Kazakevičs: "Viena no mūsu labākajām spēlēm - vilšanās par rezultātu"

- Kāda ir pēcgarša pēc zaudējuma? Un kas notika trešajos ielaistajos vārtos?
- Pēcgarša ir…Nu, pēc tādas spēles ir slikta sajūta, ka no laukuma esi nogājis bez punktiem, jo kopumā varu teikt, ka izpildījuma ziņā tā bija viena no mūsu labākajām spēlēm pēdējā laikā. Pretinieks bija ļoti meistarīgs – viņiem nevajadzēja ļoti daudz. Visos trijos ielaistajos vārtos bija neveiksmīgas epizodes no mūsu puses. Standartsituācija - tālais vārtu stabs, kur mums bija lielie spēlētāji, taču ielaidām vārtus. Otrajos vārtos bumbas zaudēšana vidusdaļā – atkal tāds moments, kur mums bija pienākums nospēlēt veiksmīgāk. Un pašās beigās bija vairāku faktoru kopums – gan pieredzes jautājums, jo sanāca, ka tajā epizodē piedalījās trīs spēlētāji bez tik lielu spēļu pieredzes. Domāju, ka tas nospēlēja diezgan būtisku lomu, jo pieredzējusi komanda tos vienu divus uzbrukumus būtu varējusi nospēlēt kompaktāk un neļaut veikt centrējumu – lai ir kaut vai stūra sitiens.

Bet jāsaka, ka kopumā apmierināts ar to, kā ar uzmainītajiem spēlētājiem mazākumā aktivizējām spēli – bijām paguruši, un maiņas palīdzēja aktivizēt spēli, gūt vārtus. Negribas pārmest uz maiņu izgājušajiem puišiem, ka uz kādu konkrēti noveltu vainu par zaudējumu. Pie notikušā scenārija tas ir ļoti slikts moments, ka, gūstot vārtus 90'+4, pēc bumbas izspēlēšanas 30 sekunžu laikā ielaižam vārtus un zaudējam punktu. Objektīvi ņemot vērā diezgan lielus izaicinājumus no sastāva viedokļa, gatavojoties šai spēlei, gribu izcelt puišu un visas komandas sniegumu. Kaut kur mums pietrūka meistarības, kaut kur – pieredzes. Kā parasti saku – visus faktorus saliekot kopā, rezultāts galu galā ir likumsakarīgs. Nevaram lepoties ar rezultātu, bet varam pateikt paldies puišiem par sniegumu, pašatdevi, vēlmi uzvarēt. Iesim tālāk ar šo pieredzi un uzlabot lietas, kuras esam spējīgi uzlabot.

- Vakar teicāt, ka Turcija ir favorīte, bet laukumā tā gluži nebija – Latvija nospēlēja ļoti labi. (turku žurnālists)
- Palieku pie saviem vārdiem – ja atgrieztos vakardienā, atkal teiktu, ka favorīte ir Turcija. Šodienas spēle bija līdzvērtīga, spēlēja divas līdzvērtīgas komandas – katra uzsvaru lika uz savām kvalitātēm, savām spēcīgajām pusēm. Kad beigās ielaižam šādus vārtus, esam vīlušies, bet rezultāts vienmēr ir uz tablo – vai mums tas patīk vai nepatīk.

- Ļoti labs sniegums, slikts rezultāts. Kāda ir tava nostāja pret skaistiem zaudējumiem?
- Mana nostāja ir tāda, ka katrā nometnē mēs – treneru korpuss, komanda - darām maksimumu, ko varam, lai mēs progresētu, lai virzītos uz priekšu un varētu rādīt kvalitatīvu sniegumu. Mums nav viegli, jo līmenis, temps, spriedze, kādā ikdienā ir mūsu un kādā – mūsu konkurentu futbolisti, bieži vien ir atšķirīgs un ir jākompensē ar citām īpašībām. Ir būtiski paņemt punktus un uzvaras, lai puiši sajustu, kā laukumā daudz paveiktais pārvēršas arī punktos turnīra tabulā. Ja jājautā man, tad es vienmēr esmu par to, lai būtu punkti tabulā. Bet tajā pašā laikā, protams, saprotam, ka punkti vidējā termiņā arī atnāks tikai tad, ja būs spēles kvalitāte. Vienā atsevišķā spēlē var būt ne tik labs sniegums, bet būs punkti. Citā spēlē būs labāks sniegums, bet nebūs punktu. Tīri filosofiski es gribētu, lai būtu gan labs sniegums, gan punkti (smejas). Ļoti objektīvi mums bija lieli izaicinājumi. Arī šodien ar puišiem runāju ģērbtuvē, ka viena no lielām problēmām, ko viņi redz ikdienā, ir tā, ka tādā tempā un tādā dinamikā nav daudz spēļu. Nav viegli tam turēt līdzi, tas prasa milzīgu enerģiju, milzīgu fizisko spēku. Puiši ir malači – šodien viņi parādīja, ka spēj no sevis izspiest maksimumu.

