Martinsons: "Ja VEF būtu 5-6 miljoni, varētu tikt Eirolīgas Top16"

Kāds VEF izskatīsies jaunajā sezonā?
- Citādāks nekā iepriekš. Esam mainījuši šādas tādas tradīcijas, kas saistītas ar treneri un ar spēlētājiem. Laiks rādīs, kā tas izskatīsies, bet noteikti citādāk nekā līdz šim.

Kurā brīdī tika nolemts trenera meklējumos lūkoties ārvalstu virzienā?
- Tas ir likumsakarīgs solis. Daļēji tas ir atkarīgs no pieejamā finansējuma. Ārzemju aģentūra piedāvāja risinājumu – ja ņemat mūsu treneri, varam piedāvāt attiecīga līmeņa spēlētājus par daudz zemāku cenu. Jau pagājušajā sezonā pavīdēja doma doties šajā virzienā. Esam deklarējuši, ka vēlamies likt akcentu uz jauniem perspektīviem spēlētājiem. Šis treneris ir sevi pierādījis darbā ar jauniem spēlētājiem. Protams, šis ir savā ziņā arī eksperiments, un tikai laiks rādīs, vai šāds lēmums bijis pareizs. Uz šodienu varētu teikt, ka esam pat vairāki nekā apmierināti. Viens labs piemērs ir fakts, ka labi ārzemju jaunie spēlētāji stāv rindā, lai tiktu pie mums. Un tas, pateicoties šī trenera piesaistei. Negribu teikt, ka iepriekšējie treneri bijuši slikti. Pasarg’ Dievs! Visu cieņu viņiem – visi treneri, kas pie mums bijuši, tagad trenē labu klubu komandas.

Visus vienmēr interesē finansiālā puse. Pēdējos gados kluba budžets samazinājies – vai arī šogad tas būs mazāks?
- Budžets katrā ziņā būs mazāks nekā pagājušajā sezonā, bet spēlētāju kvalitāti tas varētu neietekmēt. Piemēram, Meksikas izlases spēlētājs [Francisko] Kruss bija gatavs uz Rīgu pie šī trenera nākt par trīsreiz zemāku cenu nekā viņu piedāvā aģents. Lūk, tā ir atšķirība, ko nozīmē piesaistīt šo treneri. Ir daudzi spēlētāji, kas pie mums gatavi nākt par prātam neaptveramu cenu. Es to pat līdz šim brīdim neizprotu. Tas attiecas arī uz zviedru aizsargu [Ludvigu] Hokansonu, kurš tiek īrēts no “Barcelona“. Spēlētāji ir gatavi nākt un spēlēt konkrēti pie šī trenera, plus arī tas, ka VEF sistēmu jau vairāk vai mazāk atpazīst. Esam parēķinājuši, ka ap 28 spēlētājiem un treneriem, kas bijuši pie mums, tagad spēlē salīdzinoši augstā līmenī. Ir izveidojusies sistēma, ko Eiropā atpazīst un runa nav tikai par spēlētājiem. Piemēram, ir bijuši VTB līgas klubi, kas no mums aizņemas skautinga materiālu, viņi ar apbrīnu skatās, kā strādā mūsu treneri.

Kas ir tā lielākā mācība no šī gadījuma?
- Nedrīkst tik vieglprātīgi parakstīties uz aģentu sastādītajiem līgumiem. Tā ir mūsu iekšējā kļūda, kam ir arī objektīvi apstākļi. Tagad vairs uz tādām lietām neizejam. Piedāvājam savu līgumu un risinām nianšu jautājumus, bet, ja nav ar mieru, pārtraucam sarunas.

