Edmunds Dukulis: "Nebūšu Bārklijs. Būšu Dukulis!"

Edmunds DUKULIS

Dzimis 1992. gada 21. jūnijā
Spēka uzbrucējs, augums 204cm
Basketbola skola “Rīga” (agrāk Krištopāna basketbola skola un “Rīga/Pols”)
Pirmais treneris Matīss Vārna
Astoņkārtējs Latvijas jaunatnes čempions, Eiropas junioru čempionāta bronzas medaļas ieguvējs (Viļņa 2010)

Edmunds Dukulis Latvijas un Eiropas čempionātos

+Spēlējis četros Eiropas jaunatnes čempionātos (U16 Grieķija 2007 – devītā vieta, Kjeti 2008 – desmitā vieta, U18 Viļņa 2009 – trešā vieta, U20 Bilbao 2011 – astotā vieta) un 2011. gada FIBA U19 Pasaules čempionātā (desmitā vieta)
+Treneri Matīss Vārna, Juris Petrovs, Raitis Silarājs, Nikolajs Mazurs, Valdis Valters, Pēteris Ozoliņš, Ziedonis Jansons, Dainis Bertāns, Līga Kļaviņa, Pēteris Višņēvics, Mārtiņš Zībarts, Agris Galvanovskis, Artūrs Štālbergs, Gints Fogels, Viktors Lācis, Andrea Trinkjēri, Džovanni Lambruski
+2008. gada Eiropas U16 čempionātā Itālijā trešais labākais cīnītājs par atlēkušajām bumbām (vidēji 10,9ab)
+2010. gada pavasarī BK “Turība” sastāvā izcīnīja pirmo vietu LBL2 regulārajā sezonā, palīdzot komandai iekļūt augstākajā divīzijā. 32 spēlēs vidēji 18:20 minūtēs guva 12,0 punktus un izcīnīja 6,7 bumbas zem groziem
+2010. gada Eiropas U18 čempionātā Viļņā sestais labākais cīņā par bumbām un desmitais rezultatīvākais spēlētājs
+Eiropas un pasaules čempionātos 41 spēlē savācis 431 punktu

Kopā ar Kasparu Vecvagaru un Alekseju Rostovu. Foto: Romāns Kokšarovs, Mārtiņš Sīlis, Robertas Dackus

Kanāda uzvarēta, Dukulim trešais “double-double” un Latvija otro reizi iekļūst pasaules labāko junioru komandu desmitniekā

Edmunds Dukulis 2011. gada FIBA U19 Pasaules čempionātā

+Latvijas valstsvienības līderis astoņās kategorijās (lielākais spēles laiks – 251 minūte; lielākais iemesto metienu skaits no spēles 46/85; lielākais iemesto divpunktu metienu skaits 46/85; lielākais iemesto un izmesto soda metienu skaits 35/54, lielākais izcīnīto atlēkušo bumbu skaits aizsardzībā 55, lielākais izcīnīto atlēkušo bumbu skaits 76, lielākais gūto punktu skaits 127, labākā precitāte metienos no spēles 54,1%)
+Četrpadsmitais rezultatīvākais spēlētājs, astoņās spēlēs savācot 127 punktus. Vidēji spēlē gūto punktu skaita ziņā dala 9.-10. vietu ar Dmitriju Kulaginu
+Septītais precīzākais punktu guvējs, realizējot 54,1% metienu no spēles
+Ceturtais labākais cīnītājs par atlēkušajām bumbām, vidēji spēlē izcīnot 9,5 bumbas zem groziem
+Trīs čempionāta spēlēs (ar Taivānu, Poliju un Kanādu) savāca “double-double” (ceturtā vieta), vēl trīs spēlēs ar Argentīnu, Brazīliju un Krieviju pietrūka viena atlēkusī bumba vai viens punkts
+Pēc mājas lapas Wages of Wins aprēķiniem, Dukulis bija otrs produktīvākais spēlētājs U19 čempionātā aiz turnīra MVP Jona Valančūna

Statistika Eiropas un pasaules jaunatnes čempionātos

"Tuvākajos izbraukumos devās līdz 1000 fanu"

Pagājušajā sezonā Tu spēlēji valstī, kur piedzima Eiropas profesionālais basketbols. Kā to redzēji tu?
Itālijas pirmie basketbola klubi izveidojās ziemeļos. Milāna, Kantu, Varēze. Pagājuši kādi septiņdesmit gadi. Man gads Itālijā bija ļoti labs. Ieguvu sportiski, sadzīves ziņā un dzīves pieredzē. No pirmās dienas – lai gan esmu jaunais un basketbolā vēl neko lielu neesmu sasniedzis – cilvēki uz ielas pazina. Sezonas sākumā uz treniņiem nāca 200-300 cilvēku. Visi uz tevi skatās, vērtē. Izložņājuši internetu, visu par tevi zina. Tas bija pirmais kultūršoks, bet ar laiku pieradu.

Sportā ir mērķi, kurus piepildīt: nauda, panākumi, taču svarīgi iegūt pozitīvu enerģiju.

No kā Tu iegūsti pozitīvu enerģiju?
Pēc sezonas Itālijā esmu sapratis, ka to visvieglāk iegūt ir no skatītājiem. Viņi spēles laikā uzlādē. Lielās komandas spēlēs tribīnes ir pilnas. Pats laukumā neizgāju, taču visu sajūtu. Iespējams, Kantu ir labākie fani visā Itālijā. Teiktu, brīnišķīgi.

