Ainars Bagatskis: "Telavivas "Maccabi" ir neticams potenciāls"

Pastāstiet par savu basketbola filozofiju.
Raksturot sevi ir visgrūtāk. Domāju, ka esmu moderns treneris. Manām komandām – klubu un valstsvienību līmenī – ne vienmēr izdodas, taču tās cenšas spēlēt ātri, agresīvi un, galvenais, gudri. Var spēlēt daudz un dažādi, taču spēlēt ātri, agresīvi un gudri man ir vissvarīgāk.

Ko jums nozīmē “Maccabi Tel Aviv”?
Tā ir leģenda. Ne tikai man – visai Eiropai. Viens no panākumiem bagātākajiem klubiem Eiropā ar daudziem izciliem spēlētājiem un treneriem. Man ir pagodinājums kļūt par “Maccabi” treneri.

Kā vērtējat kluba sezonu un sastāvu?
Ļoti talantīga komanda uzbrukumā ar ļoti talantīgiem spēlētājiem. Uzskatu, ka basketbolistu talants izpaužas uzbrukumā. Galvenajam trenerim jānorāda virziens, kādā izmantot talantu – aizsardzība, spēles pamatprincipi, stabilitāte, sistēma. Domāju, ka zinu, kā izmantot šos spēlētājus – šai komandai patīk spēlēt ātri. “Maccabi” ir daudz individuāli meistarīgu spēlētāju.

Tas, kas, iespējams, pietrūkst, ir disciplīna. Var gadīties, ka komanda piecās minūtēs samet 25 punktus, novedot skatītājus līdz eiforijai, taču turpinājumā pielaiž muļķīgas kļūdas un pēc vienas minūtes rezultāts kļūst neizšķirts. Vēlos, lai komanda turpinātu spēlēt spilgti – kā vakardienas spēlē pret CSKA, taču atcerētos, ka ir svarīgi arī uzvarēt.

Vai ir grūti atstāt “Darussafaka” pēc tam, kad izveidojušās ciešas saites ar spēlētājiem un treneriem?
Šobrīd tas ir pats grūtākais jautājums. Brīdī, kad Deivids Blats piedāvāja kļūt par palīgu, savā prātā nekavējoties teicu “jā”. Protams, klātienē teicu, ka man nepieciešama viena diena pārdomām, taču lēmumu pieņēmu uzreiz. Pazīstu Deividu daudzus gadus un uzskatu viņu par vienu no labākajiem treneriem.

Strādājot kopā ar viņu, daudz labāk sapratu, kāpēc Blata sistēma strādā un kāpēc Deivids ir panākumiem bagāts treneris. Deivids ir profesionāla trenera paraugs.Viņš zina, kā uzrunāt spēlētājus, kā uzbļaut spēlētājiem, kā labi izturēties un motivēt spēlētājus. Tas padara Deividu par izcilu treneri un lielisku cilvēku.

Kā sapratu, jums ir gadījies kļūdaini izteikties par Porziņģi. Kāds būtu vēstījums “Maccabi” līdzjutējiem un žurnālistiem?
Palikšu, kāds esmu. Nemainīšos kāda cita vārdā. Palikšu es pats. Garantēju smagu un agresīvu darbu, augstas kvalitātes basketbolu, cik ātri vien iespējams. Uzreiz atvainojos – nesniegšu daudz interviju. Tām nav daudz laika, jo darbs ir prioritāte.

Pirms trīs gadiem bija gadījums. (Ukrainas) žurnālists uzdeva jautājumu par supertalantīgā Kristapa Porziņģa iespējām spēlēt NBA. Atbildēju, ka 18 gadus veci puiši var atrasties NBA, taču vēl nevar spēlēt ( intervijas pirmā daļa 2014. gada 20. maijā un otrā daļa 22. maijā ).

Viens Latvijas žurnālists izņēma teikto ārpus konteksta, ieliekot virsrakstā, ka Porziņģis var NBA vicināt dvieļus. Absolūti muļķīgi, jo teicu, ka Porziņģis ir supertalants, iespējams, lielākais talants Latvijas basketbola vēsturē. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nesniedzu daudz interviju. Piedodiet, puiši!

Vienmēr saku, ka žurnālisti, spēlētāji un treneri ir kolēģi, jo dara kopīgu darbu. Mēs mīlam šo spēli, taču sagaidu, ka katra nosauktā grupa pievēršas tiešajiem pienākumiem. Treneri trenē, spēlētāji spēlē, žurnālisti raksta...visu labāko par basketbolu.

