Artūrs Piļkēvičs: "Latvijā trūkst ideoloģijas"

Latvijas basketbola līdzjutējiem tu esi diezgan svešs, tāpēc pastāsti par sevi nedaudz...

Basketbolu sāku spēlēt 13 gadu vecumā "VEF" sporta skolā. Uzreiz pievienojos divus gadus vecākai grupai. Uzreiz sāku spēlēt komandā gan pie sava vecuma, gan pie vecākiem puišiem. Pamazām, pamazām darbojos un 15 gadu vecumā jau biju iekļauts kadetu izlases kandidātu sarakstā. Iekļuvu sastāvā, un mēs labi nospēlējām Eiropas čempionātā, kur ieguvām piekto vietu. Tās visas bija ļoti motivējošas lietas, kas notika manā dzīvē. Sākās pārdomas, ko darīt tālāk. Vai palikt "VEF" sporta skolā, lai arī bija piedāvājumi no citām skolām, kas nozīmētu iespēju ātrāk tikt kādas lielās komandas sastāvā. Atteicos, jo mums "VEFā" bija ļoti labs komandas gars. Paliku savā sporta skolā ar perspektīvu spēlēt "VEF/LSPA" komandā amatieru līgā, kur arī tiku.


Paralēli taču bija arī jaunatnes līga...

Jā, spēlēju arī jaunatnes līgā. Tas bija traks laiks – spēles gan pie sporta skolas komandas, gan izlasē, gan amatieros... Kopā ap 90 spēlēm sezonā sanāca. "VEF/LSPA" sastāvā gan pirmajā sezonā pārsvarā "sildīju soliņu". 18 gadu vecumā jau kļuvu par vadošu spēlētāju amatieru līgas komandā, ļoti labu sezonu nospēlēju, vidēji metu ap 20 punktiem spēlē. Izcīnījām čempiontitulu amatieros, taču pārspēlēs par tikšanu LBL ar Policijas basketbola klubu piedzīvojām minimālus zaudējumus. Tad nāca piedāvājums no Vācijas.


Pastāsti sīkāk, kā amatieru līgas spēlētājs varēja tikt pie šādas iespējas spēlēt Vācijā.

Tas bija vienkārši. Aģenti Latvijā toreiz nebija, starpcitu, uzskatu, ka arī joprojām ar to lietu te nekas nav kārtībā. Interesanti, ka kāds mana tēva kolēģis no Vācijas bija nācis uz mūsu spēlēm. Viņš redzēja, kā es spēlēju un jautāja man, kādēļ nespēlēju nekur augstākā līmenī un vai nevēlētos spēlēt kaut kur Eiropā. Atbildēju, ka man gandrīz nav nekādu iespēju, kā to izdarīt. Viņam pazīstams bija Hāgenes komandas menedžeris. Aizsūtīju savu sporta CV uz turieni un mani uzaicināja uz nometni. Tajā bija ap 20 kandidātu un uz manu pozīciju bija pieci spēlētāji – divi horvāti, amerikānis, vācietis un es. Ļoti labi sevi parādīju un man uzreiz piedāvāja kontraktu. Vienīgais, ko bija jāpārdomā, kā ar mācībām Latvijā rīkoties tālāk. Izvēlējos braukt.


Mācībām liki mieru pavisam?

Pirmajā gadā iemācījos vācu valodu un pirms sezonas beigām izdomāju nolikt eksāmenu, lai tiktu universitātē Vācijā. Izrādījās, ka man pietika punktu, lai to izdarītu, un es iestājos universitātē. Bija variants palikt bundeslīgā vai arī spēlēt fārmklubā, apvienojot ar mācībām. Nolēmu mācīties un spēlēt otrajā bundeslīgā.


Kāds līmenis ir Vācijas otrajā bundeslīgā?

Ar Latviju grūti salīdzināt. Vācijā nav nekādas bāzes, viņiem parasti komandās spēlē tikai pāris vāciešu spēlētāji, pārējie ir ārzemnieki. Dažreiz gadās labi, dažreiz slikti ārzemnieki. Pirmās divas trīs komandas otrajā bundeslīgā visu laiku cīnās par iekļūšanu pirmajā bundeslīgā. Domāju, ka Valmieras šā brīža komanda Vācijas otrajā līgā būtu pieciniekā. Komandas, kas cīnās par medaļām, ir ar ļoti labiem budžetiem, hallēm, kopumā organizācijām.


