Mareks Mejeris par spēlēšanu centra pozīcijā, divu gadu līgumu un Latvijas izlasi

Sezonu sākāt ar divām uzvarām un jau pirmajā spēlē pieveicāt CSKA. Bijāt labi sagatavojušies sezonai?
- Nebija gluži tā, ka visu spēli būtu vadībā un beigās to noturētu. Notika tas, kas sportā dažreiz notiek - dažu minūšu nogrieznī notiek kaut kas pilnīgi nesaprotams, šoreiz mums par labu. Pret Eirolīgas komandām - CSKA, Himkiem, “Zenit” - vienmēr plāns ir visu maču turēties spēlē, neatlaist pārāk tālu un pēdējās minūtēs mēģināt trāpīt metienus, lai spēle aiziet mums izdevīgā virzienā.

Jā, bet šoreiz spēles laikā jums bija pat -22...
- Jā, un tas ir tas jocīgais. Četras piecas minūtes pirms beigām vēl bija mīnus 17. Sajūta nav pārāk forša, bet basketbolā viss ir iespējams. Tas nav kā futbolā, ja ir palikušas desmit minūtes un ir piecu golu starpība (smejas). 20 punkti basketbolā ir atspēlējami salīdzinoši īsā brīdī. Protams, ja pretī ir CSKA, varbūt tas nešķiet reāli, bet spēles brīdī par to jau nemaz īsti nedomā. Iet viens uzbrukums pēc otra, viena aizsardzība pēc otras. Neviens nedomā par to, kas būs pēc piecām minūtēm. Ne esot vadībā, ne esot iedzinējos ar 20 punktiem nav jēgas skatīties uz to, kas notiks pēc desmit minūtēm. Var atbildēt tikai par katru nākamo uzbrukumu, katru nākamo aizsardzību.

Tā bija tava pirmā uzvara pār CSKA. Kā ir apspēlēt vienu no Eiropas bagātākajiem klubiem? Devāties arī kopīgi atzīmēt?
- Klubam tas bija tiešām svarīgi. Mums piešķīra īpašus piemiņas suvenīrus par šo uzvaru, jo Permas komanda nebija uzvarējusi CSKA kopš 2004. gada. Mēs, paši spēlētāji, protams, saprotam, ka tā ir liela uzvara, visi priecājās, bet tai pašā laikā - tā ir tikai viena uzvara tabulā. Tā nav uzvara kausā, čempionātā vai kaut “play-off” spēlē, kad tam būtu cits svars.

Pēc tam apspēlējāt arī Saratovu, bet sekoja mēnesi ilga pauze Covid-19 dēļ. Kas notika šajā laikā, bija attālināts treniņprocess?
- Pat nebija būtiski, kurš ir saslimis un kurš nav - visa komanda vairākas nedēļas sēdējām mājās. Bez sakarīgiem treniņiem bija pat, šķiet, četras nedēļas. Sākumā centās veikt attālināto treniņdarbu, bet, kad saslimst ar šo vīrusu, tad ir grūti nodarboties ar sportu. Pēc tam, atgriežoties pie darba, šķiet, ka tikko bijusi vasara - bedre ir pamatīga.

Ar to droši vien var skaidrot, ka pēc uzvarām pret CSKA un šosezon pagaidām labi spēlējošo “Avtodor” atgriezāties ar diviem zaudējumiem pēc kārtas komandām, ko nevar saukt par līgas smagsvariem - “Enisey” un “Nizhny Novgorod”...
- ...turklāt arī viņi nav labākajos sastāvos… Nevaram ielekt atpakaļ savā ritmā. Mums tas ir ļoti svarīgi - no pagājušās sezonas esam sapratuši, ka, tikko atrodam spēlē savu tempu, tad varam spēlēt ļoti labi. Ja neizdodas, tad varam zaudēt jebkuram. Šajās abās spēlēs nesanāca nekas no tā, tāpēc tie ir likumsakarīgi zaudējumi. Nebija pat izjūtas, ka otrajā spēles daļā varētu lauzt spēli. Tas ir mūsu šī brīža lielākais klupšanas akmens - nevaram tikt ritmā. Piespiedu pauze mūs izsita ārā. Labi, ka spēļu šobrīd nav daudz un bieži, varam katrai spēlei gatavoties nedēļu. Ar katru nākamo spēli varētu būt daudz un nozīmīgu uzlabojumu.

