Matulis prāto par prioritātēm

Svešvārdu vārdnīcā rakstīts, ka “prioritāte” (vācu Prioritat, lat. Prior – pirmais, svarīgākais) – pirmtiesības uz kādu atklājumu, izgudrojumu utt., priekšrocība. Mūsu gadījumā laikam jārunā par kāda sporta veida priekšrocībām attiecībā pret citiem sporta veidiem. Ja esmu pareizi sapratis prioritāšu jaunās politikas karognesējus, tad turpmāk Latvijā ar likumu tiks noteikts kāds pusducis vai ducis sporta veidu, ar kuriem mums būs jānodarbojas ja ne obligāti, bet, ja nu mēs būsim izvēlējušies šo prioritatīvo sporta veidu, tad mums būs ļoti lielas priekšrocības. Piemēram. Ja vieglatlētika tiks starp prioritatīvajiem, bet futbols nē, tad nacionālajā stadionā “Daugava” atliks tikai uz treniņu ierasties vieglatlētiem, lai futbolistus aizsūtītu uz ģērbtuvēm. Nodarbībām prioritatīvajos sporta veidos, protams, ne tikai jābūt par brīvu, bet valsts apmaksās arī treneru un sporta skolotāju darbu, kā arī sportotājiem tiks nodrošināts bezmaksas inventārs, medicīna un ēdināšana. Valsts nauda tiks koncentrēta šiem dažiem sporta veidiem un turpmāk Latvijas sports ne rikšiem, bet aulēkšiem skries gan meistarības, gan masveidības kalnā. Ar priekšrocību sporta veidu nodarbosies ne tikai tautas masas, bet arī mūsu priekšstāvji – sākot ar Izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku, Valsts prezidentu Egilu Levitu, Olimpiskās komitejas prezidentu Žoržu Tikmeru, premjeru Krišjāni Kariņu un visiem valsts ierēdņiem. Ja vieglatlētika būs tikusi atzīta par priekšrocību sporta veidu, tad Rīgas maratonā (vai kā to tagad sauc!) vismaz tautas klasē viņiem visiem būs jāskrien. Kā vecajos Alfrēda Rubika laikos – vismaz līdz Pērnavas ielai. Tālāk pēc vēlēšanās un trenētības. Ja priekšrocību sporta veidu pulkā gadījumā iekļūs teniss (Gulbja, Sevastovas un Ostapenko fons noteikti atstās savu nospiedumu), tad visiem būs pieklājīgi darba vietā redzamā vietā turēt tenisa raketi. Ceru, ka biatlons vai dažādās šaušanas disciplīnas par tādām netiks atzītas... (Ceru, ka lasītāji šajā rindkopā rakstīto arī uztvers kā skarbu ironiju.)

Augstu sasniegumu sporta jēga visas tautas kontekstā ir aplūkojama divos vektoros. Daļai ar mazvērtības kompleksiem dzīvojošajai latviešu tautai vajag savus sporta varoņus. Uzvarētājus olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos. Sporta veidam nav nekādas nozīmes. Tas var būt olimpiskais, un tad vēl labāk, var tāds arī nebūt, kā savulaik Kristera Serģa slavas gados, un tāpat tauta uzgavilē pasaules čempionam blakusvāģu klasē! Bet “Sporta Avīzes” eksperti vienā no pirmajām aptaujām atzīst Serģi un Arti Rasmani par Latvijas labākajiem sportistiem. Valsts sasniegumu gratulē ar Triju Zvaigžņu ordeņiem. Esam pamatoti lepni! Bet vai daudzi Latvijas jaunieši (jaunietes?) tādēļ meklēja iespēju nodarboties ar motosportu? Nē, taču! Jo motosports, tāpat kā daudzu lasītāju iecienītais skeletons, bobslejs un kamaniņu braukšana ir t.s. nišas sporta veidi. Ar kuriem Latvijā un pasaulē nodarbojas salīdzinoši maz cilvēku. LOK pirmais prezidents Vilnis Baltiņš šos renes sportus pat dēvē par cirku, es tik skarbs savā vērtējumā neesmu. Šad un tad nedēļas beigās TV paskatos ij skeletonu un bobsleju, bet, lai pēc kārtējās Martina Dukura uzvaras meklētu iespēju nodarboties ar skeletonu? Pasarg, Dies! Man pietiek arī ar to, ka divi Dukuri brauc pa trasi lejā ar galvu pa priekšu, bet tēvs trases malā vēl piepalīdz ar padomu...

