Basketbola taktika: +2 spēles izskaņā. Sist vai nesist sodu?

Situācija

Spēles izskaņa, +2 uz tablo, palicis laiks vienam uzbrukumam. Tavai komandai ir piezīmju norma un aizsardzība. Kā nospēlēt beigas?

Iespējas

Nesist sodu un aizsargāties

Viens no variantiem: ļaut pretiniekam iztērēt atlikušo laiku, mēģinot neielaist (visticamāk, mainoties pie visiem blokiem aizsardzībā, izslēdzot risku kādu pretinieka spēlētāju atstāt brīvu). Tā ir drošākā iespēja, kas nereti tiek izmantota.

Pirms nu jau vairāk nekā trim gadiem viesojāmies Kauņā, kur skatījāmies Kristapa Valtera spēli Malagas “Unicaja” sastāvā pret vietējo “Žalgiri”. Pēdējais uzbrukums pienācās spāņiem, un Valters palika viens pret vienu ar Robertu Javtoku. Lietuvieši nesita sodu, bet ļāva Valteram mēģināt apspēlēt Javtoku. Metiens iznāca samocīts, neprecīzs, un ”Žalgiris” svinēja uzvaru.

Epizode 18:28.

Pavisam nesen, 11. janvārī, Spānijas ACB līgā Dāvja Bertāna pārstāvētā Vitorijas “Laboral Kutxa” izvēlējās nesist sodu pret Madrides “Real” nepilnas desmit sekundes pirms beigām. Serhio Juļs palika pret centru Mirzu Begiču, apspēlēja to un guva divus punktus ar sodu, atnesot uzvaru “Real”.

Epizode 1:53.

Sist sodu un uzbrukt

Otra iespēja – izšķirt spēli pašam ar uzbrukumu. Tas nozīmē soda apzinātu uzsišanu, nosūtot pretinieku uz soda metienu līnijas. Pat, ja pretinieks trāpa abus soda metienus (saspringtā brīdī palielinās iespējamība, ka nodrebēs roka), tev būs iespēja uzbrukt pēdējam pie sliktākajā gadījumā neizšķirta rezultāta. Šeit gan svarīgi ir vairāki aspekti. Pirmkārt, cik konkrēti sekundes palikušas. Otrkārt, ir jāizcīna atlēkusī bumba, ja otrais soda metiens nav precīzs. Treškārt, vai tev ir palicis minūtes pārtraukums, ko pieprasīt? Kā zināms, pēc uzbrūkošās komandas pieprasīta minūtes pārtraukuma pēdējās divās spēles minūtēs bumba jāievada spēlē no pretinieka laukuma puses, kas dod vairāk laika sagatavotam uzbrukumam, jo nav jātērē sekundes, lai tiktu pāri savai laukuma pusei pēc gala auta izspēles.

Viedoklis

Mārtiņš Gulbis, “Jelgavas” galvenais treneris:

“Es sistu sodu. Pirmkārt, pretiniekam sodi vēl ir jāiemet. Otrkārt, tev paliek uzbrukums. Šobrīd labākais Eiropas treneris Itudis (CSKA) divas reizes šosezon tā darīja un divas reizes uzvarēja – pret “Unics” un “Nizhny Novgorod”. Jebkurā brīdī uzbrukums ir spēcīgāks par aizsardzību. Man tā mācīja gan Igors Miglinieks, gan Ainārs Zvirgzdiņš. Cilvēks ar bumbu ir bīstamāks nekā bez bumbas. Ja, piemēram, pie “pick’n’roll” aizsargiem mainoties, Kristaps Valters paliek viens pret vienu ar Andreju Šeļakovu, tad lielāka iespējamība ir, ka Kristaps iemetīs vai izprovocēs sodu. Es vairāk uzticos savam uzbrukumam nekā aizsardzībai, jo aizsardzībā vienmēr ir grūtāk atsisties nekā uzbrukumā iemest. Ja ir palicis minūtes pārtraukums, tad noteikti sistu sodu. Jāskatās pēc situācijas. Cits variants ir laist garām un ļaut iemest no apakšas, lai neiemestu trīspunktnieku. Bet tas arī ir riskanti. Es labāk pats izšķiru mača likteni nevis ļauju to izšķirt kādam citam. Protams, cik cilvēku, tik viedokļu. Vadot “Baronu”, man bija negatīva pieredze, neuzsitot sodu šādās epizodēs. Lielos vilcienos jau neko nevar zaudēt, uzsitot sodu. Tikai gadījumā, ja neizcīni atlēkušo bumbu, ja soda metiens ir garām, bet tādi gadījumi ir ļoti reti.”

Mārtiņš Zībarts, Kurskas “Dynamo” treneris:

“Ir daudzi faktori, kas izšķir to, kā rīkoties. Cik piezīmes ir pretiniekam, kāda ir situācija ar minūtes pārtraukumiem, cik labi soda metēji ir paša komandā. Ja komandai ir liels uzbrukuma talants, jāņem pēdējais uzbrukums pašiem. Ja talanta ir mazāk, jāmēģina atsisties un neļaut iemest trīspunktnieku.”

Artūrs Štālbergs, “Nizhny Niovgorod” treneris:

“Par šādām spēļu galotnēm katram ir savs viedoklis un nekad nebūs viens pareizais lēmums, bet trenerim ir jābūt savai filozofijai un plānam, kā rīkoties tādās reizēs. Esmu aizsardzības piekritējs un uzskatu, ka nav nepieciešams sarežģīt situāciju, sitot sodu pie +2. Viss, kas komandai šādā situācijā ir jāizdara, jānospēlē viena aizsardzība un uzvara ir rokā. Pie spēļu galotnēm jāstrādā treniņos, tā ir neatņemama spēles sastāvdaļa un agri vai vēli šādas situācijas pienāk katram trenerim. Spēlētājiem skaidri jāzina, ko darīsim aizsardzībā, ja nonāksim konkrētā situācijā. Ir iespēja atstrādāt daudz un dažādu veidu aizsardzības, ar kurām iespējams panākt, lai pretinieks izmet tādu metienu, kādu vēlies tu. Man kā trenerim būs mazāk pārmetumu, ja treniņos būšu strādājis pie šādām situācijām un beigās tomēr zaudējis, nekā sitis sodu un pēc tam, piemēram, nesavāktu atlēkušo bumbu [pēc neprecīza otrā soda metiena] vai kļūdītos uzbrukumā un zaudētu pagarinājumā. Ja tiks ieguldīts darbs treniņos, spēlētājiem būs skaidra situācija spēles galotnē. Tos sauc par basketbola IQ attīstīšanu, kad spēlētājs atpazīst konkrēto situāciju un pieņem pareizu lēmumu.

Ja paskatāmies uz konkrēto piemēru spēlē starp “Laboral Kutxa” un “Real”, kad Juļs pēdējās sekundēs palika pret Begiču, redzam, ka treneris Navarro lika saviem spēlētājiem pie “pick’n’roll” mainīties. Uzskatu, ka kļūda bija atstāt 216 centimetrus garu centra spēlētāju pret vienu no Eiropas ātrākajiem un tehniskākajiem spēlētājiem. Šādas aizsardzības piekritējs neesmu. Jāizvērtē situācija un jāsaprot, kura aizsardzība un ar kādiem izpildītājiem tev atnesīs uzvaru.”