VEF attīstība pēdējos gados ir tāda, kādu gribi redzēt?
- Lielākā problēma ir tā, ka nav valstiskas pieejas klubu basketbolam. Mums nav tāda veida superklubu, kādi ir tai pašai Lietuvai. Tur ir citādāka nostāja – sports ir iezīmēts kā prioritāte. Tas tiek atbalstīts, sākot ar pašvaldību un beidzot ar valsti. Mums viss vairāk balstās uz privāto vai pašvaldību iniciatīvu. Labi, ka tā notiek, bet diezin vai ar tikai šādu pieeju kādreiz varēsim spēlēt Eirolīgā. Protams, tas joprojām ir mērķis, bet reāli tas ir atkarīgs tikai no finansēm…

Bet vai tiešām tikai no finansēm? Ir klubi, kā tie paši “Khimki”, kas ar visu milzīgo budžetu mēdz netikt pāri Eirolīgas kvalifikācijas barjerai.
- Teikšu tā: ja mums budžets būtu, sākot no 5-6 miljoniem, mēs diezgan droši varētu spēlēt augstākajā līmenī. Mums ir pavisam citas prasības, ja salīdzinām, ar citiem klubiem, kaut vai tiem pašiem “Khimki“ vai CSKA. Piemēram, viņiem vajag pieczvaigžņu viesnīcas, mums nav tādas prasības. Protams, mēs nevarētu nospēlēt desmit spēles vienlīdz augstā līmenī, bet Eirolīgā atsevišķās spēlēs ar labu komandas garu un vienotību, mēs noteikti būtu konkurētspējīgi. Superklubos viena spēlētāja alga var būt tik pat liela, cik mums ir visa kluba sezonas budžets. Lielajiem klubiem ir pavisam cita filozofija un pieeja. Uzskatu, ka ar sabalansētu sastāvu pie manis nosauktā budžeta mēs varētu spēlēt Eirolīgas Top16 turnīrā. Pierādījums ir kaut vai tas pats “Neptunas“, kas pagājušajā sezonā pat ar vēl mazāku budžetu rādīja cienījamu sniegumu.

Savulaik Valdis Valters sacīja, ka “Brocēniem“ un “Ventspilij“ jāapvieno finanšu un spēlētāju resursi un jāizveido viens kārtīgs superklubs, kas spēlētu Eirolīgā.
- Pēc būtības jau modelis pareizs. Mēs esam maza valsts. Piemērs ir kaut vai tai pašā hokejā, kas man arī ir tuvs. Ir Rīgas “Dinamo“, ko varam uzskatīt par superklubu. Jā, labi, tur varbūt nav Latvijas finansējums, bet tas ir Latvijas klubs, par ko mēs šeit varam priecāties. Uz spēlēm ir pilna arēna ar skatītājiem. Apakšā ir pakārtota jaunatnes sistēma un tad ir Latvijas čempionāts. Protams, nevaram salīdzināt Latvijas čempionātus basketbolā un hokejā, bet tai pašā laikā – jau 19 gadus esam pasaules čempionāta A grupā, kas ir augstākais iespējamais līmenis. Basketbolā mēs par tādu izlases sniegumu nevaram runāt.

Bet hokejā čempionāts notiek katru gadu, prestižs krītas, labākie spēlētāji lielajās izlasēs mēdz nepiedalīties…
- Protams, tāpat jāņem vērā tas, cik cilvēki spēlē hokeju un cik – basketbolu. Pilnībā tam piekrītu, bet tik un tā – izeju no Latvijas konteksta. Basketbols un hokejs ir tie sporta veidi, ko zinām un ko mākam. Mēdz būt panākumi individuālajos sportos, bet komandu sporta spēlēs tieši basketbolā un hokejā varam izsisties visaugstāk. Uzskatu, ka jebkurā jomā jābūt prioritātēm un, ja ir nauda, ko dalīt, tad tā arī būtu jādala pēc prioritātēm. Protams, jebkurš cits sporta veids bļaus, ka viņiem arī vajag. Jāizstrādā kritēriji, pēc kādiem tiek dota nauda. Mums vairāk vai mazāk nauda tiek sadalīta pēc politiskiem principiem – kurš politiķis ir pie vadības kādā no federācijām. Ne vienmēr tas tā notiek, bet katrs velk deķi uz savu pusi. Ja uz ielas ir zīme “50”, tad tu arī brauc uz 50 kilometriem stundā. Ja pārkāp noteikumus, maksā sodu. Sportā jābūt tāpat – nostādītas prioritātes, ka tev jāsasniedz attiecīgi panākumi, lai tiktu pie valsts finansējuma. Anglijā ir ļoti labs piemērs. Ja tiec pasaules labāko sešiniekā, nonāc valsts apgādē, bet līdz tam tā ir katra privāta iniciatīva. Nevaram salīdzināt Latviju ar Angliju vai Norvēģiju, kur uzņēmumi stāv rindā, lai varētu sponsorēt kādu klubu. Valsts atbalsts būtu arī nodokļu sistēmas sakārtošana sporta interesēm, jo mums, ņemot vērā, cik esam maza valstiņa, ir fenomenāli panākumi atsevišķos sporta veidos. Es uzskatu, ka valstij nevar būt labāka reklāma par sportu.

