Dobrecovs: "Izrādās, futbols mūsu valstī nemaz nav tik skumjš"

"Liepājas" galvenais treneris Viktors Dobrecovs: "Trīs punkti ir trīs punkti. Kā tie ir sasniegti, man grūti pagaidām teikt, jo sākumā gribas noskatīties šo spēli no malas – spēles laikā tā nav skatīšanās, bet gan vairāk nervu bojāšana. Īsumā teikšu, ka abas komandas guva daudz vārtu no standartsituācijām – mēs trīs, viņi divus. Gan mēs, gan, domāju, arī "Spartaks" apzinājās spēles nozīmību, taču pārsteidza, ka "Spartaks" iesāka ar trim uzbrucējiem. Biju domājis, ka viņiem labi būs arī ar neizšķirtu, bet viņi laikam gribēja uzvarēt. Un arī spēles gaita rādīja, ka viņi bija tam gatavi un uz to gāja. Mums ir Grebis, un tāpēc ir uzvara."

- Šī laikam ir tā spēle, kad var teikt, ka skatītājiem interesanti, bet treneriem, kā jau teici, tā vairāk ir nervu bendēšana. Kļūdu pēc standartiem abām komandām bija šausmīgi daudz…
- Varu runāt par sevi. Bez skatīšanās [varu teikt, ka] pie sodiem zaudējām jebkuru divcīņu. Gan gaisā, gan lejā – visi viņu standarti noslēdzās ar sitienu pa mūsu vārtiem. Grūti teikt, cik to bija. Ar tādu augumu un tādu pieredzi diemžēl visu zaudējām.

- Korzāna vārtos vairāk vainīgs bija aizsargs, kurš zaudēja gaisa divcīņu, vai tas, kurš atļāva iecelt?
- Tā bija visas komandas vaina, un tā ilga jau kādas astoņas minūtes. Nezinu kāpēc, taču pat nemēģinājām iziet no aizsardzības uzbrukumā, bet gan atbakstījāmies no bumbas un gaidījām, kad ātrāk pienāks puslaika beigas. Un nesagaidījām – dabūjām otros vārtus. Līdz ar to sākās kaut kāds haoss, kurā balsta pussargi nosēdās pavisam dziļi un puse aizskrēja uz malu, no kurienes bija piespēle, un [Korzāns] pārleca, man liekas, Ivanovu. Tas bija visas komandas darbs ar mīnusa zīmi, un tur visi esam vainīgi, nevis tas, kuru pārleca vai nepārleca.

- Cik nopietns savainojums bija Doroševam, un vai bija doma viņu mainīt?
- Domas nebija. Zināju un zinu, ka viņš tādās situācijās vienmēr izvilks līdz spēles beigām. Un pat, ja būs papildlaiks, arī tad viņš spēlēs. Viņš ir vārtsargs ar raksturu. Vienīgi jautājums, cik viss ir nopietni – domāju, ka to labākajā gadījumā uzzināsim rīt.

- Tā ka šobrīd pirms Kurzemes derbija viņš ir zem jautājuma zīmes?
- Vēl ir gandrīz nedēļa laika. Domāju, ka viss būs kārtībā un viņš piedalīsies spēlē.

- Pastāsti par vienīgo izmaiņu sastāvā salīdzinājumā ar otrdienu – Gucs rezervē, Kārkliņš balstā un Mickevičs kreisajā malā!
- Gucs bija rezervē, jo arī spēlē pret austriešiem viņš tika nomainīts un viņam bija kaut kādas sāpes. Tāpēc viņš netrenējās trīs dienas, kamēr dakteri darīja brīnumus. Tikai tāpēc bija tāda izmaiņa.

- Teici, ka Strumija šodien būs gatavs spēlēt.
- Kļūdījos, tāpēc arī tagad saku – ceru, ka traumētie būs veseli. Domāju, ka Strumija būs vesels, taču tā diemžēl nebija.

- Taču nekā nopietna Strumijam nav un atgriešanās atlikta par, piemēram, vienu spēli?
- Nav nemaz tik labi, kā domājām, bet viņš trenējas un spēlē kā neitrālais. Viņam ir sasitums pie ribām un epizodiski trūkst gaisa. Tā ir tāda trauma, kas pāries pati un tu to nemaz nepamanīsi. Ceru, ka tā notiks, jo viņš trenējas, un ceru, ka nākamajā spēlē viņš būs ierindā.

- Otrdien pēcspēles preses konferencē jau zināji, ka Gauračs ies prom?
- (Domā) Laikam jā.

- Tas attiecīgi ietekmēja to, par ko prasīju – kādēļ izvēlējies Grebi, nevis Gauraču?
- Nē, tajā jautājumā paliek tas pats. Šodien no Kristapa redzējām to, ko gribējām redzēt pret austriešiem, taču austrieši mums neļāva nopelnīt sodus vai autus, no kuriem [šodien] guvām vārtus. Domāju, ja pret austriešiem mums būtu tādi sodi un tikpat daudz, tad noteikti gūtu kādus vārtiņus.

