Santa Dreimane: "Jāsāk ar sevi!"

Santa DREIMANE
Dzimšanas diena: 27. jūlijs
Vecāki: Līga un Jānis
Vidusskola: Cēsu Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija 2003
Augstskola: Rīgas Stradiņa Universitāte 2007
Augums: 176
Pozīcija: uzbrūkošā aizsardze
Nr.: 5 (Avantis/Turība Nr. 55)

Karjera

2009-2010 TTT Rīga
2008-2009 SK „Cēsis”
2007-2008 TTT Rīga
2003-2007 Avantis/Turība
2002-2003 TTT Juniores

Santas Dreimanes sasniegumi

2009 - Latvijas čempione sporta kluba „Cēsis" sastāvā (Ainars Zvirgzdiņš, Viktors Brizgalovs, Jānis Zeltiņš)
2009 - Baltijas Sieviešu basketbola līgas vicečempione
2009 - labākā tālmetienu realizētāja Latvijas Sieviešu basketbola līgā (31 spēle, 54/113 un 47,8% precīzu metienu)
2008 - Latvijas čempione „TTT Rīga" sastāvā (Ainārs Čukste, Aigars Nerips)
2007 - ceturtā vieta Eiropas čempionāta finālturnīrā Itālijā (Ainars Zvirgzdiņš, Ainārs Čukste, Aigars Nerips)
2006 - pirmā vieta Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupā (Ainārs Čukste, Aigars Nerips)
2006 - Latvijas čempione „Avantis/Turība" sastāvā (Pēteris Višņēvics, Jānis Vecrinks)
2005 - trešā vieta Eiropas U-20 čempionātā Čehijā (Ainārs Čukste, Aigars Nerips, Ieva Tāre)
2001 – piektā vieta Eiropas U-16 čempionātā (Ainārs Čukste, Aigars Nerips)

Santa Dreimane Eiropas finālturnīros

Santa Dreimane LSBL

Par Santu

Ainārs Čukste, Latvijas U-16 valstsvienības un „TTT Junioru” galvenais treneris
Sadarbība bijusi periodiska. Santa spēlējusi U-16 izlasē, „TTT Juniorēs”, pēc sporta skolas beigšanas pārgāja uz „Avantis”, vēlāk ar pārtraukumiem spēlēja „TTT Rīga”, nopelnīja vietu izlasē. Žēl, ka 2007. gadā viņas pirmo sezonu Eirolīgā izjauca savainojums. Santa vienmēr bijusi ļoti mērķtiecīga, skaidri zina, ko grib. Viņai ir augsti mērķi. Starp cilvēkiem, kurus pazīstu, viņai ir lielākais darba talants. Ņemot vērā to un sevis ziedošanu, Santa dzīvē sasniegs savus mērķus. Es viņai to novēlu.

Kristīne Kārkliņa, „TTT Rīga” aizsardze
Santa ir gaišs cilvēks, ļoti jautra un sabiedriska. Kas nav mazsvarīgi, māk labi gatavot, cep garšīgas kūkas. Viņa ir ļoti mērķtiecīga, nosaka mērķi un iet uz to. Novēlu viņai labu veselību un sekmīgu atgriešanos komandā.

Anda Eibele, „TTT Rīga” aizsardze
Ar Santu pirmo reizi spēlēju kopā „Avantis” komandā. Viņa ir mērķtiecīga un enerģiska. Karjeru piebremzējuši daudzie savainojumi, bet Santa nav atmetusi basketbolam ar roku un Jaunajā gadā spēlēs kopā ar mums.

Zane Eglīte, SK „Cēsis” aizsardze
Bērnībā kopā trenējāmies Cēsīs. Santa vienmēr bijusi un ir ļoti enerģiska gan dzīvē, gan basketbolā. Draudzīga, izpalīdzīga, rūpējas, lai otram ir labi. Basketbolā Santa ir „motoriņš”, visu panākusi ar darbu, bieži dubultā un vairāk nekā citas. Viss, ko viņa sasniegusi, ir pateicoties lielajam darba apjomam. Laukumā laba tālmetienu realizētāja, fiziski spēcīga, jo treniņos smagi strādājusi, var krampēt aizsardzībā. Novēlu veselību, tās nevar pietrūkt un būt par daudz. Ar to būs panākumi, izaugsme un veiksme ikdienā.

Pēteris Višņēvics, Latvijas čempions, „Turības” galvenais treneris
Par Santu var pateikt īsi un kodolīgi, sausi nekad.

Sančo, Sprogainīte. Ir grūti pateikt labākos vārdus par cilvēku, kuram ir tikai 24 gadi. Santa ir cilvēks, no kura nāk gaisma. Silta (lēni), vēsa, viņa ir liela maksimāliste. Divdesmit četros gados tādi cilvēki sastopami ļoti reti. Cilvēkiem rakstura īpašības ir dažādas, Santa cenšas tās sagrupēt un attīstīt. Tur ir mērķtiecība, labestība, sirsnība, prasības pret sevi, paškritika, analīzes spējas sabiedriskajā un personīgajā dzīvē.

Cilvēks, no kura nāk gaisma. Staro pozitīvā gaisotnē. Tik skaidru un reālistisku domāšanu reti sastapt. Esmu basketbolā bijis ilgi, man laimējās Santu satikt pirms sešiem gadiem. Viņa atnāca ar savām vērtībām, kuras nav mainījušās. Jā, ir mīnusiņi, pirmkārt, viņa ļoti daudz tic labajam un dzīve tur var sagādāt grūtības. Pēdējos septiņos gados bijuši daudzi labi audzēkņi, bet Santa ir viens no īpašajiem. Cilvēks, ar kuru patīkami kontaktēties. Pozitīvākajā nozīmē, kolosāls ābols, nokritis no kolosālas ābeles. Prātīgi vecāki, nekaunas mācīties, cenšas visu analizēt, visu uztver pozitīvā gaisotnē.

Vai ar labākajiem audzēkņiem treneriem jābūt visprasīgākajiem?
Jābūt prasīgiem pret visiem. Prasīgums notiek pēc procesa. Procesa laikā labākajiem vairāk prasīt nevar, tad prasībām jābūt vienādā līmenī.

Esmu viens no retajiem treneriem, kuram nav mīluļu un nav cilvēku, kurus neciena. Ir tikai īpašie pēc procesa. Viņi visu uzņem paškritiski un prasa vēl. Tad viņiem ir vienādas prasības, bet dabū vairāk. Santa bieži brauc ciemos. Kad manis nav, ģimenē tiek uztverta kā savējā. Saucu Santu par Sprogainīti. Kas mani nepazīst, domās, ka nelietoju tādus vārdus. Izrādās, lietoju.

Nekad nepieņemšu darba devēja darbu, ja nesakritīs darba mērķi. Būt pirmajam, labākajam un reāli apzināties, vai to var izdarīt. Viesturs Koziols no „Avantis” nāca ar piedāvājumu „Vai jūs esat gatavi iet augstāk?” Jo sākām no nekā. Izveidoju grupu, trenējāmies divreiz, trīsreiz nedēļā, desmitos vakarā „Rīdzenes” sporta zālē. Dažreiz beidzām divpadsmitos, pusvienos. Ar Viestura atļauju vadāju meitenes taksometros uz mājām. Sastapos ar „Rīdzenes” vecākās grupas meitenēm, kuras trenējās pirms manis. Ievēroju vīrieti. Viņš mani pazina. Sākām runāt, izrādās, Santas tētis. Atvedis meitu uz treniņu, dzīvo Cēsīs, mācās Cēsu vidusskolā. Katru dienu pēc mācībām tētis veda Santu uz treniņu. KATRU dienu. Tas ir apbrīnas vērts. Meitene sekmīgi beidza Cēsu vidusskolu. Varat iedomāties, kāda abiem bija mērķtiecība. Iestājās, lai iegūtu otru augstāko izglītību. Tas apliecina mērķus.

