Guna Lagzdiņa: "Vajadzēja izdzīvot un tikt tālāk"

Septītajā jūlijā komanda nokļuva neapskaužamā situācijā. Pēc neveiksmes pret Čehiju un 2011. gada Eiropas junioru vicečempioni Beļģiju atkāpšanās ceļa vairs nebija. Lai izcīnītu pēdējo no trīs ceļazīmēm uz A divīziju, vajadzēja uzvarēt nākamajās sešās spēlēs. Teorētiski varēja pietikt ar piecām uzvarām, taču neveiksme kāda no pirmajām piecām cīņām varēja aizcirst šaurās iespēju durvis. Tādā gadījumā turnīra iznākumu izšķirtu citas komandas, nelīdzot pat uzvarai pēdējā spēlē.

Izdzīvo un tiec tālāk – tāda bija katras nākamās spēles cena. Latvijas meitenes uzvarēja piecās cīņās pēc kārtas, pašas atrisinot savu likteni. Pēdējā brīdī talkā nāca arī veiksme, jo tuvākās konkurentes piedzīvoja zaudējumus. Trīspadsmitā jūlija vakarā komanda varēja līksmot – atgriešanās A divīzijā bija nodrošināta!

“Vai mēs to varam? Jā. Vai mēs to gribam? Jā. Kas mēs esam? Latvija!” tādi ir vārdi, ar kuriem U20 izlases kapteine vienoja komandu pirms katras spēles. Bulgārijas kūrortpilsētā Albenā notikušais turnīrs Gunai Lagzdiņai kļuva par labāko jaunatnes čempionātu, pēc sekmīga starta nopelnot vietu simboliskajā pieciniekā.

"Sākumā bija šoks, vai varēsim paspēlēt"

Čempionāta sākums nebija vienkāršs, jo vairākas problēmas nācās risināt pēdējā brīdī.
Eiropas čempionāts ir darba patīkamākā daļa, taču tā priekšvakars pagāja satraukumā un gaidīšanā. Dienu pirms izbraukšanas mums nebija ne formu, ne ekipējuma. To saņēmām naktī uz trešo jūliju, gaidot taksometru uz lidostu. Sanāca pārsteigums. Uz pirmās formas bija mans uzvārds. Piegādātāji kļūdījās ar izmēru – mana forma izrādījās ļoti, ļoti maza. Izcēlās viegla panika, jo vairāk neko nevarēja labot. Par laimi, tālāk atradās mana īstā forma. Mazo veiksmīgi atdevu brālim.

Cik zinu, problēmas ar izmēriem radās vairākām meitenēm.
Vasarā visas izlases “Adidas” ekipējumu nomainīja pret ķīniešu firmas PEAK inventāru. Ražotāji parasti piedāvā vīriešu izmērus, tāpēc meiteņu komandām parasti pasūtām vienu izmēru mazākas formas. Šoreiz tika piegādāts sieviešu modelis. Pirmajā spēlē izrādījās, ka Asnātei (Fominai) forma ir par mazu. Nācas veikt izgriezumus, lai varētu to nēsāt. FIBA noteikumu paredz, ka formām nav jābūt plandošām. Čempionātā visi mūs slavēja, jo formas izrādījās pieguļošas augumiem. Sanāca mācība, ka formas jāpasūta laicīgi.

Kā tikāt galā ar situāciju?
Bija gan meiteņu sapulce, gan tikšanās ar treneriem. Pirms čempionāta apsēdāmies viesnīcas āra terasē. Izrunājāmies, kāpēc šeit esam, ko gribam sasniegt un kas jāizdara. Vienojāmies, ka esam atbraukušas, lai līdz čempionāta pēdējai dienai spēlētu no sirds, nevis sūdzētos par drēbēm. Kādas formas saņēmām, tādās jāspēlē. Sākumā bija šoks, vai varēsim paspēlēt. Pēc trešās spēles pieradām.

