Štālbergs par sezonu Ņižņijā, Jakoviča atbrīvošanu, izlasi ar Porziņģi

Kāda pēcgarša palikusi par aizvadīto sezonu Ņižņijā?
- Ļoti sarežģīta sezona jau no paša sākuma. Jau piekrītot piedāvājumam, zināju, uz ko parakstos. Nevarēju laist garām piedāvājumu šādā vecumā kļūt par galveno treneri VTB līgā un Eiropas kausā. Jau no paša sākuma kluba vadība sacīja, ka budžets tiek samazināts par 40% un galvenais uzdevums būs jauno spēlētāju attīstīšana. Komandā bija seši spēlētāji bez jebkādas VTB līgas pieredzes, vēl divi bija pavisam zaļi no jaunatnes līgas. Nekas viegls nesolījās, plus līderi jau vasarā guva savainojumus. Neraugoties uz visiem apstākļiem un faktu, ka bijām jaunākā komanda līgā un kluba pastāvēšanas vēsturē, smagi strādājām, Eiropas kausā izdarījām prasīto - iekļuvām Top16, bet VTB līgā līdz play-off pietrūka vien pāris uzvaru.

Kā sekmējās ar jauno spēlētāju attīstīšanu?
- Mums, visam treneru kolektīvam, šķita, ka jauno spēlētāju progress ir acīmredzams. Protams, kā jau jaunajiem, bieži vien bija amerikāņu kalniņi - viena laba spēle, divas nekādas, bet progresa līkne gāja uz augšu. Pats interesantākais bija tas, ka pēc sezonas man kluba vadība pateica, ka galvenais iemesls līguma nepagarināšanai ir jauno spēlētāju progresa trūkums... Tā tas mūsu biznesā būs vienmēr - viens redz no sava skatu punkta redz lietas pa savam, cits - pa savam. Taisnība droši vien ir kaut kur pa vidam.

Sezonas laikā nebija signālu no vadības par to?
- Visu sezonu ar vadību runājām par nākotnes plāniem, pēc manas iniciatīvas pagarinājām līgumus uz trim gadiem ar centru [Iļju] Popovu un saspēles vadītāju [Ivanu] Strebkovu, jo skatījāmies jau uz priekšu un veidojām selekciju. Pēdējā sezonas mēneša laikā vadības domas pēkšņi mainījās un nolēma ar mani līgumu nepagarināt... Strebkovs aizvadīja labāko sezonu karjerā, [arī jau pieredzējušais [Petrs] Gubanovs aizvadīja labāko sezonu karjerā, to pašu var teikt par ārzemniekiem. Palika mazliet... pat ne rūgtums, bet neizpratne par to, kādā virzienā tagad vadība grasās iet. Es viņiem pateicu, ka saprotu, viņi ir pieņēmuši lēmumu un lai tā būtu, bet galvenais - lai divu gadu laikā atkal netiktu veikta revolūcija. Tā, kā tas notika pagājušās sezonas beigās, kad tika pārdots viss komandas kodols un krasi samazināts budžets. Tagad jātur uzņemtais kurss. Varbūt [jaunais galvenais treneris Zorans] Lukičs parādīs labāku sniegumu un sasniegs labāku rezultātu, bet kluba attīstībai galvenais būtu noturēt uzņemto kursu un nerīkot revolūciju un nemēģināt veidot kaut ko mākslīgi. Jāstrādā ar to bāzi, kas izveidota, jāturpina uz tās strādāt.

Lukičs martā klubam tika piesaistīts kā sporta direktors. No malas skatoties, tas šķita kā brīdinājuma signāls tev.
- Viss izvērtās ļoti interesanti. Lēmums par Lukiča piesaistīšanu vēl nebija pieņemts un es biju pirmais, ar ko runāja [ģenerālmenedžeris Sergejs] Panovs. Viņš sacīja, ka jāmēģina sakārtot jaunatnes sistēmu un prasīja, vai man ir vajadzīgs padomdevējs. Atbildēju, ka, ņemot vērā Lukiča pieredzi, domāju, ka varam sastrādāties un nebūs problēmu. Tagad sanāk tā, ka mazliet palīdzēju izrakt pats sevi grāvi, kurā iekrist. Neko darīt, tāds ir sports. Vēl joprojām neesmu sapratis vadības domu gājienu. Pēc pēdējās spēles sēdāmies un runājām par nākotni. Man pateica, ka Lukičs kļūs par galveno treneri, bet man piedāvāja palikt par viņa asistentu. Grūti teikt, kāds bija kluba stratēģiskais redzējums.