- Kad kļuva skaidrs, ka Gauračs ies prom, un to iniciēja "Spartaks" vai Gauračs pats gribēja iet prom?
- Lai viņš pats to pastāsta vai kluba prezidents. Citādi man liekas, ka es viens pats visu laiku runāju – lai arī citi kaut ko pastāsta.

- Kad uzzināji, ka Gauračs aizies? Uz šo jautājumu gan vari atbildēt.
- Nē, nevaru ne uz ko atbildēt.

- Zaudējot šajā spēlē, starpā būtu astoņi punkti un "Spartakam" vēl spēle rezervē. Tituls varbūt vēl nebūtu gluži zudis, taču vai tādā gadījumā situācija būtu ļoti sarežģīta?
- Sarežģīta tā būtu neapšaubāmi. Kaut gan šogad čempionāts pierāda, ka jebkura komanda ir gatava un spējīga uz jebko un vari zaudēt vai neuzvarēt trīs spēles pēc kārtas, trijās kārtās šo pārsvaru zaudējot. Ja par piemēru ņemam "Ventspili" – arī mēs bijām no viņiem atpalikuši par astoņiem punktiem, bet, ja nākamo spēli uzvarēsim, būsim viņiem priekšā. Šogad nav kā vairākus gadus, kad trīs komandas spēlēja ar atrāvienu un pārējās cīnījās par ceturto vietu. "Daugavpils" laikam ieslēdzās par vēlu, bet pēc vakardienas spēles nedomāju, ka visi brauks uz Daugavpili un viņus tur uzvarēs vai ka būs garantēti trīs punkti, kad viņi spēlēs izbraukumā. Kam 14, kam 13 spēlēs, bet astoņu punktu atstarpi šajā laikā var atspēlēt.

- Atgriežoties pie Gaurača. Ja nevēlies runāt par pāreju, pakomentē sniegumu – lai arī Virslīgā iesita četrus vārtus, tik spilgts kā agrāk "Spartakā" viņš tomēr nebija.
- Viņš darīja maksimālo, un arī visu klātbūtnē, kad viņš devās prom, teicu – nav daudz futbolistu, kuri attiektos tik profesionāli kā viņš. Mums bija atklāta saruna. Varbūt kaut kur [patraucēja] tā trauma, plus, ierodoties Liepājā, viņš vēl dabūja cirkšņa traumu, kas prasīja vēl laika. Ja viņam nebūtu tik daudz traumu, varbūt viņam jau būtu astoņi, desmit vārti. Domāju, ka daudz ko viņam šogad atņēma tieši traumas.

- Par vieniem vārtiem jau pastāstīji. Kopumā centrējumi un ielaistie vārti – šķiet, pret "Ventspili" bija kas līdzīgs, kad nepietiekami nosedzām viņu flangus. Vai var teikt, ka ar vienu spēlētāju flangā tomēr ir nedaudz par maz?
- Pirmo puslaiku spēlējām ar vienu shēmu, bet otrajā pārkārtojāmies. Taču negribētu tagad teikt, kas konkrēti bija ar "Ventspili", kas bija ar Zalcburgu vai kas būs ar "Ventspili". Šodien pārtraukumā mums bija jālabo situācija, un mēs to veiksmīgi izlabojām. Un tas deva rezultātu.

- Tā arī bija, ka labajā flangā otrajā puslaikā izlaidi divus cilvēkus – Kluku un Afanasjevu -, bet kreisajā – vienu?
- Jā, tā arī bija. Zinot Afanasjeva iemaņas un prasmi apturēt un pieturēt bumbu, cik ilgi vajag, un atdot laicīgi partnerim, kad viņš būs ieskrējis aiz muguras un būs atvēries, tāpēc arī laidām viņu laukumā. Un domāju, ka viņš laikam spēlēs arī nākamo spēli - piespēļu, visu nosaukto elementu un Kameša noraidījuma dēļ. Viņš ir pelnījis vietu pamatsastāvā.

- Afanasjeva nākšana laukumā vienmēr pati par sevi ir uzbrūkoša maiņa. Vai arī pārkārtošanās bija domāta primāri uzbrukuma dēļ? Vai lai aizvērtu kaut kādas problemātiskās zonas?
- Mums bija jāpārkārtojas pirmkārt tādēļ, ka mums bija jāatspēlējas. Ja mēs spēlētu aizsardzībā tā, kā mēģinājām un kā to darījām Eirokausu spēlēs…Man liekas, ka austrieši puslaikā neuzsita tik daudz, cik mums uzsita šodien. Bija jāveic izmaiņas. Kaut kur vidusdaļā vai vēl augstāk – tas ir vienalga, lai nākamais mūsu pretinieku treneris to pēta. Mums vajadzēja vairāk kāju, kas pieņem bumbu augstāk un virza uzbrukumu nevis atpakaļ, bet gan uz priekšu.

