Latvija pret Franciju. Vakara bilance

Kas patika

Neatlaidība. Ja tev otrajā puslaikā pret tādu komandu kā Francija ir mīnus 22, un skaidrs, ka pretiniekam todien viss iet kā pa diedziņu - cilvēciski dabiskākā reakcija būtu pieņemt neizbēgamo. Taču Latvijas izlase to neizdarīja un beigās nopelnīja sev vismaz 2-3 situācijas (mīnus 7-8), kad reāli var domāt par izglābšanos. Šoreiz nesanāca - viens paslīdēja, cits neiemeta, vēl kāds bija spiests uzsist 2+1 aizsardzībā, taču galvenais, ka vēlreiz pārliecinājāmies - šī nav komanda, kas ļaujas straumei.

Bertāna uzņēmība. Dairis pelnījis komplimentus un uzslavas par visu spēli kopumā, taču īpaša vērtība bija viņa nodemonstrētajām līdera īpašībām pirmajās minūtēs, kamēr pārējā komanda šķita sastingusi. Vispirms rezervistu soliņu kājās piecēla Bertāna garāmgājiens Želabālam, kas noslēdzās ar sulīgu danku, bet nākamajos uzbrukumos - divi tālmetieni, kas mazliet negaidīti izlīdzināja Francijas pirmo ofensīvu - 10:10. Cerību stariņš gan ātri vien apdzisa - Dairi nomainīja un sekoja pretinieku otrais vilnis.

Virzība uz grozu. Kaut gan pirmais puslaiks pilnībā pagāja Francijas izlases diktāta zīmē, tā izskaņā patika latviešu neatlaidība tomēr izaicināt pretiniekus ne tikai ar lieliem mīnusiem vilinošāko risinājumu - trīspunktniekiem, bet arī ar mērķtiecīgu virzību tuvāk stīpai. Trīs reizes iemetām divus punktus ar sodu, tiesa, visas trīs - šo papildu iespēju neizmantojām. Bet vismaz parādījās uzņēmība un agresivitāte mēģināt.

Bertāna un Pārkera auts. Pirmā puslaika pēdējam uzbrukumam bija jābūt Francijai, bet diezgan amizantā situācijā Pārkera no gala auta izmestā bumba nenonāca ne pie viena no viņa komandas biedriem, bet gan trāpīja pa vairoga malu un izlidoja atpakaļ autā. Tiesneši nosprieda, ka bumba pienākas Latvijai - ignorējot Tonija protestus, ka pie tās pieskāries aktīvi aizsardzībā spēlējušais Bertāns. Abu vīru sasmaidīšanās liecināja, ka Pārkeram šajā situācijā tiešām ir zināma taisnība, taču iztika bez kašķa, un - pat varēja pasmaidīt. Kopumā drūmajās pirmajās 20 minūtēs - vienu no ļoti retām reizēm... Starp citu, Latvija šo situāciju izmantoja ar Strēlnieka trīspunktnieku, kas pirms pārtraukuma pavilka mūs zem -20.

Gruzīna sirds Latvijai. Brīdī, kad otrais puslaiks bija sācies ar kārtējo Francijas triecienu un rezultāta starpība jau bija sasniegusi -22, visnotaļ bezkaislīgajā "Stožice Arena" klusumā no pretējās tribīnes atskanēja: "Latvija! Latvija!" Par to paldies Latvijas izlases brašākajam fanam no Gruzijas, bez kura atbalsta pēdējā laikā nepaliek neviena mūsu basketbola izlase (arī jauniešu). "Tieši tad, kad iestājas vislielākā bezcerība, spēlētājiem laukumā atbalsts ir vajadzīgs visvairāk!" pēc mača atzina kolorītais vīrs. Savu viņš panāca - Latvija atdzīvojās un atrada spēkus vēl pabojāt nervus francūžiem.

Kas nepatika

Serbu tizlošanās. No vienas puses, nekāda sakara ar Latvijas izlases spēli pret Franciju, no otras puses - vistiešākais. Mugurkaulu Dušana Ivkoviča komanda šodien acīm redzami bija aizmirsusi viesnīcā, nemaz nekautrējoties daudzu simtu savu fanu acu priekšā spēlēt bez jebkādas pašatdeves un iedvesmas. It kā jau saprotams - vieta ceturtdaļfinālā jau rokā, bet lauzt kaulus par iespējami augstāku vietu tabulā šobrīd nav jēgas, jo otrā grupā tāpat tāds rosols, ka nav skaidrs, kurā galā finišēs tādi spāņi vai grieķi - pirmie vai ceturtie. Diemžēl šajā gadījumā tā mazliet bija arī mūsu cūka un druva - pirmkārt, apgrūtinot mūsu situāciju ceļā uz astoņnieku un, otrkārt, sasprindzinot franču motivāciju neriskēt ar tagad jau vajadzīgo uzvaru.

Izgāztais sākums. Sākām maču tikpat mīksti, kā grupā pret serbiem. Ielaidām visu, paši nevarējām izspēlēt neko - ar īsajām piespēlēm tikt vaļā no pacietīgajiem frančiem nebija variantu, garākās - regulāri tika pārtvertas. Mājasdarbu pretinieks bija paveicis labi - Latvijas rezultatīvākais vīrs Janičenoks bija gandrīz izslēgts no spēles (tikai divi metieni pirmajā puslaikā), sadarbības negāja cauri. Pirmās ceturtdaļas -16 iebetonēja neveiksmes pamatus, un, ja ne Bertāna individuālās darbības, varēja būt vēl graujošāk. Interesanti, ka pirms diviem gadiem Šauļos mēs 1/4 uzvarējām ar +7.

Maigā aizsardzība. Kur tur daudz vairs piebilst - gan spēlētāji, gan treneris visu pateica un apstiprināja paši. Pirmajā puslaikā ielaidām vairāk nekā pret Ukrainu visā mačā. 102 punkti - tās jau ir divas Ukrainas... Jau sākumā pārāk brīvi ļāvām izvērsties groza apakšā, nekādi nespējām pareizi samainīties pie blokiem - nevar noliegt, ka Francijai sākumā krita, taču patiesībā lauvas tiesa metienu bija praktiski bez pretestības. Jau 1/4 vidū pret Pārkeru tika uzlikts Šķēle un, kaut gan kopumā Armanda kvalitātes šajā turnīrā pat priecē, šādiem izaicinājumiem aizsardzībā viņam kāju darbības jūtami pietrūkst. Garajiem pret Ažinsā un Diāvu - bēdu ieleja. Pat tajās reizēs, kad paspēja uzsist - sodiņus franči šovakar garām nemeta. Zaudēt, pašiem iemetot 91 punktu - tas atsauc atmiņā šī izlases modeļa tumšos pirmsākumus...

Zaudētā cīņa pie groziem. Saprotami, bet nu, pārāk smagi... No 26 bumbām, kas pie mūsu groza atlēca pēc retajiem francūžu neprecīzajiem metieniem, Latvija savāca tikai pusi - 13. Tas nozīmē - 13 atkārtoti uzbrukumi jau tā dominējoša spiediena apstākļos. Beigās, kad parādījās kaut kāds cerību stariņš, šī bezspēcība bija īpaši sāpīga.

Bērza plecs. Lai nu trenera Bagatska pārliecība, ka Kaspars nākamajā mačā spēlēs, būtu patiesa... Kaspars neiznāca uz otro puslaiku, bet mača beigās pievienojās komandas biedriem ar plecā iekārtu kreiso roku. Savainojuma brīdī neizskatījās labi un spēlētāja sejas izteiksme neko cerīgu neizteica arī pēc mača.