Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2551, Did:0, useCase: 0

Četras lietas, kas patika, un četras lietas, kas nepatika

Andrejs Siliņš

Četras lietas, kas patika, un četras lietas, kas nepatika
Jānis Strēlnieks
Foto: FIBA

Noieta puse ceļa uz 2019. gada Pasaules kausa izcīņu Ķīnā - tēlaini runājot, esam kaut kur Krievijas ārēs, kaut kur pie Novosibirskas un priekšā palikusi otra puse cauri Mongolijas taigai, stepei un tundrai ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai tiktu līdz gala mērķim - Pasaules kausam, latviešu bāleliņiem būs jātiek galā ar citiem, kas kāro nonākt Ķīnā - apzeltītajiem slovēņiem, balkānu rūdītajiem melnkalniešiem un spāņu matadoriem. Divas aizvadītās spēles pret Zviedriju un Ukrainu deva pamatu gan piesardzīgam optimismam par nākamajām spēlēm septembrī, gan piesardzīgam pesimismam par spēlēm, kurās nevarēs palīdzēt Eirolīgas un NBA spēlētāji.

Lietas, ko noteikti var uzlabot

1. Atgriešanās aizsardzībā (“transition defence”)

Ar šo problēmas radās jau sezonas laikā notikušajās spēlēs, bet šoreiz īpaši acīs krita pirmajā spēlē Stokholmā un tad, kad laukumā nāca otrais piecinieks. Abās spēlēs pretinieki guva vairāk punktus ātrajos uzbrukumos, bet tas nav līdz galam objektīvs statistikas rādītājs, jo, piemēram, otrajā mačā ukraiņi pirmā puslaika otrajā daļā, laukumā esot par Kravcovu krietni ātrākajam centram Pustovijam, labi izmantoja otro tempu, ar kā apturēšanu mums radās problēmas.

2. “Pick’n’roll” aizsardzība ar vieglo sastāvu

Problēmas brīžos, kad spēlējām ar vieglo sastāvu, piektā numura pozīcijā spēlējot Šmitam. Jādomā, ka Šmita izmantošana par centru tomēr nav ilgtermiņa risinājums, bet šoreiz ar Šmitu bija jālāpa caurums, ko sagādāja Pasečņika pārāk ātrā piezīmju nasta. Divu vīru sadarbības spēlē visi, un īpaši meistari šajā spēles elementā ir mūsu otrās kārtas pretinieki spāņi. Arī uzbrukumā šādu piecinieku var izmantot labāk, piemēram, postā spēlējot uz trešo vai ceturto numuru, nevis Šmitu, kuram jācīnās ar centru.

Kopumā gan komandas aizsardzība šajās spēlēs nebija slikta. Uzlabota savstarpējā komunikācija un abās spēlēs zaudēts tikai ap 70 punktiem - tik maz punktu ielaišana ir laba robeža, lai cīnītos par uzvaru jebkurā spēlē, un arī šajos mačos tas bija priekšnoteikums, lai izdotos izcīnīt divas drošas uzvaras.

3. Saraustīta rotācija pret Zviedriju

Spēlē pret Zviedriju, tāpat kā pirmajā sabraukumā novembrī, atkal šķita, ka treneris Vecvagars mēģina spēlēt ar pārāk plašu rotāciju, meklējot īstos virknējumus. Savu vietu neatrada ne Žanis Peiners, ne Rolands Šmits. Tiesa, pirmajam, iespējams, bija jūtamas sekas pēc garās sezonas Lietuvā un jādala spēles laiks ar nule kā labā spēļu ritmā bijušo Siliņu. Šmits Spānijā savu augsto produktivitāti dod, spēlējot lielu spēles laiku un savā naturālajā pozīcijā - izlasē viņam minūtes bija jādala ar NBA spēlētāju un jāspēlē savām spēlētāja īpašībām neērtajā centra pozīcijā. Otrajā mačā Šmits sāka pamata pieciniekā, ko arī dara klubā, un bija jūtami labāks, kamēr Dāvis īpaši nezaudēja produktivitāti iesaistoties mačā no rezervistu soliņa, kā spēlējis jau divas pēdējās sezonas klubā. Var gan saprast arī treneri, kuram bijuši tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi treniņi - piekritīsiet, ka tas nav pietiekami, lai atšķirīgās fiziskajās kondīcijās un spēļu ritmos esošus spēlētājus savienotu vienotā mehānismā. Krievijas un Zviedrijas spēles vēl bija vajadzīgas, lai tiktu skaidrībā par labākajiem virknējumiem, un svarīgākajā šī sabraukuma spēlē jau arī šī lieta bija līmenī.