Tā laikam ir šī brīža profesionālā sporta realitāte, ar ko vienkārši jārēķinās - jums bedre ir tagad, bet neviena komanda nevar būt droša, ka arī tai negadās šāda situācija.
- Jā, tas noteikti nav attaisnojums. Par to mēs arī komandā šobrīd runājam - it kā šķiet, ka jā, mums ir sakarīgs attaisnojums uz papīra, bet dzīvē tas neko nevienam nenozīmē. Zaudējums paliek zaudējums. Jāspēlē ar tādām iespējām, kādas ir, un jācīnās. No sportiskā viedokļa sezona kļūst krāsaināka, beigas varētu būt ļoti interesantas. Protams, jāskatās, kā vispār viss izvērtīsies - vai sezonas beigas vispār būs.

Uzvarā pret CSKA sameti 11 punktus un izmeti astoņus metienus, pēc tam ar katru nākamo maču metienu skaits samazinājies. Esi apmierināts ar savu lomu komandā?
- Loma plus mīnus ir tāda pati, kāda bija pagājušajā sezonā, jo sastāvs lielos vilcienos palicis tāds pats. Tai pašā laikā man ir pamainījušies uzdevumi laukumā. Šosezon vairāk spēlēju kā centra spēlētājs. Mums pat nav komandā izteiktu centra spēlētāju. Mana problēma šobrīd ir tā, ka spēlētājs, kurš man ir vajadzīgs komandā, vēl nav tā īsti nemaz spēlējis - Lorenzo Viljamss. Viņš ir mūsu saspēles vadītājs, kurš kontrolē ritmu un apgādā visus ar piespēlēm. Pagaidām viņš vēl par 100% nav spēlējis - sākumā bija problēmas ar nokļūšanu Permā, pēc tam sekoja lielā pauze visai komandai, un viņš vēl nav gatavs mikrotraumu dēļ. Bet ar savu spēli neesmu apmierināts tikai pēdējos divos mačos, jo mēs zaudējām. Uzvarot man nav tik svarīga statistika, bet zaudējot sāc domāt, ka jāizdara vairāk.

Kā trešais numurs karjerā esi spēlējis salīdzinoši daudz, bet kā centrs - tas nav jaunums, pie kā jāpierod?
- Pēdējos gados VEF tomēr sanāca vairāk… Karjeras sākumā ļoti daudz spēlēju kā vieglais uzbrucējs. Spānijā man pat tā bija pamatpozīcija. Ejot laikam, mainījies arī basketbols. Šobrīd smagos centrus ņem komandas, kas var atļauties maksāt lielas naudas spēlētājiem, ko izmanto 10-15 minūtes mačā. Citas komandas izvēlas vieglākus sastāvus. Tas pats VEF šosezon. Daudzi treneri labāk izvēlas kustīgumu, nevis smagnējumu zem groza. Šobrīd arī “Parma” iet šo ceļu. Tagad vairāk esmu atkarīgs no komandas biedriem, jo nespēlēju “posta” spēli, vairāk lieku aizsegus un ieraujos, cīnos ar bumbām.

Vai pozīcijas maiņa varētu būt skaidrojums arī piezīmēm? Divās no četrām spēlēm esi sakrājis pa četrām piezīmēm.
- Jā, protams. Ja pretinieks ir lielāks un smagāks, tad man jākompensē ar agresīvāku spēli un aktivitāti, kas bieži vien noved pie piezīmēm. Bet es negribētu teikt, ka tas ir tikai tāpēc, tā vienkārši ir sanācis. Nav vēl bijis tik daudz spēļu, lai pēc vidējiem rādītājiem izdarītu nozīmīgus secinājumus. Jau pagājušogad, kad sākām spēlēm ļoti labi, man sanāca daudz spēlēt kā centram.

Pēdējos gados vidējā līmeņa klubiem modē ir parakstīt spēlētājus uz vienu sezonu. Kādas bija sarunas ar “Parma” pavasarī? Divu gadu līgums bija viņu iniciatīva vai tu uz to uzstāji?
- Tas notika pavasarī, kad situācija kopumā bija ļoti interesanta. Man bija izdevusies laba sezona - ne tikai laukumā, bet arī sajūtu līmenī. Bija laba pēcgarša. Visi apstākļi šeit ir ļoti labi. Izņemot laika apstākļus (smejas). Nebija iemesla teikt nē piedāvājumam palikt. Par tiem diviem gadiem - tās bija kluba un aģenta sarunas, nianses nezinu, jo pie manis nonāca gala produkts, ko aģents uzskatīja par labāko variantu. Man prasīja, vai būtu ar mieru palikt vēl divus gadus šajos apstākļos un, kā jau teicu, man nebija iemesla atteikt. Martā nešķita, ka basketbola tirgū gaidāmi tādi uzlabojumi, lai būtu jēga kaut ko gaidīt.

