Stolerijs: "Uzreiz pēc ierašanās Rīgā Ozoliņš aizveda iedzert kafiju"

Parasti cirkšņa savainojumi nav tik acīmredzami, bet spēlē pret Maskavas CSKA uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Uzreiz saprati, ka savainojums ir nopietns?
Jā, uzreiz zināju, ka kaut kas nav kārtībā. Slidoju atmuguriski un gribēju apgriezties, lai dotos uz nomaiņu, un tobrīd cirksnī sajutu tādu kā plīsumu. Pirmo reizi karjerā bija tāda sajūta. Starp svilpēm atgriezos laukumā un centos veikt pāris atspērienus no visa spēka, tomēr nevarēju, un tajā brīdī apstiprinājās bažas.

Kad pirmoreiz sajuti sāpes cirksnī, kas notika tavā galvā?
Domāju, ka varēšu turpināt spēli. Arī iepriekš esmu gājis laukumā ar savainotu cirksni. Tomēr nekad nav bijusi sajūta, ka esmu to pārplēsis. Nākamajā dienā veicām padziļinātu izmeklēšanu un secinājām, ka ir savainots muskulis un ka tas nav nekas pārāk nopietns. Vienlaikus tas ir savainojums, ar kuru nav iespējams doties laukumā, jo spēlēšana situāciju padarīs tikai sliktāku. Tādēļ cenšos saglabāt pacietību.

Esi izsists no ierastā ritma. Cik grūti izdomāt, ko pasākt brīvajā laikā?
Dzīvoju kopā ar Deniju, un arī viņam bija savainojums, kas situāciju padarīja mazliet vieglāku. Kopā devāmies meklēt aktivitātes pilsētā. Aizejam uz kādu restorānu, vakar [saruna notika pagājušās nedēļas otrajā pusē – aut.] bijām Okupācijas muzejā. Interesanti paskatīties pilsētas un valsts vēsturi. Pēdējā laikā esmu noskatījies diezgan daudz dokumentālo filmu par Otro pasaules karu. Temats ir mani aizrāvis, cenšos interesēties par to, kas šeit notika.

Cirksni savainoji tieši pirms Eirotūres posma, palaižot garām iespēju atkal uzvilkt Kanādas izlases kreklu. Tavuprāt, tas ietekmē tavas izredzes aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm?
Uzreiz piezvanīju izlases vadībai un teicu, ka ārpus ierindas nebūšu pārāk ilgi, taču savainojums gadījies neīstajā laikā, jo nevarēšu palīdzēt Kanādai. Protams, ir vilšanās, ka nevarēšu spēlēt, tomēr viņi situāciju uztvēra mierīgi un teica, lai atpūšos. Cerams, ka man tāpat tiks dota iespēja Kanādas olimpiskajā komandā.

Kanādiešu ģenerālmenedžeris Šons Burks Rīgā ir diezgan biežs viesis. Kad viņš atrodas tribīnēs, tava spēle mainās?
Reizēm nemaz nezinu, ka viņš ir Rīgā. Jā, zinu, ka viņš daudz laika pavada, skatoties Kontinentālās hokeja līgas spēles, ka viņš brauc skatīties citas Eiropas līgas. Cenšos nemainīt savu stilu – eju laukumā un katrā mačā mēģinu parādīt labāko sniegumu, lai kurš mani vērotu.

Novembris bez ūsām neesot novembris. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Uzvilkt Kanādas izlases kreklu, kuru rotā kļavas lapa – izjūtas bija tikpat labas, cik iztēlojies?
Nekad mūžā man netika dota iespēja spēlēt Kanādas izlasē. Kreklu pirmoreiz vilku Soču turnīrā, pēc tam bija Eirotūres posms. Skaidrs, ka tā ir patīkama pieredze, un ceru, ka man tiks dota vēl viena iespēja. Kanāda ir liela valsts, mums ir daudz labu hokejistu, tāpēc fakts, ka esmu spēlējis izlasē, ir lepošanās vērts.