4. Pasečņika ieguldījums

Ar katru sabraukumu Pasečņika sniegums pirmajā turnīra posmā mazinājās. Ja pēc novembra spēlēm rakstīju par to, kur redzu Anžeja progresu, tad ne ne februārī, ne vēl mazāk jūnijā to pašu saredzēt nevarēju. Nē, Pasečņiks pēkšņi nav zaudējis savas basketbola prasmes - 22 gadus jaunajam centram joprojām ir labs basketbola elementu arsenāls, bet uzsvars šeit uz teikuma ievadu - “22 gadus jaunajam”. Jā, ir tādi brīnumbērni kā Dončičs vai tas pats Porziņģis, kuri tīneidžeru vecumā jau spēj dot reālu pienesumu pieaugušo basketbolā, bet tas nav standarts, tie ir izņēmumi. Tāpēc viņi bija drafta piecinieka spēlētāji, nevis pirmās kārtas beigu spēlētāji. Spēles un atlētiskuma līmenis nav pat deviņdesmito gadu līmenī - sveiciens tiem, kas dzīvo pagātnē, atgādinot, ka Kambala, Valters un citi LBL spēlēja un deva rezultātu jau padsmit gados. Turklāt šeit runa ir par centra pozīcijas spēlētāju - ziemeļnieku, kuram briedums vēl tikai priekšā. Pasečņiks individuāli cītīgi strādā pie savas fiziskās sagatavotības un pienāks laiks, kad savas tehniskās prasmes viņš spēs pielāgot arī fiziskai pretspēlētāja darbībai. Nav šaubu, ka jau šobrīd viņš to varētu, taču... Sezona klubā nebija izdevusies, solījumi par spēles laiku un lomu palika kaut kur starp treneri un viņa iecienīto centra spēlētāju, kas nebija Anžejs. Pārliecību zaudēt var ļoti ātri, un situācija klubā Anžeja gadījumā to tikai sekmēja, kas pēc tam atsaucās arī uz izlasi. Iespējams, ja būtu mēnesi pusotru ilgs gatavošanās laiks ar daudz pārbaudes spēlēm, Pasečņiks izlasē būtu spējis atgūt pārliecību. Šis nebija tas gadījums - Vecvagaram situācija spiež rezultātu iegūt uzreiz. Nākamsezon “Gran Canaria” būs cits galvenais treneris, turklāt pēc gada Pasečņiks, acīmredzot, dosies pāri okeānam. Pat ja nespēlē, ar muskuļiem tur apaug ātri. Ņemot vērā FIBA un Eirolīgas strīdu, nav izslēgts, ka līdz nākamajai Anžeja spēlēšanai izlasē var nākties gaidīt ilgi.

Lietas, kas patika

1. Daudzveidīgs uzbrukums

Nepiekrītu pārmetumiem trenera virzienā, jo tas, ko es redzēju šajās spēlēs, bija daudzveidīgs uzbrukums, kurā tika meklētas un atrastas iespējas potenciālo līderu izvirzīšanai labās pozīcijās, kur tie var izmantot savas stiprākās īpašības. Bija spēle postā uz teicamā formā esošo Mārtiņu Meieru, plus kustība bez bumbas, ļaujot atrast piespēles brīžos, kad uz postā esošo spēlētāju uznākuši divi aizsargi. Bija sadarbības uz metējiem ar opcijām gan ceturtajiem numuriem (Bertāns!), gan mazajiem spēlētājiem. Bija “pick’n’roll”, kur kā zivs ūdenī jūtas Strēlnieks. Salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm, bija labs speisings. Tas, cik savas iespējas katrs spēlētājs izmantoja, ir cits jautājums. Strēlnieks izmantoja gandrīz visu, kāds cits varēja izmantot vairāk, bet spēles zīmējumā iespējas tika sagādātas. Tas, ka sadarbību rezultātā neizdodas tikt līdz brīvam metienam vai izcilai caurgājiena iespējai, ir tikai normāli. Pretinieki arī nav dumiķi. Visā pasaulē, tai pašā daudzu glorificētajā Eirolīgā, dienas beigās mūsdienās visu izšķir individuālais talants un spēja apspēlēt viens pret vienu. Bieži vien trenera galvenais uzdevums ir ar sadarbību vai konkrētu spēlētāju kustību izkārtot pateicīgāku aizsardzību un labu speisingu, kas ir priekšnoteikums tam, lai spēlētāji dotu rezultātu ar savu individuālo meistarību viens pret vienu spēlē.