Vācijā iedzīvojies arī savainojumā...

Jā, tikko aizbraucu trenējāmies, spēlējām pārbaudes spēles. Treneris bija amerikānis, un viņš "bīdīja" savus tautiešus, bet tomēr apsolīja, ka tikšu pie savām 15 minūtēm spēles laika. Taču divas dienas pirms sezonas sākuma treniņā salauzu kāju. Uz līdzenas vietas, joprojām nesaprotu, kā tas iespējams. Uztaisīja operāciju, ielika metālplati, kuru izņēma tikai uz sezonas beigām. Tā kā komanda parādīja sliktu sniegumu, notika vairākas izmaiņas. Paņēma vēl pāris ārzemniekus un sanāca, ka nevarēju piedalīties spēlēs, jo bija pārāk daudz ārzemnieku. Līdz ar to pirmās sezonas beigas jau nospēlēju fārmklubā.


2005. gadā tu pārcēlies uz Ogltropas universitāti ASV. Kā tiki pie šādas iespējas?

Otrās bundeslīgas komandā, kurā treneris bija amerikānis, viņš man teica, ka būtu ideāli, ja es dotos uz ASV. Viņš vairāk runāja par Ņūdžersijas komandu, no kuras pats nācis un kas spēlē pirmajā NCAA Amerikas studentu čempionāts – aut.piez. divīzijā. Mūsu komandā bija pāris spēlētāji no šīs universitātes. Treneris mani virzīja uz domām tieši par šo universitāti. Tomēr tai pašā laikā Vācijas universitātē bija iespēja doties apmaiņas programmā un Ameriku. Bija kāds profesors, kurš mani izsauca pie sevis un atklāti pateica, ka jābrauc uz Ameriku mācīties, viņš nemaz nezināja, ka spēlēju basketbolu. Pieteicos, dabūju labas atsauksmes. Amerikas universitātes trenerim aizsūtīju savus video no Vācijas spēlēm, viņam patika un beigās sanāca tā, ka dabūju pilnu stipendiju. Man tika apmaksāts viss – mācības caur apmaiņas programmu, dzīvošana, ēšana un uzturēšanās tāpēc, ka spēlēju basketbolu.



Vēl viena nianse – pirmās divīzijas komandām ļoti rūpīgi seko, vai tu jau iepriekš neesi spēlējis profesionāli. Bet trešajā divīzijā viņi jau vairs tā neskatās. Parakstīju līgumu, kurā bija teikts, ka neesmu spēlējis profesionāli, jo apmēram tā arī bija. Salauzu kāju un nokļuvu fārmklubā, kurā maksāja tā saucamo dzīvošanas stipendiju. Amerikāņiem viss ir vienkārši – vai nu tu esi spēlējis, vai neesi, tāpēc arī parakstīju līgumu un varēju spēlēt.


Kāds līmenis ir NCAA trešās divīzijas komandām?

Ļoti atkarīgs, kurā konferencē spēlē. Mūsu konference bija diezgan stipra. Domāju, ka tāda komanda kā tagad jaunā "VEF Rīga" mūsu konferencē tiktu četriniekā. Bet nedomāju, ka viņi varētu uzvarēt. Pirmās divas komandas bija ļoti spēcīgas. Arī Valmierai ar pirmajām divām komandām būtu jāpacīnās ļoti stingri.


Kā pašam gāja Amerikā pavadītajā laikā tieši basketbola ziņā?