Teici, ka pārrunas turpinājās čempionāta laikā.
Būdama komandas kapteine, individuāli gāju runāt ar treneriem vai viņi pasauca uz pārrunām atsevišķas spēlētājas. Uzmundrināja, lai saņemas, vai sabāra, ja netika strādāts pietiekami labi. Arī pati devos runāt ar meitenēm. Asaras neizpalika, taču sieviešu komandās tas ir normāli. Palīdz saņemties.

Sākumā vairāk bija sāpju vai dusmu asaru?
Vairāk raudāšanas sanāca, ja pašas kaut ko neizdarījām. Vēl treneris dusmojas. Video redzējām, ko neesam darījušas pareizi. Treneris uzsvēra, ka vairs neesam U14 komanda. Ja kādas lietas nepatīk, jāizrunā. Nevaram turēt sevī. Pēc pirmajām divām spēlēm bija grūti saņemties un vajadzēja parunāties vēl. Nedaudz pievīla kalendārs. Ja pret Beļģiju vai Čehiju būtu jāspēlē turnīra vidū, varbūt tagad runātu savādāk. Galvenais, ka meitenes saņēmās un izpildījām mērķi.

Ceļā no Rīgas līdz Albenai pagāja gandrīz diennakts. Komanda, gaidot Donavas prāmi. Foto: no Gunas Lagzdiņas personiskā arhīva.

Guna Lagzdiņa Eiropas čempionāta spēlē

"Pirms spēles pret Portugāli saindējos"

Vai pašas rēķinājāt turnīra situāciju?
Pēc pirmajiem diviem zaudējumiem sapratām, ka vairāk nevaram atļauties zaudēt un jāspēlē par izdzīvošanu. Formāts ļāva rēķināt, taču neviens nevarēja zināt, ka Bulgārija zaudēs Maķedonijai. Tādas varbūtības mums līdz pēdējai dienai vajadzēja atmest.

Kad uzvarējām Maķedoniju, sapratām, ka Čehijas panākums pret Bulgāriju un Beļģijas uzvara pār Portugāli var ātrāk atrisināt turnīra intrigu. Tā arī notika, taču visa pamatā bija pašu izcīnītās piecas uzvaras. Kad izpildījām mērķi, sajūtas bija ļoti patīkamas, jo izrādījas, ka viss neizšķirsies pēdējā dienā.

Bulgārietēm zaudējām spēlē bez īpašas nozīmes. Mūsu atbalstītāji, tai skaitā mani, Paulas Langinas un Asnātes Fominas vecāki, aizbrauca, tāpēc bija jāspēlē zālē, kur atradās tikai bulgāru līdzjutēji. Ja pēdējai spēlei būtu cita cena, iespējams, spēlētu savādāk. Neteiktu, ka spēlējām slikti, taču brīžiem pazuda koncentrēšanās. Ja 100% vajag uzvaru, savādāka attieksme ir gan treneriem, gan spēlētājām.

Cīņu pret Portugāli uztvērāt kā centrālo spēli?
Sapratām, ka zaudējuma gadījumā varianti iekļūt trijniekā būtu tikai teorētiski. No malas šķita, ka portugālietes ir augumā mazas – jāspiež uz groza apakšu, jāvāc atlēkušās bumbas un jātiek pie atkārtotiem metieniem. Spēlē savācu tikai vienu bumbu uzbrukumā... Vispār izcīnījām tikai 11 bumbas pie Portugāles groza un spēlēt bija ārkārtīgi grūti.

Brīžos, kad izdarījām metienus, portugālietes pagriezās pret mums ar seju un taisīja spēcīgus atblokus. Otrkārt, viņas bija ātras. Spēle izvērtās ļoti mazrezultatīva. Galarezultāts – 46:44 mūsu labā. Tādā spēlē var nogalināt viens trīspunktu metiens.

Un visu izšķir nianses.
Tajā dienā jutos ļoti slikti. Iepriekšējā vakarā saindējos ar pārtiku. Naktī negulēju, rīta treniņā neko nevarēju izdarīt. Radās bažas, vai varēšu spēlēt. Dienas laikā apēdu divus sausiņus un lietoju vitamīnus, lai nezaudētu enerģiju. Slikta dūša saglabājās līdz vakaram. Situācija atgādināja 2012. gada čempionātu A divīzijā, kur saindējās vairākas komandas.