-Sīvākā konkurence par pamatsastāvu bija vārtos – kādēļ izvēlējies tieši Puriņu, un vai viņš attaisnoja vai neattaisnoja cerības?
- Izvēle par labu Nilam krita tādēļ, ka treniņnometnes laikā viņš parādīja labāku kvalitāti. Vēl pieliekot regulāro spēļu praksi un to, ka Nilu ļoti labi zināju no darba U21 izlasē – viņš man nebija nezināms cilvēks. Viņš uzvarēja konkurencē treniņprocesā pret pārējiem diviem vārtsargiem. Ja vērtē viņa debiju, tad varu tikai pateikt paldies – nav viegli debitēt tādā spēlē pie pilnām tribīnēm pret ļoti spēcīgu pretinieku. Ar saviem pienākumiem viņš kopumā tika galā labi. Skaidrs, ir uzlabojamas un analizējamas lietas, kurām vajadzēs korekcijas, bet kopumā esmu apmierināts ar Nila sniegumu.

- Minēji, ka pie šādas dinamikas nav pieraduši spēlētāji, bet kā trenerim bija vadīt spēli, kurā viss mainās tik ātri un bija tik daudz notikumu – vārti, noraidījums? Un konkrētāk par Emsi – vai jūti, ka viņam ir karsta galva?
- No spēles vadīšanas viedokļa jau esam aizvadījuši diezgan daudz šādu spēļu. Skaidrs, ka scenārijs bija cits, bet dinamika arī daudzās citās tādās spēlēs bija – ar savu treneru štābu izlasi vadām jau kādu laiku un esam saskārušies ar dažādām situācijām, esam gatavi uz tām reaģēt. Pirmā dzeltenā kartīte Eduardam nav īsti attaisnojama, un viņa noraidījums mums ir pietiekami liels zaudējums - pirms spēles Armēnijā, kas nesolās būt vieglāka par šo, pazaudējām spēlētāju, kurš aizvadīja lielisku spēli. Cilvēcīgi viņu var saprast – vēl ņemot vērā, ka viņam klubā nebija regulāras spēļu prakses, tas prasīja viņam daudz emociju, kuras pēc vārtu guvuma arī izplūda. Tā ir viena no lietām, par kurām runājām, - mums ir jāsaglabā vēsa galva dažādās situācijās. Tai būtu jābūt mūsu priekšrocībai. Noraidījums nav laba situācija. Varu saprast, kādēļ tā notika, bet attaisnojams tas nav.

-Var teikt, ka turpmāk būs jāanalizē arī vārtu svinības – jāizrunā, kā rīkoties?
- (Iesmejas) Izrunāt vajag daudz ko, bet futbols ir tāda lieta, kurā var izrunāt visu ko, taču nākamais scenārijs rada atkal jaunas situācijas. Lai Dievs dod, ka mums būtu vairāk situācijas, kurās mums vajadzētu analizēt vārtu guvumus un svinības pēc tiem. Tas nebūtu sliktākais darbs, ar kuru man nodarboties.