Kad runāju par „Avantis” pāreju augstākā kvalitātē, Ainārs Čukste dažas meitenes neļāva ņemt. Atļāva aicināt Santu. Biju izbrīnīts. Viņa iestājās augstskolā, pārnāca trenēties pie mums. No tā laika ar Santas vecākiem ir kolosālas attiecības. Jūtu, viņa ļoti ieklausās manos padomos. Dzīvē un basketbolā. Gada laikā viņa iekļuva izlases kandidātēs, divatā kopā ar Aiju Brumermani. Tāpat kā Elīna Zīke. Pēc savainojumiem Santa nāk pie manis, trenējas kopā ar puišiem. Nebija atšķirības, jo treniņos viņai ir nenormāla atdeve, neko nedarīs pa roku galam. Viņa mācās no puikām un otrādi. Puiši labi, sakarīgi, tagad jautā „Kad Santa parādīsies?” Pēc Ziemassvētkiem būs nometne, Santa jau pieteikusies, lai sagatavotos. Kad citi iet atpūtā, mēs sākam.

Ja vajag palīdzēt, Santa ar tēti ir klāt. Atbrauc, iet pa priekšu. Nekad neko nekavē, precīza meitene. Vienu dienu, kādus gadus atpakaļ, piezvana. „Trener, kopā ar Aneti Horeliku kavējam treniņu. Paskaidrošu, zinu, ka nebūsiet dusmīgs.” Ziemā brauca, bija notriekts mazs šunelis. Abas divas apstājās, aizveda mazo pie veterinārārsta, apskatījās, ka nav nekas lauzts, bija tikai sabijies. Kad atbrauca, teicu, pareizi darījāt. „Jums tas bija jādara, ja sirds to lika.” Tagad mazais Rembo ir Foreles suns. Santa zināja, par tādām lietām nedusmošos. Tas liecina par fantastisku sirsnību. Laimējies satikt tādu jaunās paaudzes pārstāvi, septiņos gados daudz laimējies. Labestība starot staro, (lēni) reti runāju tik mīļus vārdus.

Aija Brumermane, „TTT Rīga” kapteine
Ar Santu iepazinos, pievienojoties „Avantis” komandai un esmu ieguvusi vienreizēju draudzeni. Santa ir ļoti gudra, pozitīva un labestīga, turklāt vienmēr spējīga visus sasmīdināt, lielisks komandas spēlētājs. Viņu visvairāk cienu par neizmērojamo motivāciju, kas Santu pavada noteikto mērķu sasniegšanā. Ticu, ka, tieši pateicoties šai pašatdevei, Santa gan basketbolā, gan dzīvē ļoti daudz sasniegs un viņa viennozīmīgi to ir pelnījusi!

Intervija ar Santu Dreimani

Santa, kā Tu nonāci basketbolā?
Sāku spēlēt ceturtajā klasē. Uz pirmo nodarbību aizveda mamma, domāju, tas notika pēc abpusējas mammas un tēta vienošanās. Tētis agrāk pats spēlēja basketbolu Cēsu komandā. Tieši pie tās pašas treneres, pie kuras sāku spēlēt es, pie Intas Pētersones. Tā bija ģimenes tradīcija. Biju ļoti kustīgs bērns un sporta nodarbības bija viens no labākajiem variantiem. Basketbols, jo tēvs pats bija spēlējis.

Kādas iespējas vēl izmēģināji?
Daudz dauzījāmies pagalmos ar kaimiņu puikām, tad nāca basketbols. Sākumā „bastoju” nodarbības, vēlāk iepatikās un gāju regulāri. Bijām vienā grupā ar Zaņuku (Zani Eglīti). Viņa ir gadu vecāka, bet trenējāmies kopā un tā bija visu sporta skolas laiku. Pārtraucām trenēties kopā, kad Zane pēc pamatskolas beigšanas pārgāja uz Rīgas 47. vidusskolu.

Pirmo reizi jaunatnes izlasēs tiki uzaicināta Cēsīs?
Jā, spēlēju Cēsīs, 15 gadu vecumā mani uzaicināja uz pirmo U-16 atlases nometni. Neatceros, kuri treneri bija aicinātāji, bet atlase bija ļoti pareizi uztaisīta. Labākās meitenes tika uzaicinātas no visām Latvijas sporta skolām, no Daugavpils, Gulbenes. Atceros, ka Gulbenē toreiz bija ļoti laba komanda. No Cēsīm bijām trīs. Beigās uz nometni Strenčos aizbraucu viena, tas bija 1999. gads, treneris bija Ainārs Čukste, palīdzēja Aigars Nerips.

Tiku U-16 izlases sastāvā, aizbraucām uz pirmo kvalifikācijas kārtu Zviedrijā (4-0, Sēdertēlje 2000). Sekoja Polija, joprojām biju sastāvā (4-1, Cetniewo, 2001. gada aprīlis). Tālāk nāca finālturnīrs Bulgārijā (5-3, summā 13-4), kur kopā ar Čuksti izcīnījām piekto vietu.

Sekoja pārcelšanās uz „Rīdzeni”?
Pēc 2001. gada vasaras Čukste piedāvāja trenēties „Rīdzenes” sporta skolā. Kopā ar tēti nospriedām, ja vēlos turpināt spēlēt basketbolu nopietnākā līmenī, jābrauc uz Rīgu. Tobrīd nezināju, vai nodarbošos ar basketbolu profesionāli. Pēdējie divi sporta skolas gadi pagāja „Rīdzenē”, tur bija augstāks līmenis.

Pirmajos gados, jaunākajās grupās lauku skolas ir priekšā, varbūt tīri fiziskās attīstības dēļ. Vecākajās grupās Rīgas sporta skolas aiziet priekšā. Daļēji tas liecina par treneru kvalifikāciju, bērniem vairāk tiek iemācīts tehniskā un taktiskā ziņā. Divi gadi „Rīdzenē” bija ļoti noderīgi, iemācījos daudz jauna. Gāju cauri jaunatnes izlašu posmiem.

Treneri jau bērnībā lika uzsvaru rezultātu sasniegšanai?
Neatceros, ka tiktu forsētas uzvaras. Process notika pakāpeniski. Uzskatu, ka uzvarētāja psiholoģiju jāsāk mācīt agri. Trenerim tā jāiemāca, jāizveido nostāja, ka bērnam jāgrib uzvarēt. Nav jābūt egoistam un visus jāiznīcina, bet jābūt bezbailīgam, jāuzņemas iniciatīva.

Ļoti daudz deva tēvs. Viņš nāca mājās pēc darba, es pēc skolas. Kopā stundu braucām līdz „Rīdzenes” zālei, četras reizes nedēļā. Ja brīvdienās bija spēles, visas piecas, dažreiz sešas. Tētis stūrēja, es mācījos, bija reizes, kad es stūrēju un viņš blakus atpūtās. Tas bija smags posms, īpaši viņam. Pati to tik ļoti neizjutu, gribējās spēlēt un visu izdevās veiksmīgi apvienot. Skolā neradās nekādi robi. Vecāki vienmēr iestājušies, ka sportistam nav jāprot tikai dzenāt bumbu.

