2009. gadu Latvijas futbolā neaizmirsīs

2009. gads bijis spilgts gads Latvijas futbolā. Par to parūpējās gan Latvijas futbola izlase, kura bija tuvu iekļūšanai Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā, gan futbola klubs "Ventspils", kurš kļuva par pirmo klubu Latvijas vēsturē, kas spējis iekļūt Eirokausu grupu turnīrā. Par Latvijas čempioniem pēc trīs gadu pārtraukuma kļuva "Liepājas Metalurga " futbolisti, no LMT Virslīgas tika izslēgts futbola klubs "Dinaburg", bet daži Latvijas futbolisti devušies spēlēt uz tādām līdz šim neierastām valstīm kā Dienvidāfrika un Šveice. Atcerēsimies visus 2009. gada spilgtākos mirkļus.

Latvijas izlase sagādā spilgtas emocijas

2010. gada Pasaules kausa izcīņas atlases cikls netika iesākts tā, kā daudzi cerēja, jo pret galvenajiem konkurentiem cīņā par kādu no pirmajām divām vietām grupā netika nospēlēts veiksmīgi – zaudējumi Grieķijai un Šveicei, kā arī izrauts neizšķirts pret Izraēlu spēles pēdējās minūtēs. Taču tas viss notika nu jau tālajā 2008. gadā. Šis gads tika iesākts ar divām sausajām uzvarām pār Luksemburgu (4:0, 2:0), kas ļāva nomierināt lielākos skeptiķus, kuri teica, ka šī izlase ne uz ko nav spējīga. Pats galvenais, ka intriga tika saglabāta līdz pat rudens spēlēm. Rudenī šī intriga sasniedza vēl nebijušus augstumus. Kaspara Gorkša vārtu guvums nodrošināja uzvaru Izraēlā, lieliski aizvadītais otrais puslaiks ļāva izcīnīt neizšķirtu pret Šveici (uzvara bija tik tuvu…), kā arī divi Verpakovska vārtu guvumi Atēnās izlasi pietuvināja Pasaules kausa izcīņas finālturnīram tik tuvu, kā vēl nekad. Diemžēl otrajā puslaikā izlase salūza, zaudējot grieķiem ar 2:5 (Teofanisa Gekasa vārds Latvijas futbola līdzjutējiem atmiņā paliks vēl ilgi). Atvadīties no līdzjutējiem izdevās ar uzvaru savā laukumā pār Moldovu (3:2), kas garantēja trešo vietu grupā, apsteidzot Izraēlas, Moldovas un Luksemburgas futbolistus. Sešās kvalifikācijas cikla spēlēs brīnumnūjiņas Aleksandra Starkova vadībā tika piedzīvots tikai viens (!) zaudējums, bet četrās spēlēs tika izcīnītas uzvaras. Lai arī nepamet sajūta, ka varējām sasniegt vēl vairāk, Latvijas izlases starts noteikti jāvērtē vismaz kā ĻOTI labs. Gada izskaņā izdevās paviesoties pat eksotiskajā Hondurasā, kur tika zaudēts ar 1:2, bet nākamajā gadā izlasi gaida pārbaudes spēle ar Dienvidkorejas izlasi.

”Metalurgs” atgūst titulu, “Dinaburg” tiek izslēgts no čempionāta

LMT Virslīgā šogad startēja deviņas komandas, taču to mērķi bija ļoti dažādi. Joprojām bija vadošais četrinieks (“Liepājas Metalurgs”, “Ventspils”, “Skonto” un “Dinaburg”), kurām sekoja komandas, kurām galvenais uzdevums nebija kāda konkrēta vieta, bet gan pārsvarā jauno futbolistu iespēlēšana. Čempionāts neiztika bez graujošiem rezultātiem (8:0, 7:0, 8:1, 8:2 utt.), kas nevienam turnīram godu nedara, taču netrūka arī sīkstu spēļu, kurās tika fiksēti negaidīti rezultāti vai arī līdz tam trūka pavisam maz – “Tranzīts” atņēma punktus gan “Skonto”, gan “Ventspils”, gan “Metalurga” spēlētājiem, “Olimps/RFS” nenoturēja trīs vārtu pārsvaru pret “Ventspili” utt.). Pats galvenais, ka intriga bija līdz pat čempionāta noslēgumam. Lai arī daudzi diezgan viennozīmīgi uzskatīja, ka par čempioniem kļūs “Ventspils” futbolisti, pēc trīs gadu pārtraukuma par Latvijas labāko klubu kļuva “Liepājas Metalurgs”, kas sezonas otro daļu spēlēja ar ļoti ierobežotiem spēlētāju resursiem (futbolista karjeru bija spiests atsākt pat komandas dublieru treneris Viktors Dobrecovs). Pamatīgi uzspīdēja Kristaps Grebis, kurš izcēlās ar 30 vārtu guvumiem, kas goda darītu jebkuram futbolistam. Lieli nopelni komandas panākumos, protams, bija galvenajam trenerim Ridigeram Abramčikam, kurš vairākkārt izcēlās arī ar ļoti asām replikām, rupji izsakoties gan par pretinieku (Zurabu Mentešašvili, kurš draudējis Maksimam Rafaļskim pēc spēles), gan par savējiem (vārtsargs Viktors Spole žēlots netika).