Nav noslēpums, ka arī finansiālā ziņā šī gada starpsezona atšķīrās no citām. Pēc tik labas sezonas, kāda tev izdevās, iepriekšējās realitātes loģika teiktu, ka tev finansiāli šajā starpsezonā bija jābūt lielam ieguvējam. Vai arī šī gada realitātē laba iepriekšējā sezona nozīmē naudīgāku nākamo līgumu?
- Jā un nē. Pēc tādas sezonas var gaidīt vasarā lielo klubu interesi, mēģināt “uzreizināt” algu (smejas), bet tas viss ir riskanti. Negribēju gaidīt un iziet uz varbūtībām, jo beigās var nebūt nekas - pat tas, kas bija iepriekš. Martā šķita, ka ir labi. Bija indikācijas no dažiem augstākā līmenī spēlējošiem klubiem, bet nešķita tā vērts, lai gaidītu. Runāju ar zinātājiem, kuri teica - nav zināms, vai tirgus paliks kaut tuvu tajā līmenī, kādā bija pagājušajā sezonā. Nav teikts, ka augstāks līmenis automātiski nozīmētu daudz lielāku algu.

Ko Permā nozīmē basketbols? Kāda ir organizācija, vadība, skatītāji? Kāpēc tev tur gribējās palikt vēl vismaz divus gadus?
- Ja visā Krievijā ir hokejs un futbols, bet basketbols ir tikai kaut kur pēc tam, tad Permā basketbols ir pirmajā vietā. Ne hokejs, ne futbols nav augstākajās līgās, bet basketbols jau no slavenā “Ural Great” laikiem šeit ir cieņā. Pat uz ielas cilvēki man bieži jautā, vai esmu no “Ural Great”, lai gan klubs jau nepastāv vairāk nekā desmit gadus. Cilvēkiem tas palicis spilgtā atmiņā. Ļoti daudzi nāk uz spēlēm klātienē (pagājušajā sezonā uz Permas spēlēm vidēji nāca 5233 skatītāji, kas bija lielākais vienas komandas vidējais apmeklējums VTB līgā kopš 2013. gada, kad turnīrā piedalījās Kauņas “Žalgiris” - A.S.). Organizācijā lielākā daļa cilvēku ir tie paši, kas bija “Ural Great”, tāpēc viņi zina, kā darīt savu darbu. Ir jūtama liela vēlme, lai klubs no sezonas uz sezonu aug un sasniedz arvien augstāku līmeni. Tas man šeit ļoti patīk - varu augt kopā ar klubu.

Tātad šis nav stāsts par kluba iespējām neadekvātām ambīcijām no vadības puses, kā tas novērojams šur tur citur Krievijas basketbolā?
- Nē, tā nav. Kā jau teicu, šeit strādā cilvēki no “Ural Great” laikiem, kuri ir kaut ko izcīnījuši un saprot, ko tas prasa - cik daudz darba un ieguldījumu. Šeit neviens nedzīvo ilūzijās. Protams, ir prasības, bet tās nav augstākas par realitāti. No mums tiek sagaidīts tas, kas ir samērīgs iespējām.

Gan jau biji dzirdējis dažādus stāstus par klubu vadībām Krievijā. Pirms braukšanas rēķinājies, ka tā varētu būt?
- Pirms parakstīju līgumu [Jānis] Blūms un [Andrejs] Gražulis, kuri te bija spēlējuši, pastāstīja, ka viss ir kārtībā, atstāja labu iespaidu. Nebija tā, ka viņi pārslavēja klubu, bet vienkārši teica, ka ir labi, viss apmierinājis.