Kantu ir tikai vietējie fani. Trīsdesmit kilometru rādiusā. Zāle nav pārāk liela, četri tūkstoši vietu. Parasti tā ir pārpildīta ar vietējiem atbalstītājiem, kuri visu mūžu fanojuši par komandu. Laikā, kad aktīvākie fani apmeklēja bērnudārzu, “Cantu” piedzīvoja augstāko punktu. Toreiz komanda izcīnīja Eiropas kausu, trīs gadus pēc kārtas spēlēja Eirolīgā. Vinnēja Itālijas līgā, tāpēc visiem faniem ir augsti standarti. Ir, ar ko salīdzināt. Augstas prasības. Šosezon bija augstākais punkts vairāk nekā divdesmit gadu laikā. Itālijas fināla laikā uz spēlēm gāja visi.

Kā bēdās atbalsta?
Man īsti nesanāca piedzīvot bēdas. Sezona bija diezgan stabila, īpaši spēlējot mājās. Savā laukumā zaudējām tikai divās vai trīs spēlēs. Tuvākajos izbraukumos devās līdz 1000 fanu. Viņi paši par to maksā, brauc, atbalsta. Tā ir kultūra. Saka, ka Lietuvā basketbols ir reliģija. Viņiem tā gluži nav, bet basketbols ir svarīga dzīves sastāvdaļa.

Blakus, Komo pilsētā, ir futbola klubs, kas agrāk spēlēja A sērijā. Pirms dažiem gadiem viņi izkrita no virslīgas un tagad noslīdējuši zemu. Vēl Komo ir sieviešu basketbola klubs, kurā spēlēja Liene Jansone. Netālu ir Milāna ar basketbola un futbola klubiem. Kantu, tāpat kā apkārt, esi vai nu “AC Milan” vai “Internazionale” fans. Kad notiek derbijs, katrai sievietei un bērnam ir savs favorīts, katrs atbalsta savu komandu.

"Milānā pāris Kantu fani tāpat dabūja pa muti"

Armani Jeans Milano pret Kantu arī ir derbijs?
Noteikti. Starp Milānu, Varēzi un Kantu katra spēle ir derbijs. Ar dueļiem, ļoti garu vēsturi.

Grieķijā “Panathinaikos” un “Olympiakos” spēlēs viesu fani nevar apmeklēt spēli. Kā ir Itālijā?
Itālijā viesu sektors tiek nodalīts pirms katras spēles. Tiek piesaistītas desmit policijas vienības, kas atbrauc pilnā ekipējumā. Pirms spēlēm tiek izveidota dzīvā ķēde. Pēc spēles viesu komandu pavada ar eskortu, lai nebūtu lieku rūpju. Otrajā fināla spēlē Milānā pāris Kantu fani tāpat dabūja pa muti. Manuprāt, pēc spēlēm viesu fani gaida pat stundu, kamēr visi vietējie izklīst. Viņi ir traki. Dienvidnieku temperaments sitas ārā pa visām vīlēm.

Ultru grupu sauc “Cantu Eagles”, viņiem ir visa atribūtika – šalles, cepures, krekli. Mājas spēlēs faniem rezervēts C sektors. Pirms katras spēles viņi rīko šovu – sauc saukļus, šauj papīra salūtu. Atbilstoši pretiniekiem gatavojas visu nedēļu. Kamēr mēs vakaros trenējamies, viņi nāk, zīmē plakātus. Nezinu, pa kuru laiku viņi strādā. Visi resursi tiek novirzīti basketbola komandai. Kad redzi tādus cilvēkus apkārt komandai, kā sportists tu nevari vieglprātīgi aiziet uz spēli. Tas vienkārši nav iespējams.

Sezonas laikā izbraukumos pārsvarā nedevos. Atbilstoši nosacījumiem, man bija jāpaliek uz vietas, jātrenējas individuāli vai kādu no treneriem – video vai jaunatnes treneri. Sākumā bija nedaudz žēl, vēlāk pieradu. Biju pirmssezonas turnīrā blakus Venēcijai un Itālijas kausa “Astoņu Finālā” Turīnā. Tālākais dienvidu izbraukums bija uz Boloņu. Ziemeļus izdevās izbraukāt, gan mazpilsētas, gan lielpilsētas. No kultūras viedokļa reti kuram ir tāda iespēja visu izbraukāt kā vietējam, nevis tūristam. Tevi uzņem atbilstoši tradīcījām.

Blakus Komo ezers, Bellādžio biji?
Tā ir viena no skaistākajām, ja ne pati skaistākā vieta Itālijā. Brīvajā laikā braucu uz Komo vai Milānu. Pavasarī viss plaukst un zeļ, ar ātrlaivām var izbraukāt visu Komo ezeru. Bellādžio visi runā angliski. Tur dzīvo daudz amerikāņu. Labprāt gribētu māju ezera krastā. Vasarās Kantu ir plus 40 grādu, visi brauc pie ūdeņiem, jo pilsētā sajūta kā uz cepešpannas.

Decembrī Tevi pieteica Eiropas kausa spēlei ar “Galatasaray”.
Jaunie spēlētāji nekad nezina, kas notiek galvenā trenera galvā. Šajā gadījumā mani iekļāva pieteikumā. Nedaudz nepaveicās, jo pirmā spēle Eiropas kausā mājās bija pret “Panellinios”. Treneris zināja, ka Grieķijā būs grūti, tāpēc plusus vajadzēja iekrāt mājās. Otrā spēle bija ar holandiešiem “GasTerra Flames”. Tajā pat laikā man bija svarīga spēle junioru komandā, taču esmu diezgan pārliecināts, ka klātbūtnes gadījumā tiktu pie desmit minūšu spēles laika. Par to bija ļoti liela “škrobe”. Mājās viņus uzvarējām pārliecinoši, izbraukumā zaudējām. Pēdējā spēlē vajadzēja uzvarēt pašiem un sagaidīt holandiešu uzvaru pār grieķiem. Savu uzdevuma daļu izpildījām. Vinnējām galotnē, bet otrajā spēlē nebija cerētā iznākuma.