Tu nevari izlaist izglītību, nemācīties, kompensēt izglītību ar sportošanu. Man vienmēr tas bijis līdzsvarā, visu izdevās paspēt. Nevaru piekrist tiem, kuri saka, ka sportu ar mācībām nevar apvienot. Ja pats mācies, Tev ir galva uz pleciem, gribasspēks un tiešām zini, ko Tu vēlies, ir mērķis, izdarīsi. Ja skaidri zini, gribu spēlēt un gribu mācīties, vari to apvienot. Tu to vari un izdari. Tas ir rakstura jautājums.

Vecākiem pusaudža gados ir liela nozīme, lai palīdzētu bērnam atrast pareizo ievirzi. Rodas daudz šaubu, ka nevarēsim, ir slinkuma velniņš, bet vecākiem tādā brīdī jāspēj ievirzīt. Viņiem jāmotivē un jāsaka, Tu vari to, izdarīsi un viss izdosies. Vecāku padoms ir svarīgs, varbūt mūsdienās tā pietrūkst. Dzīves ritms savādāks, daudz jāskrien, jārūpējas, jāstrādā līdz vēlam vakaram, jāpelna iztika. Pat nezina, ar ko bērns, pusaudzis nodarbojas, trūkst savstarpēju sarunu. Par saviem vecākiem varu teikt tikai labākos vārdus.

Kurā brīdī kļuvi par profesionāli, jūtot, ka pati to vēlies?
Basketbolā nopietni esmu no jaunatnes izlašu laika. Līdz U-20 pat īsti nesanāca laika domāt, vai es to gribu vai nē. Centos visu pēc iespējas labāk darīt, pabeidzu vidusskolu. Bija brīdis, kad nezināju, kur spēlēt. Čukste tobrīd vadīja TTT meistarkomandu. Bija runas, ka varētu spēlēt tur, bet nekas konkrēts.

Tajā pašā laikā Pēteris Višņēvics sāka veidot savu komandu. Atceros, kā viņi nāca trenēties „Rīdzenes” zālē pusdesmitos vakarā. Mēs beidzām deviņos, Višņēvica komanda trenējās līdz vienpadsmitiem. Treneris bija ievērojis, ka ir tur tāds ķipars, kas brauc katru dienu, kuru ved tētis. Bija sapratis - ja ir tāda apņemšanās, man kā spēlētājai noteikti „ir iekšā” un to vajadzētu attīstīt. Viņš piedāvāja trenēties un spēlēt „Avantis”. Piekritu, jo tajā brīdī citu variantu nebija un spēlēju četrus augstskolas gadus. Nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi.

Tā bija pirmā reālākā sastapšanās, ko nozīmē kārtīgi trenēties, ar visām asarām un pārdzīvojumiem. Katram trenerim ir sava filozofija, kā viņš saprot basketbolu. Pagāja laiks, kamēr sapratām, ko treneris no mums grib. Viņš mūs sāka veidot kā podnieks māla traukus, krūzītes, salīdzinot audzēknes ar māla pikučiem, no kuriem jāizveido trauks. Treniņi bija divreiz dienā, paralēli augstskolai. Trenējāmies kā profesionāļi, viņš no mums prasīja maksimālu atdevi jebkurā treniņā. Ja tās nebija, sekoja soda sankcijas. Nebija runas par atalgojumu. Ar laiku, sākot no otrā mācību gada, man nosedza mācību maksu Rīgas Stradiņa Universitātē. Tas bija daudz, jo RSU, starptautiskajās attiecībās, budžeta grupas nav.

Tas bija liels rakstura rūdījums, pati tajā laikā to neapzinājos, neviens no mums. Treneris stāstīja un lika saprast, ka trenējamies un, ja gribam tālāk sasniegumus, no mums prasīs tikai tādu un vēl nopietnāku attieksmi. Nekādu atlaižu nebūs. Tajā brīdī lēnām sāku kļūt par profesionāli. Man līgums nav papīrs vai dokuments, kuru parakstīju, pārnākot uz TTT. Papīrs nenozīmē, ka esmu profesionāle. Par tādu kļūstu savā galvā, savā apziņā, savā attieksmē pret darbu, ko daru, pret dienas režīmu, ko ēdu, kad guļu.

Tāpēc bieži ir sāpīgi skatīties, ka jaunās spēlētājas savai attīstībai nevelta pietiekamu uzmanību. Nezinu, varbūt tā nav trenera vaina. Pamata sagatavotībai jābūt ieliktai sporta skolā, kura var ievirzīt bērnu un ļaut saprast attīstības virzienu. Ja jaunie grib kļūt par profesionāļiem, informē, kādas īpašības viņiem sevī jāattīsta, kāds raksturs jāveido.

Basketbols nav tikai divas stundas zālē patrenēties, uzmest pa grozu. No tā nekļūsti par basketbolistu. Viss nāk kopā. Pirmkārt, vai Tu skolā mācies vai nemācies. No tā būs atkarīgs, cik ātri spēsi domāt laukumā, cik ātri spēs darboties smadzenes. Kā tu ēdīsi, cik labi varēsi trenēties, vai varēsi paskriet, vai tev nesāpēs vēders? Vai būsi izgulējies un Tev pietiks spēka? Daudzas jaunās spēlētājas to vēl neapzinās. Kad mēs augām, arī tā nebija.

Jaunatnes treneriem jākļūst kvalificētākiem, jāattīstās. Ceru, ka daudzi no viņiem saprot, ka treniņu procesam jānotiek augstākā līmenī. Redzot apkārt notiekošo, tā nav. Tas ir skumji. Pieļaujot, ka līdzīgi ir citās sporta skolās, pietrūkst jaunās maiņas. Nav, kas izaug. Pastāv uzmanības trūkums un treneru zināšanu trūkums. Rodas sajūta, ka daudziem treneriem pietrūkst ieinteresētības savā darbā un, strādājot ar bērniem, ar cilvēkiem vispār, tas ir viens no galvenajiem faktoriem.

Kā „Avantis” pārcēlās uz „Turību”?
Tolaik mūsu lielākais atbalstītājs bija Viesturs Koziols, bez viņa komanda vispār nebūtu varējusi pastāvēt. „Turība” sponsorēja zāli, meitenes, kuras vēl nebija iestājušās augstskolā, varēja iestāties un studēt augstskolā. To izmantoja gandrīz visas, studēt sāka Elīna, Aija, abas Ievas, Zuze u.c. Kā kurai gājis ar izglītības iegūšanu, ir cits jautājums, vēl viss priekšā. Toreiz tas bija labākais variants. Izglītība par brīvu, treneris bija lielākā autoritāte un devis ļoti daudz katrai no mums. Par sevi varu teikt, 70% no tā, kas esmu tagad, esmu pateicoties Pēterim Višņēvicam.

