VEF Rīga – CSKA: trīs īpašas spēles un vēl šis un tas no vēstures

1964.GADA 24.DECEMBRIS. Pēc vairākiem Rīgas ASK komandas ēnā pavadītajiem gadiem Vefs izvirzījās par Latvijas galveno cerību. Rūpnīcas komandā spēlējošajiem esošajiem un topošajiem Eiropas čempioniem Jurim Kalniņam, Oļģertam Jurgensonam un Visvaldim Eglītim pievienojās ASK zvaigznes Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš un Alvils Gulbis. Par galveno treneri tika iecelts Rīgas TTT zelta tradīciju aizsācējs Oļģerts Altbergs. Komandas mērķis bija ļoti augsts – pēc sešu gadu pārtraukuma atgūt Rīgai PSRS čempionu titulu, ko sešdesmito gadu sākumā bija monopolizējusi CSKA komanda (toreiz rakstīja – ACSK).

Diemžēl meistarīgos spēlētājus īsā laikā saliedēt vienotā komandā īsti neizdevās. PSRS čempionāta pirmais posms tosezon notika Rīgā, Daugavas sporta namā, un jau otrajā mačā VEF zaudēja tradicionāli neērtajiem pretiniekiem Tbilisi „Dinamo” (67:75). Lai neatpaliktu no galvenajiem favorītiem CSKA, Ziemassvētku vakarā uzvara savstarpējā spēlē bija vajadzīga kā ēst. Prātīgi spēlējot, VEF komanda ilgi turējās sāncenšiem priekšā un desmit sekundes pirms beigām lieta šķita darīta - 71:68 (trīspunktnieku toreiz nebija). Atbildes uzbrukumā CSKA piecās sekundēs samazināja rezultāta starpību līdz 71:70, taču – vēl viena nianse tālaika noteikumos! -  spēles laiks pēc gūtā groza netika apturēts un aiz gala līnijas gulošo bumbu vefieši drīkstēja neaizskart, sagaidot beigu signālu. Taču laukumā nesen iznākušais rezervists apjuka, pakampa bumbu un iespēlēja to rokās viesu spēlētājam Astahovam, kurš izdarīja metienu. Bumba aprakstīja slaidu loku, un līdzjutēju skatienu caurdurta, iekrita grozā... Vēl gan notika ilga skaidrošanās pie sekretariāta galdiņa – vai bumba izmesta pirms vai tomēr pēc signāla. Kā tas bieži noticis, Rīgas tiesneši nodemonstrēja godīguma augstāko pakāpi un atzina, ka grozs jāieskaita. Ģērbtuvē bija vīru asaras un histērija – 71:72.

Otrajā aplī VEF komanda gan revanšējās CSKA ar 68:66, taču turnīra 22 spēlēs izcīnīja tikai 13 uzvaras un ierindojās 4.vietā (čempioniem CSKA bija par septiņām uzvarām vairāk). Tai spēlētāju paaudzei augstāko virsotni – bronzu – izdevās sasniegt nākamajā sezonā.

1985.gada 26.oktobris. 20 gados kopš vēsturiskās pirmās uzvaras bija nomainījušās vairākas spēlētāju paaudzes, Vefs bija bezcerīgi izkritis no PSRS augstākas līgas un ar troksni tajā atgriezies. Kopš 1978.gada VEF jaunais modelis vismaz dažas reizes bija uzveicis ikvienu virslīgas komandu – izņemot CSKA, pret ko bija piedzīvots 21 zaudējums no vietas.

Toreiz, 1985.gada oktobrī, iespēja Rīgas Sporta pilī pārtraukt šo sēriju šķita maz ticama. Pirms sezonas VEF pašauro līderu loku bija noplicinājusi Igora Miglinieka aiziešana, komanda čempionātu sāka pabāli, pirmajās deviņās spēlēs izcīnot tikai četras uzvaras. Turklāt no ierindas bija izgājis viens no četriem komandas virsdivmetriniekiem Aleksandrs Dudorovs. Bet CSKA pamatsastāvā četri no pieciem vīriem bija garāki par 200 cm, un centrā – pats Vladimirs Tkačenko (220).

Taču iepriekšējās neveiksmes (daļu no tām bija izkārtojuši CSKA galvenajam trenerim Aleksandram Gomeļskim labvēlīgie tiesneši) un nesenā partnera parādīšanās laukumā pretinieku formas tērpā nodrošināja izcilu motivācijas līmeni, un iedvesma deva gan spēkus 40 minūtes cītīgi strādāt aizsardzībā, gan precizitāti uzbrukumā. Spēles laikā vefieši iemeta 16(!) trīspunktniekus, pretinieki – tikai divus. Uztvēruši komandas noskaņojumu, ielīksmojās nepilni 5000 skatītāju, kuru atbalsts savējos pacēla vēl augstāk, bet pretiniekus dzina bezspēcīgu dusmu bedrē. 111:85 – tādu kaunu CSKA PSRS čempionātā nebija piedzīvojis ļoti sen!