Nevar jau teikt, ka Basketbola savienība būtu apdalīta, ja ņemam attiecību pret kopējo sportam paredzēto finansējumu. Vai valstij būtu jāatbalsta arī klubi?
- Basketbola savienība arī viņi savelk jostas un izdzīvo. Nav tā, ka viņi peldētu naudā, kā, piemēram, futbols, kur nāk finanses no UEFA. Izņemot futbolu, neredzu nevienu citu sporta veidu, ar ko Eiropā varētu pelnīt. Ne “Barcelona”, ne “Real“ basketbolā nav pelnošas organizācijas, tās dzīvo uz dažādām dotācijām, to pašu futbola naudu. Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un skatītāju loku, mēs neko tādu nevaram panākt. Varam savākt cilvēkus uz hokeju vai uz atsevišķām klubu spēlēm basketbolā. Ar to jebkurā gadījumā nepietiek, lai varētu uzturēt komandu, tāpēc ir nepieciešams valsts atbalsts. Savukārt tas var notikt tikai tad, ja ir noteiktas prioritātes.

Kurš ir bijis VEF dārgākais spēlētājs?
- Jāpadomā. Dārgākais tagad sanāk droši vien Kaspars Bērziņš (smejas). Ja nopietni, tad tas ir Īdžejs Roulends, ar visu to, ka viņš tika īrēts un mums bija jāmaksā mazāk nekā visa viņa alga.

Visi, protams, vēlas VEF sastāvā redzēt pēc iespējas vairāk augsta līmeņa latviešu spēlētājus. Kāpēc neizdodas tos piesaistīt?
- Arī mēs labprāt redzētu mūsu labākos spēlētājus VEF komandā, bet te atkal nonākam pie jautājuma par finansēm. Mēs nevaram atļauties samaksāt to, ko viņiem piedāvā citur. Tas pats Jānis Timma pagājušajā sezonā sevi VEF rindās parādīja VTB līgā, un tagad mēs nevaram atļauties maksāt pat tuvu tādu algu, kādu viņam piedāvā “Zenit” vai vēl kāds cits klubs. Tas pats stāsts par Dairi Bertānu un “Bilbao“. Pie tam pārsvarā tie spēlētāji, kas ir aizgājuši uz lielākiem klubiem, sevi ir pierādījuši un savu cenu turpina palielināt. Latvijas basketbolam tas ir ieguvums, bet klubiem šādi spēlētāji vienkārši nav pa kabatai. Mums atliek spiest uz jaunajiem spēlētājiem vai tiem, kas jau ir pieredzējuši, bet savu karjeru noslēguma fāzē. Mēs nevaram atļauties samaksāt tādas algas, kā tai pašā “Zenit”. Tai pašā laikā par tādu summu varam paņemt trīs līdzvērtīgus spēlētājus. Lai cik tas bēdīgi nebūtu, robežās līdz pusmiljonam spēlētājs var izšaut un var arī neizšaut - vienā komandā spēlē lieliski, citā vairs nē. Jā, tie, kas pelna vairāk, jau ir sasnieguši līmeni, ko spēj noturēt vienmēr. Prieks, ka daudzi latviešu spēlētāji caur VEF spējuši pakāpties augstāk, bet varam atļauties tik, cik varam un ne vairāk. Spilgts piemērs ir Rodions Kurucs, kurš aizgājis uz “Barcelona“ sistēmu un viņam tur būs vieta, kur spēlēt. Viņš un Anrijs Miška, visticamāk, būs starp Eiropas top spēlētājiem, bet šobrīd mums viņus nav, kur iespēlēt.