Pirms spēles trenerim teicu, ka varu saģērbties un mēģināt nospēlēt 15 minūtes. Iesildīšanās laikā sajutos labāk. Pateicu, ka esmu gatava sākt spēli. Treneris atbildēja, ka rīkosies atkarībā no situācijas. Spēlēt bija ļoti grūti, radās sajūta, ka neturos kājās. Vienlaikus zināju, ka zaudējuma gadījumā jutīšos vainīga. Vienalga, slima vai vesela. Beigās man bija lielākais spēles laiks.

Šķidrumu lietoji vairāk nekā parasti?
Paldies mūsu ārstei Lienei Džeriņai, kura cīņas laikā deva dažādus šķidrumus. Spēle palikusi miglā, detaļas neatceros. Pēdējā dienā treneri uzdāvināja video ierakstu. Noskatījos un dažas epizodes neatcerējos. Ja labi beidzās, tad izdarījām pareizi!

Atceries izšķirošo metienu?
Rezultāts bija neizšķirts – 44:44. Treneris Vīnbergs paņēma “minūti”. Teica, ka mums jāspēlē uz uzvaru vai neizšķirtu, nekādā gadījumā neļaujot pretiniecēm izdarīt metienu. Asnāte gāja pa vidu. Bija palikušas astoņas sekundes un viņa rādīja man, lai sāku “pick-n-roll” sadarbību. Man visu spēli negāja pikenrols. Saku, nē, neiešu un turpināju “postot”, jo pretī bija mazāks aizsargs. Asnāte, sapratusi, ka nelikšu bloku, gāja cauri pa labo pusi. Es gāju uz kreiso, laidos lejā, bet Asnāte nedaudz piesaistīja arī manu aizsargu. Izdarīja piespēli apakšā. Saņēmu bumbu, pārcēlu un iemetu no kreisās puses.

Tajā situācijā varēja būt arī piezīme, taču līdzīgās epizodēs tās nedod. Sākām priecāties. Treneris kļuva dusmīgs, minūtes pārtraukumā iesakot nomierināties. Palika nepilna sekunde spēles laika. Portugāliete bumbu saņēma diezgan brīvi, taču Asnāte paspēja pieskriet.

No sākuma rezultātu vajadzēja izlīdzināt.
Gāja traki. Pirms pēdējās minūtes mums bija mīnus četri. Tāda spēlē četru punktu starpība ir ļoti liela. Laukumā uznāca Kate Krēsliņa. Iemeta no apakšas. Asnāte Fomina trāpīja caurgājienā un es iemetu pēdējo metienu. Beigās uzvarējām ar plus divi.

Pret portugālietēm 2012. gadā divreiz bija jāspēlē par izdzīvošanu.
Vienu spēli uzvarējām ar divu punktu pārsvaru, vienu zaudējām ar mīnus trīs. Pēdējai spēlei toreiz bija maza nozīme, jo tālāk tikt vairs nevarējām. Šogad portugālietes saglabāja komandas kodolu, arī treneris bija tas pats.

”Dažreiz treniņos trīs treneri gribēja runāt vienlaicīgi”

Uzvaras brīdis

Uzvaras brīdis 2

Latvijas līdzjutēji Albenā

"Notikušais mūs saniknoja vēl vairāk"

Četras uzvaras vēl neko negarantēja, vajadzēja piekto.
Portugāli uzvarējām piektdienas vakarā, bet sestdienas pēcpusdienā bija jāspēlē pret Maķedoniju. Tā nav lielvalsts, bet savstarpējā spēlē uzvarēja Bulgāriju. Jokoties nevarējām, noskaņojāmies nopietni. Teicu meitenēm, ka esam izdarījušas lielu darbu, taču to jāpadara līdz galam. Ja izdarīsim savu daļu, varam cerēt, ka pārējās spēlēs iznākums būs mums labvēlīgs. Tā arī notika.