Kāpēc nepaliki?
- Pēc tam bija saruna ar pašu Lukiču un sapratu, ka tas nav tas, ko es vēlos. Jāiet uz priekšu, jāskatās tālāk. Novēlu jaunajam trenerim pacietību.

Pēc kara visi gudri un arī pats noteikti esi domājis, vai tagad savā debijas sezonā kā galvenais treneris klubu basketbolā būtu darījis kaut ko citādāk?
- Varbūt bija kļūdas komplektācijā. Daļa krievu spēlētāju jau bija parakstīti un mums bija noruna, ka vispirms tiekam galā ar vietējo spēlētāju komplektāciju un tikai pēc tam piesaistām trīs četrus ārzemniekus. Ar krievu spēlētāju komplektāciju plus mīnus biju apmierināts, bet varbūt mazliet kļūdījos ar ārzemnieku piesaisti. Man patīk, ja komandā ir daudz spēlētāju, kas var nospēlēt "pick'n'roll" situācijas. Ja sezonas sākumā gājām uz to, ka komandā tādi ir pat pieci, tad pēdējos divus mēnešus tāds bija vairs tikai viens... Sezonas laikā komandā notiek daudz dažādu korekciju - kāds nespēj iejusties, kādam savainojums, kāds nerāda līmeni, kas nepieciešams. Mums bija liels disbalanss starp uzbrukumu un aizsardzību. Lielākā daļa spēlētāju bija tendēti uz uzbrukumu, bet aizsardzībā bieži vien trūka koncentrēšanās vai vienkārši meistarības. Varbūt lielāku uzsvaru vajadzēja likt uz aizsardzības specifiku. Arī tā ir laba pieredze. Tajās spēlēs, kur visi bijām veseli un gatavi, metām vairāk nekā simt punktus. Ja šo dažādo apstākļu, piemēram, savainojumi, nebūtu bijis, droši vien arī rezultāts būtu cits.

Viens no ārzemniekiem sezonas ievadā bija Ingus [Jakovičs], bet decembrī tika pārtraukta sadarbība. Kas viņam pietrūka, lai noturētos?
- Ingus iesāka sezonu labi. Mums bija noruna, ka viņš būs lomas spēlētājs 15-20 minūtēm ar saviem konkrētiem uzdevumiem. Sākumā viņš ar to labi sadzīvoja un viss bija kārtībā, bet vienā mirklī viņš, šķiet, pazaudējās. Bija spēles, kurās viņš nospēlēja labi un izdarīja tieši to, ko man vajadzēja, bet sākās spiediens no vadības. Man bija jāskaidro, kāpēc viņš nemet punktus, neatdod rezultatīvas piespēles. Sacīju, ka viņam ir savs uzdevums un sava loma. Ja viņš iemetīs vēl desmit punktus, ideāli! Bet viņš iet laukumā un paveic tās lietas, kas man ir nepieciešamas, bet ko statistikā mēdz neredzēt. Viņam bija atvērtais līgums un mani spieda ņemt kādu citu, labāku, augstākas klases spēlētāju, tāpēc diemžēl nācās šķirties.

Izdevās atrast augstākas klases spēlētāju?
- Tur jau tā lieta, ka lielos vilcienos mēs neko vietā tā arī nepaņēmām. Vietā atnāca garais spēlētājs, un te jau ir tā runa par to, ka sāka trūkt to mazo, kas var nospēlēt "pick'n'roll" ar bumbu. Ingus projām, Maksims Grigorjevs pēc krustenisko saišu plīsuma tomēr nebija gatavs, Strebkovs aizvadīja 60% spēļu, [Deandrē] Keinu pēc Jaungada atlaida. Piecu šādu spēlētāju vietā man palika viens - Bointons. Mūsu spēle sezonas sākumā un sezonas beigās - divas pilnīgi dažāda stila komandas. Vairs nebija runas par manu spēles filozofiju vai stilu. Visu laiku bija saspringums, jo nācās domāt, kā pielāgot stilu tiem spēlētājiem, kas palikuši manā rīcībā.

