Gludītis: "Uz Prāgu braucu pilnveidoties un attīstīt individuālo meistarību"

Piektā vieta ir otrais visu laiku augstākais sasniegums Latvijas U20 izlasēm. Ir izjūta, ka paveikts kaut kas liels?
- Grūti pateikt. Pašam gribējās mazliet vairāk, lai gan pirms turnīra no mums laikam tik daudz negaidīja. Kristaps [Porziņģis] nespēlēja, Anžejs [Pasečņiks] nespēlēja... Šķita, ka pietrūks centimetri, un arī Rolis [Rolands Šmits] visu gadu bija spēlējis kā trešais numurs. Pirms viss šis cikls sākās bija mazas šaubas par to, kā būs. Sastāvs nebija garākais, bet domāju, ka labi cīnījāmies, tikām galā ar visu, labi sevi parādījām un čempionāts kopumā vērtējams ar plus zīmi.

Ir kādas spēles, par kurām tagad žēl, ka neizdevās?
- Viena no tādām ir pret Izraēlu, kad desmit punktus atdevām pusotras minūtes laikā, pie tam visus punktus sameta viens spēlētājs. Bija daudz lietas, kas nav piedodamas. Kādam bija jāuzņemas aizsardzībā apturēt šo spēlētāju, bet tas šoreiz nenotika. Tāpat arī taktiskās lietas, spēlējām vienveidīgi un tā vietā, lai aizietu līdz grozam ar gaļu, izvēlējāmies vieglāko ceļu. Tāpēc tā arī sanāca.

Pret francūžiem?
- Tā uzvara būtu devusi daudz priekš ceturtdaļfināla. Varbūt nenāktu pretī turki, bet kāds teorētiski vieglāks pretinieks. Tā, protams, tāda rēķināšana vien ir, bet pret francūžiem noteikti bija ņemama spēle, tomēr nedaudz pietrūka.

1995. gadi vienmēr savos čempionātos bijuši labāko sešiniekā, kas, vidēji skatoties, vienai paaudzei varētu būt labākais rādītājs. Palika izjūta, ka izdarījāt maksimumu?
- Katru gadu bija viena vai divas spēles, kad kaut kas pietrūka - citreiz veiksme, citreiz taktiskās lietas. Un tā spēle varēja dot daudz. Piemēram, U16 čempionātā pēdējās sekundēs zaudējām čehiem un netikām uz pasaules U17 čempionātu. U18 pret horvātiem un spāņiem zaudējām beigās un palikām ar garu degunu. Katrā ziņā rezultāti nav slikti, tie ir diezgan augsti, bet noteikti varēja vēl labāk.

U16 un U18 vecumā galvenais treneris bija Nikolajs Mazurs. Šogad komandu veidoja un vadīja Arnis Vecvagars. Bija jūtas citas vēsmas?
- Noteikti viss atšķīrās, jo katram trenerim ir sava pieeja un savs skatījums. Man personīgi pat bija vieglāk spēlēt pie trenera Vecvagara, jo spēle bija brīvāka. Pie Nikolaja bija diezgan grūti psiholoģiski, tāpat iepriekšējos gados bija arī lietas ārpus laukuma, kas traucēja spēlēt. Šogad man pašam spēlēt bija vieglāk.

Tev sanāca vairākas spilgtas spēles un, ejot čempionātam uz priekšu, tu arvien vairāk iespēlējies un kļuvi par izteiktāku līderi.
- Jā, varbūt labāk iespēlējos, sajutu, ka varu spēlēt, treneris uzticējās un man bija jācenšas tas izmantot. Dažas spēles varbūt sanāca labāk, citas ne tik labi...

Pret Lietuvu noteikti sanāca!
- Arī tajā - ja būtu iemetis pāris labus metienus iepriekš, tad varbūt būtu uzvarējuši bez pagarinājuma. Sanāca izmest daudz metienus. Treneris neteica, ka jāspēlē sadarbības tieši uz mani, bet tā kaut kā sanāca un labi, ka arī iemetu.

Rezumējot var teikt, ka no visiem jaunatnes čempionātiem šajā juties vislabāk?
- Jā, domāju, ka noteikti. Varbūt jāņem vērā arī tas, ka gada laikā Čehijā biju pats kļuvis labāks.