Sākumā ieguvām divdesmit punktu pārsvaru. Vēlāk parādījās atslābums. Treneris pamainīja sastāvu, taču maiņas nevar radīt tik krasas rezultāta atšķirības. Turpinājumā nospēlējām kā nākas. Kad Beļģija uzvarēja Portugāli, sapratām, ka esam izcīnījušas ceļazīmi uz A divīziju. Prieks liels, taču pēdējai spēlei gatavojāmies kā parasti. Priecējām skatītājus, spēlējām ātri, rezultatīvi. Puslaikā rezultāts bija 48:50. Treneris dusmojās, jo ielaidām pārāk daudz punktu.

Kā nosvinējāt panākumu?
Priecāšanās nebija ilga, jo nākamajā rītā gaidīja garš un nogurdinošs mājupceļš.

Abos virzienos vienāds?
Nogurām jau pirms čempionāta sākuma. No Rīgas caur Frankfurti lidojām uz Bukaresti, tālāk septiņas stundas ceļojot mazā autobusā. Katrai bija viens šaurs krēsls. Sēdējām ar saliektiem ceļiem, bet somas tika sakrautas salonā. Šoferis Rumānijā bija pirmo reizi. Ekskursija sanāca arī viņam. Pēc bezgalīgi gara ceļojuma Albenā iebraucām deviņos vakarā. Tas nav attaisnojums, taču nākamajā dienā pret Čehiju bija jāspēlē jau vienos. Sekoja brīvdiena, tomēr kopējo slodzi tā nemazināja. Atpakaļceļā piecas stundas pavadījām, gaidot Frankfurtes lidostā. Tā nav vieta, kur gribas gaidīt. Līdz izlidošanas vārtiem ceļā jāpavada gandrīz stunda.

Kadetu izlasei bija racionālāks risinājums – viņas aizbrauca uz Tallinu, tālāk ar tiešo reisu lidojot uz Varnu. Vecāki, kuri izmantoja čartera pakalpojumus, ceļā pavadīja divarpus stundas. Domāju, ka mums varēja saplānot līdzīgi. Piemēram, 2. jūlijā bija pieejams čarteris, bet mēs ceļā devāmies dienu vēlāk. Nezinu, vai tā iespējams ietaupīt līdzekļus. Varbūt priekšdienās to varētu ņemt vērā?

Nepatīkamie pārsteigumi ar to nebeidzās.
Atbraucot bijām tik nogurušas, ka aizmigām uzreiz. Par viesnīcu un ēšanu sūdzēties nevarēja. Uzturs bija daudzveidīgs, izvēle – liela. Vienīgais nepatīkamais starpgadījums sanāca ar botām. Dzīvojām pirmajā stāvā. Basketbola apavus žāvējām balkonā. Lai žūst, nemežģās potīte un ir ērti spēlēt. Svētdienas rītā desmit pāri tika nozagti.

Albenā atrodas tikai viesnīcas. Vietējo iedzīvotāju nav, darbinieki brauc no Varnas. Kuram vajadzīgi 10 pāri basketbola apavu? Tūristiem? Nez vai. No rīta nodomājām, ka Asnāte un Kate pajokojušas. Saprotot, ka notikusi zādzība, sākās izmeklēšana. Daudz formālu procedūru, ieskaitot iztaujāšanu policijā. Jautāja apavu krāsu, firmu, skaitu. Manuprāt, notikušais mūs saniknoja vēl vairāk.

Kā varējāt spēlēt tālāk?
Parasti uz čempionātu braucam ar diviem pāriem apavu. Paula Langina un Ilze Jākobsone zaudēja abus. Asnāte bija paņēmusi trīs pārus, taču visus atstāja istabā. Viņa varēja izlīdzēt, iedodot apavus Paulai un Ilzītei. Nopirkt jaunus būtu salīdzinoši grūti. Piemēram, Albenā vispār nevarēja iegādāties apavus, jāmeklē Varnā. Pārsvarā tika nozagti pamata spēļu apavi, bet rezervē palika PEAK botas. Neteiktu, ka slikti apavi, tikai ļoti smagi. Nācās pierast.

