K. Bērziņš: "Atgriešanos izlasē noteikti nenožēloju. Bija vērts"

Par Olybet Latvijas - Igaunijas Basketbola līgas Novembra spēlētāju atzīts BK "Ogre" pārstāvis Kaspars Bērziņš. 33 gadus vecais centra spēlētājs novembrī "Ogrei" palīdzēja uzvarēt visās četrās spēlēs un pakāpties uz 4. vietu, vidēji katrā mačā gūstot 16,3 punktus, izcīnot 8,3 atlēkušās bumbas un sasniedzot vidējo efektivitātes koeficientu 23,5. Cīņā par mēneša vērtīgākā spēlētāja titulu Bērziņš apsteidza "Kalev/Cramo" aizsargu Šavonu Lūisu, "VEF Rīga" snaiperi Andri Misteru, "Ventspils" līderi Rihardu Lomažu un "TalTech" basketbolistu Janu Puidetu.

Basket.lv intervija tiek pārpublicēta pilnā apjomā

Pirms dažiem gadiem, kad Ogres komanda iesaistījās Latvijas Basketbola līgā, kluba veidotāji runāja, ka vēlas iesaistīt pēc iespējas vairāk Ogres Basketbola skolas audzēkņu, bet Kasparu Bērziņu gan diezin vai izdošoties dabūt. Tomēr šo sezonu sāki BK “Ogre” sastāvā un daudziem tas bija pārsteigums. Tev pašam arī?

Noteikti nē! Ogre ir mana dzimtā pilsēta. Pirms diviem gadiem jau uzspēlēju dažus mačus, kopā ar komandu esmu trenējies, kad vajadzēja rehabilitēties pēc savainojuma. Pirms šīs sezonas vienojāmies, ka neesmu piesaistīts ļoti cieši, bet arī neskriešu prom uz pirmo mazā pirkstiņa mājienu. Atsaukšos tikai piedāvājumam, no kura nevar atteikties. Es izbaudīju Ogres komandā pavadīto laiku un viss, kas tagad noticis, nozīmē, ka turpināšu to baudīt vēl – kad atkal varēšu iesaistīties komandas treniņos un varbūt arī spēlēs.

No malas izskatījās, ka tev bija vajadzīgs laiks, lai pa īstam iejustos komandā un OlyBet Latvijas – Igaunijas līgā, jo sniegums uzlabojās no spēles uz spēli.

Tā arī bija. Nomainot vidi, ir vajadzīgs adaptācijas laiks, bet, lai labi spēlētu, man jājūtas labi, pārliecinoši. Tāpat bija vajadzīgs laiks, lai fiziskā forma tuvotos 100 procentiem. Kad tas notika, varēju vēl vairāk palīdzēt komandai.

Kura spēle visvairāk palikusi atmiņā?

Šķiet, pati pirmā (ar Pērnavas komandu). Kad pirms sākuma salikām rokas kopā, teicu, ka ir īstais brīdis iepazīstināt skatītājus ar jauno komandu. Izdevās labi nospēlēt visiem kopā, arī pašam izdevās gājiens, kas iepriekš nebija raksturīgs – pie sava groza nobloķēju pretinieka metienu, tad ar driblu pārskrēju pāri laukumam un ieliku bumbu grozā ar sodu… Tas bija labs tonis visai sezonai.

Gājiens ar driblu pārim laukumam bija arī viena no spilgtākajām epizodēm arī novembra spēlē ar “TALTECH” – turklāt brīdī, kad komandai punkti bija ļoti vajadzīgi. Esi sajutis garšu tādam basketbolam?

Tā var teikt. Kā basketbolists esmu vadāms. Ja treneris neļauj man kaut ko darīt – mest, driblēt, vēl kaut ko – varbūt esmu neapmierināts, bet cenšos to nedarīt. Treneris Artūrs Visockis-Rubenis grib, lai spēlējam pēc iespējas ātrāk, tāpēc, ja nav iespēju uzreiz pēc bumbas izcīnīšanas izdarīt piespēli, drīkstu uzņemties iniciatīvu un pats ar driblu doties uz priekšu. Ja man ļauj, cenšos uzlabot savas prasmes un likt tās lietā.

“Ogres” sastāvā esat daudzi pilsētas basketbola skolas audzēkņu, taču no dažādiem gadugājumiem. Ir kāda “firmas zīme”, kas jūs vieno, palīdz saprasties laukumā?