Apstākļu sakritības gadījumā varēja notikt tā, ka mēs jau esam iekšā, taču tā nenotika. Klubs visu kompensēja Itālijas līgā.

Arī gatavoties pretiniekam un sēdēt uz soliņa Eiropas kausā ir pieredze. Nav tā, ka aizej uz soliņa un atsēdi. Tu esi iekšā spēlē. Tev jābūt maksimāli koncentrētam, fokusētam. Kāds var savainoties, dabūt piezīmes, tā var būt Tava vienīgā iespēja sezonā. Jāaizmirst visu pasauli. Tad tu audz ka spēlētājs.

Itālijā komandas turpina iesildīties spēles laikā?
Kā pie slovēņu trenera Ventspilī? Nē, tā nebija. Četrdesmit piecas minūtes pirms spēles sākuma ir sapulce. Tad sapulcējamies tunelī. Dīdžejs uzliek mūsu dziesmu – U2 “Vertigo”. Visi kliedz, ārdās, tāds ir rituāls.

"Treneris teica "Show your face!""

Kas tev palīdzēja iejusties?
Jūnijā spēlēju vasaras līgā, kurā bija divi vai trīs Kantu spēlētāji un treneris. Iejusties palīdzēja lietuvietis Arminas Urbutis, amerikāņu uzbrucējs Lūnens (Leunen). Saskanēja kultūra. Ar amerikāni kontaktēties bija piecreiz vieglāk nekā ar itāli. Itālieši ir nedaudz dīvaini, arī paaudzes atšķiras. Daudz palīdzēja treneri un kolektīvs, kluba administrācija. Viņi man palīdzēja visos sīkumos. Paldies viņiem!

Galvenais treneris Andrea Trinkjēri bija pietiekami labs psihologs un man sanāca ar viņu runāt. Saprata, cik svarīgs ir mikroklimats otrā soliņa galā. Viņa tēvs ir amerikānis, māte horvātiete, pats Itālijas pilsonis. Amerikāņu un serbu basketbola skolu apvienojums. Ass, treniņa laikā saka, ko domā. Ja redz treniņa laikā konfliktu, nocērt to saknē. Nežēlo nevienu, pašsaprotama ir atpūta tikai pieredzējušiem spēlētājiem. Labs, taisnīgs.

Basketbola un sadzīves jautājumos viņš mani uzrunāja tieši un skaidri. Tas likās asi, pat sāpīgi. Apdomāju, tā ir, kā viņš teica. Varbūt tāda pieeja ir labāka, nekā dziedot slavas dziesmas un aizmugurē aprunājot. Viņš neslēpj, kas patīk un nepatīk. Tad zini spēles noteikumus. Treneris palīdz paātrināt pāreju no jaunatnes uz pieaugušo basketbolu.

Viņam nepatika, ka sākumā biju kautrīgs. Teica “Show your face!” Treniņos jārāda sevi, kāds esi. Tas nekas, ka jaunais. Komandas biedri bija ļoti izpalīdzīgi, “ģedovščinas” nebija. Dažreiz nācās nest ūdeni, taču tas nebija pārspīlēti. Tādā treneru, administrācijas un spēlētāju sakausējumā nekad nebiju bijis.

Sjēnā Pjanidžāni, Milānā atnāca Pītersons, tagad Skariolo. Itālijā treneri ir zvaigznes?
Tāda līmeņa treneri jā. Viņiem visi klanās. Treneri ar vārdu. Pieņemu, ka honorārs, ko viņi saņem, ir ļoti tuvu vadošo spēlētāju atalgojumam. Jaunatnes komandā trenējos pie viena no slavenākajiem Itālijas treneriem Džovanni Lambruski. Viņš divus vai trīs ciklus vadīja Itālijas sieviešu izlasi, arī 2007. gada Eiropas čempionātā Kjeti. Rakstura ziņā līdzīgs galvenajam trenerim Trinkjēri. Teica sejā, ko domā. Kad vajag, paslavē, citreiz iedod iekšā. Sākumā viņš uzsvēra, ka man vajag lielāku kontaktu ar komandas biedriem.

Pirmie divi mēneši bija smagi. Nebija tā, ka devos lidostas virzienā, bet tālu no tā nebija. Viņi laikam redz, ka esi perspektīvs un talantīgs, tāpēc neglauda pa spalvai. Dod iekšā, uz ko vēl jāstrādā. Norāda uz sadzīvisko, ka vairāk jākontaktējas. Treneris teica, ka esmu labākais spēlētājs komandā un prasīja, lai būtu atvērtāks arī ārpus laukuma.

Man vajadzēja kļūt par komandas mikroklimata veidotāju, lai gan čaļiem ar angļu valodu bija, kā bija. Brīžiem likās, kāpēc man tas jādara? Kāpēc jāveido attiecības ar itāļiem? Esmu šeit, lai spēlētu basketbolu. Varbūt partneri nav tik labi, tāpēc viņiem tas jāpastāsta mierīgāk, maigāk. Viss iekrita manā pieredzes bagāžā. Nekur pazaudēt es to nevaru. Tas palīdz kļūt labākam kā cilvēkam un spēlētājam. Ļoti interesants process ārpus basketbola.