LMT Virslīgas spēlēs bija iespējams vērot tik pazīstamus Latvijas futbolistus kā Juris Laizāns, Aleksandrs Koliņko, Igors Stepanovs, Andrejs Prohorenkovs, Māris Smirnovs, Vitālijs Astafjevs un citus. Parādījās leģionāri no līdz šim tik “eksotiskām” valstīm kā Ēģipte, Šveice, Austrija, Ziemeļkoreja, Itālija. Pēc ilgākiem gadiem radās iespēja klātienē pavērot arī tik daudz aprunāto Edgaru Gauraču.

Neskatoties uz visiem iepriekš pieminētajiem plusiem, tribīnes stadionos palika arvien tukšākas, par ko liecina arī vidējais spēļu apmeklējums – vidēji vienu maču noskatījās tikai nedaudz vairāk par 400 skatītājiem, kas ir sliktākais rādītājs pēdējos gados. Šis gads atmiņā gan spilgtāk paliks ar pavisam citu atgadījumu – futbola kluba “Dinaburg” izslēgšanu no Virslīgas čempionāta neilgi pirms sezonas izšķirošajām spēlēm, kurās Daugavpils klubs varēja ievērojami pabojāt nervus visām trim vadošajām komandām, jo ar visām vēl bija jāaizvada spēles. Izslēgšanas iemesls pavisam vienkāršs – par apzinātu spēļu pārdošanu. Esot bijuši pierādījumi no UEFA, taču LFF tā arī nekādus konkrētus pierādījumus nespēja uzrādīt, izslēdzot klubu uz aizdomu pamata. Brīdinājumus klubs “Dinaburg” bija saņēmis jau iepriekš, taču kluba vadība neesot tos ņēmusi vērā. Tā rezultātā, mūža diskvalifikācijas (pieci gadi) saņēma kluba prezidents Oļegs Gavrilovs un komandas treneris Tamazs Pertija, bet Daugavpils pilsēta vismaz uz kādu laiku palikusi bez nopietna kluba. Gan LFF, gan arī Daugavpils puse gan solījusies darīt visu, lai klubs Virslīgā būtu arī nākamsezon, pie tam ir pamats tam arī ticēt, jo komandas pamatkodols joprojām trenējas kopā, taču pilnīgas skaidrības par to, kas tas būs par klubu, nav.

Ko mēs varētu sagaidīt no nākamās sezonas? LMT Virslīgas čempionātā lielām pārmaiņām nevajadzētu būt, taču būs interesanti pavērot, kas notiks ar vadošajiem klubiem. Pie “Skonto” stūres atgriezies Aleksandrs Starkovs, kurš noteikti ienesīs jaunas vēsmas. “Liepājas Metalurgs” Ridigera Abramčika vadībā solās pastiprināties, bet klusēt negrasās arī “Ventspils”, kas grasās iesaistīt sastāvā vairākus Latvijā labi pazīstamus futbolistus (virkne šī brīza pamatspēlētāju gan komandā nepaliks). Virslīgā būs arī futbola klubs “Jelgava”, kas gan uz medaļām diezin vai pretendēs, bet noteikti atdzīvinās čempionātu. Rosība valda arī Jūrmalā, kur parādījušies sponsori, kuri būtu gatavi investēt vietējā futbola kluba attīstībā. Nav zināms, ar ko varēs pārsteigt arī jaunais Daugavpils kluba veidols (visticamāk, uz “Daugavas” bāzes). Jebkurā gadijumā solās būt interesanti!

