabā iesoļo mamma un saka: „Tikko runāju ar savu bijušo komandas biedreni un viņa tikko parakstīja jaunu līgumu kā trenere Monako komandai un meklē centra spēlētāju”. Tajā brīdī, kad mamma pateica šos vārdus, es nevarēju tam noticēt, lai arī esmu cilvēks, kuram ir diezgan grūti iziet ārpus savām komforta robežām, domāju – kad vēl varēšu dzīvē izmantot šādu iespēju un kad tāda vispār būs. Tā arī piekritu piedāvājumam un tagad dzīvoju Francijas dienvidos, Nicas pilsētā un spēlēju Monako komandā.

Piepildīji sapni?
Nekad neesmu zinājusi, kāpēc tāda degsme par Franciju ir bijusi, bet vienu reizi, pirms 5 vai 6 gadiem, kad aizbraucu ceļojumā uz Franciju un redzēju vienu basketbola spēli, kopš tās dienas vienmēr klusībā pie sevis biju domājusi – Nu, ja tiešām turpināšu savu basketbola dzīvi, tad es to gribētu darīt Francijā – tā arī šo domu ieņēmu prātā, kā vienu no nākotnes idejām, bet īsti uz to nekoncentrējos.

Pastāsti par savu komandu!
Komandas nosaukums ir MBA (Monaco Basketball Association), spēlējam pēc spēka Francijas 3. līgā, komandā esam tikai 7 meitenes un, lai arī skaitlis izklausās ļoti niecīgs, komanda ir tiešām laba, jo katrai meitenei ir kāda prasme, kas nav otrai un kopā esam neapturamas. Kā arī trenere ir ļoti strikta uz mērķa sasniegšanu, tāpēc joki mazi! Franči ir arī ļoti dedzīgi pret to, kas viņiem patīk, un mūsu kolektīvs, ne tikai starp meitenēm un treneri, bet arī ar prezidentu un pārējiem kluba cilvēkiem, kas ir atbildīgi par komandu, ir ļoti draudzīgs un atbalstošs. Fanu pulks ir līdzi uz katru spēli, kopīgi pārdzīvojam zaudējumus un no sirds līksmojam par uzvarām!

Spēlējam pret komandām, kur ir 10 spēlētāji un vairāk, bet tikuntā tiekam pie uzvaras. Pats labākais ir tas, ka katra spēle ir ļoti interesanta un iet punkts punktā, atslābt nedrīkst!

Foto no Paulas Lūķes personiskā arhīva

Paula Lūķe ar komandas biedrēm

Paula Lūķe

Kā gatavojāties sezonai?
Ierados Nicā augusta vidū, divas nedēļas pirms bija nometne. Nometnē gāja ļoti grūti, tomēr tagad var just darba augļus un tas ir devis daudz manai un komandas izturībai laukumā. Sākoties sezonai trenējamies 3 reizes nedēļā un brīvdienās ir spēles.

Vai bez Tevis komandā ir vēl kāda ārzemniece?
Esmu vienīgā ārzemniece, bet meitenes ir ļoti pretimnākošas. Komandā esmu pieņemta, par to es pirms ierašanās uztraucos visvairāk, jo man ir ļoti svarīgi, lai kontakts būtu labs netikai laukumā, bet arī ārpus tā. Neuzskatu, ka citādāk vispār var izveidoties laba un spēcīga komanda, it īpaši mūsu situācijā, kad esam tikai 7 un šī komandas „dūrīte” mums ir ļoti nepieciešama.

Kādā valodā sarunājies ar komandas biedrenēm?
Lai arī francūži nav tauta ar labākajām angļu valodas prasmēm, man ir paveicies, ka lielākā daļa meiteņu prot runāt angliski, bet tagad jau sāku lēnām nomainīt komunikācijas valodu uz franču, jo paralēli treniņiem vēl mācos franču valodas kursos. Tagad jau daudz saprotu un treniņos vairs īsti neprasu tulkot treneres teikto, bet pašai ar runāšanu iet diezgan smagi un meitenes uzjautrinu ar savu runas veidu ik dienu, bet ceru, ka ar laiku varēšu izklausīties nedaudz labāk nekā tagad.

Vai sākumā valodas barjera netraucēja?
Protams, ka sākumā tas sagādāja grūtības, jo visi vēlējās man pajautāt, kā jūtos, pastāstīt kādu stāstu, visi gribēja, lai jūtos komfortabli. Valodu nemācēju, bet vienmēr atradu risinājumu kā saprast, ko man saka vai mēģināt paskaidrot, ko pati vēlos pateikt. Trenere pati nav īsta francūze, bet pēc tautības ir krieviete, tā nu ar treneri komunicēju krievu valodā, angļu valoda man tagad ir kā latviešu valoda šeit un, kā jau teicu, cenšos iemācīties arī franču valodu.

Tagad, kad dzīvoju 3 mēnešus franču vidē un vēl papildus apgūstot šo valodu kursos, daudz jau saprotu un varu arī atbildēt, ja ļoti pacenšos.

