Dikeoulakoss: mūsu spēlētājas ir labākas, nekā pašas domā

Par priekšstatiem. Latvijas labākās spēlētājas biju pētījis Eiropas čempionātā un turnīros, esmu sekojis viņu gaitām Eirolīgā. Zināju visu, izņemot mentalitāti. To iepazinu darba procesā un tas bija ļoti svarīgi - kā spēlētājas reaģē uz uzvarām un zaudējumiem, neprecīziem metieniem. Konstatēju, ka šajā ziņā ir ļoti liela atšķirība starp Ziemeļeiropas un Dienvideiropas mentalitāti. Dažā ziņā uz labo, dažā - uz slikto pusi. Sīkāk komentēt negribu. Man tā bija interesanta pieredze. Problēmas bija, taču vienmēr atradu risinājumu. Paldies maniem palīgiem - Aigaram Neripam, Hulio Martinesam un citiem, kuri labi atbalstīja mani.

Par komandu. Latvijai bija un ir ļoti laba komanda. Tiesa, ne vienmēr nospēlējām tādā līmenī, kādā varam. Spēlētājas ilgi nespēja pierast, ka Jēkabsones līdzās vairs nav. Atbildīgākajos brīžos visas meklēja Aneti, nespēdamas pieņemt, ka kādai aktrisei no otrā plāna tagad jāiznāk pirmajā. Tas bija grūtākais uzdevums manā dzīvē - likt viņām noticēt sev un uzņemties atbildību.

Par fizisko kondīciju. Sāpīgs jautājums. Liela daļa meiteņu bija beigušas sezonu divus mēnešus pirms nacionālā komanda sanāca kopā. Šajā laikā viņām nebija komandas, ar ko trenēties un, sākoties mūsu darbam, spēlētājas bija ļoti sliktā formā. Tas mani ļoti sarūgtināja. Bijām spiesti mainīt darba plānu, upurējot laiku, kas bija paredzēts basketbola nodarbībām. Domāju, ka mums izdevās sasniegt labāko formu pašā svarīgākajā brīdī. Tomēr Latvijai jābūt uzmanīgai - kā spēlētājas var tik ilgi dzīvot bez treniņiem? Jo visas iemaņas, kas tiek trenētas gadu, var pazust četrās bezdarbības nedēļās. 

Par zaudējumiem. Pēc neveiksmēm pret Izraēlu un Serbiju gulēju ļoti maz. Skatījos ierakstus, meklēju savas un meiteņu kļūdas, iespējas tās novērst. Tā man ir normāla reakcija pēc zaudējumiem, bet dažkārt arī pēc uzvarām. Vienmēr jāmeklē, kas nav bijis pietiekami labi. Dažkārt jāzaudē, lai saprastu, kā vari progresēt. Paldies dievam, mums par to nevajadzēja samaksāt ar lielu neveiksmi.

Par pieredzi. Lieliski pastrādāja Gunta Baško, kura iztērēja daudz enerģijas, lai iesaistītu partneres, palīdzētu viņām sev noticēt. Mums taču bija vairākas spēlētājas bez lielas šādu cīņu pieredzes - Elīna Babkina, Sabīne Niedola, arī Kristīne Kārkliņa. 

Par spēli pret zonu. Mēs meklējam pretinieku problemātiskās vietas, viņi - mūsējās. Zinot, ka mums ir labas centra spēlētājas, pretinieces centās noslēgt soda laukumu, savukārt mēs meklējām risinājumus šai problēmai. Diemžēl bija par maz laika, lai kļūtu par tik labu komandu, kāda gribējām būt. Tomēr otrajā aplī atradām efektīvus uzbrukumu veidus arī pret zonu, un to vislabāk parādīja otrais puslaiks mačā ar Serbiju.

Par aizsardzību. Pārsvarā tā bija ļoti laba. Nopietni iekritām tikai Serbijā ceturtajā ceturtdaļā, kad nespējām apturēt pretinieču ātros uzbrukumus. Taču uzbrukums un aizsardzība ir cieši saistītas lietas. Ja labi sargājat savu grozu, bet kaut kādu iemeslu dēl nevar iemest, ir grūti saglabāt kvalitāti arī aizsardzībā.

