Anete Šteinberga: "Braucieni uz Krasnojarsku bija vistrakākie"

Lielākais spēles laiks pie trenera Zvirgzdiņa, labākā metienu precizitāte attiecībā pret nospēlēto laiku, lielākais atlēkušo bumbu skaits aizsardzībā un nemainīga pašatdeve – Eiropas čempionātā Ungārijā ikšķiliete kļuva par valstsvienības stabilāko spēlētāju. Vēl pirms tam par Šteinbergu interesējās Eiropas vadošo līgu – Krievijas, Turcijas un Francijas – klubi.

Sagatavošanās satiek iespēju. Jau mēnesi pēc finālturnīra Šteinberga bija Krievijā, kur sāka gatavošanos startam Premjerlīgā un Eiropas kausa izcīņā. Viņa savu iespēju izmanto arī šoreiz. Vologdas “Chevakata” sezonu sāka ar garāko uzvaru sēriju Premjerlīgā, bet Šteinberga septiņās spēlēs vidēji 32:24 minūtēs guvusi 15,1 punktu, izcīnījusi 10,0 atlēkušās bumbas un izprovocējusi 5,9 piezīmes.

Treneris Dmitrijs Donskovs pirmo reizi Tevi redzēja Eiropas U20 čempionātos. Viņš ilgi strādāja kopā ar Gundaru Vētru. Vai tam bija loma Tavā nonākšanā Vologdā?
Kad parakstīju līgumu, nezināju par viņa interesi. Taisnība, ka viņu zināju jau iepriekš – 2009. gadā U20 izlase Gdiņā uzvarēja Krieviju un atceros viņu jau no tā laika. Protams, bija arī spēle Liepājā, kur, diemžēl, zaudējām.

Donskovs minēja par saviem meklējumiem?
Par to neesam runājuši. Domāju, ka spēlētājas vairāk meklēja kluba vadība, bet treneris strādāja. Viņš cenšas izmantot visas manas pozitīvās puses, tai skaitā aizsardzībā.

Vologdā spēlē kā ceturtais numurs?
Ņemot vērā, ka mums ir komplektācijas problēmas, esmu gan ceturtais, gan piektais numurs. Aizsardzībā mums sanāk ļoti maza rotācija. Divas meitenes – Oļesju Sedļeckaju un Aļinu Zamarajevu – zaudējām veselības problēmu dēļ. Vienai sirds problēmas, otrai krustenisko saišu pārrāvums. (Garā spēlētāja) Kristina Aļikina, kura pagājušajā sezonā spēlēja Kurskā pie treneriem Vētras un Zībarta, pievienojās tikai pirms nedēļas. Meklējam vēl vienu ārējās līnijas spēlētāju.

Kopā ar Aļikinu esat četras garās spēlētājas?
Reāli trīs – Aļikina, Firuza Bekmetova un es. Marija Savina ir trešais numurs, kura dažreiz spēlē kā ceturtais.

Pamatīga slodze.
Mums tas atspēlējās Eiropas kausa izbraukuma spēlē Krasnojarskā, kur spēlējām faktiski sešu spēlētāju sastāvā. Spēlējam divreiz nedēļā, dažām spēlētājām ir grūti izturēt un galotnēs mēdz pietrūkt spēka. Turpretī Krasnojarskai ir tik garš soliņš, ka viņas veic maiņas reizi divās minūtēs. Visu spēli bijām priekšā, četras minūtes pirms spēles beigām – palaidām viņas.

Neraugoties uz to, sezonas sākums komandai izdevies ļoti labs. Bilance 6-1 Premjerlīgā un 2-1 Eiropas kausa grupā.
Pat nezināju, ka Premjerlīgas startā četras uzvaras pēc kārtas ir pirmo reizi. Mums ir pateicīgs kalendārs, jo sākumā spēlējām ar līdzīgām komandām. Pagaidām esam spēlējuši tikai pret vienu Eirolīgas komandu – Orenburgas “Nadeždu”. Viņas ir citā līmenī, taču uzskatu, ka varam nospēlēt daudz labāk. Tā nebija viena no mūsu labākajām spēlēm.