Kāpēc nav?
- Piemēram, Spānijā lielie klubi var izīrēt kādam citam pirmās vai otrās līgas klubam, kur basketbolists var spēlēt un attīstīties. Mums nav tik spēcīgas sistēmas. Varam izlaist laukumā spēlē pret CSKA, bet, ja trenerim tiek uzstādīts mērķis, viņš saprotami liks uzsvaru uz pieredzējušākiem spēlētājiem. Tādam Kurucam mēs nespējam nodrošināt līmeni, kurā viņam būtu iespēja spēlēt daudz un turpināt progresēt. Tas pats stāsts par Anžeju Pasečņiku – viņš pie mums var spēlēt 5-10 minūtes, bet Spānijā viņam būs vairāk minūtes labā līmenī un viņš būs tiešā lielā kluba uzraudzībā. Jā, mums ir “VEF skola”, bet tā spēlē LBL2 līmenī. Kaut vai tai pašā hokejā – ir KHL un MHL. Tas ir bez maz kā nosacījums – tev jāiziet MHL, lai spēlētu KHL. Basketbolā mums nav tāda otrā līmeņa, kāds ir tai pašā Spānijā vai Itālijā. Varam atdot īrē uz “Valmieru“ vai “Jelgavu”, bet tādam Pasečņikam tā nebūtu attīstība. VEF sastāvā viņam bija iespēja sevi parādīt VTB līgas līmenī, kur arī skauti ievēro jaunos spēlētājus. Latvijas čempionāta spēles ir interesanti mums, bet skauti uz tādām nebrauc.

Cik sanāk iesaistīties VEF ikdienas darbā?
- Ikdienas darbā es nepiedalos. Protams, mums diezgan bieži ir valdes sēdes, kur izrunājam lielas lietas. Jebkurā gadījumā, kas attiecas uz spēlētājiem vai stratēģiju, tas vienmēr ir kopējs lēmums. Nekad nav tā, ka kāds atsevišķi pieņemtu lēmumu. Gadu gaitā mums ir izveidojusies laba sistēma, kas par ko atbild. Tas labi strādā un nav pamata neko mainīt.

Ja tiek parakstīts spēlētājs, esi lietas kursā?
- Jā, protams.

Jautājums par mājas spēļu aizvadīšanu savā zālē vai reģionos?
- Nē, par to es pat neinteresējos, par tādiem jautājumiem vienkārši tieku informēts. To ikdienā izlemj treneri vai kluba ofisa cilvēki. Protams, ja redzu kaut ko, kas mani neapmierina, es to pasaku. Mums ir treneris un ir atbildīgi cilvēki par konkrētām lietām. Ja mērķi netiek īstenoti, sēžamies un runājam – vai nu šķiramies vai kaut ko mainām. Uzticos cilvēkiem, kas strādā klubā. Jā, varbūt ir šādas tādas nianses, esmu arī dzirdējis šo un to, bet tās ir lietas, no kurām lielos vilcienos nekas nemainās.

Kāpēc uz VTB līgas spēlēm nenāk skatītāji?
- Ja mēs spēlētu tā, ka varam iekļūt pirmajā sešiniekā, cilvēki nāktu. Rīgā pēc būtības ir diezgan daudz dažādu sporta aktivitāšu, tas pats hokejs. Ja jāiet uz diviem vai trim pasākumiem nedēļā, cilvēks sāk izvērtēt. Parasti tomēr tu neej viens, bet kopā ar ģimeni, un tas atkal ir finansiāls jautājums. Laist spēlēs iekšā par velti, kā tas vēsturiski bijis – nedomāju, ka tas būtu pareizi. Grūti spriest. Arī uz Latvijas izlases pārbaudes spēlēm atnāca 3-4 tūkstoši, ne vairāk. Tai pašā laikā “Krastu mačā” mēdz būt tā, ka visiem nepietiek vietas. Lielos vilcienos uzskatu, ka tas atkarīgs no tā, kādā līmenī un kā spēlē komanda. Arī hokejā, kad komandai neiet tik labi, skatītāju skaits samazinās. Un otrādi. Uzvara ir labākā reklāma. Tu ej skatīties tad, ja spēlē kāds tev tuvs cilvēks vai ja ir rezultāti. Nav jau tā, ka nenāktu tikai uz VEF vai basketbolu. Runa ir par jebkuru sporta veidu. Tai pašā futbolā ir pustukšas tribīnes. Hokejā ir superklubs, kuram jāspēlē pret tāda paša vai augstāka līmeņa klubiem. Ja VEF spēlētu Eirolīgā, uz mūsu spēlēm arī būtu pilna zāle.