Tev sanāca runāt daudz vairāk nekā tu biji pieradis to darīt.
Viņi zina, ka Latvijā ir aukstāks klimats un esam noslēgtāki. Neuzskatu sevi par noslēgtu personību. Kad aizbraucu, izrādījās, ka vēl vairāk jāveras vaļā.

#4 Kaspars Vecvagars, #5 Dāvis Čoders, #6 Ojārs Siliņš, #7 Kārlis Apsītis, #8 Dāvis Bertāns, #9 Renārs Magone, #10 Artūrs Brēmers, #11 Jānis Timma, #12 Edmunds Dukulis, #13 Artūrs Vītiņš, #14 Arnolds Helmanis, #15 Aleksejs Rostovs. Stāv: Ieva Sīmane, Viktors Zujevs, Baiba Černovska, Dainis Bertāns, Gunārs Gailītis, Ziedonis Jansons, Mārtiņš Zībarts, Līga Kļaviņa. Foto: Romāns Kokšarovs

Skatītāji trīs vakarus pēc kārtas piepildīja Vidzemes Olimpiskā centra tribīnes Valmierā. “Enerģiju visvieglāk iegūt ir no skatītājiem. Viņi spēles laikā uzlādē.” Foto: Romāns Kokšarovs

Spēle ar Okeānijas čempioni Austrāliju

Edmunds Dukulis spēlē ar Krieviju

Atelpas brīdis. Vidēji spēlē Dukulis laukumā pavadīja 31,4 minūtes

"Komandas sastāvs netika diskutēts tās iekšienē"

Pievienošanās U19 valstsvienībai sanāca bez atpūtas pauzes?
Pāreja bija diezgan grūta. Spēlēju Itālijas U19 čempionātā. Tikām cauri visām atlases kārtām, komanda finālos nebija spēlējusi divdesmit gadus. Visiem bija liels fokuss, sajutu lielu spiedienu. “Mēs neesam spēlējuši finālos, esam atraduši tevi, rādi, ko proti!” Maijā spēļu praktiski nebija, gatavojāmies Itālijas fināliem. Turnīrs mums beidzās neveiksmīgi, netikām astoņniekā. Bija nokdauns pašam, jo nenospēlēju tik labi, ka gribēju.

Viss saskrēja kopā. Beidzās finālturnīrs, braucām atpakaļ uz Kantu. Jāsāk kravāt mantas, parādās gada laikā uzkrātās emocijas. Esi apradis ar cilvēkiem, iegūti jauni draugi Itālijā. No viņiem jāatvadās, notiek sarunas par nākamo sezonu. Jābrauc no Itālijas uz Latviju. Jābūt morāli un fiziski gatavam trenēties ar nosacīti jauniem partneriem. Jāpielāgojas. Man neklājās viegli līdz čempionātam.

Grūtākās bija morālās barjeras. Pasaules U19 čempionāts mājās – kas var būt svarīgāks? Visu gadu gatavojies. Kad finālturnīrs ir klāt, tas sit pa galvu. Kā jebkuram sportistam, kad esi piramīdas augstākajā punktā. Pēc Itālijas finālturnīra bija bedre. Fiziski jutos diezgan slikti, atsākt treniņus nebija viegli. Pašam nezinu, kas darījās galvā. Treniņos neizskatījos labi, četras dienas pirms čempionāta sastiepu potīti.

Pēc čempionāta uzzināju, ka komandas sastāvs netika diskutēts tās iekšienē. Tika piesaistīti cilvēki no ārpuses, pat ne no Basketbola savienības. Tas bija nepatīkami, jo biju to darbarūķu vidū, kas izcīnīja Eiropas junioru bronzu. Notrenējos visu gadu. Man ir tikai 19 gadu, taču gatavojos profesionāli, lai čempionātā būtu vajadzīgajā gatavības pakāpē. Līdz tam notiekošais nevienu neinteresē. Kā bija Latvijas izlasē – pirms čempionāta visus vinnēja, finālturnīrā zaudēja. Par tevi spriež pēc spēles čempionātā, skatās statistiku. Manuprāt, izdevās sevi pierādīt. Gāja kā pa celmiem, bija intrigas. Pierādīju, kas ir kas čempionātā.

Treneris Galvanovskis teica, ka apmeklēji U20 izlases treniņus.
Valmieras treniņnometne beidzās tieši pirms Jāņiem. Bija divarpus brīvas dienas, aizbraucu no Valmieras uz Ventspili. Notrenējos trīs stundas. Izgājām cauri sadarbībām. Taktiskais arsenāls U20 izlasē bija, teiksim tā, spēcīgāks. Vajadzēja pierast. Vēl viens mudžeklis galvā. Jaunatnes valstsvienībā mikroklimats bija ļoti labs. Pievienojos komandai četras dienas pirms turnīra. Intrigu nebija, visi palīdzēja pielāgoties. Palīgā nāca treneru korpuss. Uz lapām zīmēja kombinācijas un deva uz mājām. Bijām kontaktā, visu laiku runājām. Varu teikt paldies U20 komandas biedriem un treneriem, kuri palīdzēja īsā laikā iejusties.

Pasaules čempionātā augstākais punkts bija uzvara pār Austrāliju?
Visi izlases kritizētāji, vārdos nesauksim, jau bija piesolījuši medaļas. Pēc spēles ar Austrāliju mikszonā bija daudz interviju. Pats labi nospēlēju. Dāvis sākumā iemeta trīspunktniekus.Varēja neiekrist – iemeta kādus četrus pēc kārtas. Kopā tā bija tikai otrā spēle čempionātā, vēl nebija pilnā apmērā paveikts skautings. Komandas nebija pārādījušas visu savu arsenālu.