Vēsturisko uzvaru kaldināja Valdis Valters (33 punkti), Andris Jēkabsons (25), Gundars Vētra (16), Kārlis Muižnieks (15), Juris Kalniņš (7), Vladimirs Spolītis (6), Aleksandrs Karavajevs (5) un Sergejs Gruničevs (3). Panākums VEF komandai palīdzēja nostiprināties pirmajā astoņniekā. Tur gan komandas bija pretējos polos – CSKA otrajā, VEF 8.vietā.

1991.GADA 6.MAIJS. No brūkošās Padomju Savienības čempionāta jau bija aizgājušas Lietuvas un Gruzijas komandas, turnīra intrigai par labu nāca arī CSKA varenības saplakšana – armijas komanda iespēju ziņā tobrīd bija  tikai vien no favorītēm, divu apļu turnīru noslēdzot tikai septītajā vietā (VEF finišēja ceturtie).

Izslēgšanas turnīrs sagrozīja šo rangu tabulu. VEF ceturtdaļfinālā uzvarēja Kijevas Budivelnik (2:0), bet pusfinālā zaudēja Tallinas Kalev (1:2), un bronzas sērijā saskrējās ar CSKA, kas iepriekš no cīņas izsitaMaskavas Dinamo, bet pusfinālā zaudēja Sanktpēterburgas Spartak. Pēc tālaika nolikuma, pirmā spēle sērijā līdz divām uzvarām notika pamatturnīrā zemāku vietu ieguvušās komandas laukumā un VEF Maskavā izcīnīja ļoti vērtīgu uzvaru – 96:91. Politisko kaislību un ekonomisko pārmaiņu laikmetā atbildes mačs Rīgā izraisīja mazāku ažiotāžu, nekā tas būtu bijis dažus gadus iepriekš, tomēr Daugavas sporta nama tribīnes bija pilnas. Bronzas tuvuma nospiesti mājinieki ilgi nespēja atrast spēles ritmu. Puslaikā 43:52, 33.minūtē 68:76. Tikai pusotru minūti pirms beigām Kārlis Muižnieks ar tālmetienu rezultātu izlīdzināja (82:82), un tas uz labu brīdi iestiga. Ar vienu soda metienu maskavieši izrāvās vadībā (82:83), draudot bronzas likteni izšķirt trešajā mačā. Izšķirošajam uzbrukumam vefieši centās izvirzīt togad par PSRS labāko basketbolistu atzīto Gundaru Vētru, taču viņu stingri uzmanīja CSKA aizsardzība. Pēdējā brīdī Vētram izdevās bumbu izspēlēt ārā no soda laukuma, un Igors Miglinieks labu sprīdi šaipus trīspunktu līnijas līdz ar beigu signālu pāri rokām raidīja bumbu groza virzienā. Precīzi – 85:83!

Otro un pēdējo PSRS čempionāta bronzu VEF komandai galvenā trenera Maigoņa Valdmaņa vadībā izcīnīja Igors Miglinieks, Raimonds Miglinieks, Gundars Vētra, Kārlis Muižnieks, Dzintars Jaunzems, Ivars Liepa, Juris Kalniņš, Andrejs Bondarenko, kuriem palīdzēja Aigars Melderis, Normunds Puķe, Ralfs Jansons un Imants Katlaps.

NEATKARĪBAS GADOS. Kopš 1992.gada Latvijas komandām oficiālajos turnīros darīšana ar CSKA iznākusi epizodiski.

1993.gada sezonā Eiropas kausa izcīņas grupas turnīrā BK Brocēni izbraukumā Maskavā uzvarēja ar 90:83, bet Rīgā zaudēja ar 97:102.

2000., 2001. un 2002.gada sezonās Latvijas labāko komandu ceļiar CSKA komandu krustojās Ziemeļeiropas līgas turnīrā. Maskavieši bija favorīti, tomēr savu reizi latviešiem izdevās pretiniekus uzveikt. Broču mantinieki BK LMT to izdarīja 2000.gada oktobrī Permā (104:98; kopējā komandas bilance pret CSKA – 1:3). BK Ventspils paveica divreiz: 2001.gada pavasarī ceturtdaļfināla sērijas otrajā mačā Ventspilī ar 85:83 (divu spēļu summā 189:190; maskaviešiem uzvaru summā nodrošināja Jura Umbraško veiksmīgais metiens otrā mača pēdējā sekundē) un 2002.gada pavasarī otrā posma grupas turnīra spēlē Ventspilī ar 93:80 (ventspilnieki grupā ieņēma pirmo vietu un kvalificējās Final 4; kopējā BK Ventspils bilance pret CSKA – 2:4).

2008.gada 20.decembrī VTB Vienotās līgas Reklāmas kausa izcīņas ceturtdaļfinālā Maskavā Rīgas ASK Ramīuna Butauta vadībā zaudēja CSKA komandai ar  67:80

Guntis Keisels, basket.lv