Par saspēles vadītājām.  Viņas ir daudz labākas spēlētājas, nekā pašas domā. tikai viņām vajag vairāk pieredzes un ticības sev.

Par spēles laika sadalījumu. Tas bija atkarīgs no spēles plāna. Labā dienā katra spēlēja daudz, sliktā - mazāk. Tas attiecas uz visām - Ievu Kubliņu, Aiju Putniņu.

Par jaunajām. Esmu priecīgs, ka liels spēles laiks bija Elīnai (Babkinai) un Sabīnei (Niedolai), kuras šogad aizstāja iepriekšējo sezonu līderes Jēkabsoni un Ievu Tāri. Viņas ir Latvijas komandas nākotne, protams, ja strādās ne tikai daudz, bet arī kvalitatīvi. Jā, dažkārt par viņu pieredzi mēs samaksājām ar kļūdām, bet tāda ir rūdījuma cena.

Par Babkinu un pēdējām minūtēm Izraēlā. Elīna kļūdījās, bet pēc tam sagādāja komandai uzvaru. Kāpēc viņu nenomainīju? Trenerim visu laiku jādomā par visām piecām spēlētājām kopā. Ja nomaini vienu, var izjaukt visu komandas ķīmiju. Tajā brīdī ar Elīnu tas bija labākais sastāvs. Minūtes pārtraukumā redzēju, ka viņa ir gatava raudāt, vainodama sevi. Mierināju, ka varam uzvarēt, ja noticēsi sev. Spēles gaita apstiprināja, ka man bija taisnība.

Par izšķirošo lūzumu. Mačā ar Serbiju pirmajā puslaikā visas baidījās uzbrukt. Protams, basketbols sākas no aizsardzības, bet ar to vien nevar beigties. Spēles mērķis ir iemest bumbu grozā, bet to nevar izdarīt, ja nemaz nemēģina. Par to runāju lielajā pārtraukumā, atgādinādams, ka neviens cits jūsu vietā to nedarīs. Meitenes atsaucās: jā, iesim un izdarīsim! Un izdarīja - pēc Kristīnes precīzā metiena. Tas bija psiholoģiskā lūzuma brīdis. Basketbols vispār ir psiholoģisks sporta veids, jo grozs, atkarībā no situācijas, var būt liels un maziņš. 

Par Aneti Jēkabsoni-Žogotu. Protams, ceru, ka viņa nākamgad atgriezīsies, jo viņa ir ļoti svarīga komandas ķīmijai. Daudz izdara pati un palīdz partnerēm spēlēt labāk. Ja viņas nebūs, meklēsim risinājumus, kā to darījām šogad.

Par papildinājumu pirms finālturnīra. Visas spēlētājas zina, ka es sekoju viņu gaitām, un viss atkarīgs tikai no viņām pašām - ja labi strādās, atradīs vietu komandā. Uzturēšu sakarus ar visām, jo man ir svarīgi, ko meitenes dara visā sezonas garumā gan Eiropā, gan Amerikā.

Par informāciju. Tās man pietiek. Esmu redzējis darbībā U-20 komandu, mans palīgs Aigars (Nerips) trenēja U-18 izlasi, LBS darbinieki apgādā ar informāciju un spēļu ierakstiem. Nekādu problēmu.

Par kontaktiem ar Latvijas treneriem. Bijušas dažas sarunas ar (Valdi) Valteru, daudz kontaktējos ar Ainaru Bagatski. Ar citiem? Šķiet, ka nē.

Par tuvāko nākotni. Divus mēnešus neesmu redzējis ģimeni, tāpēc tagad steidzos uz Atēnām un pēdējās desmit dienas pirms skolas atpūtīsimies pie jūras. Līguma ar klubu man patlaban vēl nav. Ir šādi tādi piedāvājumi, taču manā profesijā reizēm ir labāk nesteigties.