Jānis Strēlnieks: "Kijevā gadījās saķerties ar visiem"

Olimpiskā sporta centra basketbola zāles durvis piektdienas vakarā ir plaši atvērtas. Karstums mēnesi ļāvis Latvijas valstsvienībai trenēties tropiskos apstākļos, taču izlases spēlētāji publiski par svelmi nesūdzas. Jānis Strēlnieks nevilcinās un ir gatavs sarunai ārā. Laukumā viņš nekad ēnu nemeklē.

Trīs pārbaudes spēles notika Bambergā. Dažas dienas iepriekš pārādījās ziņa, ka pievienosies Bavārijas klubam. Tevi uzņēma kā gaidītu viesi?
Kristaps (Janičenoks) bija spēlējis Bonnā un stāstīja, ka vācieši rīko siltu uzņemšanu. Pats Vācijā nebiju spēlējis, taču Bambergā pārliecinājos par viņa vārdu patiesumu. Izsaukšanā saņēmu aplausus. Tie uzreiz radīja patīkamas emocijas. Aizbraucu uz ārzemēm kā Latvijas izlases spēlētājs, taču varēju justies kā mājās. Bambergā mani gaida!

Tribīnēs varēja redzēt skatītājus ar Bambergas krekliem?
Publika izrādījās vienota un redzēju tikai Vācijas izlases kreklus. Bija pat futbola izlases krekli, taču kluba formas nemanīju. Jūtams, ka vācieši nejauc klubu ar izlasi.

Bambergā četras sezonas nospēlēja talsenieks Uvis Helmanis. Pamanīji viņa atstātās pēdas?
Vēl nepaspēju. Pagaidām ceļš veda no zāles uz viesnīcu un atpakaļ.

Bundeslīga ārpusē vēl nav tikusi pie slavas, taču visas ārējās pazīmes runā tai par labu. Tā ir otra apmeklētākā līga Eiropā pēc ACB līgas, turnīrs ar teicamu organizāciju. Kādi ir Tavi priekšstati pirms došanās uz Vāciju?
Nācies runāt ar vairākiem komandas biedriem, kuri agrāk spēlējuši Vācijā. Visi teikuši labus vārdus gan par Bambergu, gan Vāciju. Nodrošināts viss nepieciešamais, lai profesionāli spēlētu. Manuprāt, Bundeslīgas sportiskais līmenis katru gadu aug. No vienas puses, Vācijā dominē amerikāņu basketbols, jo valstī spēlē ārkārtīgi daudz amerikāņu. Taču...tur spēlē augsta līmeņa amerikāņi. Trakie gadās visur. Jārēķinās, ka Vācijā būs vairāk “skrien un met” basketbols, taču arī tādu jāmāk spēlēt. Uzskatu, ka iegūšu jaunu pieredzi.

Vai uz Bambergu Tevi aicināja galvenais treneris Andrea Trinkjēri?
Tā notika. Mēs runājām no vasaras sākuma. Pārrunas turpinājās ilgāku laiku un noskaidrojās, ka treneris vēlas mani redzēt savā komandā. Grib mani attīstīt, palīdzēt daudzās lietās.

Trinkjēri aicināja Tevi kā pirmo saspēles vadītāju?
Pamata saspēles vadītāja vieta ir nosacīta. Tā jāizkapā, jo automātiski neviens to nedod. Sevi būs jāpierāda gan spēlēs, gan treniņos. Otrs uzaicinātais saspēles vadītājs ir amerikānis Breds Vanameikers (Brad Wanamaker). Ar treneri runājām, ka mēs katrs esam dažādi spēlētāji, piemēram, Breds vairāk spēlē kā otrais numurs. Skaidrs, ka varēsim spēlēt daudzpusīgu basketbolu.

Līdzīgi kā Kijevā ar Bleiku Eihernu...
...un Rikiju Minardu. Būs interesanti.

Jānis Strēlnieks un Jānis Blūms valstsvienības pirmajā treniņā 30. jūnijā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Jānis Strēlnieks OSC spēka zālē

Valstsvienības līderi – Jānis Blūms, Kristaps Janičenoks un Jānis Strēlnieks. Vīriem līdzi seko LBS komunikāciju vadītājs Artūrs Portnovs

Par pārbaudes spēlēm izlasei punktus nedod, taču kāda uzvara Vācijā būtu noderējusi.
Ne tikai viena uzvara. Ārēji spēlējām labi, taču katrā spēlē bija brīdis, kurā nespējām savākties. Viens cenšas savākt pārējos, es cenšos savākt, pieredzējušie cenšas savākt, taču visi kopā nespējām atrast kopsaucēju. Piemēram, pret Izraēlu mums izdevās gandrīz viss. Video par to pārliecinājāmies, taču izraēlieši prata kādus 20 punktus dažās minūtēs gūt tikai ar ātrajiem uzbrukumiem. Mēs aizmetām garām, viņi ātri atbildēja.