Vai atceraties “Žalgira” spēli Telavivā (2004. gada 8. aprīlī)?
Protams. Tas bija sāpīgākais zaudējums – viens no – manā spēlētāja karjerā.

Vai spējāt toreiz iedomāties, ka kādreiz kļūsiet par “Maccabi” galveno treneri?
Ziniet, Če Gevara reiz teica, “Dzīvē viss ir iespējams, pat neiespējamās lietas.” Protams, tolaik nedomāju, ka kļūšu par “Maccabi” treneri, taču lēmumu kļūt par treneri pieņēmu jau ap 2000. gadu. Ieguldīju laiku izglītībā, studēju dažādās universitātēs un piedalījos dažādās treneru klīnikās.

Ģimene ir pirmajā vietā, taču basketbols ir nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa. Atceros trako zaudējumu pret “Maccabi”. (Arvīds) Sabonis pēc tam teica, ka bija 10 varianti, kā nezaudēt šo spēli, un tikai viens variants, kā zaudēt. Un mēs zaudējām.

Stambulā tikāties ar “Maccabi” īpašnieku Dāvidu Federmanu un Nikolu Vujčiču. Kādi ir jūsu iespaidi?
Nevaru daudz pastāstīt par tikšanos, taču ieraudzīju divus cilvēkus, kuriem ļoti, ļoti rūp “Maccabi” situācija un kuri vēlas padarīt lietas labākas. Ieguvu daudz informācijas par spēlētājiem. Zinu, ka šie cilvēki dzīvo kluba vārdā. “Maccabi” nevar būt savādāk.

Ko zināt par “Maccabi” spēlētājiem? Endrū Goudloks, Sonijs Vīmss, Viktors Rads, izraēlieši.
Nevaru teikt, ka viss ir skaidrs no pirmā brīža. Man vajadzīgs laiks, lai pārbaudītu situāciju, iepazītu spēlētājus. Jā, zinu viņus visus, esmu vadījis komandas pret viņiem. Viktors Rads spēlēja pie manis Ņižņijnovgorodā, pavadījām kopā labu laiku. Man viņš patīk kā spēlētājs. Viņš turpina augt un attīstīties kā cilvēks – tas ir ļoti svarīgi.

Nepateikšu neko jaunu, taču svarīgākais ir, lai visi spēlētāji un treneri savstarpēji saprastos, “būtu vienā lapā”. Visi zina, kas notiek, ja kādam ir pārāk liels ego. Divas lietas spēlētāji var un viņiem vajag kontrolēt – ego un emocijas. Mana sistēma, iespējams, ir atšķirīga, taču manu komandu sasniegtie rezultāti liecina, ka tā strādā.

Ir lieli treneri, kuri atnāk un saka, “Ja daudz un smagi strādāsim, varēsim uzvarēt jebkuru.” Es nekad tā nesaku. “Maccabi” ir neticams potenciāls. Jāatceras, ka mēs spēlējam gan Eirolīgā, gan Izraēlas čempionātā, kurā spēlēt ir ļoti grūti. Kā saka mans bijušais spēlētājs Teilors Ročestijs, pēc Eirolīgas spēlēm Izraēlā spēlēt nekad nav viegli.

Man ir ārkārtīgi svarīgi, lai spēlētāji izbaudītu notiekošo laukumā un ārpus tā. Izbaudītu smago darbu. Manā karjerā bijuši gadījumi, kad komanda trenējusies četros naktī vai sešos no rīta. Nedomāju, ka tas draud “Maccabi”, jo komandā ir augstākā līmeņa profesionāļi. Viņi daudz zina. Man jāparāda viņiem virziens, kurā izmantot savu potenciālu.

Vai ņemsiet līdzi kādus trenerus?
Dāvids izteicis savas idejas, Nikola izteicis savas idejas, taču plašāk par šo jautājumu pagaidām neizteikšos. Domāju, ka manā rīcībā ir pietiekami labi spēlētāji, lai “Maccabi” gūtu panākumus Eirolīgā un Izraēlas čempionātā.

No “Darussafaka” spēlētājiem atvadīties bija ļoti sāpīgi. Pavadīju Stambulā četrus ļoti labus mēnešus ar jaukiem cilvēkiem – komandas vadību, personālu, treneriem, spēlētājiem. Pateicos viņiem par sadarbību un sapratni, arī neizpratni. Vēlu viņiem divas svarīgākās lietas profesionālajā basketbolā – veselību un veiksmi.

Starting to work@MaccabitlvBC pic.twitter.com/7K1xDtNAwE

— Roey Gladstone (@RoeyGladstone) December 23, 2016