Iepriekš tava pieredze ārzemēs nebija tik veiksmīga, raugoties no sportiskā viedokļa. Ar ko tā pieredze atšķiras no Permas - kāpēc tagad spēji iedzīvoties?
- Domāju, ka pirmā pieredze Spānijā nemaz nebija tik neveiksmīga. Tas, ka atgriezos otrajā līgā, bija manis paša izvēle, jo gribēju vairāk spēlēt (2013. gadā Mareks parakstīja līgumu ar ACB klubu “Fuenlabrada”, bet sezonas otrajā pusē tika izīrēts otrās līgas klubam “Burgos” - A.S.). Francijas stāsts - apstākļi sakrita tā, ka viss izvērtās sliktāk, nekā sākotnēji šķita. Permā sanāca otrādi - viss izvērtās tā, kā vajag. Komandas biedri, treneri… Nedomāju, ka tas ir baigais noslēpums - nekad neesmu bijis spēlētājs, kurš paņems bumbu un dragās savu basketbolu. Man vajag komandas spēli, ideju un taktiku, kurā iekļauties un pielāgoties komandai. Šeit tas notika, šosezon jāmēģina to atkārtot.

Mareks Mejeris. Foto: FIBA

Kluba vadība starpsezonā runāja par vēlmi piedalīties Čempionu līgā. Beigās pie vietas kvalifikācijā netikāt, bet spēlēsiet FIBA Eiropas kausā (šobrīd pirmā spēle ieplānota 6. janvārī). Ar kādu attieksmi klubā pieiet šim turnīram - kā labu sparingu pirms VTB mačiem vai tomēr ar ambīcijām izcīnīt trofeju?
- Klubs grib atkal spēlēt Eiropā, bet par konkrētiem mērķiem šobrīd nav runāts. Spēlētāju starpā, protams, esam runājuši, ka vajadzētu iet uz uzvaru šajā turnīrā, ja tas notiks. Tā nav Eirolīga, tas ir FIBA Eiropas kauss - nav jēgas tur spēlēt, ja nemēģini tur izcīnīt kausu. Cik zinu, lielākajai daļai klubu, kuri spēlē spēcīgos nacionālajos čempionātos, FIBA turnīrs nav prioritāte. Tieši tā bija arī Francijā. Zaudējums Eiropas turnīrā nebija tik liela traģēdija, kā zaudējums vietējā līgā. Grūti spriest, kā būs šeit, šobrīd nevaru pateikt, vai tā ir tāda paša līmeņa prioritāte, kā VTB līga.

Kāda ir Covid-19 drošības procedūra pirms spēlēm VTB līgā? Vai visa šī situācija rada kādas neērtības?
- 72 stundas pirms spēles jānodod tests, bet pārējais ir tas pats, kas visur - maskas, cimdi, dezinfekcijas līdzekļi, distances ieturēšana. Nekas citādāks kā jebkura cilvēka ikdienā.

Kāda ir situācija pilsētā kopumā? Kas atļauts, kas aizliegts? Piemēram, Rīgā lielveikali brīvdienās ir ciet.
- Nē, pie mums lielveikali strādā. Arī restorāni strādā. Iespējams, ir saīsināts darba laiks, precīzi nezinu. Krievijā katrā reģionā ir savi noteikumi. Piemēram, Maskava tagad ir diezgan stingri ierobežota. Permā vēl nav tik traki. Jāvelk maskas, veikalos bez tām neapkalpo. Tagad, kad situācija ar vīrusu kļuvusi sliktāka, visur prasa vilkt arī cimdus. Teiksim, lidojot mājās no Ņižņijas, lidostā nemaz nedeva biļeti, ja nebija uzvilktu cimdu. Bet ikdienā ierobežojumus jūtu minimāli, jo galvenais ir tikt no treniņa mājās un kaut kur paēst. Kad bijām karantīnā, tad daudz pasūtīju ēdienu un veikala produktus ar piegādi mājās. Personīgi nekādus lielus apgrūtinājumus nejūtu.

Vai uz spēlēm atļauts nākt skatītājiem?
- Mums bija uz pirmo mājas spēli. Ņižņijā nebija. Tas arī atkarīgs no noteikumiem katrā reģionā.

Novembra beigās notiks “EuroBasket 2022” kvalifikācijas sabraukums Sarajevā, kur Latvijai būs divas ļoti svarīgas spēles. Vai klubā nav iebildumu par tavu došanos palīgā izlasei?
- Protams, gan treneris, gan klubs labāk visus redzētu savā rīcībā, nevis braucam uz izlasi. Mūsu gadījumā izlases pārtraukumā komanda paliks bez četriem ļoti svarīgiem spēlētājiem. Bet nav tā, ka kāds tagad gribētu par to runāt - droši vien vienkārši pieņem, ka, ja braucu pagājušoreiz, tad braukšu arī šoreiz.