- Momentu bija gana daudz – Robertam bija divas izcilas iespējas, vienu viņš izveidoja pats. Vai momentu realizācija radīja bažas, un kāda bija uzbrucēju spēles laika stratēģija?
- Pirms spēles daudz ko saplānot nevar, jo jāskatās, kāds ir spēles scenārijs, dinamika, raksturs un tas, kā laukumā izskatās paši spēlētāji. Tādēļ nevaru teikt, ka pirms spēles noteikti bija plāns, ka kāds spēlēs 60-70 minūtes un tad viņu mainīsim. Spēlētājiem teicu, ka ir skaidrs, ka mūs gaida intensīva, dinamiska spēle, kurā būs jāpatērē daudz spēka, lai mēs būtu spēlē pret tik stipru pretinieku. Labāk nospēlēt labi 65 minūtes un nomainīties, nekā spēkus sadalīt uz 90 minūtēm. Gutkovskis jau bija visus spēkus atstājis laukumā – bija nepieciešams svaigs spēlētājs, uz soliņa bija laba uzbrucēju izvēle. Laikam labākā situācija no visām līnijām. Bet pēc noraidījuma bija skaidrs, ka priekšā vajag svaigu uzbrucēju, jo spēlēsim vertikālāk un vidusdaļā būs par spēlētāju mazāk – nevarēsim uzbrukt ar bumbas kontroli. Tādēļ debitēja Marko [Regža], kurš labi izgāja uz maiņu. Otru maiņu jau diktēja spēles loģika.

- Vai Regžas un Dašķeviča debijas bija plānotas arī pirms spēles?
- Dašķeviča debija pirms spēles bija ļoti reāla. Viņš aizvada jau otro nometni, sevi ļoti labi apliecina, ir labs ātrums, pietiekami tehnisks spēlētājs – ja spēles beigās ir nepieciešams pastiprināt uzbrukuma darbības, viņš ir diezgan lietderīgs. Tas, ka no viņa zonas iedeva beigu piespēli, nav labi, bet tas ir pieredzes jautājums. Ir plusi un mīnusi – uzbrukumā nospēlē labas epizodes un iedod plusus, bet ir arī lietas, kas katram nav tik spēcīgas vai arī neizdodas konkrētā situācijā. Dašķeviča maiņa bija diezgan reāla, un to izskatījām, bet Regžas maiņa – tā izveidojās situācija laukumā. Nebija tā, ka noteikti plānojām mainīt abus uzbrucējus, bet arī neizslēdzām, ka tas var būt nepieciešams, jo spēlējam ar lielu enerģijas patēriņu – īpaši priekšējie spēlētāji, kuriem jāpārvar lielas distances, lai pagūtu ieiet divcīņās, izdarītu spiedienu uz pretinieku. Ja ir adekvāta iespēja pastiprināt spēli, tad to mēģināsim darīt arī nākotnē.

- Gan iepriekšējās, gan arī šī spēle apliecināja, ka turkiem ir ne tikai ļoti kvalitatīvi spēlētāji, bet arī daudz vājo vietiņu. Kuras konkrēti bija tās vājās zonas, vājie posmi, uz kuriem gribējāt uzspiest?
- Baigo noslēpumu par turku vājajiem punktiem droši vien nav. Zinājām, ka pretiniekiem varam radīt problēmas ar vertikālu spēli uz uzbrucējiem. Jau iepriekšējās savstarpējās spēlēs pat vienkāršota vertikālā spēle, uzbrucējiem ejot pusflangos saņemt bumbas vai ejot divcīņās pret centra aizsargiem, viņiem radīja diezgan lielas problēmas. Arī šodien to ik pa laikam varēja redzēt. Plus arī ātrās pārejas fāze, kad viņi atgriežas aizsardzībā, - viņi visi atgriezās disciplinēti, bet varēja redzēt, ka atgriešanas temps ne vienmēr bija maksimāls. Tādēļ otrajā līnijā bija iespējas atrast bumbas viņu balsta zonā, ja mēs labi izskrējām un ja mums bija ātrums. Plus gribējām nopelnīt uzbrukuma standartsituācijas – varbūt pat vairāk, nekā mums izdevās. Zinājām, ka uzbrukuma standartsituācijas ir ne tikai turku, bet arī mūsu spēks. Gribējām ar agresīvu pāreju uzbrukumā gan izveidot vārtu gūšanas momentus, gan arī nopelnīt standartsituācijas, pēc kurām varētu radīt momentus.

