LJBL – jubilejas torte ar 20 svecītēm

„Praktiskās vajadzības spieda domāt, un tā dzima gan idejas, gan jauni risinājumi. Kad Valtera Basketbola skola iestrādājās, sāku skatīties, kur tad mani puikas varēs spēlēt? Padomju Latvijas basketbola jaunatnes sacensību sistēma bruka kopā, ārpus Rīgas komandas tikpat kā nebrauca. Papētīju, kā gadiem bija veidojusies VEF meistarkomanda un sapratu, ka no rīdziniekiem vien desmit elitārus basketbolistus neuztrenēšu, jo 70 procenti VEF spēlētāju bija nākuši no reģioniem. Tātad jaunatnes basketbolam vajadzēja iet ārā no galvaspilsētas.

Tieši jaunatnes basketbols bija joma, kas mani interesēja visvairāk. 1991.gada rudenī vecā kompānija – es, Vilis Krištopans, Juris Visockis, vēl citi entuziasti – dibinājām Latvijas Basketbola līgu. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, neredzēts. Daudziem šķita bīstams. Pirmā neatkarīgā līga PSRS teritorijā! Visi bijām kopā un daudz nešķirojām, kurš kuru ideju pirmais izteicis, kurš to attīstījis tālāk. Biju tur iekšā, ietekme bija pietiekami liela, bet sirds tai lietai nestāvēja klāt. Visu laiku bija kaut kādi konflikti, dažādas intereses. Savukārt jaunatnes basketbols nevienu īsti neinteresēja. Tur, basketbola piramīdas pašā apakšā, negribēja strādāt neviens, kā negrib strādāt arī tagad. Man tas deva milzīgas priekšrocības. Putra vārījās un es biju vienīgais pavārs!

Jaunatnes līga bija mana ideja, kuras attīstīšanā ieguldīju ļoti daudz enerģijas, laika un naudas. Taču to realizēt palīdzēja daudzi. Tālis Freimanis, Irēna Krūmane, Valdis Garoza, Kārlis Graubics sniedza finansiālo atbalstu pašā līgas iesākumā. Ļoti noderēja Imanta Pļaviņa organizatoriskā darba pieredze. Bija mazie gariņi, kas paveica ikdienas darbus.

Rīgas sporta skolu treneri uzreiz nostājās asā opozīcijā pret LJBL ideju. Vecā sistēma bija balstīta uz to, ka viss notika galvaspilsētā. Droši vien bija arī kaut kādas finansiālas problēmas, kaut gan Rīgas skolas vienmēr dzīvojušas labāk, nekā kolēģi reģionos. Varbūt kāds neticēja, ka es izdarīšu to, ko solīju. Varbūt bija arī kaut kādas personiskas antipātijas, kādu biju aizskāris ar saviem publiskajiem izteicieniem.

Iepriekš jau rakstīju, ka no malas par Valteru bieži bija veidojies priekšstats, ka esmu lecīgs un augstprātīgs, kaut gan tā bija tikai ārišķīga poza. Vienmēr biju gatavs sēsties pie galda un runāt, lai atrastu labāko risinājumu. Diemžēl oponentiem tāda konstruktīvisma bieži pietrūka. Kuluāros tika pilināta inde, bez pozitīvas programmas, bez savām idejām. Sākumā viņi laikam cerēja, ka es pabļaustīšos, norimšu un viss paliks pa vecam. Kad Jaunatnes līga nostabilizējās un bija redzams, ka opozīcija zaudējusi, ieslēdzās latviskā spītība – palikt pie sava un nepiedalīties tik un tā. Muļķīgi.

Vislabākos sabiedrotos atradu reģionos – Valmierā, Ogrē, Liepājā, Ventspilī, Talsos, Līvānos. Visapkārt skanēja vaimanas par grūtajiem laikiem, bet basketbolā kūsāja dzīvība. Nokārtoju, ka LTV otrajā kanālā sezonas laikā bija 25 pārraides no Jaunatnes līgas spēlēm. Bērnus pēc uzvarām pieņēma mazo pilsētu mēri, popularitāte talantus vilka prom no volejbola, handbola. Braucām uz turnīriem ārzemēs. Biju pieradis būt uzmanības centrā un tas palīdzēja darbā. Es nemeklēju žurnālistus – viņi paši nāca pie manis, jo bija, ko pastāstīt. Ja arī skaļu uzvaru vēl nebija, vismaz bija pamats runāt, ka drīz, drīz tādas būs.”