Kurtinaitis: "Uz Rīgu atveda liktenis"

Visi zina, ka esi ļoti ambiciozs treneris. Vai darbs Latvijā apmierina apetīti?
Neesmu no tiem treneriem, kas izvēlas labāk sēdēt bez darba nekā strādāt ar vidēja līmeņa komandu. Protams, gribēju kļūt par kādas Eirolīgas komandas treneri, veicu pārrunas ar Valensijas klubu, bet liktenis mani atveda uz Rīgu. Nenosodu trenerus, kas izvēlas un izskata tikai Eirolīgas klubu piedāvājumus. Darbs ar mazpazīstamākiem un jaunākiem klubiem prasa vairāk nervus un nenes tik daudz prieka kā strādāšana ar augstākā līmeņa spēlētājiem.

Kāpēc tad piekriti VEF piedāvājumam?
Mans galvenais nosacījums bija tāds, ka klubam obligāti ir jāstartē Eirolīgā vai Eiropas kausā. Mūsu klubam pat bija iespēja par 30 000 eiro tikt Eirolīgas kvalifikācijas kārtā. Tomēr nolēmām atteikties no šādas iespējas, bet neatteikties no otras - par brīvu iekļauties Eiropas kausa pamatturnīrā. Būtu bijusi maza iespēja, ka mēs spētu būt viens no tiem diviem laimīgajiem klubiem, kas no tām 14 komandām iekļūtu Eirolīgā, tāpēc esam priecīgi par iespēju piedalīties Eiropas kausā.

Vai taisnība, ka tava komanda nepiedalās LBL?
Pašreiz LBL spēlē komanda, ko varētu nosaukt par mūsu dublieriem. Vienkārši nespētu apvienot spēlēšanu visās četrās līgās vienlaicīgi. "Žalgiris" to mēģināja pagājušajā sezonā un redzējām kā tas noslēdzās. No kaut kā bija jāatsakās, bet varbūt uz sezonas beigām mūsu plāni mainīsies.

Zinot tevi kā treneri, droši vien var uzminēt, ka VEF spēles stilu skar ievērojamas izmaiņas?
Bez šaubām. Līdz šim VEF spēlēja cita stila basketbolu, galvenokārt "skrien un met". Tagad lielāku uzmanību veltām aizsardzībai, taktikai un individuālās, pozicionālās spēles uzlabošanai. Nevaram spēlēt kā Brazīlijas futbola izlase ar domu - iemet cik mums gribi, mēs iemetīsim vairāk. Domāju, ka uz Jauno gadu komanda būs optimālā formā un rādīs labu spēli.

Tātad tas nozīmē, ka esi apmierināts ar VEF sastāvu?
Nē, neesmu. Arī es piedalījos komandas veidošanā, ņēmām vairākus spēlētājus no Atlantijas okeāna otras puses, bet kluba finansiālās iespējas ir ļoti ierobežotas. Divi spēlētāji, kurus mēs vēlējāmies nolīgt, izlēma palikt otrajā NBA līgā (D-Līgā), pārējos mēģināsim izaudzināt paši. Daudziem no viņiem mana basketbola vīzija neliekas pieņemama, bet mēs tāpat virzāmies uz priekšu un attīstāmies.

Sandis Valters ir dēls kluba viceprezidentam Valdim, kuru tu zini ļoti labi. Vai tā ir kāda sakritība?
Tas nav manis vai viņa tēva dēļ. Viņš ir viens no labākajiem Latvijas spēlētājiem un Latvijas basketbolā nemaz nav tik lielas izvēles iespējas. Nav brīnums, ka tēva un dēla ceļi ir krustojušies.

Tavi un tava dēla ceļi arī ir krustojušies
Jā un ne tā, kā to būtu vēlējies. Vienreiz atstāju savu dēlu ārpus jauniešu komandas sastāva. Viņš nebija līderis, bet, ja nebūtu mans dēls, tad noteikti būtu spēlējis manā komandā. Citi basketbola speciālisti nepiekrita manai izvēlei, bet nevēlējos traumēt savu dēlu. Savukārt mana pieredze ar meitu Lauru ir vēl sāpīgāka. Viņa ir filoloģe, kas runā četrās valodās. Kad strādāju Fizkultūras un Sporta departamentā, mums šādu speciālistu ļoti vajadzēja, bet personīgo un privāto interešu konflikta dēļ nevarēju pieņemt viņu darbā. Varējām pieņemt kādu citu piemērotu cilvēku, bet tādu vienkārši nebija Lietuvā.

Tagad, kad atrodies Latvijā, vai sanāk kontaktēties ar saviem bērniem?
Esam ļoti tuvi. Regulāri kontaktējamies, satiekamies Lietuvā vai Latvijā. Sekoju sava dēla spēlēm "Kaunas" kluba sastāvā. Žēl, ka viņam bijuši tik daudzi savainojumi, bet šosezon viņš jūtas labi.

Vai bieži sanāk atgriezties Kauņā?
Katrā brīvajā dienā. No Rīgas līdz Kauņai ir tikai 250 kilometri, turklāt ceļš ir lielisks. Man jārūpējas par savu māti, pērku viņai ēdienu, medikamentus. Kad strādāju Vroclavā un mana mamma atradās slimnīcā, vairāk kā pusgadu katru nedēļu atgriezos Lietuvā. Un tad vajadzēja braukt nevis 250, bet 850 kilometrus.