Nacionālā hokeja līga lēmumu pieņēma aprīļa sākumā. Izdzirdot pavērsienu, kāda bija tava reakcija?
Nemaz par to nedomāju, jo tobrīd manu prātu nodarbināja viena doma – palikt Ziemeļamerikā vai braukt uz Eiropu. Izdomāju, ka došos pāri okeānam, tomēr lēmuma pieņemšanas laikā par olimpiskajām spēlēm nedomāju. Protams, ar laiku sapratu, ka šāda iespēja pastāv, taču jebkurā gadījumā atrašanās starp kandidātiem ir negaidīts pavērsiens.

Tātad olimpiskās spēles neietekmēja tavu lēmumu?
Vēl pirms paziņojuma, ka Nacionālā hokeja līga nebrauks, savā prātā biju izdomājis, ka došos uz Eiropu. Paveicās – esmu īstajā laikā un īstajā vietā.

Kas lika izšķirties par to, ka ir pienācis laiks izmēģināt savus spēkus Eiropā?
Tas bija grūts lēmums. Profesionālajā hokejā aizvadīju piecas sezonas, un tikai pirmajā netiku pie izsaukuma augšup, jo man bija līgums tikai ar Amerikas Hokeja līgas komandu. Smags lēmums, jo galvā vairs nav cerības, ka varbūt šogad arī uzspēlēšu Nacionālajā hokeja līgā. Tomēr gribēju redzēt, kas notiek Eiropā, gribēju pamēģināt hokeju uz lielāka laukuma, jo pieļāvu, ka man tas varētu nākt par labu. Pēc lēmuma pieņemšanas vairs nebija nekādu šaubu vai ideju par pārdomāšanu – prāts bija mierīgs.

Interese bija tikai no Kontinentālās hokeja līgas vai zvanīja arī citas komandas?
Bija interese arī no citām līgām, un beigās bija jāizvēlas starp Rīgu un Zviedriju. Priekšroku devu Rīgai, jo tā ir iespēja spēlēt otrajā labākajā līgā pasaulē, plus to darīt lieliskā pilsētā. Priecājos par savu lēmumu.

Kad pieņēmi piedāvājumu, cik daudz zināji par Rīgu un Latviju?
Ne pārāk daudz. Kad vienojāmies ar "Dinamo", sāku izpēti. Pirms pāris gadiem mans brālis kopā ar universitātes komandu misionāru brauciena laikā bija arī Rīgā. Viņš mazliet pastāstīja par savu pieredzi. Centos no viņa izspiest visu informāciju, un viss, ko dzirdēju, man patika. Brālim arī patika. Brauciens bija pa Baltijas valstīm, līdz ar to viņš Rīgā uzkavējās tikai neilgu brīdi. Pavadīja laiku kopā ar bērniem, kas auguši nelabvēlīgos apstākļos, aizvadīja pāris spēles.

Kopā ar komandas kapteini Miku Indraši. Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Augot Edmontonas pievārtē, droši vien pilnīgi visiem ir sapnis reiz kļūt par profesionālu hokejistu. Atceries brīdi, kad saprati: pag, sapnis var kļūt par realitāti?
Protams, ka visiem jau no agras bērnības stāstīju, ka vēlos kļūt par hokejistu. Kā jau visi mazie kanādieši. Tomēr nezinu, vai līdz pusaudža gadiem to uzskatīju par reālu iespēju. Pirmā interese parādījās no amerikāņu koledžām, kas nāca ar piedāvājumiem, un sapnis kļuva arvien īstāks. Zināju, ka labas sezonas koledžā palīdzēs turpināt ceļu.

NCAA kanādietim tomēr nav pārāk ierasts ceļš.
Jā, pirmajā vietā vienmēr būs spēlēšana kādā no Kanādas junioru līgām. Taču koledža bija mana vienīgā iespēja, jo Kanādā lielas intereses par mani nebija. Iepriekšējā līmenī sevi apliecināju tikai 18 gados, kas bija par vēlu, kamēr koledžas dod iespēju hokejistiem, kuru attīstības ceļš ir mazliet garāks. Un tiku pie izglītības.