2. Maz tehnisko brāķu

Ja runājam par tehniskajiem brāķiem jeb kļūdām, kas tiek atainotas protokolā, piecas pieļautās kļūdas pret Ukrainu silda sirdi. Vēl jo vairāk apzinoties, ka gan zviedru, gan ukraiņu plānā bija brīžos, kad Strēlniekam tiek dota atpūta, ar presingu mūs nospiest, kā tas nereti izdevās novembrī, īpaši turkiem. Presingam bijām gatavi. Jāuzteic Kaspars Vecvagars, kurš pie salīdzinoši maza spēles laika neko nesasteidza un mierīgi pats vai ar piespēlēm pie presinga dabūja bumbu pāri laukuma centram.

Bažas gan rada tas, ka, visticamāk, novembrī un februārī, tātad izšķirošajos mačos par tikšanu uz Pasaules kausu, nebūs Strēlnieka, un pretinieki tik un tā varētu ne tikai tikpat, bet pat vēl vairāk mūs presēt, apgrūtinot uzbrukumu ievadīšanu. Spāņu un balkānu skolas, jau sākot ar viens pret vienu aizsardzību, būs klasi augstākas par zviedru un ukraiņu. Tāpēc būtu svarīgi, lai Kaspars Vecvagars klubā tiktu pie laba spēles laika savā īstajā pozīcijā. Gribētos, lai Aigars Šķēle, kurš izlasē tiek izmantots šajā pozīcijā, ikdienā uzspēlē kādā dienvidu valsts čempionātā, kur regulāri jāsaskaras ar šādu aizsardzību, nevis paliekam Latvijā, kur vismaz reizi nedēļā, spēlējot LBL, bez problēmām var pāriet laukumam un atdot visas piespēles visos iecerētajos leņķos.

3. Sadarbība starp spēlētājiem un treneriem

Spēlētāju vidū vienmēr būs tādi, kuriem patīk spēlēt pie kāda trenera, kuriem nepatīk un kuriem ir vienalga - ka tik spēlēt. Ja neesi dolārs vai eiro, visiem nekad nepatiksi. Ukraiņu mediji pēc abām neizteiksmīgajām spēlēm šobrīd nodarbojas ar sava galvenā trenera Murzina aktīvu kritizēšanu. Kamēr pie mums pašiem modīgi kļuvis kritizēt Vecvagaru, mans ukraiņu kolēģis Oleksandrs Prošuta tieši izceļ Latvijas izlases trenera veikumu: “Murzins nebija gatavs izdarīt secinājums tik ātri, cik to paveica Vecvagara kungs. Februārī Vecvagars tika ierullēts asfaltā, bet tagad ieradās Kijevā un pārmācīja mūs.”

Abās TV pārraidēs skatītājiem tika piedāvāts kvalitatīvs materiāls no komandu soliņiem minūtes pārtraukumu laikā. Tas, ka tajos mēdz runāt ne tikai treneris, bet arī kāds spēlētājs, ir normāli. Protams, vari būt kā Duško Vujoševičs vai Duško Ivanovičs, bet… ak, vai, kur gan šie deviņdesmito gadu komandas vadīšanas stilā iestrēgušie treneri ir šodien? Bez darba (Vujoševičs gan vadīja Bosniju un Hercegovinu, bet palika pēdējā vietā K grupā). Ir laiks, vieta un veids, kad arī spēlētājs, iesaistoties minūtes pārtraukumā ar savu sakāmo, dod ieguldījumu kopējā mērķa vārdā. Neredzēju, ka kāds uz kādu nepamatoti bļautu vai nepamatoti iejauktos un diskreditētu treneri. Tas ir mūsdienu profesionālais basketbols, un labākie treneri ir tie, kas spēj tam pielāgoties - saglabājot hierarhiju un trenera-spēlētāja distanci, ļaut izteikties arī spēlētājiem. Tāds ir gan Obradovičs, gan mūsu tik apjūsmotais Jasikēvičs.