Pēdējās divas sezonas pavadīji Prāgā. Kāpēc?
- Pirms diviem gadiem aizbraucu uz atrādīšanos, jo šķita, ka vajag kaut ko pamainīt. Rīgā trenējoties, individuālā izaugsme nebija tik laba, kā gribētos. Sāku meklēt variantus, un viens no tiem bija akadēmija Prāgā. Trenerim iepatikos, piedāvāja stipendiju un vienojāmies, ka braukšu. Treneris bija mani redzējis jau iepriekš, kad bija otrais treneris Kanāriju akadēmijā un mēs ar "VEF kadetiem" spēlējām pret viņiem Jaunatnes Eirolīgā.

Ko nozīmē pilna stipendija šādā akadēmijā?
- Man nebija jāuztraucas par dzīvošanu, ēšanu, par inventāru. Man neviens nemaksāja, bet tika nodrošinātas sadzīviskās lietas, par treniņiem nemaz nerunājot.

Pieļauju, ka jūs ar Ervīnu [Mežnieku] nebijāt vienīgie ārzemnieki?
- Jā, dzīvojām kopā ar diviem serbiem, tāpat bija viens amerikānis, pāris slovāki, moldāvs, krievs. Ir daži, kas maksā paši, bet ir tādi, kam piedāvā stipendiju. Līdzīgi kā tas ir Kanāriju akadēmijā.

Kāds bija tavs dienas režīms?
- Nedēļa sākās ar treniņu sešos no rīta. Tas nozīmē, ka jāceļas pussešos, ātri jāpaēd, lai būtu enerģija. Sākumā bija grūti tik agri ēst, bet ar laiku pieradu. Varbūt kādam šķiet, ka sešos no rīta ir viegls iesildošais treniņš, rīta rosmīte, bet mums bija kārtīgs divu stundu treniņš. Ja kāds komandā tik agri negrib trenēties ar visiem simt procentiem, tad visa treniņa garumā ir jāskrien laukumi. Pēc treniņa devos atpakaļ uz istabu un tad ir dilemma - ja gribi būt labs skolēns, vajadzētu pamācīties, bet parasti miegs ņem virsroku un gribas pagulēt līdz pusdienām vai svaru zāles. Citreiz bija svari, pusdienas un metienu treniņš, citreiz - pusdienas, metienu treniņš un svari. Atkarīgs, kā treneris konkrētā dienā izdomā. Svaros gājām trīs reizes nedēļā. Vakaros bija komandas treniņi. Tajos daudz spēlējām, ņēmām taktiskās lietas. Agrie rīta treniņi bija trīs reizes nedēļā. Tajos un arī pusdienu treniņos daudz tika strādāts pie individuālās tehnikas. Tieši tas arī bija iemesls, kāpēc aizbraucu - lai sevi pilnveidotu un attīstītu individuālo meistarību, kas, manuprāt, šajā vecumā vajadzīgs visvairāk. Tā lai būtu kārtīgi pamati.

Pieminēji skolu. Kā ar to viss tika atrisināts?
- Divus gadus mācījos tālmācībā. Ļoti palīdzēja ģimene un citi cilvēki. Pabeidzu tīri labi, bez lielām aizķeršanām. Eksāmenus braucu likt klātienē, bet nekādas lielas problēmas tie nesagādāja.

Jūs spēlējāt pēc spēka otrajā Čehijas līgā. Kāda tā ir?
- Es teiktu, ka līga pēc spēku samēra ir tāds kā apvienojums starp LBL2 labākajām komandām un LBL1 apakšgala komandām. Paši spēlējām ar diezgan jaunu komandu - gandrīz visi, kas spēlēja U19 čempionātā, es un vēl pāris, kas bija nedaudz vecāki. "Sparta" it kā ir cits klubs, bet tas atbalsta un sadarbojas ar akadēmiju, tāpēc startējām ar šo nosaukumu.