Šis stāsts nav jauns, bet šoreiz vairāk domāju no tā aspekta, ka klubam būtu raizes par Covvid-19 situāciju.
- Nē, nē, nav nekas tāds bijis. Mums pirms braukšanas uz izlasi arī būs jānodod testi, tāpat spēļu vietā būs jānodod testi. Protams, vienmēr pastāv iespēja, bet to mēģinās samazināt, cik vien var. Tāpat saslimušie ir visās komandās un visur Eiropā. Kaut kā tam tiek pāri un viss turpinās. Vismaz šobrīd tā tas notiek. Redzēsim, kā būs ilgtermiņā. Šobrīd nav sajūtas, ka kādam būtu paniskas bailes, kuru dēļ kaut ko nedarīt vai kādu nelaist.

Vai jau zināms, kā brauksi uz izlasi - caur Rīgu vai pa taisno uz Sarajevu?
- Latvijā neiegriezīšos. Pa taisno uz Sarajevu un pēc tam uzreiz atpakaļ. Ja braukšu - vēl jau nekas oficiāli nav zināms, tikai runu līmenī viss bijis (saruna notika 16. novembrī - A.S.).

Pirmajā sabraukumā februārī mums bija divas traģiskas galotnes. Cik bieži sanācis galvā pārcilāt to dienu notikumus?
- Daudz, ļoti daudz. Man pirmā spēle bija vēl sāpīgāka… Bet tāds ir sports. Profesionāli sportisti ātri iemācās tikt pāri šādām lietām. Ja nespēj emocionāli šādas lietas nolikt malā, tad ar sportu nevar nemaz profesionāli nodarboties. Nāk nākamās spēles, nākamie treniņi, dzīve ārpus basketbola. Notika tas, kas notika, un esam tajā situācijā, kādā esam. Tagad darīsim visu, lai tās iepriekšējās spēles vairs neko nenozīmētu.

Tavs pēdējais metiens pret Bosniju un Hercegovinu pirmajā spēlē Rīgā nerādās murgos?
- Jā, tikko pēc tam, kad tas notika, bija smagi. Varbūt tas iedeva ekstra sparu spēlēt un kaut ko izlabot, bet tu nevari citā spēlē izlabot to, ko neesi izdarījis iepriekšējā. Tas tā nestrādā.

Abās spēlēs veici lielu darba apjomu, biji produktīvs dažādos veidos. Iepriekš pie trenera Roberta Štelmahera nebiji spēlējis. Vai izdevās ātri saprast, ko no tevis gaida?
- Nav laika ilgi kaut ko saprast. Man tā bija citādāka situācija un sajūta izlasē, nekā iepriekš, kad tomēr ilgus gadus spēlējām labākajos sastāvos. Jāuzslavē trenera darbs par to, ka viņš tik īsā laikā vispār spēj salikt no mums kopā komandu un izveidot saspēli. Šis sastāvs nekad nav spēlējis kopā ilgāku laiku. Tā, kā tas bija ar sastāvu no 2011. līdz 2017. gadam.

Priekšā divas ļoti svarīgas spēles - pret Grieķiju un Bosniju. Vai jau sanāk aizdomāties par to, kā būs? Seko ziņām, kādus kandidātus nosaukuši pretinieki?
- Tas, ka tiek paziņoti kandidāti, neko diži vēl nenozīmē (smejas). Nē, šobrīd nedomāju par izlasi. Šobrīd vēl ir klubs. Izlase sāksies tajā brīdī, kad būšu lidmašīnā uz Sarajevu. Šobrīd domājot, neko neizdomāsi. Tāpēc ir treneri, kas to domā un iedod mums gatavu plānu, kā spēlēt. Kas būs, ja katrs tagad domās kaut ko savu, sabrauks kopā un katram būs citādāka ideja? (smejas) Varbūt vienīgi aizdomājies sajūtu līmenī, ka būs cita veida emocijas.

Aizvadīta Latvijas svētku nedēļa. Kā tev ar svētku sajūtas uzturēšanu, dzīvojot svešumā?
- Es vispār esmu ļoti mazs svinētājs. Arī savas dzimšanas dienas ne visai atzīmēju (smejas). Šobrīd visa pārējā informācija, kas nāk par apkārt esošajām problēmām, aizmālē svētku sajūtu. Šogad svētku sajūta ir mazāka, nekā citus gadus. Pat ziņas un televīziju skatos daudz mazāk, jo viss ir tikai par negatīvo. Negribas neko tādu skatīties un lasīt. Protams, nedēļā no 11. līdz 18. novembrim sanāk nedaudz aizdomāties par valsti, par savu lomu Latvijā.