”Ventspils” pārraksta Latvijas klubu vēsturi

Visspilgtākais notikums 2009. gadā laikam jau bija futbola kluba “Ventspils” panākumi. Mišela Platinī ieviestā jaunā Eirokausu sistēma pavēra iespēju tikt kādā no klubu grupu turnīriem arī mazāko valstu pārstāvjiem, taču reti kurš ticēja, ka jau pirmajā gadā tas kādam no mūsu klubiem izdosies. “Ventspils” to spēja paveikt! Daudzi smīnēs, nu a ko tur nepaveikt, jo bija jāpārvar tikai Luksemburgas un Baltkrievijas čempionu barjeras, taču baltkrievu “BATE” jau nu noteikti nevajadzētu noniecināt. Tikt Čempionu līgas grupu turnīrā reālu izredžu nebija, jo “Zurich” izrādījas galvastiesu pārāks par ventspilniekiem. Pirms spēlēm ar šveiciešiem notika negaidīts pavērsiens – ilggadējo komandas galveno treneri Romanu Grigorčuku nomainīja itālis Nuncio Dzavetjēri, kurš vienībā ienesa jaunas vēsmas, atbrīvojoties arī no tādiem spēlētājiem kā Vits Rimkus un Deniss Kačanovs. Dzavetjēri uz sevi liktās cerības attaisnoja, palīdzot komandai Eiropas līgā nostartēt sekmīgi – trīs neizšķirti pret tādiem klubiem kā “Hertha”, “Sporting” un “Heerenveen”. Vairākās spēlēs trūka tik maz, lai tiktu arī pie pirmās uzvaras grupu turnīrā. Žēl, ka Eirokausu sezona tika noslēgta ar katastrofālo otro puslaiku spēlē pret “Heerenveen”, kurā tika zaudēts ar 0:5. Dzavetjēri un “Ventspils” vadība sastāvam piesaistīja vairākus ļoti augsta līmeņa spēlētājus kā Ronijs Hodels, Alessandro Dzamperini, Edgars Gauračs, Juris Laizāns, Aleksandrs Koliņko un citus. Žēl, ka pat tik augsta līmeņa komandu kā “Sporting” un “Hertha” ierašanās nespēja pamudināt rīdziniekus (un ne tikai) piepildīt “Skonto” stadiona tribīnes, tādēļ brīžiem bija kauns skatīties, cik maz skatītāju bija ieradušies uz ventspilnieku mājas spēlēm (tam par iemeslu bija arī vēlais spēļu sākuma laiks). Nav brīnums, ka pat Dzavetjēri izteicās, ka viņa futbolisti ar daudz lielāku atdevi spēlē izbraukumā…

Jebkurā gadījumā, cepuri nost, “Ventspils” sagādāja daudz patīkamu brīžu Latvijas futbola līdzjutējiem, uzspodrinot savu reputāciju arī citās valstīs. Nedrīkst aizmirst arī par to, ka arī pašam klubam izdevās gūt ļoti labu peļņu, atliek vien gaidīt, kā klubs ar šiem līdzekļiem izrīkosies. Pagaidām gan izskatās, ka uzsvars tiks likts uz vietējiem spēlētājiem.

Leģionāri mainīgām sekmēm

Visus leģionārus apskatīt nav reāli, tādēļ galveno uzmanību pievērsīsim Latvijas izlases un U-21 izlases kandidātiem. Joprojām nesekmējas pēdējā laika populārākajam Latvijas futbolistam Mārim Verpakovskim, kurš gadu uzsāka Spānijas klubā “Vigo Celta”. Dažādu iemeslu dēļ viņš tā arī nespēja nostiprināties kluba pamatsastāvā, tādēļ vasarā atkal nācās meklēt jaunu klubu. Lai arī pats spēlētājs izteicās, ka tikt izīrēts viņš vairs nevēlas, tas atkal notika, pie tam atkal nācās pagarināt līgumu ar Kijevas “Dynamo”. Šobrīd mūsu labākais uzbrucējs spēlē Grieķijas Superlīgā, kur pārstāv “Ergotelis” vienību. Līdz šim viņa kontā trīs vārtu guvumi.