Pirmā spēle pret Taivānu vispār nebija basketbols. Negribētu nevienu noniecināt. Kasparam spēle ar Austrāliju bija labākā čempionātā, Dāvim, pašam viena no labākajām. Visi apstākļi sakrita. Valmierā bija fantastiska atmosfēra. Tajā vakarā sākām nedaudz lidot mākoņos. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc otrajā jūlijā zaudējām Argentīnai. Tā bija galvenā spēle par astoņnieku. Uzvarot, būtu atbraukuši uz Rīgu ar bilanci 3-0. Zinātu, ka no trīs spēlēm vienu jāvinnē un viss.

Argentīnas spēle bija pagrieziena punkts. Uz leju.

"Uz basketbola spēlēm Rīgā pieci tūkstoši skatītāju nebija nākuši sen"

Čempionāta formāts paredzēja, ka otrajā kārtā līdzi tiek ņemti visu spēļu rezultāti.
Mūsu gadījumā tas neko neizšķīra. Horvātiem tas nedaudz iegrieza, visiem bija pārsteigums.

Rīgā bija atšķirības spēlēt?
Pirms čempionāta gaidījām spēles arēnā. Bija domas, ka Valmierā iesildīsimies un Rīgā mauksim pie pilnām tribīnēm. Realitātē iznāca otrādāk. Valmierā atmosfēra bija nesalīdzināmi labāka. Tur laukums ir uzreiz pie tribīnēm. Arēna taisīta hokejam, līdz basketbola laukumam ir attālums. Nebija slikti. Uz basketbola spēlēm Rīgā pieci seši tūkstoši skatītāju nebija nākuši sen. Valmierā atmosfēra bija karstāka, elektrizētāka. Rīgā nebija sliktāk. Savādāk.

Smiltenē jutāt ažiotāžu?
Treneri teica, ka mums uzticas. Pirms čempionāta viss bija saasināti. Pats biju nosacīti sliktā formā, bija intrigas ar atskaitīšanām. Sarunāju ar Viktoru Lāci, kurš man ir kā otrais tēvs. Kādu laiku pirms čempionāta nelasīju portālus. Iegrimu sevī. Turnīra laikā centos nelasīt komentārus un izolēties. Domāju, tas nostrādāja.

Atslodze turnīra laikā sanāca? Bijāt peldēties?
Mācījāmies no pagājušā gada kļūdām, kad aizbraucām uz akvaparku. Šoreiz nepeldējāmies. Pēc spēlēm gājām ledus vannā, lai ātrāk atjaunotos. Bijām tikai viesnīcā. Kad atbraucām uz Rīgu, izbraucām ar kuģīti komandas pasākumā. Uzreiz vakarā bija treniņš. Treneri bija mācījušies no pagājušā gada, ka nedrīkst atlaist pavadu. Ir jābūt fokusam. Pieļauju, ka amerikāņiem meistarība ir augstāka, tāpēc blakus pasākumi viņus neizsit no ierindas. Nedomāju, ka mums tas radītu starpību.

Pietrūka taktisko risinājumu?
Spēlē ar Krieviju, kas bija mūsu otrā tikšanās, viņi mūsu sadarbību nosaukumus zināja labāk nekā mēs. Zināja, kur mums jāskrien. Salīdzinot ar pagājušo gadu, mums bija tās pašas sadarbības. Poļiem un krieviem vajadzēja paņemt DVD no Viļņas turnīra. Viss bija redzams kā uz delnas. Pārbaudes spēlē sacentāmies ar Brazīliju. Arī viņi zināja gandrīz visu. Treneris Zībarts atsvaidzināja treniņus, pielika klāt sadarbības gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Pēc tam visi pārmeta “pick-and-roll” izspēles vai individuālo meistarību. Bija izskautots, kur jāskrien, kurš met, kurš iet garām. Tik augstā līmenī kā pasaules čempionāts ir normāli, ka par tevi zina visu. Tam nevajadzētu būt attaisnojumam.

"Jānobriest un jāliek klāt visur"

Treneri teica, ka metiena brīdī tava roka nav atliekta, bet iztaisnota.
Agris Galvanovskis to pamanīja. Pēdējā treniņā pirms čempionāta parādīja, uz ko jāstrādā, kas man ir nepareizs un pietrūkst. Teica, ka jābūt atliecienam, lai metienam būtu augstāka izeja. Augusta otrajā nedēļā atsāku trenēties Olimpiskajā sporta centrā, turpat bija izlase. Agris piedāvājā nākt pirms viņu treniņiem un pamētāt. Strādāju pie tā.

Itālijā bija daudz jāstrādā pie balansa, kāju darbības. Sezonas beigās treneri teica, ka starpība metienā, salīdzinot ar atbraukšanas laiku, ir milzīga. Varbūt laukumā tas tik daudz nematerializējās. Vēlāk ņēmu vērā Agra ieteikumus. Man ir jāpielabo gan metiens, gan jāuzaudzē masu. Tas ir individuāls darbs. Paskatoties, kādi atlēti redzami laukumā, tas ir tikai normāli. Jānobriest un jāliek klāt visur. Lēcienā, ātrumā.