Vācijā nolaidāmies uz zemes. Nebūtu tā noticis, paliktu sajūta, ka mēs viegli varētu visus uzvarēt. Uzskatu, ka teorētiski bijām labāki gan par Vāciju, gan Izraēlu. Varējām spēlēt pat ar krieviem, lai gan viņi sapulcējuši labus garos spēlētājus.

Treneris iedeva iekšā arī mazajiem?
Iekšā dabūjām visi. Video redzējām savas kļūdas. Tagad pienācis laiks tās vairs nepieļaut. Kā saka treneris – mēs nemācāmies no kļūdām, pieļaujot tās atkal un atkal. Iespējams, zudusi koncentrēšanās, taču mums uzmanīgāk jāattiecas pret lietām, kuras nesanāk.

Par pirmo pretinieci Zviedriju zināms, ka viņu sastāvā nebūs NBA spēlētāji.
Šodien (saruna notika 8. augustā) detalizēti pētīsim pretiniekus. Pagaidām nevienu zviedru spēlētāju nepazīstu, izņemot puišus, kuri spēlējuši Norčepingas “Dolphins”. Mums jāuzmanās tāpēc, ka viņus nezinām. Manuprāt, būtu labāk, ja zviedru sastāvā būtu NBA vīri. Tādā gadījumā mūsu koncentrēšanās līmenis uzreiz būtu augstāks. Skaidrs, ka zviedri māk spēlēt basketbolu un spēs mūs sodīt par kļūdām. Īpaši, spēlējot savās mājās. Jārēķinās ar grūtām spēlēm izbraukumā.

Pirms kvalifikācijas spēlēm esi ieguvis pārliecību, ka ar komandu viss būs labi?
Noteikti! Citas domas nemaz nevar pieļaut. Nav runa par ticēšanu, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka esam pārāki. Mūsu pretinieces ir atšķirīga līmeņa komandas, vienkārši pašiem tas jāpierāda laukumā.

Jānis Strēlnieks pret “FC Barcelona” zvaigni Marselinju Huertasu. Foto: AFP/Scanpix

Stambulas “kanārijputniņu” ielenkumā

Cīņa ar “Fenerbahce” līderi Bo Makkalebu

Jānis Strēlnieks pret Džeikobu Pulenu no “FC Barcelona”

Aizvadītā sezona Kijevā bija liels solis uz augšu. Var teikt, ka sezona iedalījās divās daļās – līdz februāra vidum, kad Ukrainā sākās ārzemnieku izceļošana, un pēc?
Tā arī bija. Superlīgā palika divas stipras komandas – “Budivelnik” un (Kārļa Muižnieka trenētais) Južnijas “Himik”. Līmenis kritās, taču līga negulēja, uzreiz saīsinot sezonu. Vadība zināja, ka pilnā sastāvā palikuši divi Eirokausu klubi, savukārt pārējām komandām nav daudz cerību cīnīties par finālu. Ceturtdaļfināla sēriju saīsināja līdz divām uzvarām, pusfinālus un finālu – līdz trijām uzvarām.

Formāta maiņa radīja nelielu vilšanos. Runājot ar Osīti (fiziskās sagatavotības treneri Oskaru Ernšteinu), treneri Ainaru Bagatski un Rihardu Kuksiku, kurš Kijevā spēlēja pērn, sapratu, ka pirms gada jebkura astoņnieka komanda varēja nopietni pretoties. Īpaši savās mazajās zālēs ar dīvainajiem groziem. Tādos apstākļos izcīnīt četras uzvaras sērijā nemaz nebija viegli, īpaši, ja pretinieki izmantoja mājas laukuma priekšrocības. Pērn “Budivelnik” mocījās pret vairākām komandām.

Šoreiz otrajā finālspēlē “Budivelnik” apspēlēja Rolands Freimanis (uzvaras tālmetiens pēdējās sekundēs).
Rolands spēja mūs “paņemt pie dziesmas”, taču Južnija nepaņēma mūs visā sērijā. Manuprāt, arī sērijā līdz četrām uzvarām “ķīmiķi” varēja izcīnīt, maksimums, divas uzvaras. Mēs tomēr bijām labāki.