Vologdas klubs visu laiku spēlējis Eiropas kausa izcīņā. Kurš turnīrs svarīgāks?
Abi divi. Ja netiekam tālāk Eiropā, draud garlaicīgs čempionāts – viena spēle divās nedēļās. Viena spēle nedēļā, tas jau ir maz. Vajadzīga spēļu prakse. Labāk būt spēļu ritmā, nekā visu laiku apstāties un sākt no sākuma.

Tavā praksē tik gari pārbraucieni ir pirmo reizi. Beļģijā, kura ir divreiz mazāka par Latviju, visas spēles bija blakus, Krievijā – pretēji.
Beļģijā bija ļoti ērti un visām spēlētājām viegli. Nebija traģiski garu pārlidojumu, tālākais uz Turciju. Krievijā vienmēr jālido – vismaz divas lidmašīnas turp un divas atpakaļ. Vologda vienmēr ar vilcienu brauc uz Maskavu, tālāk lidojam. Braucieni uz Krasnojarsku bija vistrakākie – piecu stundu lidojums, četru stundu laika starpība ar Vologdu, piecas – ar Latviju. Par laimi, tas ir garām.

Pārejas nosaka finansiāli, sportiski un emocionāli apsvērumi. “Castors Braine” arī vēlējās Tevi paturēt?
Gribēja, taču aģents līgumu sāka meklēt ļoti ātri. Klubi piedāvājumus sāka izteikt janvāra beigās un februāra sākumā. Braina tajā brīdī piedāvāja atkal spēlēt Eirokausā un Beļģijas čempionātā. Ja treneris Zvirgzdiņš paliktu, būtu padomājusi, taču viņš ieminējās, ka izskata citu variantu. Tādējādi gan es, gan Kima izdomājām, ka meklēsim stiprāku līgu. Viņa pārcēlās uz Franciju, es uz Krieviju.

Premjerlīga, salīdzinot ar Beļģijas līgu, ir spēcīga līga, turklāt Vologda tradicionāli spēlē Eiropā. Piedāvājums bija vilinošs un gribēju spēlēt vienā no spēcīgākajām līgām. Februāra beigās izvēle bija skaidra. Tikai vasarā, spēlējot izlasē, uzzināju, ka Braina spēlēs Eirolīgā. Tajā brīdī bija nedaudz sāpīgi, taču nospriedu, ka tam tā bija jānotiek. Eirolīgas laiks pienāks.

”CheVAKaTa” – vai zini, kā radies kluba nosaukums?
Kluba vadībā ir divas māsas – Valentīna Čerepanova un Tatjana Karamiševa. “A” burts vidū apzīmē trešo kluba vadītāju Arkādiju Grigorjeviču (Pogosjanu). Kapteine Jeļena Volkova nāk no Vologdas, bet treneru lokā ir bijušās spēlētājas.

Pilsēta Krievijas mērogos skaitās maza, taču spēlēs tas nozīmē foršu atmosfēru. Man atkal ir paveicies ar faniem. Kad sāc iesildīties, daži cilvēki jau ir atnākuši. Kad sākas spēle, zāle ir pilna – 3000 cilvēku – un labas emocijas. Spēlē pret Turcijas komandu “Edirnespor” bija neizsakāmas emocijas. Visi bija kājās un auroja. Tirpiņas skrēja cauri. Skatītāji teica, ka Vologdā nekas tāds vēl nav noticis. Skatītāji novērtē, ka esam labi iesākuši sezonu. Vologdā nav daudz, ko darīt un komanda viņiem simpatizē. Ceturtdienu vai svētdienu vakaros cilvēki ir zālē.