Treneri ir ieteikuši pāriet uz trešo pozīciju?
Pirmais to pateica Pēteris Višņēvics. Viņš teica, ka varu spēlēt par trešo numuru. Pie mana pirmā trenera, Matīsa Vārnas, no rītiem bija individuālie treniņi. Pa lielam nekas nav beidzies. Neesmu iesaldēts groza apakšā, bet vispirms jāuzlabo metiens. Tad jākāpjas ārā. Var gadīties spēlēt pie trenera, kurš uzskata, ka jāspēlē trešajā pozīcijā un tad tas aizies. Visu jādara pakāpeniski. Zinu savus trūkumus. Sasniedzot briedumu 24-25 gados, esmu pārliecināts, ka spēšu tos novērst.

Kantu treniņos spēlēji tikai kā ceturtais numurs?
Lielajā komandā par ceturto, junioros spēlēju centrā. Kantu ceturtie numuri bija nedaudz garāki par mani, ar labiem metieniem. Var aiziet garām, izmest. Bija jāpieliek kāju darbībā. Ļoti laba pieredze.

Čārlza Bārklija variants.
Valda izteiciens laikam aplidojis visu Latviju. Bārklijs nebūs, būs Dukulis. Latvijā ir tā, ka jaunais skaities pārāk ilgi. Par laimi, man ir tikai 19. Trīs četrus gadus smagi jāstrādā.

Teici, ka iezīmējas nākamo gadu plāni. Ko tu darīsi?
Jāatrisina juridiskie jautājumi ar Kantu klubu, tas pašlaik bremzē tālākos procesus.

Stāsts sanāca interesants. Braucu uz vidusmēra komandu, kura balansē starp izkrišanu un “play-off”. Atbraucu uz Eirolīgas komandu. No vienas puses labi, ka komandai veicas. No otras, kad iet pārāk labi, man neradās iespējas (“Cantu” spēlētāju vidējais vecums ir 28 gadi). Bija doma sezonas sākumā apbružāties, iekļauties sistēmās, lai sezonas beigās spēlētu mazāk svarīgās spēlēs. Tas nesanāca. Ieguvis esmu, zaudējis neko neesmu.

Apzinos, ka deviņpadsmit gados neesmu Eirolīgas spēlētājs. Varbūt braukt līdzi kā divpadsmitajam spēlētājam ir labs ieraksts CV, taču neuzskatu, ka manā vecumā tas būtu pareizi. Man vajag spēles laiku un ļoti labus treniņus. Treniņi pat ir svarīgāki.

Augustā interesējās dažas komandas no LEB Gold Spānijā. Rīgas čempionāta laikā bija atbraukuši daudzi skauti, treneri no augstskolām. Piedāvāja braukt uz Ameriku, decembrī, uz otru semestri. Tur ir jākārto daudz formalitāšu, jānoliek mācību eksāmens, līdz oktobrim visam vajadzētu būt kārtībā. Katrā ziņā, tas nav peļams variants.

Labi, ka ir izvēles iespējas. Nav tikai viens ceļš. Visu laiku esmu strādājis un tagad sāk pavērties izaicinājumi. Esmu atvērts jauniem izaicinājumiem. Pagājušajā augustā nelikās viennozīmīgi pareizi, ka jābrauc uz Itāliju. Pēc gada esmu pārliecināts, ka tā bija pareiza izvēle. Esmu tikai ieguvis.

Itāliešu aģents nesteidzas?
Esmu nokļuvis unikālā laikā. Notiek NBA lokauts. Tas ieviesis zināmas izmaiņas Eiropas tirgū. Klāt nāk pasaules ekonomiskā krīze. Itālijā un Spānijā ir grūti ar naudu. Dzīve rādīs, viss notiek uz labu.

Piemēram, aizbrauc uz Spāniju un nesamaksā.
Vienalga, spēlē Spānijā, Igaunijā vai Amerikā, vienmēr ir risks, ka var noiet greizi. Tu neiepatiksies, mainīsies domas, nobankrotēs, pieņems jaunu likumu, uznāks krīze. To nekad nezini. Tas var būt piedzīvojums ar asām izjūtām. Var būt labi vai pilnīgā pakaļā. Es uz to skatos pozitīvi. Kamēr ir iespēja, tā jāizmanto. No tevis kārtīgi sāk prasīt rezultātu 24-25 gadu vecumā. Līdz tam kārtīgi jāattīstās, jānobriest.

Jākļūst par riktīgu spēlētāju. Nevis pēkšņi 25 gados sākt mācīties no jauna. Pienāk brīdis, kad jābūt maksimāli gatavam darīt visu un tāds ir mans mērķis. Svaru zālē ar Viktoru Lāci neko nesasteidzam. Nesākam piekopt svarcelšanu, īstermiņa darbu, lai trenētu lēcienu. Pakāpeniski ejam uz mērķi. Nostiprināt, nostabilizēt un izvairīties no savainojumiem. Tāda ir mana vīzija. Pa vidu spēlēt Itālijā, Spānijā, Krievijā vai Amerikā – tam īpašu vērību nepiegriežu. Paņemt var no katras vietas, no katra trenera.

Amerikāņu treneri vasarā zvana?
Daži treneri jautāja Ainaram Bagatskim. Bija tādi, kuri pienāca klāt čempionāta laikā. Izstāstīja savu vīziju, parunājāmies par jautājumiem, kas interesēja. Amerikāņi māk skaisti runāt. Tie, kuri uzrunāja mani, nebija tukšu salmu kūlēji. Ieguvu informāciju, tagad jāizdara izvēle. Viegli tas nebūs.