Varbūt Arēna Rīga ir par lielu basketbolam?
- Mēs par to jau izsenis esam runājuši, arī kopā ar Basketbola savienību. Visiem kā vienam ir viedoklis – Rīgā ir vajadzīga halle ar pieciem sešiem tūkstošiem vietu, ko varētu piepildīt un būtu pavisam cita atmosfēra un efekts. Tagad Arēna Rīga arī ar pieciem tūkstošiem skatītāju izskatās pustukša. Un te jau kārtējo reizi pieskaramies finansēm. Varbūt kādu dienu attīstīsies “Daugavas” stadiona jaunais koncepts un tur būs tāda izmēra halle. Tiek runāts arī par dažādiem citiem projektiem, kuros es pat būtu gatavs piedalīties. Vajadzīga multifunkcionāla halle, kurā varētu būt arī tas pats ledus laukums, kur varētu spēlēt citus sporta veidus vai sarīkot koncertus. Cik tad ir tie vietējie mūziķi, kuri var aizpildīt Arēnu Rīga? Var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Ir jau kādas iestrādes šajā jautājumā?
- Jau gadu gadiem bijušas dažādas domas. Piemēram, Latvijas Dzelzceļa halle un citas idejas. Pagaidām gan tas viss ir runu līmenī un atduras finansēs. Uzskatu, ka tas ir valsts un pašvaldības uzdevums izveidot infrastruktūru. “Daugavas” stadiona ideja ir ļoti laba, bet, kamēr viss attīstīsies, vēl priekšā ilgs ceļš. Futbolam tagad taps jauns stadions, bet redzam, ka tur naudu iedod FIFA, nevis valsts vai pašvaldība. Basketbolā tādu iespēju nav.

VEF ir arī Jaunatnes līgas ģenerālsponsors. Kā līdz tam tika nonākts?
- Vienā no padomes sēdēm tika iztirzāts jautājums. Iepriekšējais atbalstītājs bija aizgājis, bet jauna vietā nebija. Man tas šķita diezgan bēdīgi, ka nevaram atļauties tādus līdzekļus, lai uzturētu līmenī Jaunatnes līgu…

Par kādu summu ir runa?
- Ap 50-60 tūkstošiem gadā. Tā bija mana privāta iniciatīva, bet VEF nosaukuma iekļaušanai nebija pretinieku.