Pirmā sezona bija ļoti smaga jau no paša sākuma. Es atbraucu, notrenējos visu sagatavošanās posmu. Pēc visām pārbaudes spēlēm, trenera domāšanas (kā es to sapratu) man bija jāspēlē pamatpieciniekā, par ko bija pārliecināti arī visi pārējie komandas biedri. Taču pamatā pēkšņi ielika spēlētāju, kurš bija ceturtajā kursā, man tas bija "baigais" šoks. Viņiem Amerikā ir ļoti svarīgi, kuru gadu tu esi komandā. Lai arī es biju viens no vecākajiem, komandā biju "frešmens". Tas man visu sezonu nokrāsoja melnbaltos toņos. Biju rēķinājies, ka spēlēšu 25 minūtes, spēlēju 15... Nesasniedzu pat desmit punktus... Otrajā sezonā pavisam cita lieta – biju jau sapratis, kā tur spēlē, pielāgojies viņu noteikumiem, kāju darbību piefiksējis viņu sistēmai. Spēlēju pat 30 minūtes, sezona bija ļoti laba. Metu ap 13 punktiem spēlē, vācu sešas bumbas, sezonas beigās jau izvirzījos par vienu no komandas līderiem.


Un kā veicās komandai?

Komandai gāja vidēji. Sezona bija labākā kopš 1992. gada, "paņēmām" trešo vietu konferencē. Izslēgšanas spēlēs pirmo spēli spēlējām pret regulārā čempionāta sesto vietu. Godīgi sakot, es biju nepatīkami pārsteigts... Laukumā atradās visi "seniors" pēdējā kursa studenti – aut.piez., pieredzējuši spēlētāji. Man bija perspektīvas, ka es braukšu un spēlēšu kaut kur Eiropā. Pārējiem amerikāņiem bija skaidrs, ka nespēlēs NBA un šī bija viņu pēdējā spēle mūžā. Domāju, ka džeki "kapās" no visas sirds, bet izrādījās otrādāk. Varu teikt godīgi – spēlētāji, kas vidēji meta vairāk par desmit punktiem, laukumā vienkārši eksistēja. Zaudējām 49:50 komandai, kuru sezonā abas reizes uzvarējām. Pie tam bijām rezultatīvākā komanda... Man tas bija ļoti sāpīgi.

Ko darīji pēc sezonas?

Gadu iepriekš startēju arī vieglatlētikas komandā, bet šogad nevēlējos vairāk. Tāpēc pēc sezonas beigām pabeidzu mācības, atbrauca vecāki un mazliet paceļojām. Latvijā atgriezos maija pēdējās dienās. Pirms sezonas biju sev pateicis – ja būs laba sezona, tad es ticu, ka varu vēl spēlēt un mēģināt darīt basketbolā kaut ko vairāk, ja ne, tad spēlēšu nolikšu bumbu skapī un varbūt uzspēlēšu dubultamatieru līgā pie sava tēva komandas (smejas). Sezona bija laba, biju pozitīvi noskaņojies spēlēt tālāk. Pazinu Kārli Muižnieku, Olimpiskajā centrā nedaudz patrenējos kopā ar izlasi. Protams, klāt tur bija arī Valdis Valters, kurš trenēja savu jauno komandu. Sapratu, ka labāk trenēties pie viņa, jo tur bija kaut kāda ideja. Sāku sarunas ar "VEF Rīga", tai pašā laikā Muižnieks parakstīja līgumu ar "Barons/LMT", arī ar viņiem uzsāku sarunas. Raustījos no vienas puses uz otru un tad uzzināju, ka komanda ar labu potenciālu ir arī Valmierai. Bija saruna ar Bagatski, viņš uzaicināja uz treniņu, nodzenāja mani pusotru stundu (smejas). Neko īpašu neparādīju, bet uzreiz piedāvāja līgumu. Pārdomāju, mazliet pārkāpu savus principus un piekritu.


Varianti bija tikai Latvijā?

Nē, piedāvāja arī braukt uz Vāciju atkal vai arī turpināt mācības Amerikā. Tā kā biju nomācījies tikai divus gadus, tad varētu spēlēt vēl, iegūstot otru bakalaura grādu. Iespējams, vēl veiksmīgāk aizvadītu sezonu nekā pagājušo. Lai arī studentu dzīve ir laba, un piecus gadus biju nobraukājis apkārt, gribējās kaut ko uzsākt mājās. Atrast, kur īsti manas mājas ir, jo māju sajūtu biju pazaudējis. Patriotiski atgriezos dzimtenē.


