Viedoklis: Saskaņa un individuālā meistarība

Jau mača sākumā labi varēja manīt, ka ventspilnieku šīs sezonas aprunātākais spēlētājs Jānis Strēlnieks nav gatavs šādai spriedzei. Izskatās, ka spēlētājs ir ļoti noguris, kas arī saprotams, ņemot vērā ventspilnieku drausmīgo grafiku. Četras minūtes pirms beigām tieši Strēlnieks pēc soda metieniem neatbloķēja Kalnieti, kurš paņēma atlēkušo un tika pie diviem sodiņiem, panākot 14:10 – vairāk nekā viena metiena tiesu. Pēc sekojošā minūtes pārtraukuma Jāņa vietā jau stājās Kārters un skaidrs, ka ar amerikāni spēle jau pašā saknē neiet tik labi, kā ar Jāni, tāpēc gaidīt brīnumus kopš šī mirkļa varēja tikai lielāko Latvijas basketa optimisti.

Pieredzējis vecis – Brendons Hanters – cik veiksmīgi sāka uzbrukumā, tik slikti savā galā. Divas reizes pēc kārtas Vatsons izčakarēja Hanteru uz pirmo māņu kustību, bet pēc tam uz pretkustību guva punktus un sagādāja Ventspils amerikānim piezīmes. Jau trīs pirmajā ceturtdaļā un Ventspils paliek bez sava pamatcentra. Vienīgais, kurš pirmajā puslaikā spēja ienest dzīvības pazīmes kurzemnieku spēlē, bija kapteinis Vairogs, taču arī viņa aktivitāte apdzisa pēc ielā pārtraukuma.

"Žagiris" jau no spēles sākuma izdemolēja Ventspils morālo gatavību, lai kādā līmenī tā arī nebūtu bijusi. Pāris dienu pirms Kauņas turnīra pļāpājām ar Vecvagaru jaunāko, un viņš precīzi paredzēja ne tikai rezultātus abos mačos, bet arī to, ka izšķiroša loma "Žalgira" sniegumā būs Braunam. Veterāns, kurš mīl Kauņu un kuru mīl Kauņa, neskatoties uz to, ka sezonas laikā viņa sniegums ir bijis svārstīgs, sestdien nospēlēja vienkārši fantastiski – gan pats realizēja metienus, gan atrada partnerus, gan saturēja visu komandu kopā abos laukuma galos. Šis bija ļoti labs piemērs tam, cik nozīmīga ir pieredze "play-off" mačos. Vizuāli Brauns atgādina Efedžuku – tādu, kurš visu laiku dzīvo čiliņā, toties atšķirībā no Jamaikas dēla Brauns ir personība. Iespējams, gudrākais basketbolists, kurš spēlē Vecajā kontinetā un kuram basketbols nesastāv tikai no spēles viens pret vienu.

Milaknis – spēlētājs, kurš sezonas otrā pusē nebija spīdējis, piektdien spēlēja tik droši, ka iedvesa šo pārliecību arī pārējos. Piemēram, Mindaugā Kuzminskā – nākotnes cerībā, kurš sev atvēlētās minūtes spēlēja spīdoši.

Turpretī Ventspilij problēmas sagādāja gan savstarpējā saprašanās, gan vienkārši individuālās meistarības trūkums. Minūti un 40 sekundes pirms puslaika beigām Vairogam sods pret Delininkaiti trīspunktniekā, un leitis no brīvmetienu līnijas panāca jau 30 punktu starpību. Štrunts par starpību, bet ielaist 61 punktu puslaikā... Mača izskaņā, kad jau sen viss bija skaidrs, izskatījās, ka četru melno brāļu sindroms bija piemeties arī leitim Kuzminskam, un vezums tika rauts jau uz piecām pusēm. Četras minūtes un 30 sekundes pirms beigām tablo rādīja, ka mājinieki guvuši tieši uz pusi vairāk punktu (51:102).

Arī spēlē svētdien par trešo pleķi ventspilnieki sāka slikti, un vienā brīdī bija žēl noskatīties, kā Vairogs un Bērziņš pārdzīvo par kārtējo muļķīgo komandas (bez)darbību, taču minūtes pārtraukums bija īsti laikā un spēja sapurināt spēlētājus, lai parādītu vismaz cienīgu sniegumu, kaut vai pret izteikti nekādi spēlējošo "Rytas". Nezinu, kādiem līdzekļiem treneris Endzels motivēja komandu svētdien, bet tie strādāja un būs vajadzīgi atkal, kad būs jāmēģina cīkstēties par Latvijas zeltu.

Domāju, ka Kurzemes kluba vadībai šī bijusi laba sezona, lai mācītos no kļūdām, domājot par sistēmu, kā un kad veidot nākamās komandas. Tā, lai tad, kad sāk kust ziemas sniegs, laukumā ir kas vairāk nekā šīs spēles paveids, ko spēlē uz ielām.

P.S. Tāds atbalsts kā VEFam pret "Rytas" un "Ventspilij" prer "Rytas", nevienai no šīm komandām nekad nav bijis un šaubos, vai pārskatāmā nākotnē arī būs vēl kādreiz. Vismaz, kamēr "Final Four" atkal nenotiks Viļņā vai Kauņā. Patīkama atmosfēra.