Spēle pret “Edirnespor” bija svarīga arī no sportiskā viedokļa.
Uzskatu, ka ļoti slikti iesākām spēli. Pamazām atguvāmies, taču trešā ceturtdaļa bija katastrofāla. Ceturtajā ceturtdaļā savācāmies, pretinieces neizmantoja savas situācijas. Viņas sāka stresot, mums aizgāja metieni. Paldies dievam, beigās viss izvērtās mums pozitīvi.

Tātad atbrauci uz Rīgu labā noskaņojumā?
Visas meitenes atbrauca labā noskaņojumā. Pirms atbraukšanas uzvarējām arī Premjerlīgas izbraukuma spēli pret Maskavas “Dynamo”. Visiem bija pozitīvas emocijas.

Tagad ir pats sākums, taču jaunais kvalifikācijas spēļu modelis uzskatāms par spēlētājām izdevīgu.
Uzskatu, ka spēlēšana izlasē novembrī un februārī ir pozitīvs variants arī klubam. Kolektīvos, kuri diendienā atrodas kopā, sākas kašķi vai emocionāla neapmierinātība – kāds var kādam nepatikt. Pārtraukumi nāk par labu, jo ļauj uzkrāt enerģiju, lai nākamajā pusotrā mēnesī to atkal izliktu. Labi trenerim – nav jādomā, kā savākt komandu. Labi spēlētājām, jo jaunas emocijas. Labi visiem, turklāt iespēja aizbraukt mājās.

Vologdā spēlē divas ārzemnieces. Amerikāniete Britnija Džonsa arī spēlējusi “Conference USA”.
Jā, viņa spēlēja tajā pašā NCAA konferencē, tikai pabeidza spēlēt, kad es sāku. Zinām vienas un tās pašas spēlētājas. Ir, par ko parunāt, padalāmies pieredzē par spēlēšanu universitātē.

Vai izbraukumos dzīvojat kopā?
Komandā virkne spēlētāju nezina angļu valodu, tāpēc izbraukumos tiešām dzīvojam kopā. Britniju neuztrauc, vai tu runā, vai nerunā angliski. Viņa tāpat mēģina izveidot kontaktu, nekādu problēmu. Tas ir ļoti labs variants komandai.

Pati labi runā krieviski?
Dažreiz krievu valodā izdomāju pati savus vārdus (smaida). Visi pasmejas un tas ir pozitīvi. No tā nekautrējos. Uzskatu, ka tikai tā varu labāk iemācīties valodu. Katru dienu runājot, iemācies un uzzini jaunas lietas. Nekad nebaidos jautāt, ja pasaku nepareizi.

Kura spēlētāja ir komandas dvēsele?
Pieredzējušākā spēlētāja ir Jeļena Volkova. Otra komandas kapteine varētu būt Tatjana Petrušina. Ļoti paveicies ar kolektīvu, jo visas meitenes ir ļoti draudzīgas. Nav problēmu pavadīt laiku kopā gan izbraukumos, gan starp spēlēm. Neviena nenorobežojas, visām kopā ir jautri.

Kādus dzīves apstākļus piedāvā Vologda?
Galvenais pozitīvais fakts, ka dzīvoju viena pati. Man nav jārēķinās ar citu cilvēku klātbūtni. Iebildumu nav, visu vajadzīgo atrodu.

Viss sākās ļoti ātri, jo uz Vologdu tev bija jābrauc jūlija beigās.
Tas bija nepareizs lēmums, jo varēju mierīgi braukt septembra sākumā. Tobrīd nezināju, kā viss Krievijā notiek.

Tā bija pašiniciatīva?
Nē, tā ieteica aģents. Jautāju, kāpēc? Tā vajag. Aizbraucu, būdama lieliskā fiziskā formā, turpretī krievu spēlētājas tobrīd bija vissliktākajā formā. Man tas bija garlaicīgs periods.