Zādzība notika pēc otrās spēles, kad vairāk nevarējām atļauties zaudēt. Vēl vairāk no līdzsvara izsita brīvās dienas starp pirmajām spēlēm. Samainījām istabas uz augstākiem stāviem. Brīdinājām citas komandas. Čehietes piedāvājās palīdzēt ar rezerves apaviem. Treneri ieteica notikušo neņemt galvā. Nespēlē botas, spēlē spēlētājas.

"Komanda spēlēja ar lielāku atbildības sajūtu"

Kādu atbalstu saņēmāt no malas?
Šoreiz jutām lielāku atbildību. Ar Sabīni (Dukāti) bijām vienīgās 1993. gadā dzimušās spēlētājas, savukārt pārējās meitenes varēs spēlēt arī nākamajā gadā. Teicu, ka viņas cīnās, lai nākamgad spēlētu A divīzijā. Treneri uzsvēra, ka mums jāsavācas pašām. Pēc pirmajām spēlēm man bija grūti, tāpēc palīdzēja mammas klātbūtne. Viņa pateica, ka tādā situācijā neesam pirmo reizi un viss ir mūsu pašu rokās. Beļģijas un Čehijas treneri teica, ka esam laba komanda, kurai jācīnās un jāuzvar. Uzmundrinājumi palielināja atbildības sajūtu.

Ungārijā pēc izkrišanas teici, ka darīsi visu, lai tiktu atpakaļ.
2012. gada vasarā U18 un U20 izlases gatavojās vienlaicīgi. Toreiz citas komandas nenospēlēja, kā mums vajag (Latvijai bija sliktākā gūto un zaudēto punktu attiecība savstarpējās spēlēs pret Baltkrieviju un Lietuvu), bet izdzīvošanas spēlēs par vienu vietu cīnījās četras komandas un mēs nebijām pirmās. Žēl, ka šogad nevarējām spēlēt A divīzijā, taču Bulgārijā par to bēdāties nebija laika. Vajadzēja izdarīt visu, lai atgrieztos elitē. Jaunatnē spēlēju pēdējo gadu, tāpēc prieks par izdarīto bija divkāršs.

Tev sanāca spēlēt pie daudziem U20 izlases treneriem, turklāt 2011. un 2013. gadā komandai bija trīs treneri uzreiz.
Manuprāt, treneru maiņas nāca par labu. Nevaru teikt sliktu par nevienu U20 izlases treneri, taču savādāks skatījums uz meitenēm noderēja. Treneris Vīnbergs atzina, ka daļu spēlētāju redz pirmo reizi. Viņš iepriekš strādāja ar Asnāti un Paulu Langinu, trenere Ilze Ose-Hlebovicka labi zināja Ilzi Jākobsoni, bet Armands Misus pret mums agrāk bija tikai spēlējis. Pārsteidza, ka divpadsmitniekā netika iekļauta Katrīna (Epnere). Treneri teica, ka spēlētājas izvēlētas pa pozīcijām. Ja mērķis sasniegts, tātad viņi visu izdarījuši pareizi.

Jauns skatījums palīdzēja. Piemēram, fiziskās sagatavotības treneris Jānis Volajs strādāja ar citām metodēm. Sākumā nesapratām, kāpēc mūs nesūta uz svaru zāli un liek skriet stadionā. Basketbola treniņu kļuva mazāk. Katrā no tiem varēja ierasties gandrīz ar svētku sajūtu – zināji, ka nebūs jānodarbojas tikai ar fizisko sagatavotību. Liels bija pārbaudes spēļu īpatsvars. Čempionāts notika ātri, jūlija sākumā, bez pauzēm. Citos gados izlases nometnes izvērtās ļoti izstieptas.

Katrīna čempionātā pietrūka?
Mani un Katrīnu iecēla par komandas kapteinēm. Viņas klātbūtne uzlaboja komandas klimatu, palīdzēja savākties atbildīgām spēlēm. Katrīnai ir ļoti labas attiecības ar visām meitenēm. Pie viņas var aiziet un parunāties. Čempionātā to nācās darīt man un tas bija diezgan grūti.