Kijevai bija labāki līderi, Južnijai – līdzvērtīgs soliņš. Darjušs Lavrinovičs...
...ir cita līmeņa spēlētājs. Ar viņu spēlēt vienā komandā – tā ir fantastika. Vēl nebija nācies spēlēt kopā ar tik gudru garo spēlētāju. Sanktpēterburgā izveidojās laba sapratne ar ceturtajiem numuriem Dragiceviču un Mavrokefalidi. Atšķirībā no viņiem, Darjušs apveltīts ar metienu. Jebkurā gadījumā, ar tādiem džekiem ir prieks spēlēt.

Darjušs pieder tiem spēlētājiem, kuri savu gudrību visvairāk parāda laukumā.
Tieši tā! Viņš bieži nogurst, jo nav pats jaunākais, taču spēj sevi atpūtināt un māk lieliski izprovocēt pretinieku. Ja Darjušs nevarēs iemest, viņš izkārtos soda metienus.

Viņš ir pateicīgs spēlētājs pirmajam numuram?
Noteikti. Darjušs teicami lasa laukumu. Taisot “pick`n`roll”, viņš ne vienmēr raujas līdz galam. Dažreiz uztaisa tā saucamo “pick`n`pop”, citreiz ieraujas līdz galam. Darjušs tiešām seko līdzi tam, ko dara aizsargi. Man tikai atliek viņam iedot piespēli.

Ukrainā atradās komandas, kuras varēja izčakarēt “Budivelnik” pikenrolu?
Dažreiz tā sanāca. Tiesa, Darjušs ārzemnieku limita dēļ nepiedalījās daudzās Superlīgas spēlēs. Atsevišķās reizēs viņu nogurdināja trakās skrējēju komandas. Neizpalika savstarpējās saķeršanās.

Ar Darjušu?
Ar visiem. Taču tādas saķeršanās, kādas komandai ir vajadzīgas, lai sapurinātu vienam otru. Ja daži sāk justies pārāk ērti, vajag kādu asāku (sadursmi). Nākamajās spēlēs tas palīdzēja.

Dzirdēts, ka “Budivelnik” valda stingra disciplīna.
Mūsu komanda pārbraucienos bija salīdzinoši klusa, ievērojot trenera prasīto disciplīnu. Tas netraucēja sadraudzēties, lai gan daudzi bija neapmierināti ar spēles laiku. Centāmies bieži rīkot komandas pasākumus. Sezonas gaitā bija problēmas ar kodola saliedēšanu, taču finālos valdīja pavisam cita atmosfēra. Gribēju, lai tā būtu visas sezonas garumā.

Teici par Eihernu un Minardu. Sākumā aizsargu pozīcijās bija plaši atvērta konkurence. Savas minūtes vajadzēja nopelnīt.
Man bija vieglāk nekā amerikāņiem, jo visu laiku esmu spēlējis kā pirmais numurs. Minards vairāk ir uzbrūkošais aizsargs un par pirmo numuru spēlēja pirmo reizi dzīvē. Bleiks vairāk apveltīts ar metienu. Nav spēlētājs, kurš var kontrolēt spēles gaitu, piebremzēt. Kad vajag, iemetīs. Tādu džeku nebiju redzējis. Sezonas sākumā viņš praktiski nemeta garām – kā met, tā iekšā. Sezonas laikā Eiherns nedaudz zaudēja pārliecību, taču tāpat uzskatu viņu par ļoti labu spēlētāju.

Eiherns studiju gados bija NCAA soda metienu karalis.
Viņam ir īpatnējs, taču labs metiens. Gan sodiņos, gan truļņikos. Eiherns smējās, ka vidusskolā viņa sievai bijis iespaidīgāks metienu rekords nekā viņam. Tas visu laiku tika atgādināts. Visumā par amerikāņiem nevarēju sūdzēties.

Eirolīgas grupu turnīrs sakrita ar vairākiem “Budivelnik” zaudējumiem Superlīgā. Vadība un treneris Bagatskis to uztvēra mierīgi?
Mierīgi negāja. Problēmas radās jau iepriekšējā gadā, vienkārši šosezon to sanāca vairāk. Pamanījāmies divas vai trīs reizes zaudēt mājas spēles pret komandām, kuras mums bija jāuzvar. Pēc Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam bija palikušas trīs spēles. Mums bija noruna – ja visās trijās uzvarēsim, varēsim aizbraukt mājās. Ja kādā zaudēsim – mūs nelaidīs. Viena no tām bija pret “Himik”, taču spējām viņus uzvarēt. Pēdējā spēle bija pret Gunta Endzeļa trenēto “Azot” komandu. Septiņas minūtes pirms beigām atradāmies zaudētāju lomā ar 23 punktu starpību. Daudzi jau domāja, ka Jaunajā gadā paliksim Ukrainā. Spējām salauzt spēli un mūs tomēr palaida mājās.