Noprotu, ka Keina atbrīvošana nebija tava iniciatīva?
- Situācija bija ļoti interesanta. Komandas līderis, cīnītājs ar lielu sirdi un vēlēšanos, bet, kā visiem amerikāņiem, atbraucot uz Krieviju, viņam bija citādāka uztvere par lietām un dzīvi. Sakrājās dažādas mazas lietas. Pirms vienas no spēlēm iesildoties, viņam sarāva krampī cirksni. Nospēlēja maču, bet nākamajā dienā dakteris 7:30 no rīta bija nozīmējis medicīnisko pārbaudi. Viņš izdomāja neaizbraukt, bet nākamajā dienā atkal normāli trenējās. Pāris reižu treniņa sakāvās. Viena tāda lieta, otra un man pienāca zvans no vadības - Keins atlaists, jo neapmierina viņa attieksme ārpus laukuma. Tur es neko nevarēju iesākt.

Nekad iepriekš nebiji strādājis kopā ar Edmundu Valeiko, bet tieši viņu uzaicināji kā savu asistentu. Kāda izvērtās sadarbība?
- Parakstot līgumu ar klubu, vadība vēlējās, lai man asistents būtu kāds krievu treneris, bet, ņemot vērā, ka tā bija mana pirmā sezona kā galvenajam trenerim, gribēju latvieti. Par Edmundu biju dzirdējis labas atsauksmes no citiem treneriem un vienojāmies par sadarbību. Viss izvērtās ļoti labi, iemācījos no viņa daudzas lietas, bet kopējais spēles redzējums mums lielos vilcienos sakrita.

Droši vien arī psiholoģiskā ziņā vieglāk, ja ir spiediens no vadības, bet blakus ir kāds, ar ko izrunāt lietas dzimtajā valodā.
- Protams, bet, ja godīgi, sezonas laikā īpaši lielu spiedienu no vadības nejutu, tāpēc arī kluba lēmums nepagarināt līgumu bija pārsteigums. Mani nevienu brīdi nepresēja, ka obligāti jātiek plejofā, ka obligāti jāuzvar tāds un tāds pretinieks. Un tāda arī bija mūsu noruna pirms sezonas - uz play-off neskrienam, bet primārais mērķis ir attīstīt spēlētājus. Uz to arī gājām. Varbūt vairāk spiedienu radīju pats sev atbildības sajūtas dēļ. Jebkurš treneris ir maksimālists un vēlas sasniegt labāko rezultātu.

Par VTB līgu - šogad mazāk komandu, teorētiski vieglāk iekļūt play-off. Līga savu iepriekšējo gadu līmeni noturēja?
- Jā, Parma izcīnīja vienu uzvaru, bet viņiem daudzas spēles bija punkts punktā un reāli varēja just, ka vēl divas trīs uzvaras izpalika pieredzes trūkuma dēļ. Visas spēles bija augsta līmeņa, ar intrigu un aizraujošas. Bija jāiespringst katrai komandai. Vienīgi līga varētu uzlabot spēļu grafika sastādīšanu. Spānijā ir konkrēts grafiks bez atkāpēm. Mums sezonas vidū sākās spēļu pārlikšanas, pēc tam martā jānospēlē trīs mači nedēļā, bet aprīlī bija desmit dienu pauzes.

Februārī notika starpgadījums ar spēli Krasnodarā, kas neatstāj labu iespaidu par līgu.
- Tā ir Krievija, tas ir normāli (smaida). VTB līgā ir daudz cilvēku, kas vēlas izdarīt kā labāk, bet beigās nesanāk nemaz tik labi. Tomēr kopumā līga attīstās un iet uz priekšu, arī mārketinga ziņā, spēļu kvalitātes, translāciju kvalitātes ziņā. Šī viennozīmīgi ir viena no Top3 līgām Eiropā.

Vai kā valstsvienības asistentam tev ir pienākumi arī sezonas laikā?
- Nē, īsti nav gan. Taču sazvanāmies ar Ainaru [Bagatski] regulāri, izrunājam spēlētāju sniegumu klubos, taču konkrētu uzdevumu nav. Mūsu spēlētājiem jau tāpat ar lielu interesi sekojam sezonas gaitā un skatāmies viņu spēles, cik vien varam. Domāju, ka lielākā daļa aizvadījusi labas sezonas, spēlētāji ieguvuši nākamā līmeņa pieredzi un mentāli ir gatavi lielām uzvarām. Tagad galvenais būs maksimāla koncentrēšanās uz sagatavošanos Eiropas čempionātam un, protams, lai nebūtu savainojumu.