Ko Tu mācījies augstskolā?
RSU studēju starptautiskās attiecības. Tuvojās Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, sākās Eiropas bums. Divpadsmitajā klasē kopā braucām kursos, pavasarī RSU veiksmīgi nokārtoju iestāšanās eksāmenus. Sirds bija mierīga, zināju, ka esmu augstskolā. Vidusskolas laikā par politiku pastiprināti neinteresējos. Studiju laikā tas iepatikās, biju apmierināta ar izvēli. Visu laiku braukāju, no rīta treniņš, pēc treniņa skola, vakarā atpakaļ ar trolejbusu vai autobusu uz „Turību”.

Studēji pie Saeimas priekšsēdes Ilgas Kreituses?
Ilga Kreituse bija Eiropas studiju fakultātes Politikas katedras vadītāja, pret viņu bija liels respekts un pietāte. Varu pateikt, ka, pateicoties augstskolai un tās iedibinātajai kārtībai, vismaz Politikas katedrā, norūdīju raksturu. Visam bija jābūt laikā, visam izdarītam, kursa darbiem un referātiem uzrakstītiem. Galā eksāmens un nav nekādu atlaižu. Reāla kārtība, kas audzina un liek plānot laiku. Ņemot vērā, ka man katru dienu bija treniņi, brīvdienās spēles, gaitas bija saplānotas pa stundām. Augstskola, „Turība”, mājas, spēles un treniņi, neko nenožēloju, tas laiks veidojis manu personību.

Daudzi studiju biedri strādā ministrijās, vēstniecībās. Gāju praksē Ārlietu ministrijā, man patika. Bija interesanti redzēt, kā tiek pieņemti lēmumi, sagatavoti dokumenti, veidotas un kārtotas starpvalstu attiecības. Bija iespēja piedalīties divpusējas vizītes sagatavošanā. Secināju, ka man būtu nenormāli grūti nosēdēt pie datora astoņas stundas no vietas, jo pierasts visu laiku būt sportā, kustībā. Kas zina, varbūt pierastu. Sākumā likās diezgan grūti. Praktizējos Balkānu valstu nodaļā, mācījos par Serbiju un Melnkalni tieši brīdī, kad valsts sadalījās.

Mācies spāņu valodu?
Augstskolā spāņu valoda bija pusotru semestri. Iepatikās un turpinu mācīties. Komandā varu parunāties spāniski, Sindija saka, man ir laba izaugsme. Franču valoda ir grūtāka. Kristīne spēlējusi un mācījusies sešus gadus Francijā, viņa franciski runā perfekti. Kad Kristīne runāja ar Sandru Dižonu, likās, ārprāts, cik sarežģīti. Pagājušajā gada nobriedu mācīties runāt franciski, bet lielāko tiesu, protams, sarunājāmies angļu valodā. Iemācījos tāpat. Vasarā aizbraucot ciemos pie Sandras ģimenes Monpeljē, franciski sanāca parunāt vairāk. Ja padzīvo ilgāku brīdi, elementāras lietas var apgūt ātri, mēneša laikā.

Kuras meitenes sākumā spēlēja „Avantis”?
Ieva Veinberga, Ieva Vītola, viņas treneris pieaicināja no 3. sporta skolas. Vairāk spēlēja Ilona Bičevska, Ineta Stabiņa, Baiba Nipere, Ilze Ieviņa. Pārējās bijām jaunās un zaļās, viņas bija pieredzējušākas, vecākas. Tāds bija sākuma modelis. Vēlāk treneris to veidoja arvien nopietnāk, sākām profesionāli trenēties, tāpat vien nekas netika darīts.

Aija Brumermane un Elīna Zīke tobrīd spēlēja Francijā. Aija tur bija divus gadus, Elīna vienu. Jau bijām pazīstamas, sarakstījāmies, runājāmies. Neatceros, kura komandā bija ātrāk, kura kuru pieaicināja. Šķiet, uzaicināju Elīnu un viņa pieaicināja Aiju.

Izveidojās piecnieks, kodols. Elīna, Aija, Zuze (Zane Lapsiņa), Ieva Vītola, Ieva Veinberga, tā bija mūsu triecienbrigāde. Vēlāk atnāca citas meitenes – Anete Horelika, Anda Eibele u.c. Tas bija pats foršākais laiks, komanda bija laba, saliedēta.

Treneris Višņēvics prata un prot izveidot komandu. Tagad, strādājot ar „Turības” puišiem, atkal izveidojis labu vienību. Viņam nav jaunās zvaigznes, talanti, par kuriem runā prese. Vienkārši spēlētāji, no kuriem viņš izveido labus, ļoti labus vai ļoti, ļoti labus basketbolistus. Galvenais – izveido komandu, kura strādā. Daudzi šausminās par viņa darba metodēm. Spēlēs eksplozīvs un emocionāls, epiteti lido ārā, bet pēc tā nevar spriest, kāds viņš ir treneris. Nevar šausmināties, ja neesi pie viņa trenējies. Viņš ir ļoti labs treneris, to pierādīja gads, kurā izcīnījām zelta medaļas LSBL. Pamazām kāpām, kamēr izcīnījām zeltu un uzvarējām TTT.

Ārpus laukuma bijām labs kolektīvs. Kad bija prieks, kopā priecājāmies un atpūtāmies. Kopā pārdzīvojām arī grūtos brīžus. Katrai ir savs raksturs, katrai labās īpašības un treneris vienmēr zināja, kā no spēlētājas dabūt labāko komandai. Nolīdzināja negludumus. Uzskatu, ka trenerim jābūt labam psihologam. Ideāli, ja viņš tik labi pazīst savus spēlētājus, jūt viņus bez runāšanas, jūt, kas notiek ar tiem, izrunājas, var visu nokārtot.

2005. gada pavasarī izcīnījāt pirmās medaļas Latvijā, sekoja U20 bronzas vasara...
U20 bija vislabākā izlase, tieši 2005. gada modelis. Zinu, ka daudzas meitenes to saka un tā patiešām ir. Viss sakrita. Treneri Ainārs Čukste, Aigars Nerips, palīdzēja Ieva Tāre. Viņi spēja salikt visu kopā. Palīdzēja tas, ka strādājām kopā iepriekšējos ciklos. Svarīgi, ka komanda bija iespēlējusies, Čehijā ļoti labi nostartējām. Nebija vienas izteiktas līderes, tās lomu reizēm uzņēmās Elīna Zīke, bet pienesums no pārējām spēlētājām nāca līdzīgs. Sabalansēta, līdzvērtīga komanda, tāpēc rezultāts bija tik labs.

Nākamais kāpums bija Latvijas zelts?
Zelta sezona bija ļoti spilgta. Atceros emocijas pēc pēdējās spēles, kad sapratām, ka goldiņš – tas bija mūsu sauklis - ir kabatā. Smaga sezona, taču zelts tāpēc bija spožāks, jo iznesām tā smagumu. Spēlējām, iznesām uz saviem pleciem, nebija nekādu leģionāru, nekādu papildspēku. Cik pašas varējām, cik meistarība atļāva, nospēlējām sezonu. Varējām zaudēt arī vājākiem pretiniekiem. Cik reizes mocījāmies ar „RTU/Klondaiku”, kur Brice un Jākobsone divatā visu komandu apspēlēja. Vienalga, tā bija mūsu uzvara. Pašas bijām to izcīnījušas saviem sviedriem, izcēlušas zeltu, tāpēc tas bija tik spēcīgi.