Vai laukumā ar komandas biedrenēm nav grūtību saprasties?
Kad ierados komandā, pirmais, kas patīkami pārsteidza bija šo meiteņu izpalīdzība un atbalsts. Tā kā esmu jaunākā komandā gan pēc vecuma, gan kā spēlētāja kopumā šajā kolektīvā, viņas jau pirms tam zināja kāda ir trenere, kādu atdevi viņa prasa, un tas ļoti palīdzēja man, jo meitenes ar padomiem neskopojas. Vienmēr, kad redz, ka daru kaut ko ar pēdējo elpas vilcienu, viņas vienmēr ir blakus, lai pateiktu kādu uzmundrinošu vārdu. Pirms spēlēm vienmēr ir spēcīgas runas pirms saukļa sauciena, kuras tagad, kad beidzot sāku saprast, jo pirmajās spēlēs valodu nesapratu nemaz un komandas biedrenes bija ne tikai komandas biedrenes, bet arī tulki, liek cīnīties ar vēl lielāku degsmi.

Kādas prasības pret Tevi ir trenerei?
Esmu šeit netipiska centra spēlētāja, jo pārsvarā visas franču meitenes ir slaidas, ne pārāk garas un ātras, tāpēc arī viņu spēles veids ir ļoti ātrs, protams, ar apdomu, bet tomēr ātrāks nekā Latvijā. Bet trenere izvēlējās mani ar iemeslu, jo esmu kārtīga centra pozīcijas spēlētāja un to arī man prasa, lai būtu daudz atlēkušās bumbas un izprovicētas piezīmes zem groza.

Kādas ir galvenās atšķirības starp Francijas un Latvijas basketbolu?
Franču meitenes spēlē rupjāk,nekaunīgāk, bet,par spīti tam, tiesneši ir vēl stingrāki nekā Latvijā, kas liek divtik apdomāt savas rīcības, it īpaši man, jo citreiz piezīmes tiek dotas nevis tāpēc, ka viņa tur tiešām ir, bet tāpēc, ka auguma vai spēka pārsvars rada ideju, ka tā ir piezīme. Vēl meitenēm ļoti patīk riskēt un pat, ja kļūdas, tas viņām neliek nokārt galvas, tas tikai vēl vairāk viņas uzvelk uz cīņu. Latvijā bieži tādās situācijās meitenes vienkārši nolaiž rokas un padodas.

Parīzes terorakts ietekmēja komandas darba režīmu?
Tajā melnajā piektdienā, neviens vēl nespēja aptvert, ka kaut kas tāds vispār ir noticis, bet nākamās dienas, lai arī tas nenotika manā pilsētā, radīja ļoti lielu nedrošības sajūtu. Pa televizoru neko citu nerādīja, kā tikai notikumus no Parīzes un ar katru dienu kļuva arvien sliktāk – slēdza valsts robežas, cilvēki ielās sāka vairāk būt neapmierinātāki, vērsa ne pārāk pozitīvus skatienus uz jebkuru, kas nebija franču iedzīvotājs, bet tas ir saprotams, jo viņi jūtas ļoti apdraudēti.

Tika pasludinātas 3 dienu sēras, tika atceltas jebkādas sportiskas aktivitātes visā valstī, lai visi būtu drošībā un nedrūzmētos lielos pūļos, jebkurā pilsētā, ne tikai Parīzē, jo nevar jau zināt, kas varētu notikt vēlāk. Nu jau nemiers starp cilvēkiem sāk nedaudz norimt, bet drošība tāpat paliek pirmajā vietā, tādēļ visos lielveikalos apsardze pārbauda somas, uz ielām ir policijas mašīnas gandrīz uz katra stūra, un pilsētas centrā pat brīžiem var redzēt armijniekus.

Kas ir Tavs interesantākais piedzīvojums ar jauno komandu?
Vislabāk atmiņā man ir palicis tālais izbrauciens uz Francijas ziemeļiem. Ceļā esam apmēram 5-6 stundas, tāpēc, ja aizmirsti formu mājās, tad atpakaļceļa nav. Es, apzinoties, cik strikta ir trenere un kāds būtu sods, ja kaut kas tāds notiks, vienmēr pārbaudu somu pirms dodos ārpus mājām. Vēl tagad ļoti labi atceros savu paniku, kad atvēru somu un trūkst no katras krāsas formas viena lieta, vai nu šorti, vai nu krekls. Nav pat opcija uzvilkt otru formu, ja, piemēram, pirmā forma piemirsusies mājās, jo nav komplekta nevienai krāsai. Kad jau biju saņēmusi dūšu pateikt trenerei, ka nav formas ar ko spēlēt, meitenes pateica, ka viņas formu paņēma kamēr gulēju autobusā. Varu teikt, ka ar humora izjūtu meitenēm šeit nav problēmu un jautrības netrūkst!

Interviju veidoja Luīze Beča.