Cik ļoti izmainīsies Latvijas spēles stils, pievienojoties Kristapam Porziņģim?
- Ar Ainaru jau runājām par šo jautājumu, bet, cik saprotu, ir arī Kristapa redzējums par lietām, tāpēc šobrīd par to runāt ir pāragri. Protams, spēles stils būs nedaudz citādāks, lai gan viņš ir diezgan piemērots arī tam, kā esam spēlējuši līdz šim. Tomēr, ja mums ir šāda līmeņa spēlētājs, tad uzbrukuma koncepcijai ir jābūt tādai, lai bumba ietu caur viņu - vai nu uzbrukuma noslēgums vai vidus, bet viņam jārada iespējas. Skaidrs, ka līdz ar Kristapa ienākšanu izlasē, arī pārējiem spēlētājiem atbrīvosies rokas. Pretiniekiem būs jādomā, kā tikt galā ar Kristapu, būs interesanti.

Kādu laiku mums nebija izteikti labu garo spēlētāju. Vai nav pienākuši laiki, kad tur mums ir liela konkurence, bet pēc Jāņa Strēlnieka, kurš aizvada lielisku sezonu, mums nav stabila otrā saspēles vadītāja?
- Ja paskatāmies tās pašas Strēlnieka spēles, tikpat labi varam teikt, ka mums izlasē nav neviena īsta saspēles vadītāja, jo Jānis bieži spēlē kopā ar [Niko] Zisi kā otrais numurs. Jā, varbūt var teikt, ka ir mazo spēlētāju deficīts, bet lielos vilcienos mūsdienu basketbolā nav atšķirības starp pirmo un otro numuru. Ja ir ne tikai divi, bet pat trīs spēlētāji laukumā, kas var nospēlēt "pick'n'roll" situācijas, tu radi ļoti lielas galvassāpes pretiniekiem. Kā nodefinēt saspēles vadītāju? Pārnākt pāri laukumam un ar piespēli ievadīt uzbrukumu? Vai tomēr tas ir spēlētājs, kurš uzbrukuma beigās rada situāciju pārējiem? Tikpat labi Jāni Timmu varam nosaukt par saspēles vadītāju. Protams, klasiskā basketbolā varbūt varam teikt, ka mums ir deficīts šajā pozīcijā, bet reālajā dzīvē domāju, ka tā nav problēma.

Šķiet, pamazām pozīcijas saplūst ne tikai garajiem spēlētājiem, bet arī ārējiem...
- Tieši tā. Jo universālāks un atlētiskāks spēlētājs, jo vieglāk treneriem un pārējiem komandas biedriem.

Ko Krievijā pēc izlozes runā par spēlēšanu pret Latviju Eiropas čempionātā?
- Tur joko, ka Krievijas izlase ir pirmā, kas var uzvarēt Latviju ar trīspunktu metieniem (smejas). Kopumā skatoties, krievi ir diezgan piesardzīgi, iztiek bez bravūras, eiforijas nav. Saprot, ka nav iekļuvuši vājākajā grupā. Atnākot uz federāciju [Andrejam] Kiriļenko, arī krieviem uz pozitīvo pusi mainījusies saprašana par lietām, par darba ētiku. Pagājušogad izlasē viņiem esot bijusi ļoti laba un saliedēta atmosfēra. Ja Krievija būs pilnā sastāvā, tā būs ļoti spēcīga konkurente ikvienam.

Trīs gadi pavadīti Ņižņijā, piedzīvota debija kā galvenajam trenerim klubu basketbolā. Kas tālāk?
- Sestdien braucu uz Turciju... atpūsties! (smejas) Ja nopietni, tad pagaidām nekādas skaidrības nav, jo sezonas visur turpinās. Stresa nav, nedomāju vēl uz priekšu. Ja ir labas iespējas, varu izskatīt abus variantus - gan kā galvenais, gan kā asistents. Man vēl ir tas vecums, kad noteikti varu paņemt pieredzi arī no citiem.