Korabļovs: "Vēlos sasniegt 500 spēļu robežu"

Tikko runāju ar Mihailu Koņevu, kura vadībā šosezon spēlēji „Gulbenes” rindās. Viņš uzskata, ka vēl vari spēlēt Virslīgā. Kā pats domā – spēlēsi arī nākamgad?
Grūti pagaidām teikt, daudz kas atkarīgs no situācijas. Varbūt vispār beigšu karjeru, varbūt sākšu strādāt pavisam kaut kur citur, varbūt spēlēšu.

Bet pašam vēlēšanās ir?
Vispār jau ir vēlme sasniegt 500 spēļu robežu.

Varbūt ir gribēšana noturēties ilgāk par Ziziļevu? Esat divi vienīgie, kuri spēlēja arī pirmajā Latvijas čempionātā 1992. gadā.
Nē, tādas specifiskas vēlmes nav. Novēlu Mišam visus 600 mačus nospēlēt. Pats gribu 500-501 spēli aizvadīt.

Cik Tavā kontā ir šobrīd?
Šobrīd 475.

Tad jau vēl viena pilna sezona jānospēlē.
Jā, ja tikai kartītes nesavākt [smejas].

Koņevs arī sacīja, ka Tu trenē jaunos futbolistus Gulbenē. Esi tuvāk, tāpēc varbūt vari pateikt – pastāvēs „Gulbene” nopietnā līmenī arī nākamgad? Spēlēs 1. līgā?
Skatoties, ko nozīmē nopietns līmenis. Vai vispār būs komanda? Neesmu finanšu direktors, neesmu sponsors, tāpēc nevaru pateikt. Ja šāda komanda būs, tad varbūt arī tur strādāšu – vai nu kā treneris, vai kā spēlējošais treneris. Tad attiecīgi paralēli varētu strādāt arī ar bērniem.

Mūsdienās visi par savu darbu grib pelnīt naudu. Ir divi varianti. Pirmais: esmu miljonārs un šādas komandas uzturēšana man ir kā hobijs, vadu šo komandu, trenēju un paturu prātā, ka man kontā ir miljons. Otrais: pelnu ar to sev iztikai. Tādējādi komanda nevar pastāvēt, ja nav naudas. Ja esmu šeit treneris, tas nozīmē, ka man jābūt atslēgtam no kaut kādām citām problēmām, kas saistītas ar finansēm un visam darbam jābūt saistītam tikai ar futbolu.

Pilsēta nevar palīdzēt?
Nav zināms, bet jebkurā gadījumā ar pilsētas palīdzību nepietiks, lai visu sezonu uzturētu komandu un piepildītu mērķus un uzdevumus. Pat neskatoties uz to, ka „Gulbene” ir amatieru komanda un nemaksā algas. Protams, paldies Gulbenes pilsētai, kas iespēju robežās palīdz, nāk pretī dažādos jautājumos, dod par velti savu stadionu, infrastruktūru. Tas ir labi, taču ar to ir par maz – pat 1. līgas komandas uzturēšanai. Izdevumus sastāda izbraukumi, ēdināšana, ja komanda bāzējas Gulbenē un tā tālāk. Ja vēl varētu atrast Gulbenē uz vietas futbolistus... Kaut gan nevar teikt, ka šeit nav nekā – ja labi grib, varētu nokomplektēt komandu. Tiesa, jautājums – kādiem mērķiem? Vai ir vērts cīnīties 1. līgā par 6.-7. vietu? Nezinu. Vispār arī tas būtu labi, bet nākamais jautājums – kurš labs treneris brauks uz Gulbeni, lai cīnītos par šādām vietām? Tātad tam jābūt kādam vietējam trenerim, kurš ar to visu nodarbojas.

Piemēram, Tu.
Mani uz Gulbeni aizveda liktenis. Taču neplānoju šeit palikt līdz mūža galam, tas vienkārši ir noteikts manas dzīves etaps. Jā, varbūt varētu palīdzēt futbola procesos arī nākotnē un dzīvot Gulbenē, jo tur ir arī trenējami puišeļi, 2003., 2004. gadā dzimuši. Parasti no katras tādas grupiņas divi trīs var izaugt un izsisties. Tur arī tādi ir. Varbūt iespēju robežās es viņiem sekotu, palīdzētu. Bet vispār esmu dzimis Rīgā, un man patīk tieši tur. Jā, esmu spēlējis arī „Ventspilī” un sākumā man tas bija kultūršoks – izej uz ielas un nav cilvēku. Pēc tam pieradu, vasarā tur pavisam brīnišķīgi bija. Arī Gulbene maza pilsētiņa, pamazām pieradu – var aizbraukt uz ezeru, vēl šo to.