Tūlīt sāksies jaunā sezona. Ko tu gaidi no nākamās sezonas, kādu lomu sev paredzi komandā?

Šķiet, ka treneris joprojām vēl tausta komandu. Domāju, ka vēl viss nav skaidrs. Katrā pārbaudes spēlē ir mainījies sākumsastāvs. Es biju, tad Mārtiņš Berķis, tad Gatis Melderis, citreiz spēlē tikai Sandis Amoliņš un Ingus Bankevics. Visi spēlētāji var iemest, visi ir ar ambīcijām. Uzskatu, ka treneris dod pietiekamu spēles laiku, lai sevi pierādītu. Ja kaut kas nebūs tā, tad vainot varēšu tikai sevi un savas kļūdas. Es pats vēl nezinu, kāda būs loma komandā. Esmu noskaņots spēlēt, cīnīties par spēles laiku tai konkurencē, kas ir.


"Baronā" tavā pozīcijā ir divi spēlētāji, kamēr Valmierā jūs esat pieci. Nenožēlo savu izvēli? Varbūt "Baronā" pie spēles laika tikt būtu vieglāk...

Ar "Baronu" bija sarunas, es nospēlēju divas pārbaudes spēles, kad vēl Mareks Jurēvičus bija uzaicināts. Ne ar ko īpašu neizcēlos, un Kārlis Muižnieks man lika noprast, ka viņi komplektēs komandu no stiprā gala. Katrā pozīcijā būs kāds pieredzējis spēlētājs un man būs vieta uz soliņa, no kuras es varētu tikt laukumā. Nezinu, kāds Kārlis ir kā treneris, bet, cik redzēju "Ventspils" spēles, sapratu, ka būtu ļoti grūti tikt pie spēles laika. Saprotu, ka viņš grib strādāt ar pieredzējušiem spēlētājiem, tas ir tikai normāli, bet es nevarēju paredzēt, kāda būs situācija "Baronā" līdz šim brīdim.


Kā atšķiras treniņmetodes Amerikā, Vācijā un Latvijā?

Vācijā treneri parasti ir ārzemnieki. Man tajā laikā bija divi amerikāņu, pa vienam serbu un grieķu trenerim. Katram sava skola, savas metodes. Intesivitāte vidēja, Bundeslīgā vispār nebija nekāda, jo spēlētāju vecums bija ap 27 gadiem vidēji. Tātad viņi sevi tikai uzturēja formā. Amerikā ir tieši otrādi. Tas treneris, kas man bija, pēc manām domām ir Amerikas militārās disciplīnas piemērs. Treniņš bija sarakstīts pa sekundēm. Bija 42 sekundes, lai padzertos, jo atpalikām no grafika. Treneris bļauj kādu skaitli, mēs zinām, ka uzreiz jāiet aiz gala līnijas un jāskrien. Jāiekļaujas desmit sekundēs – ja neiekļaujies, skrien vēlreiz. 20 vienādi uzdevumi, kurus visu laiku maļ pa apli. Ļoti daudz aizsardzības treniņu. Caur to iemācīja disciplīnu. Amerikāņus izceļ darba ētika. Viss ir atkarīgs no tevis, cik tu strādāsi, tik labs būsi. Optimistiska darba ētika. Latvijā komandām trūkst viena lieta, kas Amerikā ir ļoti cieņā. Viņiem ir ideoloģija. Pirms treniņiem, spēlēm treneris ienāk ģērbtuvē un, kā mēs to saucam, lasa sprediķi – lasa priekšā, citē, ko kāds ir teicis, kāds cits treneris, riteņbraucēji, basketbolisti. Ģērbtuve ir plakātos ar Maiklu Džordanu un citiem. Sākumā šķiet smieklīgi, bet vēlāk jau saproti, ka tas dod vienotību komandā.




Un kā ir pie Bagatska?

Pagaidām esmu apmierināts ar treniņprocesu. Domāju, ka ir atrasta laba bilance starp fizisko slodzi un aktīvu atpūtu. Ir arī ārpus treniņu pasākumi. Disciplīna ir, treneris tiek klausīts. Komandas gars? Jūtu, ka pēdējās divās pārbaudes spēlēs pietrūka komandas gara, nospēlējām negribīgi. Zinu, kāpēc tā. Tāpēc, ka ir bijis ilgs sagatavošanās process, un visi gaida īstās spēles. Kopumā nav nekādu problēmu un lielu domstarpību starp komandas biedriem.