Neapmierinātību izrādīja gan prezidents, gan citi cilvēki. Spēlētaji apzinājās, ka Eirolīgas komanda nevar tik daudz zaudēt savu skatītāju priekšā. Sezonas beigās komandas sniegums kļuva aizvien stabilāks. Lai gan izkritām no Eirolīgas, spējām labi nospēlēt Eiropas kausa izcīņā. Sākums sanāca lēns, slikts visiem, taču beigās nospēlējām cienīgi.

Iespēja spēlēt pie sava trenera radīja papildus slogu un atbildību?
Pieauga gan atbildība, gan spēles laiks. Citreiz spēlēju līdz pat 35 minūtēm. Saņēmu augstu uzticības kredītu gan Eirolīgā, gan citos turnīros. Tas palīdzēja man augt kā spēlētājam. Paldies trenerim par uzticību!

Nezinu, cik daudz tas saistīts ar aģentu spēlēm, taču izskanēja paziņojumi, ka par Tevi interesējas gan CSKA, gan citi Eirolīgas klubi.
Konkrētu priekšlikumu nebija. Gaidīt negribējās, turklāt Krievijas izvēle šogad nedaudz baidīja. Iekšējā balss atrunāja un lika teikt nē. Izlēmu, ka Ņižņijnovgorodā nespēlēšu. Izvēles iespējas pastāvēja arī citur, taču visur vajadzēja gaidīt. Bambergas piedāvājums bija labs, turklāt treneris vēlējās komandā redzēt tieši mani.

Sekoju Ukrainā notiekošajam. No novembra beigām līdz februāra vidum tautas protesti bija koncentrēti nelielā teritorijā ap Neatkarības laukumu Kijevā. Masveida asinsizliešanas brīdī 18.-20. februārī sākās ārzemju spēlētāju izceļošana. Vai tajā brīdī svārstījies – palikt, nepalikt?
Domās jau atrados mājās. Brīdī, kad Kijevā sākās šaušana, bijām izbraukuma spēlē Slovēnijā pret Ļubļanas “Olimpiju”. Atgriežoties, situācija saasinājās. Treneris un menedžeris (Ģedimins Navikausks) centās pārliecināt spēlētājus, ka jāpaliek. Viņi mūs atrunāja, norādot uz līgumā paredzētajām saistībām.

Sanāk, ka palika visi.
Bleiks aizveda ģimeni no Ukrainas, taču pats atbrauca atpakaļ un nospēlēja līdz sezonas beigām. Pēc atgriešanās no Slovēnijas pārstāju aktīvi sekot līdzi konfliktam. Jo mazāk uzturies internetā, jo mazāk tevi ietekmē saceltā ažiotāža. Sapratu, ka nevajadzīgi ietekmēšos. Pietika ar ģērbtuvē dzirdēto, iztiekot bez neskaitāmajām pretrunīgajām publikācijām.

Savu viedokli pauda gan vietējie, gan amerikāņi. Pēdējie reaģēja saasināti – būs īsts karš, Trešais Pasaules karš. Ukraiņi izturējās saprotošāk. Trakākā situācija bija februāra otrajā pusē, kad visi ārzemnieki sāka braukt prom. Līga divas nedēļas izsludināja pauzi. Pēc pārtraukuma sanāca tā, ka visi labākie ukraiņi bija “Top 4” komandās. Pārējiem palika jaunie. Tādām spēlēm bija grūti saņemties.

Pēdējā mēnesī nevarējām sagaidīt regulārās sezonas beigas. Kad sākās izslēgšanas spēles, situācija mainījās. “Play-off” spēlēm ir cita nozīme, cita motivācija, cits mērķis.

Tribīnēs pēc februāra varēja redzēt pārmaiņas?
Skatītāju vienkārši nebija. Cilvēki nedaudz sanāca tikai uz fināliem. Pirms tam, Eirolīgā, bija negaidīti labs apmeklējums. Tas priecēja, taču par vietējo līgu beigās trūka intereses. Apmeklējums miljonu pilsētā bija kā ierindas spēlēs Ventspilī.