Jauni panākumi rada jaunu atbildību. Nākamajā sezonā „Avantis/Turība” spēlēja trīs turnīros. Kā tiki ar to galā?
2006./2007. gada sezonā sākt spēlēt pret profesionālām komandām bija labi. Rīga sāka pirkt ārzemnieces, lai startētu Eiropas kausā. Kāpēc ārzemnieces vajadzēja Cēsīm? Jo ar Višņēvica ienākšanu līmenis bija cēlies, radusies intriga. Lai spēles augšgalā būtu interesantākas, komandas sāka pastiprināties un sacensības tiešām bija interesantas. Mums tas nāca par labu, kā jaunām spēlētājām tas bija super. Treneris vienmēr teica – jo vairāk, jo labāk. Lai viņām ir tās ārzemnieces, tas ir jūsu labā, iespēja paaugstināt meistarību, krāt pieredzi. Spēlēt pret ārzemniecēm nebija bēdas, tieši pretēji, papildus motivācija.

Tajā gadā pieteicāmies Lietuvas čempionātā, treneris bija labi to izdomājis. Bijām sasniegušas zināmu līmeni, bet Latvijā, neskaitot divas profesionālās komandas, pietrūka spēcīgo pretinieku. Lai iegūtu spēļu praksi un pieredzi, bija vērts piedalīties kaimiņvalsts čempionātā. Pretī nāca Viļņas „Teo”, spēcīga bija „Arvi”, „Laisve”, „Lemminkainen”, sacensības notika vairākos apļos un tas atmaksājās. Fiziski grūti bija visu laiku kratīties autobusā. Tas bija kā otrās mājas, šķita, ka esi tajā piedzimis. Nogurdinoši visiem, bet spēles bija ļoti vērtīgas. Tajā sezonā vairāk par 70, taču tas nācis par labu. Ja gadījās zaudējumi, tu pats dabūji to pērienu, pats varēji no savām kļūdām mācīties. Treneris vienmēr skaidroja un analizēja, tas bija mācīšanās process.

2007. gada pavasarī Latvijas finālspēlē pret TTT sameti 26 punktus. Uzaicinājums sekoja uzreiz pēc tam?
Pienāca brīdis, kad vajadzēja kāpt vienu pakāpienu augstāk. Nezinu, vai tas notika pēc tās spēles. Katrā ziņā tā nebija iemesls, lai tiktu piedāvāts līgums. Spēlēt TTT tajā brīdī bija ļoti izdevīgi – Eirolīga, jauns izaicinājums gan man, gan Aijai. Viss gāja pilnīgi savādāk, tā bija cita veida pieredze, par kuru treneris vienmēr stāstīja. „Avantis” komandā valdīja ģimenes sajūta un trenera rūpes. Kā tēvam par savām meitām.

Profesionālā komandā ir savi noteikumi, savs darba līgums, katru mēnesi maksā algu un tevi ekspluatē. Tā ir faktiski jebkur, tu esi darba ņēmējs, tev jāizpilda darba devēja prasības. Nevari čīkstēt, pīkstēt. Sākumā bija jāpierod, ka priekšā būs vēl kāds, piecas ārzemnieces, būs jācīnās par savu vietu, neviens neko nepasniegs pa vieglo, viss pašai būs jāizcīna. Arī tas ir pozitīvi, jo dod iespēju izaugsmei. Pirmkārt, ieguvām kārtīgas treniņpartneres, otrkārt, labas spēles. Izveidojās labas attiecības ar ārzemniecēm, gan abām krievu tautības meitenēm Ļizu un Oļenu, pēc tam Mikaelu un amerikānieti Aisisu.

Jaunā līmenī bijām iesācēji, mācījās gan treneri, gan spēlētājas. Beigās gads izvērtās diezgan neveiksmīgs, jo decembrī guvu savainojumu. Daudz esmu domājusi, kāpēc tas notika tieši tajā laikā. Vasarā trenējos izlasē, kur visa gatavošanās notika savādāk nekā biju radusi to darīt. Pie trenera Višņēvica katru vasaru no Jāņiem līdz augustam kārtīgi trenējāmies. Varbūt bija pieļautas kļūdas treniņu darbā, nebiju pietiekami sagatavojusies, tāpēc guvu savainojumu. Notika, kā notika, gads beidzās, sākās atveseļošanās. Tā prasīja pusgadu un vēl vasaru. Vēlāk daļēji atgriezos „Avantis”, treneris mani paņēma, lai vasarā varētu atgūt formu un trenēties. Pavasarī caur izlasi divus mēnešus nācu pie Viktora Lāča, arī tas man ļoti daudz palīdzēja.

Kādu interesi un rūpes tajā laikā izrādīja TTT?
Tas ir laiks, par kuru man nav tās labākās atmiņas. Protams, kļūdas pieļāva abas puses. No pirmās dienas, kad notika operācija, lielākā problēma bija naudā. Pēc operācijas Ādažu privātklīnikā ārsts mani nosūtīja pie sava fizioterapeita. Tad sākās problēmas, jo norīkojums nebija saskaņots ar klubu. Man vajadzēja ar klubu vienoties par nosūtījumu, process palika nesaskaņots. Beigās dabūju segt atveseļošanās izdevumus no personīgajiem līdzekļiem.

Nebija apdrošināšanas?
Nē, apdrošināšanas nebija, joprojām spēlējam bez tās. Tas ir diezgan kliedzošs fakts, kad spēlētājām nav apdrošināšanas. Nezinu, vai citur Eiropā profesionālos klubos tā vēl ir. Tomēr sports ir traumatisks, notiek savainojumi. Apdrošināšana ir primārais, kam būtu jābūt.

Toreiz atveseļošanās un attiecības ar klubu izvērtās ar negatīvu pieskaņu. Tāda pirmā pieredze bija laba, zinu, kā tagad nerīkotos. Viss jāsaskaņo, klubs ir mans primārais darba devējs, jāiet pie tā. Tajā pašā laikā, godīgi sakot, nejutu nekādu ieinteresētību no kluba, nejutu, ka par mani rūpētos, izrādītu interesi. Var saprast, pilna komanda spēlētājām, vienība nokomplektēta, robs sastāvā neradās.

2008. gada vasarā sapratu, ka lēnām jāatsāk spēlēt basketbolu un trenējos pie Pētera Višņēvica. Treneris nekad nav atteicis, vienmēr izpalīdzējis, tāpat kā es viņam dažādās dzīves situācijās. Mums ir ļoti labas attiecības.

Tālāk bija jāizlemj, kur spēlēt. Zvanīja Krišjānis Kļaviņš un piedāvāja spēlēt Cēsīs. Viņš bija izlēmis pieteikt komandu Eirokausos. Tā bija ļoti laba iespēja, tajā laikā tas bija labākais piedāvājums.

Eiropas kausos startējāt veiksmīgi. Pirms izslēgšanas spēlēm notika sastāva maiņas, vai tas negatīvi ietekmēja rezultātu?
Uzskatu, ka klubam Eirokausos gāja ļoti labi. Sezonas gaitā izmaiņu bija daudz, sākot jau ar galveno treneri. Sastāvā izrotēja kādas desmit ārzemnieces. Vērtēju to negatīvi, tas komandai nāca par sliktu, palika iespaids kopējā darbībā, aurā, rezultātos. Kad ienāca jaunais treneris, Zvirgzdiņš, mainījās spēles skatījums un filozofija. Tās ieviešana negāja tik ātri un raiti. Viss atstāja savu iespaidu.