Kāpēc ir grūti piesaistīt naudu Jaunatnes līgai? Mums taču ir rezultāti jaunatnes izlašu līmenī, parādās arvien vairāk talantu…
- Nezinu. Laikam ar to ir jāizaug. Cik profesionāli basketbolisti ir noziedojuši savai sporta skolai un savam trenerim? Domāju, ka tādi ir ļoti maz. Kā piemēru minu to pašu Artūru Irbi. Savā laikā viņš katru gadu ziedoja noteiktu summu jauniešu hokejam. Nav jau runa tikai par naudu, tas var būt atbalsts jebkādā veidā, kaut vai nopirkt inventāru. Mums nav iedibinātas tādas tradīcijas. Katram ir savas intereses, ko var atbalstīt, tad arī būsi tajā iekšā par visiem simts. Ļoti bieži pie manis nāk vecāki ar domu dibināt jaunu sporta skolu vai klubu – tas viss ir tikai tāpēc, ka tavam bērnam kaut kur ir jāspēlē. Domai jābūt plašākai. Tam pašam Porziņģim vai Biedriņam – pie tādiem līgumiem būtu ideāli, ja viņi varētu Basketbola savienībai atvēlēt gadā tos pašus 50 tūkstošus, lai uzturētu Jaunatnes līgu. Gribas iekustināt šo lietu, lai arvien vairāk cilvēku tā rīkotos. Ja tu ej uz baznīcu, tu atļaujies ziedot kādu summu. Tieši tas pats arī sportā – ar savu ziedojumu tu izrādi cieņu lietai, ko dari un kam ir nozīmīga vieta tavā dzīvē un panākumos. Tas jāieaudzina cilvēkos no bērnu dienām. Runa nav par VEF, bet par jebko – lai tie, kas var atļauties, ziedo konkurējošam klubam, sistēmai, hokejam, motokrosam, vienalga kam. Tā, lai būtu atgriezeniskā saite. Pat, ja spēlētājs pelna desmit tūkstošus mēnesī, viņš var atļauties atbalstīt kaut vai vienu sporta klasi ar 500 eiro mēnesī. Tas jau būtu ļoti daudz.

Pagājušajā gadā tika nodibināts hokeja klubs “Mogo“, kas uzreiz izcīnīja čempiontitulu. Cik tas izmaksāja?
- (Smejas) Protams, mēs gājām uz titul izcīnīšanu, bet, ja pavisam atklāti, lielas cerības uz to nelikām. Tas ir komandas darbs, būtībā jau uzvarēja puiši, kas spēlēja, un tie, kas veidoja kluba darbību. Uzvarēja visa komanda nevis nauda. Cīņas bija aizraujošas un arī federācijas prēmijas puišiem bija stimuls. Prēmijas tika sadalītas komandai.

Vai klubam ir arī lielāks ilgtermiņa mērķis, vīzija? Kas vairāk par vienkārši čempiontitula izcīnīšanu?
- Tāds mērķis ir. Gribam uz šīs bāzes izveidot apakšā sistēmu. Domājam izveidot jauniešu komandas, jo ir pietiekami daudz vietas, kur var spēlēt un attīstīties.

”Mogo” startēs arī Kontinentālajā kausā. Kāds tur mērķis?
- Jo augstāk, jo labāk. Domāju, ka sīvākie konkurenti būs ungāri, jo turnīrs notiks Ungārijā. Skatījāmies sastāvu, viņiem ir vairāki kanādieši. Ungārijā vispār hokejs strauji attīstās. Brīnos, kāpēc pieaugušo līmenī viņi vēl nav tikuši līdz A grupai, bet jaunatnes līmenī viņi ir ļoti spēcīgi. Mērķis būs tikt tālāk – ja izdosies, tad skatīsimies.

Kāds ir Latvijas čempionāta līmenis? Laikam jārunā par pusprofesionālu līgu…
- Jā, protams. Čempionāts sāk lēnām ievirzīties pārejas periodā. Tie, kas netiek “Dinamo”, mēdz palikt Latvijā vai meklē tuvās ārzemes. Diezgan daudzi sāk izvērtēt, vai nepalikt mājās un nespēlēt Latvijas čempionātā. Reāli ir 5-6 komandas, kas ir nedaudz augstāk nekā amatieru līmenī, trenējās trīs četras reizes nedēļā. Ja turpināsies attīstība, varbūt kāds var arī izšaut un tikt līdz izlases kandidātiem. Jaunajiem vēl ir cerība tikt ārzemēs un tikt pamanītam, bet šī līmeņa spēlētājiem neko daudz nopelnīt nav iespējams. Ja viņiem šeit ir darbs, ko var apvienot ar hokeju, kur arī kaut ko samaksā, tad viņi paliek. Taču ir grūti atrast darbu, ja līdz 18 gadiem esi spēlējis tikai hokeju un labākajā gadījumā ticis pie vidusskolas diploma. Daļa aiziet strādāt par treneriem un apvieno ar hokeju, cita iespēja – klubi atrod darbus saviem spēlētājiem, tā ir arī mūsu gadījumā.