Spēlē ar Kanādu gūti 23 punkti un izcīnītas 11 bumbas zem groziem

Cīņa ar Brazīliju

U19 čempionātā Edmunds Dukulis realizēja 46 metienus no spēles

Pasaules čempionātā tika reģistrētas četras izpārdotas spēles, bet finālā Lietuva-Serbija klātienē apmeklēja vairāk nekā 10 000 skatītāju

Bronzas finišs 2010. gada Eiropas U18 čempionātā Viļņā

”Treneris Matīss Vārna pieradināja pie uzvarām”

Teici, ka Matīss Vārna bija tavs pirmais treneris. Kā tu sāki?
Sāku Krištopāna basketbola skolā. Tā bija vecāku iniciatīva. KBK bija labākā sporta skola Latvijā, izcīnot septiņus čempionu titulus pēc kārtas. Matīss Vārna bija tikai sācis trenera gaitas, eksperimentēja. Idejas bija ļoti labas, viņš ielika man pamatus. Piecpadsmit gadu vecumā trīs reizes nedēļā septiņos no rīta gājām uz treniņiem Rīgas 49. vidusskolas zālē. Saku lielu paldies trenerim par manu izaudzināšanu. Pieradināja pie uzvarām. Kodols, kas sāka spēlēt, turpina arī tagad. Kopā spēlējām “Arēnā Rīga”.

Ar ko tu sāki kopā?
No pirmās dienas ar Kasparu Vecvagaru. Ar labāko draugu Robertu Reihmani, kurš spēlēja “BA Rīga”. Ir puiši, kuri spēlē LBL2, daži beiguši spēlēt. C2 grupā klāt pienāca Dāvis un Jānis Timma, Niks Saknītis no Ādažiem, Andris Misters no Jelgavas. Viņš ar mums trenējās nometnēs. Tagad esam labākie draugi. Tā veidojies no bērna kājas. Manuprāt, ideāli.

Kur trenējāties, kad 49. vidusskolā vēl nebija jaunās zāles?
Trenējāmies Vingrotāju ielā, blakus vecajai Rīgas Domei (tagad Ārlietu ministrija). Pārdaugavā daudz laba laika pavadīts 34. vidusskolā, vasaras Skrundas nometnē. Pie trenera Vārnas vasaras bija aizņemtas, ar desmit brīvām dienām. Arī Rīgā bija daudz nometņu. Pateicoties trenerim Vārnam, esam tikuši tik tālu. Žēl, ka viņš netika turpmāk novērtēts no cilvēkiem, kas izvirza izlašu trenerus. Viņam neiedeva trenēt A grupas komandu. Dzīve turpinās.

Bija kādas izmaiņas, Krištopāna basketbola skolai pārtopot par “Rīga/Pols”?
Tikai nosaukuma maiņa. Tā notika jau pusgadu pēc manas atnākšanas. Atceros, ka mums bija stilīgākie treniņtērpi. Labi laiki!

Elite. Kā veidojās attiecības ar pārējām komandām?
Lai kur mēs braucām, bija derbijs. Katrs gribēja mūs piesist. Principiālas bija spēles ar “Rīdzeni”, kur spēlēja Artūrs Brēmers. Pret Ventspili un “Čodiņu”, Ogri ar Bētu un Magoni. Vasarās spēlējām “adidas Streetball”. Neiztika bez izkaušanās. Konkurence mūs vienmēr dzina uz priekšu. Bijām labākie un katrs mūs gribēja uzvarēt. Kad Jānis Timma vēl spēlēja Krāslavā, mums tur vienmēr pielika tiesnesi, kurš centās mūs nosvilpt. Jau sagaidot teica, ka mūsu uzvaras gadījumā pēc spēles piekaus.

Piekāva arī kādreiz?
Nē.

Vienu gadu nevinnējām. Tas bija pirmais gads, kad Dāvis no Valmieras atnāca uz Rīgu. Pirmos piecus gadus pēc kārtas uzvarējām, sestajā gadā ar B2 zaudējām. Visi teiks – Jaunatnes līga, bet tajā laikā konkurence bija pietiekami liela. Medaļas tika izcīnītas ar asinīm. Neviens neatņems, ka esi septiņkārtējs vai astoņkārtējs jaunatnes čempions. Sešas reizes uzvarēju ar 1992. gadā dzimušajiem, divas reizes ar 1991. gada puišiem. Visvairāk ir Robertam Reihmanim – deviņi tituli. Ja būtu togad vinnējuši, viņam būtu desmit.

Pirms četriem gadiem tu biji jaunākais spēlētājs U16 čempionātā Grieķijā. Spēlēji kopā ar vienpadsmit 1991. gadā dzimušajiem.
Tas gads bija ļoti smags. Dabūju savainojumu, individuāli strādāju ar treneri Vārnu. Pārgāju spēlēt pie deviņdesmit pirmajiem gadiem. Visiem braucām pāri un gatavojāmies čempionātam. Tad bija meniska savainojums, sekoja divas operācijas, februārī. Tas izsita no ierindas. Maijā knapi paspēju uz jaunatnes fināliem ar deviņdesmit otrajiem. Treneris Petrovs iekļāva kandidātos. Vasara bija ļoti smaga. Divi mēneši nepārtrauktās nometnēs. Kāja vēl nebija vesela un biju nekāds, taču uzskatu, ka vietu izlasē biju nopelnījis. Čempionātā nespēlēju, bet tā bija ļoti laba pieredze nākamajam gadam.

2008. gadā biju vesels, kopā ar vienaudžiem. Katrs čempionāts ir piedzīvojums. Otrajā reizē zināju, kas un kā, nebija starta mandrāžas. Kad spēlē pirmo reizi, esi maksimāli uztraucies. Bumbas slīd ārā, metieni lido garām. Tas bagātina pieredzi.