Sezonas pirmajā pusē, pēc savainojuma, man viss izdevās, ļoti gribēju spēlēt. Pirmie mēneši nav viegli. Paiet laiks, kamēr sajūti spēles ritmu un ieej tajā. Treneris Kručkausks ļāva spēlēt, uzticējās, attaisnojām viņa cerības. Sākumā ārzemnieces bija divas vai trīs – Kroketa, Simondsa, viņu nebija tik daudz, treneris ļāva spēlēt latviešu spēlētājām – man, Kristīnei, Elīnai, Ievai Tārei. Varējām spēlēt un labi to darījām. Lai cik spēcīgi bija pretinieki, tie bija mūsu līmenī un varējām uzvarēt.

Ko varu teikt par treneri Zvirgzdiņu? Viņš ir gudrs treneris, teorētiski papildina savas zināšanas, pats daudz izglītojas, brauc un apmeklē seminārus, seko līdzi visiem jauninājumiem. Man pret viņu vienmēr bijis liels respekts, varbūt pat pārāk liels. Varbūt tas nav ļāvis pie viņa līdz galam atvērties, izpausties viņa komandās. Gan Cēsīs, gan pēc tam izlasē. Mācīties varam no jebkura trenera. Katrs treneris mūsu meistarībai dod jaunu.

Janvārī un februārī Cēsu klubs izplatīja paziņojumus par līgumu slēgšanu uz ilgāku laiku, pusotru sezonu, piemēram, par Elīnas Babkinas spēlēšanu 2009./2010. gada sezonā...
Tajā brīdī tas vairāk bija runu līmenī, nekas neaizgāja līdz līgumu parakstīšanai uz divām sezonām. Iepriekš vienojāmies, ka slēgsim vienošanos uz gadu, pēc tam runāsim tālāk.

Vai, spēlējot pie dažādiem treneriem, nācies sastapties ar mīluļiem, favorītiem?
Diemžēl nācies saskarties, tas ir pats skumjākais. Norāda, ka vairāk nedarbojas sportiskais princips, bet abpusējas simpātijas, personiskas intereses vai, nezinu kā to nosaukt. Tas ir sāpīgi, jo nav taisnīgi. Ja pierādi ar savu spēli laukumā, ka esi labāks par kādu citu, bet galu galā netiec sastāvā, tas ir sāpīgi un ļoti subjektīvi. Nevar trenerus, kādu tiesāt par to, kā viņš rīkojies, veidojis kādu komandu, kādu sastāvu. Atskaites punkts ir rezultāti. Nevienam neko nepārmetu. Uzskatu, katrai spēlētājai jāpierāda sevi no labākās puses, īpaši attieksmes ziņā, darba ziņā, kā tu veic darbu, kāda Tev ir attieksme pret treniņiem, treneriem, komandas biedriem. Jāizcīna sava vieta. Nekad neesmu sūdzējusies, pīkstējusi, ka negribas strādāt, trenēties. Tieši otrādi, vienmēr esmu gribējusi vairāk no sevis dabūt laukā, kļūt labāka.

Kā atgriezies TTT?
Aprīļa beigās izlasē sākām gatavošanos Eiropas čempionātam. Vienā dienā, kad bijām pārbraukušas uz Liepāju, Krišjānis mūs - Kristīni, Andu, Ievu Tāri - sasauca uz tikšanos kafejnīcā. Pateica atklātā tekstā – meitenes, finanšu iemeslu dēļ vairāk neveidošu tādu komandu kā šogad, saku to laicīgi, lai varat meklēt jaunus klubus. Bija pat tāds teksts, nedusmošos, ja iesiet spēlēt uz TTT. Nezinu, vai tā bija pretimnākšana, bet viņš bija ļoti saprotošs. Skaidrs, kādi var būt pārmetumi, ja nav finanšu, tad nav. Visi zina, ka viņš darbojas kā mecenāts, iegulda savus līdzekļus. Jāpasaka paldies, ka viņš radījis intrigu Latvijas basketbolā. Šķīrāmies, saglabājot labas attiecības.

Gāja laiks, vasaras otrajā pusē TTT man zvanīja, ģenerālmenedžeris Egils interesējās par maniem plāniem, izteica savu piedāvājumu. Apspriedām dažādas lietas, kas spēlēs un kas nē. Pēc savainojuma biju spēlējusi gadu, jutos jau labi, biju gatava atkal konkurēt, klubs pieteicās Eirolīgā un viss bija kārtībā. Tad piedāvājumu izteica Krišjānis. Ņemot vērā, ka biju vienojusies ar TTT, atteicu. Ļoti ceru, nav tā, ka viņš uzskata mūs par Cēsu kluba un komandas nodevējām, jo tā galīgi nebija. Meitenes ir liecinieces. Nedomāju, ka kāds viņam ir ko sliktu vēlējis vai aizgājis ar negatīvu pieskaņu.

Mani Cēsīs viss pērn apmierināja, varu teikt labus vārdus par Krišjāni kā prezidentu. Treniņi un spēles bija sarīkotas augstākajā līmenī. Ja viņš nākotnē uzturēs komandu un ar Cēsu klubu spēlēs Eirokausā, labprāt spēlētu Cēsu rindās, aizvainojuma nav.

Iespēja spēlēt mājās pilnā zālē?
Jā, sajūta, kur Cēsis sit pušu Rīgu reizes desmit. Tur vienmēr zāle ir pilna, cilvēki nāk atbalstīt. Tā ir mazpilsētas priekšrocība. Interese, kas notiek mazajā pilsētiņā. Savstarpējās spēles ir tiešām iespaidīgas, uz sacensībām ar TTT bija pilna zāle, arī Eiropas kausa spēlēm. Klubiem jātiecas radīt tādu atmosfēru. Novēlu Rīgai to sasniegt. Protams, tas ir grūti, jo galvaspilsētā pastāv daudz citu sporta veidu, piemēram, tagad populārs hokejs.

Ilgtermiņā tas nav attaisnojums!
Ilgtermiņā tas tiešām nav attaisnojums. Pieļauju, ka tagad skatītāju piesaisti basketbolam kavē negatīvās lietas, kas notika vīriešu izlasē. Pastrādātie skandāli, tas viss nesmuki izvērtās. Pašu vaina, negatīva pašreklāma. Tagad grūtības sapulcināt skatītājus pat uz spēlēm ar UGMK un „Ros Casares”, cilvēkiem no malas maza interese, nāk radinieki, draugi, sponsori, pārējo maz.

Kā TTT kopumā mainījies, salīdzinot 2007. un 2009. gada rudeni?
Organizācijas ziņā vajadzētu būt tā, ka visi ir mācījušies, tomēr trešā sezona Eirolīgā. Turpmākais mans personiskais viedoklis un nepozicionēju to kā komandas viedokli. Manas domas – šogad TTT ar ārzemniecēm ir „iepircies”. Sapulcē pirms sezonas tika runāts par līderes meklēšanu, Amerikas spēlētāju, kura nav tikusi „Connecticut Sun” Viņa kandidējot uz WNBA, esot izteikta līdere, koledžu basketbolā regulāri metusi pāri 20 punktiem. Paziņoja, ka būs Spānijas izlases centra spēlētāja Sindija Lima.