Vai ir cerība, ka no pusprofesionālas līgas tā kaut kādā laika posmā varētu kļūt par profesionālu?
- Latvijā klubs var pastāvēt tikai kāda labvēlības dēļ, tas atkarīgs no uzņēmumu vēlmes atbalstīt hokeju. Ja var atļauties maksāt algas, tad arī spēlētājus var noturēt. Tā kā tas bija “Rīga 2000“ laikā, kad komanda spēlēja arī Kontinentālajā kausā un spēja arī sasniegt kaut kādus rezultātus.

”Rīga 2000” spēlēja arī Baltkrievijā. Vai tas ir ceļš, uz ko tagad varētu iet hokeja klubs no Latvijas – spēlēt lielākā citas valsts čempionātā?
- Jauniešu komandas jau spēlē Sanktpēterburgā, un tas ir labs solis attīstībai. Mēs varētu spēlēt arī Zviedrijā vai Somijā, bet to nevaram finansiāli atļauties. Tur ir jāiziet cauri visai sistēmai soli pa solim, tur nevar uzreiz ielēkt augstākajā līgā. Ir bijušas domas par turnīru ar Dānijas un Norvēģijas komandām, bet tas atkal ir atkarīgs no finansēm. “Mogo“ varētu spēlēt Baltkrievijā vai Krievijas augstākajā līgā, bet tad zūd jēga Latvijas čempionātam. Atbalstu ideju, ka jāveido savas valsts čempionāts. Šobrīd komandas ir tur, kur ir halles, bet haļļu ir maz. Būtu labi, ja būtu astoņas stipras komandas, kam būtu liela savstarpējā konkurence. Redzam, ka skatītāju interese arī ir – varbūt Arēnā būtu līdzīga situācija basketbolam, bet hallēs, kur tiek spēlēts, uz fināliem visas 1000-1500 vietas tiek aizņemtas.

Liela skatītāju interese ir arī par motokrosu, kurā, izrādās, arī esi ne pirmo gadu.
- Šis ir piektais gads. Atnāca cilvēks ar ideju un palīdzēju to īstenot. Būtībā motokrosu atbalstu jau vairāk par 20 gadiem. Esmu atbalstījis Matīsu Karro no mazām dienām, tāpat arī citus sportistus. Tagad ir komanda, kurā brauc vadošie sportisti. Paula Jonasa panākums pirmajā sezonā augstākajā līmenī ir kaut kas prātam neaptverams. Sen tāds talants nav bijis Latvijas motokrosā. Mums ir liels prieks, ka mūsu sportisti pārstāv Latviju arī Nāciju kausā. Motokross Latvijā vienmēr bijis populārs, bet tas vairāk ir hobija līmenī. Žēl čaļus, kas visu dzīvi veltījuši tam, bet nevar turpināt finanšu trūkuma dēļ. Tāda laime, kā Jonasam, kurš tiek rūpnīcas komandā, ir reti kuram.

Basketbols, hokejs, motokross, jāšanas sports, bobslejs - kāda ir galvenā motivācija tik daudz ieguldīt sporta veidā?
- (Domā) Kādam ir mērķis noskriet maratonu. Kamēr viņš to nav izdarījis, ir grūti izprast tās izjūtas. Mana motivācija… Tā ir sava veida cīņa, caur kuru vari kaut ko sasniegt un panākt. Tu uzstādi mērķi un, kad to sasniedz, ir gandarījums. Tas ir primārais, uz ko tu ej. Citi piedzeras un viņiem no tā ir kaifs. Tā ir sava veida atkarība – man tāda ir no sporta un emocijām, atbalstot sportu. Ja es varu iedot, kāpēc lai es nedotu? Tas ir vairākkārtīgi nācis atpakaļ. Uzskatu – jo vairāk došu, jo vairāk iegūšu. Jo būs vairāk tādu cilvēku, jo labāk. Mani aizrauj adrenalīns un cīņa, neatkarīgi, vai piedalos ar naudu vai fiziski pats.