Kaspars Gorkšs savu meistarību turpina slīpēt Anglijas Čempionāta klubā “Queens Park Rangers”. Lai arī klubam nesokas tā, kā gribētos, Kaspars iekarojis vienības līdzjutēju simpātijas, taču nevienmēr tas garantē vietu pamatsastāvā. Jebkurā gadījumā, laukumā viņš tiek biežāk, nekā paliek uz rezervistu soliņa, pie tam beidzot izdevies arī gūt vārtus šī kluba labā. Anglijā Kaspars jau aizvadījis 100 spēles.

Arvien plašāka paliek Latvijas futbolistu diaspora Azerbaidžānā, kur meistarību Baku “Inter” rindās turpina slīpēt Andrejs Rubins, kuram pievienojies arī Ģirts Karlsons, kurš ar septiņiem vārtu guvumiem ir labākais bombardieris visā līgā. No izlases kandidātiem Azerbaidžānā spēlē arī Genādijs Soloņicins, tāpat ir arī virkne citu spēlētāju, kuru izredzes tikt izlasē gan nav pārāk lielas. Bulgārijā stabili turpina spēlēt Viktors Morozs, kurš Sofijas “CSKA” sastāvā spēlēja arī Eiropas līgas grupu turnīrā, taču izsaukumu uz izlasi nav saņēmis.

Viens no gada skaļākajiem darījumiem saistīts ar Latvijas izlases pamatvārtsarga Andra Vaņina pāreju no futbola kluba “Ventspils” uz Šveices “Sion”. Šveicē Andris nekavējoties iemantojis treneru uzticību un regulāru atzinību no līgas apskatniekiem (iekļūšana kārtas simboliskajās izlasēs vairs nepārsteidz nevienu). Vaņins kluba rindās vārtus sargājis visās oficiālajās spēlēs. Veiksmīgu pāreju no Rumānijas uz Čehiju veicis arī cits izlases kandidāts Deniss Romanovs, kurš beidzot nostabilizējies viena no vadošajiem čehu klubiem Prāgas “Slavia”, paspējot uzspēlēt pat pret vareno “Valencia”.

Negaidītu pāreju no Latvijas uz Dienvidāfriku veicis Latvijas aizsargs Deniss Ivanovs, kurš spēlē Keiptaunas “Ajax”. Daudzus šī pāreja varētu pārsteigt, taču Denisam, demonstrējot labu sniegumu, ir iespēja tikt pamanītam Amsterdamas “Ajax”.

Uz Poliju pārcēlušies divi jaunie Latvijas futbolisti Ivans Lukjanovs un Sergejs Kožans, kuri meistarību slīpē Gdaņskas “Lechia”. Abi sāk nostiprināties komandas pamatsastāvā, taču spilgtāk spēlē Lukjanovs, kuram gan ar momentu realizāciju iet pašvaki.

Daudz labāk klājas citam Latvijas jaunajam uzbrucējam Artjomam Rudņevam, kurš Ungārijā demonstrē fantastisku precizitāti “ZTE” rindās, ar 11 vārtu guvumiem kļūstot par visas līgas labāko uzbrucēju, tādēļ nav izslēgta viņa pāreja uz kādu augstāka līmeņa čempionātu. Ungārijā spēlē arī divi citi junioru izlases kandidāti Vadims Žuļevs un Jevgēņijs Kazura.

Latvijas futbolisti spēlē arī daudzās citās līgās kā Lietuva, Skotija, Kipra, Baltkrievija, Rumānija u.c., taču šie futbolisti ir patālu no izlases kandidātu loka, tādēļ atsevišķu uzmanību tiem nepievērsīsim. Izcelt varētu vien spilgtākās Latvijas jauno spēlētāju pārejas uz pazīstamiem Eiropas klubiem – Edgars Portnojs uz Bukarestes “Steaua”, Krišjānis Vallers un Antons Kurakins uz “Celtic”, kā arī Vitālijs Maksimenko uz Maskavas “CSKA”.

Leģionāru apskatā netika pieminēti tie izlases kandidāti, kuri sezonu uzsāka ārzemēs, bet noslēdza to Latvijā.

Atbalstīsim Latvijas futbolu arī turpmāk!

Ar mīlestību,
Nauris Mackevičs