Vidēji sezonā četras rezultatīvas piespēles. Izlasēs vairāk spēlēji otrā numura pozīcijā, bet, vai šī statistika nozīmē, ka Čehijā spēlēji arī kā pirmais?
- Diezgan daudz sanāca spēlēt ar bumbu, jo jūtos labi tad, kad man ir bumba un varu kontrolēt spēli. Bieži sanāca izkārtot situācijas komandas biedriem. Treneris uzticējās, jutos brīvi, un tas arī deva rezultātu un ļāva uz laukuma paveikt daudz. Ērti jūtos abās pozīcijās, bet droši vien labāk tomēr kā otrais, kad saņemu bumbu un varu izveidot kādu situāciju. Tas ir uzticēšanās jautājums - ja treneris tev iedod pārliecību, var mierīgi spēlēt arī kā pirmais.

Kāds bija jūsu spēlētais basketbols?
- Spēlējām ātru basketbolu. Treneris pats bijis Amerikā un no tās pārņēmis ātru spēli. Nevienam netiek aizliegts mest pa grozu un neviens netiek speciāli bremzēts. Treneris uzticējās visiem un tāpēc arī bija vieglāk spēlēt.

Nav noslēpums, ka pie trenera Mazura ir jāapgūst ļoti daudz taktisko shēmu. Kā ar šīm lietām bija Prāgā?
- Jā, pie trenera Mazura bija pa 30-40 sadarbībām izlasē un sezonā. Prāgā arī beigās bija diezgan daudz sadarbību, bet man nekad nav bijušas problēmas ar to apgūšanu. Visu atceros un laika gaitā iemācos sadarbības no visām pozīcijām.

Cik tālu tikāt ar komandu?
- Turnīra sistēma bija interesanta. Sezonas otrajā pusē komandas sadalīja divos astotniekos un nāca klāt komandas arī no zemākās līgas. Otrajā astotniekā bijām pirmie, tāpēc tikām izslēgšanas turnīrā. Tur bija jāspēlē pret regulārās sezonas uzvarētājiem un ceturtdaļfinālā arī palikām. Tā gan trenerim vairs nebija primārā lieta. Viņš vairāk koncentrējās uz U19 čempionātu, kur bija lielākas iespējas kaut ko izcīnīt.

Sezona beidzās aprīļa vidū. Pēc tam arī bija treniņi?
- Jā, bet tikai pusmēnesi, jo mājās atbraucu jau maija sākumā, lai sagatavotos eksāmeniem.

Vai par to, ka esi beidzis šādu akadēmiju, tiek piešķirts arī kaut kāds apliecinājums?
- Nē, tāda nav. Būtībā es varētu palikt vēl vienu gadu, jo man bija līgums uz trim sezonām. Tai pašā laikā, ja būtu gribējis, varētu braukt projām vēl ātrāk. Tas viss ir diezgan brīvi.

Subjektīvi skatoties, pie kā šo divu gadu laikā Prāgā esi visvairāk pielicis?
- Individuāli daudzās lietās esmu kļuvis labāks. Kaut vai tas pats metiens ir kļuvis stabilāks. Nevar teikt, ka metiens ir perfekts, bet tas kļuvis stabilāks. Arī dribls un ātrums uzlabojies. Svarīga lieta ir stabilitāte un pārliecība. Protams, gadās spēles, kad nospēlē ļoti labi, un gadās tādas, kad nospēlē ne tik labi. Bet nav vairs tādu spēļu, kad neko nevari izdarīt. Ir stabilitāte, kas ļauj katrā spēlē izdarīt kaut ko komandas labā.

Biji kopā ar vēl vienu latvieti [U20 izlases uzbrucēju Ervīnu Mežnieku]. Kā viņam gāja?
- Sākumā bija grūti iedzīvoties, nebija nekur bijis projām un dzīvojis bez ģimenes. Palīdzēju viņam iekārtoties un iedzīvoties. Neslēpšu, ka sākumā viņam bija nenormāli grūti trenēties. Tā ka līdz vemšanai. Man kaut kā jau no bērnudārza laikiem, kad sāku trenēties, slodzes panest ir vieglāk. Kamēr Ervīns adaptējās un saprata, kas ir kas, pagāja laiciņš. Skaļi neteica, ka grib braukt mājās, bet gan jau bija tādas domas (smejas).