Viņām atbraucot, aina bija savādāka. Kļuva skaidrs, ka Lindra nav komandas spēlētāja, bet ļoti liela individuāliste. Ka Sindija vairāk ir aizsardzības spēlētāja, nevis uzbrukuma un rezultāta taisītāja. Koris „negāja”, galīgi nevarējām daudzbalsīgi sadziedāties. Skanēja vienbalsīgi, pašā sākumā nebija komandas spēles. Lindra varēja darīt laukumā, ko grib, iet pret divām, pat trīs spēlētājām, meta grūtus, sarežģītus metienus un viņai tas tika atļauts. Uzskatu, pārāk daudz tika spēlēts uz viņu. Radās sajūta, ka pārējā komanda nepieciešama tikai spēlei aizsardzībā. Varbūt kādam klubā nepatiks, bet var apskatīties statistiku, cik tas metienu procents ir bijis augsts. To visi no malas redz, varbūt skaļi nerunā. Nav nekāds noslēpums.

Kad Lindra nelaimīgi ieguva savainojumu, komanda uzreiz sāka savādāk spēlēt. Izrādās, ka latviešu spēlētājas var aiziet garām, iemest pustālos, iemest no apakšas. Var uzņemties spēli uz sevi. Iespējams, daļēji tā bija trenera Čukstes vaina, ka viņš atļāva Lindrai visatļautību uzbrukumā. Varbūt bija iespējams to ierobežot un pateikt, lai viņa savu individuālo spēli iekļauj komandā. Protams, pateikt viegli, uz laukuma izdarīt daudz grūtāk. Šobrīd viņa ilgu laiku nav spēlējusi un grūti pateikt, kā tas būtu noticis pie trenera Neripa. Tagad vēl nav gatava spēlēt ar pilnu jaudu.

Līderes nav tikai „punktu mašīnas”, līderes ap sevi var izveidot komandu, izdarīt piespēli, uzsist uz pleca, ir motori. Tāds ir līderis, varbūt tāds kā Renfro VEFā. Neuzskatu, ka Lindra ir līderis. No šāda ārzemju papildinājuma īstu nozīmi neredzu. Ārzemnieces nestrādā ar atdevi, kādu viņām būtu jāstrādā. Tas ir viņu darbs, viņas pelna naudu tāpat kā mēs, latvietes. Kad tu savā darbā, treniņos strādā par 100%, nevis tikai spēlēs. Pilnīgi atklāti varu pateikt, ka viņas lielākā daļa domā par savu statistiku un to, lai viņām noteiktā mēneša desmitajā datumā kontā ienāk nauda. Tas ir primārais, par ko viņas šeit domā. Skumīgi, jo komanda nevar izveidoties saliedēta un strādāt kā viens mehānisms.

Vai viesspēlētāju vidū esi novērojusi izņēmumus, kad nav tikai personīgā motivācija?
Jā, pērn Cēsīs bija labs piemērs, Kristena Menna, arī Sandra Dižona. Viena amerikāniete, viena eiropiete. Eiropieši tomēr ir tuvāki mūsu domāšanai, bet piemērs bija ļoti labs. Menna pierādīja, ka amerikāniete var būt komandas spēlētāja, cīnītāja, ieklausās trenerī, ciena savus kluba biedrus. Neuzskata, ka pārējie ir klasi zemāki un bumbas pienesēji. Ja var izveidoties tāds kolektīvs, tad ir super.

Vai TTT klubs kļuvis profesionālāks?
Saku jā. Piemēram, treniņprocesā par menedžeri Dināru varu teikt tikai labākos vārdus. Cilvēks tiešām cenšas un dara labāko, tas ir ļoti svarīgi. Veic komandas darbu, varbūt nepamanāmu, visādus sīkumus, bet tas viss ir vajadzīgs. Tas ir pirmais pluss, cilvēks ieinteresēts tajā, ko viņš dara. Otrkārt, treneri ieguvuši vairāk pieredzi. Trešo gadu strādā Eirolīgā, ilgi strādā tandēmā, progresējuši, saprot, kā lietas notiek. Zina, kā plānot sagatavošanos, kā organizēt treniņus, video analīzes, iepazīt pretiniekus.

Medicīniskajā ziņā mana pieeja mainījusies, ņemot vērā iepriekšējo negatīvo pieredzi. Pati izrādu iniciatīvu, eju pie Līgas Folkmanes, pie galvenā trenera, pati visu jautāju, ko un kā darīt. Viņi akceptē un viss pārējais notiek – procedūras, treniņi.

Tas ir labs padoms spēlētājām, kā rīkoties.
Spēlētājām par sevi jādomā arī starpsezonā. Tas ir laiks, kas jāvelta dažādu mikro savainojumu sadziedēšanai. Jāzina, kas jāpaveic fiziskās bāzes ielikšanai, dažādu lietu pilnveidošanai, lai septembrī būtu gatavs strādāt. Iniciatīvai jānāk no sevis, jāgrib pašai. Savainojumus „krājam” visu karjeru, daudzi ir iegūlušies un saasinās. Tālāk ir sekas, pašām vairāk jācīnās ar cēloņiem. Neviena fizioterapeite nav brīnumdaris, kas ar savu maģisko pieskārienu sadziedēs. Pašām meitenēm ļoti daudz jādomā par savu gatavību, lai novērstu cēloņus, lai viss neievelkas.

Treneru maiņa novembrī pārsteidza?
Tas bija nepatīkami. Grūti pateikt, vai tas tika darīts četru zaudējumu dēļ, vai tiešām kluba vadība nesaredzēja nekādu izeju, vai nākotnē būs labāk. Viss kopā, nebija izveidojusies saskaņa ar ārzemniecēm, varbūt bija jāmaina treneris, lai būtu kādas izmaiņas. Tobrīd neviens nevarēja zināt, vai viņas būs labākas vai sliktākas, tās varēja tikai notikt. Tagad izcīnītas divas uzvaras pār „Teo” un Cēsīm, pret potenciāli galvenajiem pretiniekiem, dažas spēles bijušas līdzvērtīgas – pret UGMK un „Ros Casares”. Rezultāti ir saturīgāki, treneris nedaudz ienesis jaunu, nevaru visu vērtēt, jo savainojuma laikā neesmu pastāvīgi bijusi iekšā. Pašas meitenes saprata, ja nekas nemainīsies, viņas būs nākošās, pie kā ķersies. Varbūt vajadzēja pamainīt leģionāru sastāvu. Kā jau teicu, Lindra izkrita no ierindas un varbūt tas pat bija labi, varbūt kāds rīkojās trenera vietā un tam bija jānotiek, lai komanda sāktu spēlēt kā komanda. Rezultāti tiešām uzlabojās.

Trenerim Neripam šī ir pirmā pieredze galvenā trenera pozīcijā profesionālā Eirolīgas klubā. Var redzēt, ka viņš ļoti cenšas komandu saliedēt, būt iekšā. Cenšas izrunāt visas lietas, jautā spēlētājām, lai viss būtu pārrunāts, vienmēr jautā par mani. Cenšas aptvert visu, tas ir pozitīvi. Tā kā viņam šādas iepriekšējas pieredzes nav, mums savstarpēji vienam otram jāpalīdz, viņam mums un mums viņam. Tā ir priekšrocība, ja treneri ir kopā ar spēlētājām un spēlētājas kopā ar treneri.

To sauc par komandu.
To sauc par komandu un, ja tajā posmā saiet greizi, sākas visas problēmas.