Pirmajās spēlēs neveicās Ilzītei, noskaņojums gāja uz leju. Jebkuram metējam, ja viņš nevar iemest, zūd spēles izjūta. Mēģināju parunāt. Ideāli, ja spēlētāja pati tiek galā un Ilze to paveica. Sāka trāpīt treniņos, pēc tam spēlēs. Beigās izrādījās, ka viņa ir atslēgas spēlētāja. Iemeta gandrīz trešo daļu punktu pret Portugāli. Kad Ilzei spēle iet no rokas, viņa uzvelk pārējās spēlētājas. Priecājas par gūtajiem groziem un rada iemeslu priecāties citām. Viņa savācās, kad vajadzēja. Pēc pirmajām spēlēm grūti bija visām. Tai skaitā Asnātei, kurai kā saspēles vadītājai “jāsaliek lietas” pa plauktiem.

Teici, ka komandā valdījusi lielāka atbildības sajūta.
Kadetu un junioru izlasēs galvenā atbildība ir treneriem. U20 vecumā atbildībā jādalās. Skatījos, lai viss būtu kārtībā. Izdevās veikt kapteines pienākumus, pati labi nospēlēju un palīdzēju komandai. Ja komanda visu izdara, sajūtas ir neaprakstāmas.

Visi treneri ir strādājuši kā galvenie treneri. Darbu sadale notika sekmīgi?
Pirmajā brīdī, uzzinot treneru sastāvu, biju pārsteigta. Viņi nebija strādājuši kopā, izņemot Ilzes spēlēšanu trenera Vīnberga vadībā. Iztika bez konfliktiem. Armands Misus uzņēmās menedžera pienākumus, Ilze ļoti labi strādāja skautinga un video analīzes jautājumos. Video bija īsi, koncentrēti, efektīvi. Garas video sapulces parasti rada vairāk stresa. Šoreiz bija atlasītas tikai atsevišķas epizodes. Patika, ka tika izceltas labās izspēles, kur skaisti nospēlējām. Treneris Vīnbergs salika visu pa plauktiņiem. Priekšā teica neparasti maz. Uzsvēra, ka spēlēt jāmāk pašām. Treniņos gadījās epizodes, kad treneri gribēja runāt vienlaicīgi.

"Sapratu, ka varu spēlēt un uzņemties iniciatīvu"

Basketbola savienība apsveica spēlētājas ar panākumu?
Domāju, ka treneri saņēma apsveikumus. Spēlētājas no LBS nav dzirdējušas paldies. Varbūt vasara bija tik aizņemta, ka nesanāca laika pievērst uzmanību B divīzijai. Svarīgākais bija, ka mums paldies pateica treneri. Un izdarījām plānoto. Jā, atgriešanās labāko sabiedrībā nav otrā vieta A divīzijā, taču ceru, ka meitenes nākamgad parādīs labus rezultātus.

Redzēts, ka Spānijas federācijas prezidents Hosē Luiss Saess brauc uz visiem čempionātiem.
Man grūti iedomāties mūsu augstākās amatpersonas pie puķu podiem Albenas sporta zālē. Jāmāk spēlēt arī pagaidu būvēs. Nenoliegšu, ir patīkami, ja publiski pasaka paldies. Man personīgi to lidostā pateica treneri. Uzsvēra, ka spēlē pret Portugāli esmu guvusi svarīgāko grozu jaunatnes karjeras laikā. Čempionāts izdevās individuāli labs – sanāca kompensācija par iepriekšējos gados sakrāto rūgtumu. Sapratu, ka varu spēlēt un uzņemties iniciatīvu. Mans pamatdarbs ir cīņa par atlēkušajām bumbām. Albenā viņas krita rokās.