Un tev pašam? Nebija kāds brīdis, kad jau kravāji čemodānu?
- Varbūt dažbrīd bija tādas domas, kad notika kaut kādas nepatīkamas sadzīves situācijas. Piemēram, nedēļu nav interneta un nevari ne mācīties, ne sazināties ar kādu. Vai arī kādu laiku ir slikts ēdiens un, neskatoties uz sūdzībām, nekas netiek mainīts. Vai arī ziemā neslēdza klāt siltumu un nācās salt.

Apstākļi spartiski?
- Jā (smejas). Brīžiem bija izdzīvošanas skola, bet beigās jau viss bija kārtībā.

Kā ar medicīnu?
- Akadēmijai nav sava personīgā daktera, bet, tikko tas nepieciešams, tiek sameklēts kāds zināms speciālists, kurš var palīdzēt. Pirmajā turnīrā, kad vēl nevienu nepazinu, izmežģīju potīti. Trīs nedēļas biju ārā no ierindas. Nekas cits liels nebija, tikai mikrotraumiņas - citreiz sāpēja mugura, citreiz cirkšņi, bet nekas tik nopietns, lai būtu nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Cik daudz zini par Kanāriju akadēmiju? Tur vairāki mūsējie kādreiz bijuši, varbūt tas ir kaut kas līdzīgs kā Prāgā?
- Esmu runājis un aptuveni zinu, kā tur viss notiek. Tas bija viens no variantiem, kur doties. Tomēr, kad aizbraucu vizītē kopā ar vecākiem, redzēju, kā tur viss notiek. Man tur nozaga telefonu, un tas jau bija pirmais sliktais iespaids (smejas). Tur ēdiens ir vēl daudzreiz sliktāks - bezmaz iedod paciņu ar neizvārītiem rīsiem un ēd! Gribi sasildīt, iemet mikroviļņu krāsnī un ēd. Cik esmu dzirdējis, apstākļi tur ir gandrīz vai necilvēcīgi. Varbūt tagad tur ir kaut kas mainījies, nezinu. Salīdzinājumā ar Čehiju uz turieni negribējās doties un pat apdomāt tādu variantu. Kaut vai trenera dēļ. Kanārijās treneris bļaujot bļaušanas pēc, izliek visas negatīvās emocijas pat tad, kad tas nebūtu vajadzīgs. Čehijā viss bija daudz cilvēcīgāk. Ar treneri vienmēr varēja aiziet parunāties, vienmēr bija gatavs uzklausīt un palīdzēt.

Kāds Prāgas akadēmijā ir treneru korpuss?
- Galvenais treneris ir slovāks, kurš dzīvojis, mācījies un spēlējis Amerikā. Vēl ir viens serbs, tā kā izjutu arī serbu skolu, kas bija interesanta pieredze. Šis treneris bija cilvēks ar divām personībām. Var ienākt istabā un būt tavs draugs, tai paša laikā var ienākt un sākt bļaut par to, ka neesi izmetis tikko izdzertu sulas paku. Serbs vienmēr domās, ka ir labākais un visu zina pareizi. Ar mani gan bija citādāk, varbūt tāpēc, ka biju komandas kapteinis vai biju vecāks nekā citi. Mani viņš mēdza uzklausīt un runāja normāli, bet citiem bija smagi. Vēl bija arī čehu treneri, no kuriem viens bija fiziskās sagatavotības treneris. Ar viņu sanāca izveidot labu kontaktu, strādājām individuāli.

Kā ar čehu valodu?
- Uz Jūs. Nebija laika ne mācīties, ne liela nepieciešamība. Ikdienā tomēr viss notika angliski. Čehu tauta kā cilvēki gan ir visai nedraudzīgi valodu ziņā. Neviens negrib runāt angliski, visi vienmēr ber čehu valodā. Sākumā bija grūti, jo ārpus komandas ne ar vienu citu nesanāca parunāt. Jauniešu kautrējās vai arī nezināja valodu.