Bija treneris, kurš mācēja noņemt spriedzi?
Ļoti labs motivētājs ir Pēteris Višņēvics. Pie viņa mandrāžas vispār nav. Valda kaujiniecisks noskaņojums. Ir garas pirmsspēles sapulces, bet tas strādā. Treneris Vārna ir labs psihologs, mācēja pareizi noskaņot pirms spēlēm. Mandrāža bija, kad pirmo gadu trenējos ar pieaugušajiem, VEF sastāvā pie Valda. Tur trīcēja, pat neesot laukumā. Tam jāiziet cauri.

VEF sāku trenēties uzreiz pēc U16 čempionāta Itālijā. Klubam tas bija otrais gads. Viņi uzreiz izrādīja interesi, iemeta katlā pie pieaugušajiem. Sešpadsmit gados tāds sērkociņš vien biju, Treniņos bija jāgrūstās ar Šelīti (Andreju Šeļakovu), Juru Aleksejevu. Bērns pieaugušo komandā. Bija forši, man patika. Tiku uzspēlēt, apbružājos un pieredze nekur nepazūd.

Rīta treniņus un individuālo darbu vairāk vadīja Koļa (Nikolajs Mazurs), vakara treniņus Valdis. Ko tik nedzirdēju par sevi. Viņš izgaismoja zonas, kuras jāuzlabo. Pa lielam tas tikai nāk par labu. Ar laiku uzaudzē biezo ādu, lai neuzņemtu pārmetumus.

Ko jaunu uzzināji par sevi pie Pētera?
Asāki uzsaucieni bija pārsvarā spēļu laikā. Pēteris ir ļoti inteliģents cilvēks. Viņš saka par tēmu, varbūt tas sanāk emocionālāk nekā pārējiem. Kopumā nav tā, ka viņš nonievā. Par pateikto galīgi nav jāapvainojas.

Zinu, ka tev ir svarīgas mācības.
Kad pabeidzu vidusskolu, izturēju eksāmenus un iestājos Rīgas Ekonomikas augstskolā. Rektors bija ļoti pretimnākošs, izdevās sarunāt akadēmisko atvaļinājumu. Kremt, ka esi ticis, gājis uz to un nevari tur mācīties. Pirmkārt, dzīvo ārzemēs, profesionāli trenējies un tas nav apvienojams. Vecākiem ir divas augstākās izglītības. Viņi teikuši kā jāpilnveido sevi kā cilvēku, lai iegūtu plašāku redzes loku. Izglītība ir svarīgs faktors.

Emocionāli gada laikā esi ieguvis daudz.
Dzīves pieredzi. Tā ir nenovērtējama. Daudz vairāk, nekā vari izlasīt mācību grāmatā. Gada laikā esmu daudz apdedzinājies, ieguvis. Daudz sapratis. Atbraucu morāli daudz nobriedušāks nekā pagājušajā vasarā.

Bija neliela vilšanās par notikušo pirms U19 čempionāta. Tas ir palicis sirdī, atstājis rūgtuma sajūtu. Par intrigām, ka tika prasīti padomi ar basketbolu nesaistītiem cilvēkiem. Tādā līmenī sīkumu nav. Varbūt tāpēc nesasniedzām, ko gribējām. Visu gadu gatavojāmies, bet pēdējā brīdī sanāca saraustīti. Nesanāca visu izbaudīt.

Pietrūka wow!
Valmierā uzņēmām gaitu un vienā brīdī tas apstājās. Domāju, katram no mums palika, ko piepildīt. Priekšā ir U20 čempionāts. Mums bija bronza, kāpēc netiekties uz zeltu? Visi jūsmo par Lietuvas komandu. Viņi ir labi un talantīgi spēlētāji, bet, sakrītot atsevišķiem faktoriem, nav neiespējami viņus vinnēt. Gribētos stabilitāti, lielāku taktisko daudzveidību.

Marsela Prusta jautājumi

Tava vērtīgākā īpašība
Inteliģence

Īpašības, kuras augstu vērtē vīriešos
Atbildība par saviem vārdiem un darbiem, patiesums

Īpašības, kuras augstu vērtē sievietēs
Godīgums

Iecienīts teiciens
Tu vienmēr vari izdarīt labāk

Vēsturiska persona, kuru tu cieni
Vaira Vīķe-Freiberga

Ko Tu sev visvieglāk piedod?
Neizdošanos brīžos, kad esi izdarījis visu iespējamo.

Ko Tu sevī mainītu, ja varētu?
Dažreiz esmu par asu.

Ko Tu teiktu satiekoties ar Dievu?
Kāpēc viss notika tieši tā?

Raksturo trīs pilsētas

Milāna: Sirdij mīļa pilsēta, kur pavadīju daudz laika. Izstaigāju katru stūrīti. Pilsēta, kur atgriezties. Nav milzīga, nedaudz atgādina Rīgu. Pilsēta, kurai ir viss – vēsture, kultūra, vietas, kur iepirkties un izklaidēties.

Bilbao: Nepatika laikapstākļi jūlija vidū (vēss, lietains). Moderna pilsēta un vieta, kur gribētu dzīvot. Ļoti labi saprotu Jāni Blūmu, kā ir dzīvot vietā, kur viss nodrošināts. Blakus okeāns, labs laiks.

Valmiera: Valmierā tik daudz nav sanācis pabūt. Cepuri nost vietējiem faniem un cilvēkiem, kuri palīdzēja rīkot čempionātu. Nedaudz par mazu.

24 sekundes ar Edmundu Dukuli