Nav jau tā, ka Ogrē basketbolu spēlē pavisam citādi nekā citur. Komandas stilu, raksturu lielā mērā nosaka galvenais treneris. Visockis-Rubenis cenšas veidot cīnītāju komandu, kas neskatās uz rezultāta tablo, bet katrā treniņā un spēlē, katrā epizodē cīņai atdod visus spēkus. Tā ir gaisotne, kas man ļoti patīk, jo esmu pieradis nežēlot sevi ne treniņos, ne spēlēs. Tāpēc šajā komandā jūtos tik labi.

Vai saikne ar tavu vienaudzi Rinaldu Sirsniņu saglabājusies vēl no Jaunatnes līgas laikiem?

Nezinu, vai to var saukt par īpašu saikni, bet, spēlējot kopā ar Rinaldu varu neredzēt bumbu, bet visu laiku jābūt gatavam, kā tā pēkšņi var atrasties manās rokā izdevīgā situācijā. Patīkami spēlēt. Protams, neiztiekam bez domstarpībām un strīdiem, bet tikai dialogos rodas jauni risinājumi.

Kā patīk spēlēt OlyBet Latvijas – Igaunijas līgā?

Kā profesionāls basketbolists vienmēr esmu vēlējies spēlēt pēc iespējas augstāka līmeņa sacensībās. Apvienojot Latvijas un Igaunijas labākās komandas turnīra līmenis noteikti ir augstāks, nekā bija Latvijas līgā. Ir interesanti un izaicinoši braukt uz Igauniju un uzņemt viņu komandas savā laukumā.

Vai ir kas tāds, kas īpaši raksturīgs tieši igauņu basketbolam?

Nedomāju vis. Protams, katrs spēlētājs ir personība un individualitāte, bet tam nav sakars ar tautību. Labs basketbols ir labs basketbols, neatkarīgi no tā, kur un kas to spēlē.

Ar labu spēli “Ogrē” pēc divu gadu pārtraukuma nopelnīji uzaicinājumu atgriezties valstsvienībā…

Tas bija emocionāls pārsteigums. Cenšos norobežoties no negatīvām emocijām, tāpēc pēdējos gados savā prātā valstsvienības tēmu centos pieklusināt, nedomāt par to. To gan zināju: ja vēlreiz aicinās – piekritīšu. Zvans bija negaidīts, bet laiks pārdomām nebija vajadzīgs.

Laukumā līdz savainojuma brīdim viss izdevās, kā biji cerējis?

Diemžēl nē. Ne gala iznākuma ziņā, ne arī pēc tā, ko izdarījām. Bija ļoti īss sagatavošanās laiks un tas nepalika bez sekām. Varbūt skan dīvaini, bet iemestajiem punktiem manās acīs ir mazāka vērtība, nekā citiem elementiem. Nepaveicām darbu aizsardzībā, pat divatā un trijatā netikām galā ar pretinieku garajiem spēlētājiem, nesavācām atlēkušās bumbas…

Melnkalnieši laukumā tomēr bija jaudīgāki, nekā šķita, skatoties video?

Nē, nekādu pārsteigumu nebija un mūsdienu basketbolā pat grūti tādus iedomāties. Bet konkrētās epizodēs pretinieki nospēlēja labāk vai bija veiksmīgāki.

Ņemot vērā kļūdas, atbildes mačā var nospēlēt labāk?

Noteikti! Galvenais, lai visiem laba veselība un izdodas sapulcēt labu sastāvu.

Vai ir cerība, ka februāra beigās arī pats varēsi palīdzēt?

Ar prognozēm nenodarbošos, jo vēl ir agra pēcoperācijas stadija. Pagaidām atveseļošanās rit labi, izmantošu visas pieejamās metodes, lai to veicinātu, bet mākslīgi paātrināt rehabilitāciju nebūtu pareizi. Klausīšu ārstus un savu ķermeni.

Savainojums bija muļķīgs negadījums?

Jā, apmēram minūti pirms spēles beigām cīņā par bumbu sarežģītā situācijā pretinieka celis no sāniem trāpīja manam ceļgalam. Pēc piezemēšanās nebiju gatavs uzņemt triecienu un…

Vai nenožēlo, ka atgriezies valstsvienībā?

Nekādā gadījumā! Bija vērts. Diemžēl profesionālajā sportā savainojumi var gadīties kurā katrā brīdī un profesionālim jābūt tam gatavam.

Rehabilitācija jau notiek pilnā sparā?

Kopš otrās pēcoperāciju dienas. Ar katru dienu iet labāk, kāju jau varu saliekt 90 grādu leņķī. Bet viss darbs vēl priekšā. Darīšu visu, ko ārsti liks, lai atgrieztos ar pilnu jaudu. Vēl gadus piecus gribētos spēlēt.

Izmantotie resursi:
https://basket.lv/lbllsbl/olybet-la...