Nenogalini sevi bezatbildīgi sportojot! Paradumi, kuri prasa korekciju.

Veselības un sportošanas ziņā daudzi nodara sev pāri- no augsta līmeņa sporta speciālistiem, līdz pat iesācējam, kas ar sportu ir "uz Jūs". Kā jau minēju vakardienas rakstā, galvenā problēma ir cilvēku nedomāšana un savu darbību seku neapzināšanās jau īstermiņā, par ilgtermiņu nemaz nerunājot. Tieši nedomāšanas dēļ un savas analītiskās spriestspējas "izslēgšanas" dēļ, sporta draugi un veselīga dzīvesveida piekritēji nereti dara lietas, ko nevar saukt par sportošanu, bet gan bezatbildīgu kaitniecību sev un citiem. Citiem tādā nozīmē, ka ar savu aplamo priekšzīmi mēs atstājam nevēlamu ietekmi un iespaidus, kas domāšanā paviršiem cilvēkiem, un tādu ir vairākums, liks atkārtot mūsu pieļautās muļķības un kļūdas. Kādām no tām pieskaršos turpinājumā:

Padalīšos mazliet sporta lietās iz savas dzīves:

Kad biju mazs puika un kopš sevi apzinos, atceros- varēju skriet, lēkt, bumboties, rāpties pa kokiem, stieņiem, mesties cīņās ar vienaudžiem, mest kūleņus un ko tik vēl nē un enerģijas nepietrūka. Mazliet paaugoties izkristalizējās manu sportisko interešu galvenās vadlīnijas, kuras manā gadījumā bija- vieglatlētika, austrumu cīņas(ušu, šaoļiņ māksla un dzīvesveids), ielu vingrošana un futbols. Protams, mēģināts tika arī daudz kas cits. Visvienkāršākais no visa man personīga šķita skriešana un vidēji garas distances likās kā atpūta, kā saldais ēdiens, kā laba cope makšķerniekam- tas ļoti patika un, šķiet, arī labi padevās.

Atminos, ka skolas laikā sporta stundas vadītājs bieži, pat uzkrītoši bieži atgādināja(par to liels paldies viņam!):" Pēc skrējiena nekādā gadījumā nesēžam, neguļam", bet veicam atslodzes vingrinājumus, viegli turpinam skriet vai arī vēl labu brīdi esam aktīvi, no intensīvas skriešanas pārejot pastaigas solī. Lai arī nebiju no tiem paklausīgākajiem bērniem, šī bija tā lieta, kuru respektēju; vēl vairāk, pat dabīgi izjutu, pēc lielām slodzēm, ka skolotāja dotā mācība, ir tas, ko man vajag. Tā teikt, par to pats simtu simtiem reižu parliecinājos uz savas ādas un sajutu, cik tas patiešām labi strādā. Ievērojot šo principu, ir daudz vieglāk tikt galā ar nogurumu, izturēto slodzi, kā arī izbēgt no dažādām veselības likstām. Tajā laikā es to neapzinājos, bet gadiem paejot, ir bijis ko atcerēties.

Ir grūti nodot mūsdienu cilvēkām šo atziņu un sajūtu, ka Tu vari skriet un nenogurt- es zinu to pēc sevis; tas bija tad un tas arī tagad, pēc gadiem 30 un vairāk. Kad Tu dari kādu lietu ar prieku, dziļi pašmotivēts un tur nav slavas, cilvēku atzinības, mērķa uzvarēt, nopelnīt utml. savtīgas domāšanas elementu, Tu atraisi sevī spēku un enerģiju, kas daudziem var likties pārcilvēciska. To nebūt nav vienkārši izskaidrot, kā tas nākas, ka Tu noskrien 10, 15, 20, 25km un nejūties paguris; tieši brīžos, kad liekas, esi jau noskrējis plānoto attālumu, rodas papildus enerģija un apziņas, sajūtu un fiziskā varējuma līmenī ir iespējams aktivitāti turpināt.

Atceros armijas laiku. Bija mums bieži skrējieni, arī garāki gabali, bet nekad vairāk par 30-35km. Kad kopā ar saviem armijas biedriem noskrēju, nereti pamanīju, ka jauni vīri "salūzt"- pēc 2h intensīva skrējiena viņi nespēj vairs atgūties dienas turpinājumā. Mana pieredze bija atšķirīga un ne tāpēc, ka es darītu kādas ekstra lietas, lai gan sevi rūdīju regulāri. Mana galvenā atšķirība, šķiet, bija domāšanas procesos un motivācijā. Mans tā laika motīvs bija vienkāršs:"Ko dari, to dari no sirds!"- un man patika savu darbu darīt pamatīgi, neatkarīgi no tā- sports, vai cita aktivitāte. Tikai vēlāk sāku apzināties, ka tas, kā cilvēks sevi noskaņo, ietekmē atdevi un sagatavotību jebkādam darbam. Pēc skrējieniem savu ierobežoto brīvo laiku armijā nereti pavadīju sporta zālē un uz stieņiem, ne tik daudz svarus cilājot, cik vingrojot un padarot sevi elastīgāku. Tas ir ļoti palīdzējis arī visa turpmākā mūža garumā.

Raksta turpinājumu varat lasīt šeit:

Nenogalini sevi bezatbildīgi sportojot!...