Latvijas un Lietuvas pārbaudes spēle Šauļos. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Jānis Strēlnieks aizsardzībā pret Eiropas čempionāta MVP Toniju Pārkeru. Foto: AFP/Scanpix

Jānis Strēlnieks cenšas tikt garām Mindaugam Kuzminskam

Sedzot Renaldu Seibuti

Izņēmums bija Eiropas kausa mājas spēles Kauņā.
Kauņas arēna ir kļuvusi par manu mīļāko zāli. Tribīņu izvietojums un atmosfēra lika sapņot par līdzīgām iespējām citur. Komandā bija trīs leiši, līdzjutēji viņus atbalstīja kliedzot un jutāmies kā mājās. Pozitīvi iespaidi palika visiem.

Aizvadīji debijas sezonu Eirolīgā. Tas ir līmenis, kurā gribi spēlēt.
Labprāt spēlētu Eirolīgā arī šogad, taču neesmu atmetis cerības tur atgriezties. Spēlēt Eirolīgā ir mans nākamais mērķis. Kāpēc lai to nepaveiktu ar “Brose Baskets”? Eirolīgā gribas aizvadīt pilnu sezonu, ne tikai 10 spēles. Jaunā izspēles kārtība paredz, ka “Top 16” komandām ir garantētas vismaz 24 spēles.

Minēji Kauņu. Noteikti spilgti iespaidi bija, spēlējot jaunajā “Fenerbahce” arēnā.
Kauņa, Stambula un Belgrada – šīs pilsētas atmiņā paliek visvairāk. Eirolīgā “Partizan”, taču Eiropas kausā pret “Crvena Zvezda” atnāca 24 tūkstoši skatītāju, nodrošinot jaunu apmeklējuma rekordu.

Kad spēlē tādas auditorijas priekšā, Tu jūties labāk?
Uzreiz jūtos īsts spēlētājs. Pat, ja tribīnes tevi izsvilpj, tevi redz un pamana. Tu jūti, ka trāpīta metiena brīdī tevi neieredz. Tas liek uzvilkties vēl vairāk. Gribas iemest vēl un apklusināt tribīnes. Tā ir papildus motivācija. Manuprāt, katrs spēlētājs pilnu tribīņu priekšā spēlē labāk.

Treneris Bagatskis intervijā isport.ua teica, ka par Tevi interesi izrāda NBA.
Pie manis tāda informācija nav nonākusi. Uz vasaras līgu braukt negribu – tas nav basketbols man. Tur var braukt, ja katrā spēlē nodrošinātas 20-25 minūtes. Citādi neredzu tam jēgu. Basketbols vasaras līgā nav tāds, kuru iespējams ilgi paskatīties. Pietiek ar piecām minūtēm.

Ko Tev šosezon novēlēt?
Veiksmīgu sezonu un izpildīt visus mērķus. Sāksim ar izlasi. Mums ir viens uzdevums – bez ierunām jākvalificējas Eiropas čempionātam. Lai nekas nebūtu jārēķina.

Jānis Strēlnieks Ukrainā

2014. gada sezonā Kijevas “Budivelnik” izcīnīja Ukrainas kausu un otro gadu pēc kārtas triumfēja Superlīgā. Jānis Strēlnieks 32 spēlēs izdarīja vidēji 5,9 rezultatīvas piespēles (otrais rādītājs turnīrā), guva 11,3 punktus, izcīnīja 2,6 atlēkušās bumbas un nopelnīja lietderības koeficientu 14,9 (vienpadsmitais rādītājs Ukrainā).

Izslēgšanas cīņās latvieša rādītāji bija labāki nekā regulārajā sezonā. Četrās spēlēs pret Južnijas “ķīmiķiem” Strēlnieks vidēji sameta 12,5 punktus, izcīnīja 3,2 bumbas zem groziem un izdarīja 8,0 rezultatīvas piespēles. Talsu trenera Arkādija Bajāra audzēknis tika atzīts par labāko saspēles vadītāju Ukrainā.

Eirolīgas debijā Strēlnieks sešās no desmit spēlēm sāka starta piecniekā, vidēji 22 minūtēs un 28 sekundēs guva 8,1 punktu, izdarīja 2,6 piespēles, izcīnīja 1,4 atlēkušās bumbas un nopelnīja lietderības koeficientu 8,4.

Eiropas kausā auga gan Strēlnieka spēles laiks, gan ieguldījums. Aizsargs 31 minūtē un desmit sekundēs sameta 10,9 punktus, izdarīja 4,1 rezultatīvu piespēli, savāca 3,4 atlēkušās bumbas un nopelnīja lietderības koeficientu 14,7.

Jānis Strēlnieks LTV7 video