Vēl nesen esot bijusi iespēja palikt Lietuvā un atkal trenēt "Lietuvos Rytas", bet atteicies no tās
Es turu savu vārdu. Tikai politiķi var nomainīt četras partijas vai uzņēmēji pārdot savu īpašumu par naudu. Es neesmu bagāts, bet apzinīgs. Bija sarunas ar Jonu Vainausku ("Rytas" vadība - aut.), bet pateicu viņam, ka nevaru pamest komandu, nevaru vienkārši pamest to, ko esmu iesācis. Līdzīga situācija bija arī Polijā. Lai arī klubs tuvojas bankrotam, grimstošo kuģi pameti tikai kā pēdējais un biju bez darba vairāk kā pusgadu. Ja no "Rytas" saņemšu piedāvājumu nākamajā sezonā, izskatīšu to.

Tas nozīmē, ka neesi dusmīgs uz "Rytas"?
Tieši pretēji, man palikušās atmiņas attiecībā uz šo komandu ir tikai labas. Divi pavadītie gadi Viļņā man kā trenerim bija labākie. Līdz pat šim brīdim vēl uzturu kontaktus ar dažiem spēlētājiem un sekoju kā komandai klājas.

Kāpēc spēlētāji, kas tavā vadībā bija svarīgi, tagad nevar atrast savu spēli?
Nav laba vai slikta trenera. Vienkārši dažiem ir citādāki viedokļi par spēlētājiem. Piemēram, Artūrs Jomants bija viens no labākajiem spēlētājiem, ko esmu trenējis. Viņš ir liels spēks aizsardzībā, bet pašreizējais treneris neuzticas viņam. Tas pats attiecināms uz Martinu Gecēviču. Varbūt puisis kaut ko nesaprot, varbūt nestrādā aizsardzībā tā, kā Trifunovičs to vēlas.

Gecēvičs sliktā formā jau bija pasaules čempionāta laikā
Spēlētājiem ir līdzīgi kā komandām - pirmās spēles ir svarīgākās tāda tipa turnīros. Ja slikti spēlē, var neizkļūt ārā no tā cauruma. Tas notika tieši ar Martinu, bet, paldies Dievam, ne ar visu izlasi. Ja Atlantas Olimpiskajās spēlēs būtu zaudējuši Horvātijai pēc diviem pagarinājumiem, paliktu bez medaļām, kā tas notika ar viņiem.

Starp citu, runājot par medaļām, pie tām netika tava vadītā Lietuvas U-20 jauniešu izlase 2006. gadā Slovēnijā, kad tās līderis bija Martins Počus.
To spēli, kurā zaudējām Slovēnijai pēc diviem pagarinājumiem, nespēšu aizmirst, līdzīgi kā Počus. Tajā spēlē viņš iemeta 34 punktus. Sekoju līdzi viņa karjerai, domāju, ka viņam ir viss, lai kļūtu par zvaigzni. Vēlu viņam stabilitāti un veselību.

Vai bieži saņem vārdu "paldies" no spēlētājiem?
Atceros Butauta vārdus, ka viņš bija laimīgais, nevis Kleiza, kad viņi abi strādāja kopā. Taču vienreiz Mihails Aņisimovs man piezvanīja. Lai arī "Rytas" laikā tikpat neizmantoju viņu un trenēju ļoti strikti, viņš pateicās man par visu. Tas man bija pārsteigums.

Parunāsim par brīvo laiku un atpūtu. Vai esi pamēģinājis latviešu alu?
Latvijā tikpat neesmu dzēris alu. Ar alu man attiecības ir tikai vasarā (smejas). Tad daudz dzeru alu, jo tas neapreibina mani, stipros dzērienus nedzeru. Pagājušajā vasarā varēju labi relaksēties, pavadīju laiku zvejojot, medībās, skatījos futbola un basketbola pasaules čempionātus.

Kuru komandu atbalstīji futbola PK?
Vienmēr atbalstu Brazīliju, kaut izjūtu sentimentu pret Argentīnu un viņu treneri Maradonu. Pirms PK prognozēju, ka Holande un Vācija tiks pusfinālā, bet abas aizsūtīja mājās manis atbalstītās komandas (smaida).

Vai taisnība, ka esi notērējis visu spēlētāja karjeras laikā nopelnīto naudu?
Esmu bijis pat parādos. Kad biju Sporta departamenta direktors, nezināju kā var zagt, bet tērēju vairāk kā pelnīju. Tas bija laiks, kad man ierasti bija mēnesī tērēt desmit tūkstošus dolāru mēnesī. Esmu priecīgs, ka esmu mācījies no savām kļūdām. Tagad atkal jūtos stabils finansiāli, lai arī nepelnu miljonus.

Rims Kurtinaitis

Dzimis: 1960. gada 15. maijā
Augums: 196 cm
Spēlētāja karjeras laikā spēlējis: Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Spānijā, Austrālijā, Francijā un Ukrainā
Trenējis klubus: Lietuvā, Krievijā, Azerbaidžānā, Polijā un tagad Latvijā
Interesanti, ka:
- piedalījies 1989. gada NBA trīspunktu metienu konkursā, nespēlēdams pašā līgā
- savulaik spēlējis kopā ar Valdi Valteru
Lielākie sasniegumi:
- Pasaules čempions 1982. un 1986. gadā PSRS izlases sastāvā
- Eiropas čempions 1985. gadā PSRS izlases sastāvā
- 1988. gada Olimpiskais čempions PSRS izlases sastāvā
- 1992. un 1996. gada Olimpisko bronzas medaļu ieguvējs Lietuvas izlases sastāvā
- 1994. gada Spānijas ACB līgas čempions ar Madrides "Real"
- 1995. gada Eiropas vicečempions Lietuvas izlases sastāvā
- 2009. gada ULEB kausa čempions

Izmantotie resursi:
15min.lt - Žinios gyvai!