Čempionāta beigās pirmo reizi tiki iekļauta simboliskajā pieciniekā.
Jutu, ka šoreiz esmu pelnījusi. Citreiz vērtētāji skatās uz pamanāmākajām spēlētājām, kurām izdodas trīs četras skaistas epizodes. Basketbolā pastāv arī melnais darbs un cīņa par bumbām. Atzinība bija ļoti patīkama. Paldies treneriem un komandai, kura man ticēja. Bez uzticēšanās to nevar izdarīt. Meitenes priecājās kopā ar mani. Apbalvojumi mājās stāv goda vietā.

Latvijas U20 izlase: bronzas medaļas un ceļazīme uz A divīziju. Pirmajā rindā stāv (no kreisās uz labo): Armands Misus, Renāte Reine, Kate Aizsila, Liene Stalidzāne, Vineta Bīriņa, Paula Langina, Paula Tomsone, galvenais treneris Aivars Vīnbergs, Ilze Ose-Hlebovicka, Jānis Volajs. Otrajā rindā sēž: Kate Krēsliņa, Asnāte Fomina, Ilze Jākobsone, Sabīne Dukāte, Ance Aizsila, Guna Lagzdiņa, Liene Džeriņa. Foto: Gunas Lagzdiņas personiskais arhīvs

Guna Lagzdiņa Eiropas čempionāta simboliskajā pieciniekā. Foto: FIBA Europe

Latvijas U20 sieviešu basketbola valstsvienība

"Mācījos naktīs un izlases autobusā"

Gads Tev izvērtās sarežģīts. Pirmais gads augstskolā un augstas prasības TTT sastāvā.
Ja man vajadzētu visu atkārtot, nezinu, vai to izdarītu. Vienmēr zināju, ka vēlos būt ārste. Tas nozīmē, ka sešus gadus jāmācās un vēl jāiegūst profesija. Interesēja zobārstniecība , taču lēmumu pieņēmu spontāni. Kad saņēmu RSU apstiprinājumu, radās pārdomas – iet vai neiet. Pastāvēja citas alternatīvas, kur būtu vieglāk mācīties, piemēram, LU Bioloģijas fakultāte. Izvēlējos grūtāko ceļu.

Stomatoloģijas studijas, iespējams, ir nedaudz vieglākas nekā mācības Medicīnas fakultātē, taču izrādījās, ka zobārstiem pirmajā gadā klājās grūtāk. Palīdzēja, ka biju mācījusies Rīgas 49. vidusskolā, taču prasību līmenis ir daudz augstāks. TTT trenējas katru dienu, vēlams divreiz dienā. Treniņi ir grūti un parasti mājās jāiet gulēt. Mācījos naktīs. Daudzi netiek galā ar parasto mācību procesu, neko papildus nedarot. Nesaprotu, kā to varēju izdarīt.

Kāds bija Tavs režīms izlases nometnes laikā?
Izbraukumi radīja kavējumus. Pirms vasaras sesijas sākās U20 izlases nometne, turklāt maijā palīdzēju lielajai izlasei, jo zināju trenera Neripa taktiskos zīmējumus. Trenēties vajadzēja uz 100%. Pirms pēdējā eksāmena bija pārbaudes spēles Polijā. Mācījos autobusā. Atbraucām sešos no rīta un astoņos vajadzēja ierasties augstskolā. Histoloģijas eksāmens bija diezgan grūts – par audu uzbūvi. Pārbaudījumu nokārtoju.

Ja kāds saka, ka nav laika, neticu. Laiku var atrast vienmēr. Tagad ir otrā mācību gada sākums. Zinu, ka darot, var izdarīt visu. Cilvēkam ir gan galva, gan mute, lai aizietu un izrunātu. Trenera Neripa disciplīna iemācījusi saplānot laiku gan treniņiem, gan skolai. Atlaides netiek dotas, katra minūte spēles laika ir jānopelna. Pirms trīs gadiem izdarītais neskaitās. Treneris novērtēja centību un rīta treniņu apmeklējumu. Viņš mēdz būt ass, taču daudz iemāca.