Tava ceļa turpinājums ir aiz okeāna - studēsi Rietumkentakī universitātē. Tas bija vienīgais variants?
- Nē, bija vairāki varianti. Sezonas gaitā rakstīja vairāki treneri un arī līdz sarunām tiku ar vairākām skolām. Šis variants bija labs, jo tā nav augsta profila skola, tāpēc ceru, ka varēšu sevi apliecināt tā, lai uzreiz jau spēlētu pietiekami daudz. Negribas sēdēt uz soliņa. Cik esmu runājis ar citiem, tas ir ļoti svarīgi, lai ne tikai trenējies, bet tiec pie iespējas arī sevi apliecināt laukumā. Arī mācību un sadzīves ziņā viss ir kārtībā, viņi piedāvāja iespēju tagad, kad jau esmu piekritis, tik un tā kopā ar vienu no vecākiem aizbraukt uz oficiālo vizīti. Cilvēciski patīkama rīcība no viņu puses.

Tas, ka tur jau mācās [2010. gada U18 bronzas izlases centrs ] Aleksejs Rostovs, spēlēja kādu lomu lēmuma pieņemšanā?
- Nē, bet tas noteikti ir pozitīvi. Parunājām, viņš pastāstīja par visu, un tas būs labi uzspēlēt kopā vismaz vienu gadu ar Alekseju. Arī iedzīvoties būs vieglāk, ja blakus būs savējais, kurš tur jau bijis trīs gadus.

Tas, ka divus gadus jau esi dzīvojis nošķirti no ģimenes un līdzīgos apstākļos, kādi sagaida ASV, ir priekšrocība.
- Noteikti. Čehija palīdzēja kļūt daudz patstāvīgākam. Mājās mamma mazgāja drēbes, gatavoja ēdienu un visu pārējo, bet tagad esmu iemācījies to visu darīt pats. Tiku ar to galā visai labi, spēru pirmos soļus lielajā dzīvē un tagad, aizbraucot pavisam projām, speršu nākamos.

Starp citu, Čehijā esot, cik bieži sanāca atbraukt mājās?
- Ja bija nepieciešamība atbraukt uz skolu vai kādu citu iemeslu dēļ, tad treneri bija pretimnākoši. Arī iespējas ir labas - kaut vai ar autobusu var atbraukt. Ar Ameriku būs mazliet sarežģītāk.

ASV viena lieta ir basketbols, otra - mācības. Runā jau, ka augsta profila spēlētājiem lielās skolās mēdz pievērt acis uz mācībām. Tava skola laikam nebūs tas gadījums?
- Nebūs gan. Runāju ar Rostovu, un viņš teica, ka mācību līmenis gan tur neesot augsts kā pie mums. Sākumā jāmācās tas pats, ko mēs Latvijā mācāmies vidusskolā. Kā būs dzīvē, tad jau redzēsim. Vēl nemaz neesmu līdz galam izdomājis, ko mācīšos...

Kādi ir varianti?
- Fizioterapija. Tā ir lieta, kas mani interesē. Viss, kas saistīts ar cilvēka ķermeni un tā uzbūvi. Tas noteikti nebūs vieglākais, mācības tomēr notiks angļu valodā.

Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem, ja pieņemam, ka nepaliksi universitātē uz piekto gadu?
- Gribētos būt kādā Eirolīgas kluba sistēmā un pamazām tikt pie vietas stabilā rotācijā. Jātiecas uz to. Runājot par augstākiem mērķiem, tur ir arī jāpaveicas, jābūt pareizajā vietā un laikā, tad viss var gadīties. Jā, arī dalība Vasaras līgā būtu kaut kas, ko labprāt pamēģinātu. Bet līdz tam jākļūst daudz nobriedušākam kā basketbolistam.

Kristaps Gludītis

Dzimšanas datums: 1995. gada 6. novembris
Augums: 194 cm
Pozīcija: Uzbrūkošais aizsargs
Sporta skolas: A.Kraukļa VEF BS, VEF kadeti
Statistika 2014./2015. gada sezonā:
Prāgas "Sparta" (Čehijas 1. līga): 37,0 minūtes, 20,1 punkts, 4,5 atl.bumbas, 4,0 rez.piespēles
Latvijas U20 izlase (5. vieta Eiropas čempionātā): 23,0 minūtes, 10,9 punkti, 1,4 atl.bumbas, 1,4 rez.piespēles