Čempionāts sākās tikai oktobrī.
Septembrī notika Krievijas kausa spēles (tajās piedalās tikai spēlētājas ar Krievijas pasi – Sportacentrs.com). Paldies dievam, bija pārbaudes turnīrs un braucām uz Lietuvu. Sākums gan bija nekāds, jo neko nevarēja saprast. Visu skatījos no malas un šķita, ka vairs nemācēšu spēlēt. Tādā situācijā būtu labāk sagatavojusies mājās, kur zinu, kā strādāšu, negaidot, kamēr visi uzlabos savu fizisko formu. Beigās sanāca, ka pielāgojos citām spēlētājām un priekšrocības zaudēju. Priekšdienās zināšu, ka var braukt arī septembra sākumā. Piemēram, Britnijas gadījumā notika tieši tā.

Kas notika augustā?
Pirmā nedēļa pagāja Vologdā, apmeklējot medicīniskās pārbaudes. Bija četri vai pieci treniņi stadionā, divu stundu skriešana. Divas nedēļas pavadījām nometnē Lietuvā. Tur viss notika intensīvāk, taču nekas ekstra grūts nebija. Vairāk atstrādājām taktiku.

Ko darīji brīvajā laikā?
Ciemos atbrauca vecāki. Pastaigājāmies pa pilsētu, sauļojāmies. Dzīvojām labā sanatorijā netālu no Kauņas, ar baseinu un pirti.

Ar helikopteru uz Maskavu nav nācies lidot?
Klubs cenšas nodrošināt drošu pārvietošanos. Uz Maskavu braucam ar nakts vilcienu vai kluba autobusu, tālāk dodamies ar “Aeroflot” lidmašīnām. Priekšā grūts izbraukums, jo 29. novembrī izbraucam uz Maskavu, tālāk Jekaterinburgu, Minsku un Kursku – ciemos pie Anetes un trenera Zībarta. Sanāk deviņu dienu ceļojums. Parasti no Vologdas izbraucam astoņos vai desmitos vakarā, četros vai sešos esam Maskavā. Padaudz negulētu nakšu, ja kupejā krāc nepazīstams cilvēks. Par pārējo nesūdzos.

Treneris Mārtiņš Zībarts ir pirmais, kura vadībā spēlēji Eiropas jaunatnes čempionātos. Tu labi pazīsti treneri, viņš labi pazīst tevi.
Tas ir pluss. Pēdējos piecus gadus viņa vadībā nav spēlēts, taču atgriezties ir interesanti. Manuprāt, neviens cilvēks nestāv uz vietas. Interesanti redzēt trenera redzējumu, piedāvājumu. Mums jāskatās un jāspēlē.

Treneris tika apstiprināts 24. septembrī. Viņam dienas laikā bija jāpieņem lēmums. Vai sazinājāties septembra beigās?
Uzrakstīju apsveikumu “Facebook”. Treneris atbildēja, ka sazināsies tuvākajā laikā un dos ziņu. Novēlēja veiksmi klubā, vēlāk apsveica ar veiksmīgo sezonas sākumu.

Kā ir iekļauties izlasē īsi pēc sezonas sākuma?
Pašreizējais modelis spēlēšanai izlasē ir ļoti pateicīgs. Jebkuram izlases trenerim ir izdevīgi, ja spēlētājas atbrauc sezonas laikā. Nav kā pirms sezonas, kad nav iegūta nepieciešamā fiziskā sagatavotība, vai maijā, kad spēlētāju kondīcija ir ļoti atšķirīga. Dažām spēlētājam pavasarī bijusi divu vai trīs nedēļu pauze, citām pārslodze. Tagad bija viena diena starpā, kas ir normāli. Sezonas sākumā nevienam nevajadzētu būt diskomfortā. Manuprāt, katram trenerim tā ir milzīga priekšrocība.

Garajā galā tik daudz labu spēlētāju vēl nav bijis.
Iespējams, vasarā mums pietrūka viena izteikta piektā numura. Protams, mums bija Zenta, taču viņa atgriezās pēc savainojuma. Atpakaļ ir Baiba, Gunta, Anete. Labi nokomplektēts sastāvs.