Cik svarīga meitenēm ir atzinība?
Ja atzinība izskan nepārtraukti, pierodi un tas neliekas nekas īpašs. Ja kārtīgi uzslavē divreiz sezonā, tam ir pavisam cita vērtība. Atzinību jāsaka īstajā laikā un brīdī, taču tā ir vajadzīga. Citreiz nolaižas rokas, jo šķiet, ka neko nedari pareizi. Pagājušajā sezonā bija viens tāds brīdis. Likās, ka jāiet prom no skolas un jātrenējas četras reizes dienā, lai kaut ko sasniegtu. Savācos un treneris to novērtēja. Mums bija jāapgūst daudz kombināciju gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Kad sanāca automātiski, treneris slavēja.

Basketbolam gribēji likt punktu?
Nē, bija brīži, kad gribēju likt punktu skolai. Kādas četras reizes. Pirms pārbaudījumiem radās sajūta, ka nav iespējams sagatavoties, jo vidū saplānotas spēles. Kad ir pacēlums, izdzīvo no eksāmena uz eksāmenu. Noliec un saproti, ka vari vēl. Pa vienam.

Tāda pati izdzīvošana kā čempionātā.
Tas norūdīja raksturu. Zinu, ka varu savākties un visu izdarīt.

Vasarā pārgāji uz “RSU/Merks” komandu. Augstskola piedāvā kādus atvieglojumus?
Jāsaka paldies mammai, kura vienmēr teikusi, ka sportam vajadzīga rezerve. Vidusskolas eksāmenos iegūtās atzīmes ļauj studēt budžeta grupā. Nebija vajadzības meklēt komandu, kura apmaksātu mācības. Pie trenera Vīnberga labi jūtos spēlēšanas ziņā, bet uzticību jānopelna treniņos. Pat situācijās, ja darbs notiek vienādi, katram spēlētājam ir savi treneri, pie kuriem izdodas atvērties. Divu sezonu laikā daudz iemācījos basketbolā, taču jutu, ka vajadzīgas pārmaiņas.

Man patika spēlēt arī TTT sastāvā. Klubā viss ir sakārtots un pastāv laba disciplīna. Pērn šķita, ka “RTU/Merks” – tagad RSU – ir savādāka, brīvāka pieeja. Tagad gatavojamies ļoti nopietni. Augusta beigās bija nedēļu gara nometne Rojā. Tur ir stadions, jūra un kāpas – viss, kas fiziski nepieciešams. Sekoja divas trīsdienu nometnes. Domāju, ka sezona būs laba. Izveidota komanda, kura var sasniegt rezultātus. Jāsakārto galvas un jāieaudzina sevī domas, ka varam uzvarēt.

Sastāvu maiņas Latvijas un Igaunijas čempionātām nāks par labu. Būs vairāk labi nokomplektētu komandas. Lielāka konkurence, ne tikai divcīņas starp TTT un Cēsīm. Centīsimies. Meitenes ir pozitīvi noskaņotas. Laukumā daudz palīdz spēlējošā trenere Laura Audere. Viņa spēles laikā izsaka trāpīgas piezīmes, zina, kā vajag izdarīt. Labāk vai sliktāk, nezinu, būs savādāk.

Spēlēšu, kamēr veselība atļaus. Ja pirmajā gadā spēju savienot mācības un sportu, tātad varēšu arī otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā gadā. Neizslēdzu iespēju paņemt akadēmisko gadu vai izmēģināt spēlēt ārzemēs. Uzskatu, ka Latvijā varu savienot augsta līmeņa mācības ar laba līmeņa basketbolu. Nav vajadzības braukt projām. Daudzi brauc iegūt apmaksātu izglītību uz Ameriku. Manuprāt, šeit ir viss tas pats. Mājas ir mājas.

Ko tev novēlēt?
Lai izdodas iecerētais. Novēli, lai nebūtu nopietnu savainojumu un izdodas sevi labi parādīt Baltijas līgā. Latvijā nevar būt runas par citiem mērķiem, izņemot finālu. Treneri tiešām cenšas, ieguldot laiku un enerģiju. Ja darīsim tāpat, ar mums joki būs mazi.

One Shining Moment (1987), dziedātājs Luther Vandross, lirika: Teddy Pendergrass