Kāds tev radies iespaids par "VEF Rīga"? Pēdējā pārbaudes spēlē piedzīvojāt zaudējumu pret viņiem...

Lietuvā uzvarējām viņus. Valmierā aizvadīto spēli uzskatu par sliktāko komandas spēli sagatavošanās procesā. "VEF" spēlē ir redzama Valtera metodika un skola, komanda vērsta uz uzbrukumu. Spēlētājiem ir raksturi, jauni puiši ar ambīcijām, kuri grib iemest. Ukraiņu un krievu viesspēlētāji atstāj lielu iespaidu uz komandas sniegumu. Komanda ātra, izmantos jaunību, ātrumu - ātrus metienus, ātras rokas, ātrus uzbrukumus. Viņi spēlē tā, lai iemestu vairāk nekā iemet viņiem. Katrs vēl pagaidām spēlē pats par sevi, nav tā komandas gara, bet ar pozitīvu attieksmi un noskaņojumu viss kārtībā. Neuzskatu, ka viņi būs liels pārsteigums LBL.


Kurā brīdī tu saprati, ka vēlies kļūt par profesionālu basketbolistu?

Pēc tā kadetu čempionāta 1999. gadā bija piedāvājums no Valtera Basketbola skolas, kas nozīmētu iekļūšanu "Brocēnu" sistēmā. Armands Šķēle un Kristaps Janičenoks izvēlējās šādu ceļu. Man vienmēr šķita, ka svarīgākais ir iegūt izglītību, uz ko virzīja arī "VEFa" treneris Jānis Rimbenieks. Sapratu, ka varu "izsisties" kā basketbolists, ja uzstādu basketbolu par prioritāti dzīvē.


Kādu izglītību esi ieguvis?

Ogltropas bakalaura diploms man ir vēsturē un angļu valodā. Tagad iestājos arī Vidzemes augstskolā maģistrantūrā. Programmu sauc Sociāltehnisko sistēmu inženierija, tāda noslēpumaina. Par to, ko darīt pēc basketbolista karjeras beigām, vēl neesmu domājis. Man ir idejas, pie kā strādāju tagad. Ir doma par bērnu centra izveidi, pagarinātās dienas, pēcskolas centra vai tamlīdzīgas organizācijas izveidi.


Vai basketbols ir svarīgākā lieta dzīvē?

Kā darbs, tā ir pilnīga prioritāte. Bet to, kas man ir dvēselei un garam svarīgākais, nedod basketbols. Es atklāti saku, ka esmu kristietis un pateicos Dievam par visu to, kas man ir dots dzīvē, tai skaitā par basketbolu un spējām to spēlēt. Dievs ir pirmā prioritāte, kas man dod motivāciju un spēku dzīvē. Ja man neveiksies basketbolā, tas nebūs pasaules gals, motivācija būs kaut kur citur, jo Dievs mani atbalstīs. Es arī šobrīd interesējos par kristiešiem basketbolā tepat Latvijā. Tos, kas ir Amerikā Dvaits Hovards var atrast viegli. Ir vairākas organizācijas pasaulē, kas ar šīm lietām nodarbojas. Latvijā zinu, ka Mateja draudze darbojas šajā jomā, veidojot savu basketbola līgu un citus pasākumus, bet organizācijas, kas būtu visas Latvijas sportistu-kristiešu, nav, un tās izveidi es noteikti atbalstītu.




Artūrs Piļkēvičs

Dzimis: 1983. gada 23. jūlijā

Karjera:

VEF basketbola skola, VEF/LSPA,

Brandt Hagen (Vācija), BC Haegn (Vācija),

Iserlohn Kangaroos Basketball (Vācija), Ogltropas universitāte,

SK "Valmiera".

Intereses:

Lasīšana, ceļošana, ģitāras spēlēšana


Foto: skvalmiera.lv