Igors Korabļovs (#18) (Foto: Mārtiņš Jankovskis, (Sportacentrs.com)).

Bet tad šobrīd trenē tos mazos Gulbenē?
Šobrīd viņiem ir brīvdienas, bet pašam bija mācības, lai iegūtu licenci, treneru skolā, tāpēc palaidu viņus brīvībā. Ja kas, pēc Jaunā gada atkal turpināsim darbu.

Kādas kategorijas licenci kārto?
A licenci.

Tātad B Tev jau ir?
Jā. Redz, tik cienījams portāls kā Sportacentrs.com to nemaz nezina [smejas].

Tāds mums ir tas līmenis.
Lūk, un mēs gribam nopietnu līmeni futbolā. Nē, es jau saprotu, ka viss mainās uz labo pusi – ir spēļu video tiešraides, tiek publicēti dažādi statistikas materiāli. Viss ir labi – solis uz priekšu ir pamanīts!

Es to sauktu par soli no nulles kaut nedaudz uz priekšu.
Es saku, ka šie soļi ir ļoti labi. Citādi mēs šeit Latvijā skatāmies kaut kur uz kaut kādām valstīm un citiem futbolistiem. Bet ir taču vietējie futbolisti! Labi, mēs varam skatīties, kā spēlē „Barcelona”, kā spēlē Spānijas izlase. Taču var skatīties arī pašmāju futbolu – arī šeit ir savas leģendas.

Piekrītu Tev. Diemžēl žurnālistikā ir tā pati problēma, par ko Tu teici – ka grūti izveidot kaut ko spēcīgu, ja tas viss notiek uz entuziasma rēķina. Latvijas sporta fanus lielākoties interesē tieši „Barcelona” un Spānijas izlase, nevis Virslīga.
Par to jau arī ir runa – apburtais loks, viens otru velk iekšā. Ja vien būtu vairāk finanšu... Jo Latvijā ir cilvēki, kas ir ieinteresēti strādāt futbolā. Citādi it kā centies strādāt, centies izdomāt kaut ko jaunu un labu, bet atbalsta nav. Un vadošo cilvēku attieksme ir aptuveni tāda – nu izdarījāt kaut ko, tad malači, bet, ja neizdarījāt, arī nekas.

Klau, tad sanāk, ka Lajuks vairs nedarbosies ar „Gulbeni”?
Grūti pateikt. Tagad pat par Virslīgas klubiem kaut ko grūti prognozēt. Piemēram, drīzumā sāksies Virslīgas „Ziemas kauss”. Bet kurš var droši pateikt, ka visas komandas vispār izdzīvos? Kā saka, ne katrs putns aizlidos līdz Dņepras vidum. Tāpat arī šeit – varbūt izdzīvos visas komandas līdz martam, varbūt neizdzīvos. Tā jau visus interesē, kurš spēlētājs uz kuru komandu pārgājis, kurš treneris kuru komandu turpmāk vadīs, bet finanšu puse? Tā arī nav mazsvarīga.

Nav mazsvarīga, bet, kad jautā klubu vadītājiem, tad ar ļoti retiem izņēmumiem viņi atklāj savus budžetus, savu naudas izcelsmi...
Vienkārši tāda ir mūsu valsts. Futbols ir būvēts uz entuziasma pamatiem. Piemēram, kāds cilvēks klubā ieguldījis 100 tūkstošus. Vai viņš vēlas, lai visur raksta, ka viņš ieguldījis šādu naudu? Protams, nē.

Kāpēc gan šāds cilvēks, kurš ieguldījis 100 tūkstošus, nevēlētos sevi atklāt?
Ne tā valsts. Tevi uzreiz pārbaudīs, bet apkārtējie cilvēki uzreiz nodomās, ka tev kaut kas nav kārtībā ar galvu, jo tā taču velti zaudēta nauda, kas neatgriezīsies. Senāk entuziastu bija vairāk, bet šobrīd, domāju, tādu praktiski vairs nav palicis.