Esi domājis, ko darīsi pēc karjeras beigām?
Esmu centies par to domāt, taču ir grūti, jo galvā vienmēr ir cerība, ka karjera turpināsies mūžīgi. Man ir biznesa vadības grāds, tomēr galvā nav ideju, ko vēlos darīt pēc tam. Cenšos izbaudīt mirkli un turu īkšķus, kaut mana karjera būtu pēc iespējas ilgāka.

Kā Edmontonas "Oilers" fanam bērnībā pārdzīvojumu noteikti netrūka – neredzēji Veinu Grecki un neredzēji slavas dienas.
Pieslēdzos brīdī, kad komandai bija lielas grūtības. Bet tāpat biju liels "Oilers" fans – jutu līdzi komandai, neskatoties uz rezultātu. Reizi sezonā braucām uz spēli, un tas bija gada lielākais notikums. Karjeras laikā divas reizes bija iespēja spēlēt Edmontonā pret "Oilers".

Hokejisti ir parasti cilvēki, kuriem arī reizēm apnīk darbs un gribas mest visu pie malas?
Gadās dienas, kad motivācijas atrašana ir grūtāks uzdevums. Ceļošana, spēles, treniņi – tas viss nogurdina, arī psiholoģiski. Tomēr esmu ievērojis, ka spēlētāji ar optimistiskāko skatu uz dzīvi ar grūtībām tiek galā vieglāk – ja izbaudi to, ko dari, viss sanāk vieglāk un uzvaras nāk biežāk.

Atrodoties pasaules otrā malā, vairāk ilgojies pēc mājām?
Ir reizes, kad vēlos, kaut būtu Kanādā. Taču deviņus gadus dzīvoju prom no mājām, un pie visa pierod. Šobrīd lielākās problēmas sagādā laika zonas, jo vienīgā iespēja aprunāties ar ģimeni ir naktī. Tomēr vienu reizi nedēļā atrodam laiku cits citam, un tas palīdz.

Atceros, ka vasarā, kad vēl gatavojāties sezonai, runājām par tavu pavāra karjeru un vēlmi beidzot virtuvē pagatavot sev maltīti. Pēdējā laikā ir bijušas iespējas papildināt prasmes?
Ja godīgi, tad diezgan maz, un šaubos, ka pēdējā laikā esmu kļuvis par labāku pavāru. Ir mīļākie ēdienu, kurus protu gatavot, un lielos eksperimentos neielaižos. Turklāt negatavoju tik daudz, cik iepriekšējos gados, jo Rīgā netrūkst vietu, kurp doties un pavakariņot. Bet pāris reizes nedēļā aizeju uz "Rimi" vai kādu citu veikalu, iepērkos un tad gatavoju mājās.

Ko Denijs domā par tavām prasmēm virtuvē?
Nekad nav sūdzējies. Laikam atbilstu viņa augstajiem standartiem.

Braucot uz Rīgu, nācās mainīt ne tikai ēdienkarti, bet arī savu stilu. Pielāgošanās bija viegla vai gadījās lieli pārsteigumi?
Sākumā bija diezgan grūti – vajadzēja laiku, lai pierastu. Protams, ar laiku pielāgojos un iemācījos, kā lietas notiek Eiropā. Piemēram, Ziemeļamerikā pret aizsargiem apietas fiziskāk – uzbrucējs katru kustību aizsarga virzienā pabeidz ar spēka paņēmienu.

Pirmajā pārbaudes mačā gadījās situācijas, kad gatavojies spēka paņēmienam un atbrīvojies no ripas, bet tad brīnījies, kur tad palicis pretinieks?
Jā, bija pavisam cita pieredze. Reizēm ir daudz vairāk laika neka esi iedomājies. Sākumā metu ripas prom pie pirmās iespējas, bet uzbrucēji vienkārši paņēma ripu, nevis izdarīja spēka paņēmienu. Taču jāsaka, ka izbaudu faktu, ka ir vairāk ledus un vairāk laika.