Droši vien jaunāka gadagājuma Sportacentrs.com lasītāji to nezinās, bet uz pirmajām atjaunotās valsts olimpiskajām spēlēm Albērvilā (1992) un Lillehammerē (1994), varbūt arī Nagano (1998) mūsu distanču slēpotāji tika vesti ar motivāciju, ka slēpotāju starts olimpiskajās spēlēs ievērojami cels slēpošanas popularitāti Latvijā un Jānis Hermanis panāks, ka viņam Latvijā būs milzu sekotāju pulks. Ja nekļūdos, apmēram tāda bija to laiku LOK ģenerālsekretāra Žorža Tikmera vīzija. Diemžēl tā nenotika. Popularitātes ziņā distanču slēpošana kā bija nepopulāra, tāda arī palika. Toties bija ļoti pozitīvs blakus šāviens – Latvijā sākās kalnu slēpošanas bums. Siguldā, Cēsīs, Milzkalnē, Baldonē – visur, kur vien bija kāds pakalniņš, tika radītas iespējas tautai slēpot no kalna. Ar inventāra īri, pacēlājiem, tēju utt. Un šis lielā sporta efekts mums visiem ir daudz būtiskāks. Lai, iespaidojoties no augstu sasniegumu un profesionālā sporta pēc iespējas vairāk mūsu cilvēku nodarbotos ar sportu. Skriešanu, slēpošanu, riteņbraukšanu, basketbolu – viss vienalga. Jā, medaļas olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos valstij ir svarīgas – tās vairo tautas pašapziņu, bet augstu sasniegumu sporta nozīmīgākais vektors ir panākt, lai pēc iespējas vairāk mūsu cilvēku vispār nodarbojas ar sportu (man gan tuvāki ir termini – fiziskā kultūra un tautas sports).

Pēc šādiem kritērijiem neviens no renes sporta veidiem ij ne tuvu nevarētu pretendēt uz kaut kādām priekšrocībām... Bet bobsleja, skeletona un kamaniņu sports mums dēj “zelta” olas visās starptautiskās sacensībās! Un ir olimpiskie sporta veidi. Loģiski, ka starp atbalstāmajiem ir jābūt vieglatlētikai (visu sporta veidu pamats!), slēpošanai, vingrošanai, peldēšanai (vai tā var būt taisnība, ka Latvijā peldēt prot tikai 6% visu iedzīvotāju?), basketbolam, hokejam, pasaules kontekstā – arī futbolam... Un te nu var sākties sporta funkcionāru finanšu riču račs, jo katras federācijas vadība taču gribēs, lai viņu sporta veids no valsts saņem pēc iespējas vairāk naudas. Ceru, ka valsts līmenī tik tālu nenonāks kā kāda bijušā izglītības ministra laikos, kad valsts grasījās katru skolu apgādāt ar svarcelšanas inventāru. Mēģinot svarcelšanu padarīt pusobligātu.

Kolēģu un sporta funkcionāru rakstos jau esmu lasījis, cik slikts ir galda hokejs, kurš arī no valsts saņemot naudu! Cik stulbi būtu par prioritārajiem sporta veidiem atzīt šahu vai sporta dejas. Taču ko darīsim, ja šahs vai dejas tiks iekļauti olimpisko spēļu programmā?

Es ļoti labi saprotu, ka valsts nauda ir jāskaita, ka tā jātērē apdomīgi un racionāli, bet... ietaupot to, nemaz nepiešķirot apmēram 30 sporta veidu federācijām? Tipisks boļševiku gājiens – noņemt buržujiem un sadalīt tautai! Kaut vai uz kartiņām, bet godīgi! Intereses pēc paskatījos, kuras federācijas caur Latvijas Sporta federāciju padomi saņem visvairāk un kuras vismazāk valsts naudas. Kritēriji, lai federācijas tiktu pie valsts naudas, ir izstrādāti tik skrupulozi, ka liekas – neviens cents netiks nesadalīts negodīgi. 2019. gadā caur LSFP valsts sporta federācijām iedevusi 2 496 299 eiro. Kopā 88 organizācijām. “Treknākās” – Vieglatlētikas savienība – 192 785 un Basketbola savienība – 119 353 eiro. Un vesela strīpa federāciju, kas saņem “kapeikas”. Korespondencšahs – 2052, beisbols – 2395, sērfošana un SUP – 3566, džiu-džitsu – 3937, savatē – 3950, boulings – 4093... Viens no projektiem paredz, ka kādām trīsdesmit mazāk populārām federācijām vispār varētu nedot valsts naudu. Tādējādi ietaupot (citiem pārdalot!) – 100 000 līdz 150 000 eiro. Kas lielajiem sporta veidiem tāda sīknauda vien ir, toties ļauj eksistēt mazajiem.

Kā jebkurš godprātīgs Latvijas pilsonis, es, protams, esmu par valsts sportam atvēlētās naudas godīgu un racionālu tērēšanu, taču man daudz labāk būtu paticis, ja sporta politikas veidotāji un arī valsts parlaments šo prioritāšu pseido demokrātijas spēli sāktu ar paziņojumu – sportam papildus ir atvēlēti vēl desmit miljoni eiro un mums ir dota iespēja pastiprināti atbalstīt Latvijā populārākos un panākumiem bagātākos sporta veidus! Tā diemžēl nenotiek! Ir dzirdamas tikai runas, ka sportam atvēlētā nauda saruks (šogad gandrīz 40 miljoni eiro!) un tāpēc...

Bet sporta skolās prioritātes jau sen zināmas. Apmēram trešdaļa vieglatlētikai, tikpat basketbolam, atlikusī trešdaļa pārējiem (futbols, hokejs utt.). Ja nu valsts grib kaut ko darīt sporta un fiziskās kultūras labā, tad varbūt vispirms vajadzētu sākt ar trešo sporta stundu nedēļā skolās un obligāto peldētapmācību.