Piemēram, Krievijā ir tā – kamēr klubi tiek sponsorēti no budžeta, tikmēr viss notiek. Bet kuri spēj noturēties ar privātiem līdzekļiem? Nu ir CSKA, „Spartak”, „Anzhi”, „Kuban”, varbūt vēl kāds, bet tas ir izteikts mazākums. Tāpēc jābūt arī valsts atbalstam – sportam, ne obligāti tieši futbolam. Latvijā diemžēl sportam naudu īpaši neatvēl. Bet entuziasti nevēlas īpaši izgaismoties un liekas runas par sevi. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Protams, ja par pamatu ņemt Rietumeiropu, tad tur lielākoties ir privāti sponsorēti klubi, taču tur sporta industrija ir attīstīta pavisam citā līmenī – ļoti augstā līmenī. Tur bizness ar ieguldīšanu sportā pelna, nevis tikai tērē.

Mums nav likuma, kas stimulētu biznesu ieguldīt naudu sportā un audzinātu spēcīgu jaunatni kā fiziski, tā garīgi. Nē, likums principā ir, taču tas ir neefektīvs un nedod grūdienu, lai mudinātu uzņēmējus ieguldīt naudu sportā un, iespējams, ar laiku pelnīt.

Minori Sato ("Skonto") un Igors Korabļovs ("Gulbene") (Foto: Romāns Kokšarovs, (f64)).

Lai nu kā, negribētos, lai no Latvijas futbola kartes „Gulbene” pazustu. Tai taču nākamgad vēl arī Latvijas kausa 1/4 finālā jāspēlē. Turnīra prestižs pamatīgi ciestu, ja pēkšņi „Gulbene” nevarētu spēlēt...
Manuprāt, par visiem šiem jautājumiem būtu jādomā arī Latvijas Futbola federācijai. Vai arī nesen izveidotajai Latvijas Virslīgas biedrībai. Jādomā par šo te prestižu. Manuprāt, ja vēlamies paplašināt ģeogrāfiju un futbols būtu arī tādās tradīciju bagātās pilsētās kā Gulbenē, Valmierā un citur, tad būtu jābūt ne tikai pašvaldības atbalstam, bet arī federācijas, šīs te biedrības atbalstam. Nesaku, ka jādod 100 tūkstoši vai kas tāds, bet, piemēram, rupji runājot, vismaz izbraukumus, komandējumus varētu finansēt. No 20 tūkstošu iztērēšanas stipri nabadzīgāki nekļūtu. Vēl jo vairāk – futbola attīstībai taču tiek piešķirti kaut kādi līdzekļi. Par to ir jādomā – lai šādi punkti uz Latvijas futbola kartes neizzustu, bet gan attīstītos.

Piemēram, Gulbenē agrāk bija laba basketbola komanda, pēc tam radās futbola komanda – šādos apstākļos bērniem ir, uz ko tiekties, mēģināt kādam līdzināties. Manos laikos neviens nedomāja par kaut kādu naudu – visi vienkārši gribēja nodarboties ar futbolu, tikt un spēlēt Rīgas „Daugavā”. Pēc tam Latvija kļuva neatkarīga un ar futbolu varēja sākt pelnīt naudu. Sports kļuvis kā profesija.

Aizmirsu pajautāt gandrīz svarīgāko - vai zini, ka šogad vienīgais Virslīgā nospēlēji visas 36 spēles? Kāpēc, Tavuprāt, Tev tas izdevās, bet citiem nē?
Par to uzzināju, pateicoties Jūsu portālam, apskatoties statistiku. Malači, uzslavas Jums. Kāpēc izdevās, bet citiem nē? Pirmkārt, trenera uzticība, kurš pat pēc pieļautajām kļūdām ticēja man un turpināja likt sastāvā. Otrkārt, pat, ja neticētu, rezervistu soliņš mūsu komandai bija īss, tāpēc viņam jebkurā gadījumā nāktos likt mani – nedaudz, protams, jokoju [smejas]. Treškārt, centos nedarīt to, ko neprotu, lai negūtu liekus savainojumus. Ceturtkārt, tas fizisko spēju fundaments, kas ielikts savulaik, dod man iespēju spēlēt Virslīgas līmenī arī tagad. Paldies treneriem! Izmantojot izdevību, vēlos arī apsveikt visus Latvijas iedzīvotājus ar gaidāmajiem svētkiem! Vēlu veselību, mīlestību, panākumus, brīnumus un visus pārējos labumus!