Laika ir vairāk, taču tāpat jāuzmanās. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Ja laukumā nav spiediena, kā ar to ārpus laukuma? Komanda zaudē vienu spēli, tad vēl vienu, tad vēl vienu... Bet no ārzemniekiem prasa rezultātu.
Skaidrs, ka visi no mums gaida līderu cienīgu spēli. Tomēr laikā, kad sākas zaudējumu sērija, problēmas ar pārliecību ir pilnīgi visiem. Un tikt ārā no bedres ir tikpat kā neiespējami. Jāskatās uz priekšu un jāaizmirst par iepriekšējām spēlēm, lai gan tas nav tik viegli, kā varētu domāt.

Mēnesis bez uzvarām – tobrīd vispār ticējāt, ka reiz būs labāk?
Nav viegli. Ir dienas, kad nemaz negaidi brīdi, kad varēsi atkal kāpt uz ledus. Noskaņojums komandā nebija pārāk labs. Tagad spēlējam labāk, arī noskaņojums ir daudz labāks. Atkal varam izbaudīt hokeju.

Sezonas pirmajā daļā galvenais treneris bija Sandis Ozoliņš. Arī viņam karjeras beigās nācās atkal pierast pie lielajiem laukumiem. Izdevās apsēsties un aprunāties?
Jā, viņš bija lielisks sarunu biedrs. Biju pirmais Ziemeļamerikas hokejists, kurš pirms sezonas atbrauca uz Rīgu, un viņš mani uzreiz aizveda iedzert kafiju un aprunāties. Izvērtās laba saruna. Viņš teica, ka ir gatavs man palīdzēt jebkādā veidā. Pastāstīja par to, kā pašam gāja ar pielāgošanos Ziemeļamerikas stilam un tad par atgriešanos Rīgā. Viņa padomi bija ļoti noderīgi.

Vēl viens palīgs droši vien bija Ņikita Jevpalovs, ar kuru kopā aizvadīji vienu sezonu Sanhosē.
Jā, bijām diezgan labi draugi. Gan Sanhosē viņš patika visiem, gan Rīgā viņš patīk visiem. Labs cilvēks, vienmēr cenšas būt jautrs. Kad uzzināju, ka arī viņš būs komandā, bija patīkamas sajūtas – jau pazinu vienu latvieti. Pastāstīja par pilsētu, uzreiz parādīja labākās vietas.

Pēc Sanhosē aizvadīji 11 spēles Ņūdžersijas "Devils" sastāvā, un tas bija tavs pēdējais pieturas punkts Amerikā. Kāda bija komandas attieksme pēc sezonas?
Viņi bija priecīgi par manu sniegumu un teica, ka spēlēju labi. Noskaņojums bija pozitīvs, taču brīdī, kad sastāvā atgriezās savainotie spēlētāji, mani aizsūtīja atpakaļ uz fārmklubu. Kas zina, ja paliktu vēl vienu sezonu, varbūt tiktu pie vēl vienas iespējas. Tomēr pēc pieciem gadiem gribēju tikt pie pilna laika darba Nacionālajā hokeja līgā vai doties uz Eiropu. Uzskatu, ka ar pieņemto lēmumu neesmu kļūdījies.

Karls Stolerijs, Tailers Eniss un Kails Okposo. Foto: AP/Scanpix

Liekot punktu, jāatgriežas pie olimpiskajām spēlēm. Esi aizvēris acis un iztēlojies, cik smags ir olimpiskais zelts?
Vēl ne. Bet tā būtu neticama sajūta. Lai gan negribu aizsapņoties pārāk tālu uz priekšu, jo pirmais solis ir tikt olimpiskajā izlasē. Skaidrs, ka komandas mērķis būs zelts. Kanādas mērķis vienmēr ir zelts, lai kādā turnīrā piedalītos.