- Spēles galotne atgādināja "Liepājas" pagājušā gada raksturu, kad daudz ko izrāvāt galotnēs?
- Mēs parādījām raksturu. Un, kā jau minēju, kad tad izmantot standartus, ja ne tagad?! Ar tādu augumu un tādu auguma pārsvaru mēs principā vispār varam neko neveidot no spēles, bet gan tikai jāpelna standarti.

- Spēles raksturs, septiņi vārti, trīs sarkanās – tas ir pašsaprotami, ņemot vērā komandu vietas tabulā?
- Domāju, ka nē. Pirms spēles skatījos "Ventspili". Neteikšu, ar ko sēdējām, bet teicu, ka agrāk čempionātā visi uzvarēja ar 1:0, savukārt tagad "Metta" nospēlēja 2:2, šodien mēs uzvarējām 4:3, iepriekš "Jelgava" uzvarēja ar 4:3. Tā ka futbols mūsu valstī nemaz nav tik skumjš, un "Jelgava" pierādīja vēl to, ka mūsu čempionāts nemaz nav tik vājš. Nevar teikt, ka tas bija tādēļ, ka spēlēja pirmā un trešā vieta. Katra komanda gāja pakaļ uzvarai, un mums laikam šajā spēlē uzvara bija nepieciešama vairāk. Taču pretinieki guva trīs vārtus, kas nenotiek bieži – labi, bija daudz vārtu pret "Ventspili" un "Mettu"/LU, bet kopumā parasti ir uzvaras ar 1:0. Ja "Spartaks" Latvijas čempionātā gūst divus vārtus, tad laikam nav iespējams viņus apspēlēt. Biju tā domājis, bet šodien pierādījām, ka viņi var zaudēt arī tad, kad iesit trīs vārtus.

- Iepriekš bijām runājuši par īrēm, bet šoreiz liegums Mihadjukam spēlēt laikam pat deva jums plusu auguma ziņā.
- Protams. Tā mums bija mācība - kā jauns klubiņš gribam visiem labu. Lai "Jelgava" neapvainojas – apsveicam to ar trešo kārtu, taču viņi gribēja pārcelt [7. augusta] spēli. Mēs taču ar viņiem nespēlēsim pirms Eirokausiem vai starp abām spēlēm, bet gan pēc. Kāpēc gan mums būtu jādod pretiniekiem atpūsties?! Futbolists grib spēlēt, taču tagad sapratām, ka, dodot kādu īrē, labāk lai viņš pret mums nespēlē. Visu laiku centāmies būt labi, bet kaut kur vajag būt arī…Kāds var pateikt man vārdu? Varbūt jā – sportiski nekaunīgam, tuvu tam. Domāju, ka diez vai kāds mūs žēlotu. Ja mēs pret "Jelgavu" spēlētu starp spēlēm – Eirokausi ceturtdien un ceturtdien un ar mums pa vidu svētdien -, tad laikam pārceltu. Bet mēs ar viņiem spēlēsim tad, kad divas spēles jau būs nospēlētas.

- Ko no malas redzēji kautiņa laikā? Šķiet, ka sarkano iedeva nepareizajam – varbūt vajadzēja dot Gucam, nevis Kamešam.
- Varbūt, jā. Un mēs arī izrunājām, ka paskatīsimies video un varbūt rakstīsim kaut kādu papīru, lai varbūt atsauc vienam un iedod otram. 24 stundas laika mums ir.

- Gucs neapvainosies?
- Lai nesanāk tā, ka komisija noskatīsies un iedos gan tam, gan tam. Mums diemžēl tā Latvijā var būt – ka viņi neatsauks tam [Kamešam], bet iedos [noraidījumu un diskvalifikāciju] abiem. Tāpēc šoreiz labāk kaut kādu soli spert pirmajiem. Un mēs to arī darīsim.

- Pieņemsim, ka bija jādod Gucam. Tavuprāt, tā bija attaisnojama rīcība? Jā, viņu iegrūda mugurā, taču nervi viņam neizturēja.
- Tās ir emocijas. Vai "Jelgava" pie 3:0 [pret Bratislavas "Slovan"] attaisnoti dabūja sarkano?

- Širmelis nebija pārāk priecīgs.
- Tās ir emocijas. Kad Gucs vēl sēdēja uz rezervistu soliņa, dzirdēju, ko rezervisti savā starpā runāja. Viņš izgāja, uzkurināja, tad vēl 4:3 un pašam mazākajam vīrelim no aizmugures ieleca kājās…Sākās tā visa [grūstīšanās], un aizkari aizgāja ciet. Kas pareizi, kas nepareizi – notikušo vairs nevar atgriezt atpakaļ un pateikt "stop". Kaut gan, kad zaudējām, pārtraukumā teicām, ka nevajag iet ārā un darīt rupjības vai kaut ko teikt tiesnesim. Ir jāspēlē. Teicu, ka ir iespēja atgriezties spēlē un jāmēģina to izdarīt. Un mēs to arī izdarījām.