Vai jūti TTT vēlmi domāt ilgtermiņā, veidot spēcīgu komandu divu trīs, vairāk gadu perspektīvā?
Klubam ir jāpastāv, varbūt jāpārdefinē mērķi un vēlmes, ko sasniegt. Ja vēlamies, lai tiktu iesaistītas jaunās basketbolistes, lai notiek viņu izaugsme, lai spēlē latviešu spēlētājas. Attiecīgi nevaram automātiski pieprasīt noteiktu uzvaru skaitu Eirolīgā. Alternatīva ir spēlēt Eirokausā, kur savādāks līmenis, varam vairāk izpausties. Ja galvaspilsētā nebūtu komandas, neejam uz āru un paliekam tikai Latvijas basketbola līmenī, tas ir sieviešu basketbola krahs. Tagad starpība starp pirmajiem diviem klubiem un pārējiem ir tik liela, ka savstarpējām sacensībām zūd nozīme. Ja aizbraucam uz Eirolīgu un pirmajā spēlē zaudējam ar astoņdesmit punktu starpību, pirmkārt, tādēļ, kā un ar ko spēlējam Latvijas līgā.

Tagad, pat ar zaudējumiem Eirolīgā, meitenes guvušas pārliecību un pieredzi. Spēle ar Cēsīm parādīja, ka neveiksmes devušas rezultātu, ka ar daudzām komandām varam spēlēt līdzīgi. Nav nozīmes spēlēt tikai Latvijā, jāskatās plašāk, Eiropā. Lai būtu labs līmenis un labas komandas labai spēļu praksei. Eirokausos var spēlēt latviešu spēlētājas, tāpat kā Līga un Linda, citas jaunās klāt. Leģionāres var ņemt, ja nav nosegtas kādas pozīcijas sastāvā.

Šobrīd tā sanācis, ka nav bijis daudz variantu spēlēt ārzemēs. Ja būs, gribētos izmēģināt. Cēsīm un Rīgai spēlējot Eiropas Kausā vai Eirolīgā, ja mani ņem, labprāt palieku un spēlēju šeit. Savās mājās un zem sava karoga, kāpēc ne?

Uz lielo izlasi pirmo reizi uzaicināja treneris Čukste?
Spēlēju Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Pirmais gads bija gaisa apošņāšana, uzzinot kā viss notiek un nedaudz uzspēlēt. Nākamais nāca Zvirgzdiņa gads, Eiropas finālturnīrs Itālijā. Toreiz ļoti labi iekļāvos komandā, tā bija vasara, pēc kuras jāsāk spēlēt TTT. Nācām uzreiz pēc „Avantis”, es, Aija. Ļoti patika, treneris Zvirgzdiņš bija liela autoritāte. Viņš saskatīja manī potenciālu. Kad aizbraucām uz turnīru Ķīnā, uzticējās, deva daudz laika spēlēt un man spēle izdevās. Vēlāk neizdevās. Labas spēles mijās ar kritumiem, pietrūka stabilitātes, kas apliecina meistarības līmeni. Sekoja finālturnīrs, ceturtā vieta. Vēlāk ziemā dabūju savainojumu. Uzskatu, ja tajā brīdī savainojums nebūtu izsitis no sliedēm, visa karjera varēja iegrozīties savādāk. Nezinu, kā, bet citādāk.

Tavi mērķi ir stabilizēt spēli un atgriezties izlasē?
Sevi uzlabot jāmēģina vienmēr. Spēlētājam, kurš saka, ka viņam vairs nav, ko darīt, nav pie kā strādāt, jābeidz spēlēt basketbols. Neviens nav pati pilnība, vienmēr ir lietas, ko uzlabot. Par sevi – jādabū stabilitāte, drošāk jāuzņemas iniaciatīva, jābūt pārliecinātākai par savām spējām. Jo es varu to izdarīt, varbūt pati vēl neapzinos. Jāsāk to darīt un tas izdosies. Jāpieliek agresivitātē uz grozu, spēlē aizsardzībā un par atlēkušajām bumbām. Man patīk to darīt.

Kad varam gaidīt Tevi laukumā?
Oficiāli janvārī. Tagad ir labs periods, brīvdienas. Citi atpūtīsies, es trenēšos un janvārī būšu gatava spēlēt.

Treniņi savainojuma laikā ir vairāk un intensīvāki?
Jā. Saku meitenēm, ka trenējos par viņām. Man patīk tas, ko daru. Šobrīd ar Viktoru Lāci. Pie viņa ir ļoti interesanti, garlaicīgi nekad. Tik daudz vingrinājumu, tik daudz iespēju viņus izpildīt, slodze liela.

Tas atmaksāsies.
Tas ir viens no maniem uzskatiem. Nemitīgi jāattīstās. Jo vairāk mēs darām savai attīstībai, jo vairāk sasniegsim. Vienā brīdī tas tiešām atmaksāsies, kā tu saki. Tas sāks izpausties laukumā arvien vairāk un labāk. Galvenais pašai saglabāt interesi un attīstīt gribasspēku. Nevis palikt ilgāk mājās, neatnākt ātrāk uz zāli, nepalikt pēc treniņa.

Latvijas izlasēm pirmie puslaiki biežāk ir labāki par otrajiem. Tavuprāt, kādi tam ir cēloņi?
Tā ir ne tikai izlasēs, arī mūsu pašu TTT. Katrā spēlē trešo ceturtdaļu iesākt slikti. Spēle ar Cēsīm ir spilgts piemērs. 0:11, viens un divi. Pārtraukumā spēlētāji pārāk daudz atslābinās, nevar uzsākt spēli tādā pašā ritmā, pazaudē pavedienu. Savādāk ir spēlēs Latvijas līgā, kur vinnē ar piecdesmit punktu starpību. Tur tas būtu izskaidrojams ar motivācijas trūkumu. Pie plus piecdesmit tas neko nemaina, bet līdzvērtīgās spēlēs? Manuprāt, tā ir koncentrācijas spēja un saņemšanās. Var piekrist, ka turnīru beigās to ietekmē fiziskā sagatavotība, kad spēlē ierobežots spēlētāju loks, seši vai septiņi. Tīri nepietiek spēka. Kad tā nav, parādās noguruma kļūdas.

Tavs vēlējums Ziemassvētkos?
Ziemassvētkos vēlu cilvēkiem nezaudēt ticību. Lai kā mums ietu vai dažreiz neietu, jātic sev, saviem spēkiem. Tiem, kas tic, arī augstākiem spēkiem. Jāvairo savā starpā mīlestība, jāveido attiecības, lai būtu pēc iespējas vairāk smaidu, prieka, labestības, mīlestības. Tad viss veiksies, tad gribēsies no rīta piecelties, uzsmaidīt mammai vai brālim, vai vīram, vai draugam, vai draudzenei. Tad aizej ar smaidu uz lūpām uz darbu, skolu. Tā tam jābūt.

Sabiedrībai jākļūst prasīgākai pret sevi?
Noteikti. Mums cilvēki bieži vien problēmu meklē ārējos apstākļos. Jāsāk ar sevi, jāpaskatās sevī. Jāpajautā sev, ko varu labāk izdarīt, kas no manis atkarīgs, ko varu labāku paveikt ar savām pūlēm. Sākt ar sevis analīzi un izpēti. Tad lietas liksies vienkāršākas. Negribēsies vainot citus un apkārt, vairāk paskatīties pašiem uz sevi. Ja paši būsim labāki, domāsim gaišākas domas, citi apkārt liksies pozitīvāki, gaišāki, labāki.