4. Strēlnieks - citā līmenī

Šajā ciklā izlasē debitēja Artis Ate, kurš neko īpašu un acīmredzamu neizdarīja, taču savus uzdevumus paveica un ārā no zīmējuma nekrita, gluži otrādi - iekļāvās. Lai kurš un cik daudz spilgtāk būtu debitējis izlasē šajā ciklā, viņš paliktu ēnā. Jānis Strēlnieks sasniedzis savu pīķa vecumu profesionālajā karjerā, un abos mačos to apliecināja par visiem simts. Realizētie 70% metienu no spēles vairāk piestāv kosmosa zinātnei, bet arī elementos, ko grūtāk novērtēt ar skaitli, Jānis šobrīd ir visaugstākā līmeņa saspēles vadītājs. Nevienu brīdi neradās šaubas par to, ka mums varētu neizdoties apspēlēt Zviedriju un Ukrainu, un lielākais nopelns tajā ir tieši Strēlniekam. Spēles veidošana, ne tikai rezultatīvs, bet arī ekstra piespēles atdošana vajadzīgā brīdī, lieliska “pick’n’roll” spēle, miers un pārliecība, ko izmanto ne tikai pats, bet ar ko dalās arī ar pārējiem.

Ja iepriekš treneri teikuši, ka Jāni jāmudina vairāk uzbrukt pašam, šajā sabraukumā Strēlnieks izskatījās izsalcis pēc basketbola spēlēšanas. Sezonā bieži un (mums gribētos domāt) nepamatoti Strēlniekam bija jāskatās, kā spēli veido Spanulis, bet pats pie darīšanas tika salīdzinoši maz. Šķiet jokaini, ka gan iepriekš Bambergā, gan tagad Pirejās Strēlnieks bieži izmantots kā otrais numurs. Šīs spēles bija kārtējais apliecinājums, ka lielāko ieguldījumu Jānis var dot tieši savā dabiskajā pozīcijā - saspēles vadītājs. Cerēsim, ka tāpat domās arī Deivids Blats.

Pēcvārds

Un vēl cerēsim, ka nesen izveidotā Eirolīgas spēlētāju asociācija par savu prioritāti numur viens izvirzīs vidutāja funkcijas strīdā starp Eirolīgu un FIBA. Jācer arī uz to, ka septembra mačā pret Eiropas čempioni mums palīdzēs visi Eirolīgas un NBA spēlētāji. Slovēnija būs bez Lukas Dončiča (NBA), Gorana Dragiča (beidzis karjeru izlasē), bet ar snaiperi Klemenu Prepeliču (it kā pievienošoties “Real”). Tāpat nav skaidrības, vai savos plānos Slovēnijas izlasi redz Madrides “Real” nevajadzīgais amerikāņu slovēņu amerikāņa Rendolfa. Cik citus spēlētājus varat nosaukt Slovēnijas izlasē? Jā, arī viņi droši vien nevar nosaukt daudz mūsējos, kas nespēlē NBA vai Eirolīgā, bet - slovēņu komanda zaudēja Baltkrievijai, ko savukārt Latvija treniņspēlē pirms šīs vasaras cikla sagrāva ar trīsdesmit punktiem un kur spēlē arī Minskas “Tsmoki”...otrās komandas spēlētāji.

Slovēņi mājās zaudēja arī Melnkalnei, taču arī Melnkalnes saistībā var būt savs labums, ja Eirolīgas un FIBA attiecībās nekas nemainīsies. Proti, Melnkalnes superklubs Podgoricas “Budučnost” nākamsezon spēlēs Eirolīgā, un šis klubs nodarbina virkni Melnkalnes izlases basketbolistu… Tas gan neko negarantē, jo, piemēram, lielākā daļa turku klubu palaida savējos uz izlases mačiem sezonas laikā. “Budučnost” rindās gan melnkalniešiem ir ievērojami lielāka loma, nekā turkiem turku klubos.

  +2 [+] [-]

, 2018-07-04 09:26, pirms 3 gadiem
foršs apraksts, paldies!