- Divi turku centra pussargi ļoti zemu sēdās pēc bumbas, regulāri radot viena vai pat divu cilvēku pārsvaru uzbrukuma sākumfāzē. Kāds bija uzdevums tieši šajā fāzē?
- Viņu konstrukcija laukuma vidusdaļā mums radīja nelielas problēmas, jo viņi tiešām atleca ļoti zemu – pat zem bumbas līnijas, mūsu uzbrucēju līnijas. Citreiz sanāca, ka tur ir četri vai pat pieci spēlētāji. Mūsu balsta pussargiem vajadzēja spēli spiest uz augšu, un mūsu aizsardzības līnijai vajadzēja bumbu spiest uz augšu. Ne vienmēr tas uzreiz izdevās, un tas radīja situācijas, kurās viņi, lai arī zem bumbas līnijas, varēja diezgan daudz saņemt, spēlēt ar bumbu. Otrajā puslaikā šo korekciju veicām un izdevās to paveikt labāk – bijām agresīvāki, kustīgāki. Pirmajā puslaikā pārāk bažījāmies, ka būs piespēles starp līnijām un ka viņu malējie uzbrucēji nospēlēs ar īso piespēli, bet mēs nepaspēsim līdzi. Vajadzēja spēlēt augstāk – kad izdevās to paveikt, tad bijām agresīvāki, vairāk izdarījām spiedienu uz bumbu, vairākkārt atņēmām bumbu, bija labas pārejas. Pirmajā puslaikā tas radīja problēmas.

- Pirmajā puslaikā vairāki spēlētāji atskrēja pie tevis, lai saņemtu īsas norādes. Tās bija kādas korekcijas vai arī kādas lietas, kuras no uzdotā netika pildītas perfekti?
- Tās bija atsevišķas situācijas, kurās vajadzēja kaut ko piekoriģēt. Piemēram, centāmies spēlēt kompakti, un pretinieks pēc autiem mēģināja ātri mainīt malas, lai pretējā malā dabūtu dinamiku, ātrumu. Mums vajadzēja nedaudz piekoriģēt pozīcijas. Tad bija situācijas aizsardzībā mūsu diviem uzbrucējiem. Tās bija spēles situācijas, kuras vajadzēja precizēt, jo nedaudz mainījās gaidītā konstrukcija, tādēļ brīžiem bija neliela neskaidrība – gan es noprecizēju kaut kādas lietas, gan arī spēlētāji. Normāla spēles situācija.

- Kāda ir situācija ar Antoniju Černomordiju un Jāni Ikaunieku?
- Antonijs pašlaik tiek ārstēts, un ceram, ka viņš varētu būt gatavs spēlei Armēnijā – skatīsimies rītdienas, parītdienas treniņus. Gatavojam viņu spēlei, bet dinamika būs mediķu rokās – šobrīd man nav atbildes. Par Jāni ir grūti spriest – man šobrīd nav atbildes uz šo jautājumu. Ar viņu tiek strādāts, dinamika ir pozitīva, bet vai ir sajūta, ka pagūsim viņu sagatavot, ņemot vērā, ka līdz spēlei ir atlikušas tikai divas pilnvērtīgas dienas? Nezinu, nezinu – tas ir sarežģīts jautājums. Ja jāsaka, tad drīzāk nē, nekā jā.

- Kāda bija sajūta mutuļojošā "Skonto" stadionā?
- Bļāviens, baigi gribas iepriecināt mūsu fantastiskos līdzjutējus. Pēc otrajiem vārtiem jau šķita, ka tas, kas neizdevās septembrī pret Moldovu, nu gan tagad būs. Superīga enerģētika, un spēlētāju parādītais laukumā bija pateicoties šai superīgajai enerģētikai – viss stadions dzīvoja līdzi komandai, un komanda to juta, no tā ieguva enerģiju, ko tālāk lika lieta laukumā. Tas tikai vēl vairāk pastiprina rūgtumu, ka neizdevās. Mums tiešām ir supermotivācija iepriecināt mūsu fantastiskos līdzjutējus – darīsim visu, lai nākamajā spēlē ne tikai ar sniegumu, bet arī rezultātu panāktu, ka visi pēc spēles varētu priecīgi iet mājās.