Facebook
GoogleVolejbolistu klupiens aiz turku astes
@JanisCelmins
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64
Latvijas vīriešu volejbola izlase aizvadītajā nedēļas nogalē neizmantoja milzīgu iespēju dot tik nepieciešamo grūdienu pēdējos gados nedaudz pačākstējušajam sporta veidam, nespējot nodrošināt sev ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Vai tiešām šī iespēja bija tik milzīga, un vai mūsējo iespējas pirms cīņas ar turkiem netika nedaudz pārvērtētas?
Favorīti…
Vienā no izlases treniņiem vēl maija beigās vaicāju Raimondam Vildem, vai trenerim nešķiet, ka sporta sabiedrībā šobrīd radīts iespaids, ka „sunim pārkāpts, palikusi tikai aste”? Treneris neļaus samelot, bet uz šo jautājumu viņš toreiz atbildēja noliedzoši. Jau toreiz man nepatika šī ažiotāža, kas tika radīta ap izlasi, un šajā jomā noteikti jāmācās arī komandas apkalpojošajam personālam un federācijas vadībai. Mākslīgi tikām padarīti par it kā šī pāra favorītiem, taču reāla pamatojuma tam nebija. Ja nu vienīgi tas, ka otrais mačs tiks spēlēts savā laukumā.
Nauda un sports
Jā, mūsējie bija spējuši izkļūt cauri tik ļoti sarežģītajam kvalifikācijas turnīram, taču pēdējais pretinieks arī bija nopietns. Nekādā gadījumā nevēlos noniecināt mūsējos, taču jau pirms cīņām ar turkiem Latvija nebija favorīte uz ceļazīmes iegūšanu. Turcijas volejbolā pēdējos gados tiek ieguldīti milzīgi naudas līdzekļi, un sporta veids attīstās pa augšupejošu līkni. Šīs valsts spēcīgākie klubi pēdējos gados ļoti veiksmīgi startējuši Eirokausu turnīros, turklāt ar labiem rezultātiem – „Halkbank” klubs šosezon ieguva CEV kausu, bet „Arkas” ieņēma piekto vietu Čempionu līgā. Jā, galvenās vijoles spēcīgākajos turku klubos spēlē ārzemnieki, taču arī vietējo spēlētāju līdzdalība kaut tikai treniņprocesā ir vērā ņemama padarīšana. Turcijas izlase bija startējusi pēdējos trijos kontinenta čempionāta finālturnīros, kam Latvijas volejbols pretī nevar statīt gandrīz neko. Jā, arī mūsu labākie ir apostījuši gaisu Čempionu līgā, taču, ja runājam par kopējo volejbola saimniecību, tad esam tālu aiz turkiem. Sports un finanses ir divi ļoti saistīti jēdzieni. Ja turku izlase pēdējos gados regulāri startējusi Eirolīgā, tad mūsējiem šīs nešaubīgi dārgais pasākums gājis secen.
Divas spēles – divas atšķirīgas komandas
Pirmajā abu komandu spēlē Turcijā mūsējie izskatījās skumīgi, taču otrajā spēlē Jelgavā jau bija cienīgi pretinieki turkiem. Daudz pārmetumus pēc kvalifikācijas turnīra saņēmis Raimonds Vilde, taču vismaz par otro maču viņš, manuprāt, novadīja gandrīz ideāli. Vienmēr tik piezemētais (ar spēlētāju maiņām) Vilde šoreiz tiešām meklēja, meklēja un beigās atrada īsto sastāvu. Šo rindu autoram šķiet, ka „zelta setā” tomēr vajadzēja dot iespēju Gundarama Celitānam, no kura Turcijā baidās un baidīsies arī turpmāk.
Ļoti augstu vērtēju Latvijas volejbola leģendas Pāvela Seļivanova sportiskos sasniegumus, taču viņa izteiktais viedoklis par to, ka Gunča un Hermans Egleskalns būtu jāsūta laukumā vienlaikus, neiztur kritiku. Lai man piedod Seļivanova kungs, bet laiki ir mainījušies un volejbols tāpat. Ja vēlējāmies iespēlēt Egleskalnu servju uzņēmēja pozīcijā, tad tas bija jādara plānveidīgi, ne tagad jāmet puika zem turku servju lielgabala.
Jā, servju uzņemšana – spēles elements, par kuru ticis runāts (arī tiks) ļoti daudz. Kas tad nodrošināja servju uzņemšanu Latvijas izlasē – Ansis Medenis, kurš klubā lielāko sezonas daļu spēlēja diagonāles pozīcijā (servju uzņemšanā nepiedalās), Aivars Petruševcs, kuram tikšana galā ar pretinieku servēm nekad nav bijis jājamzirdziņš (lielajā volejbolā ienāca kā pirmā tempa uzbrucējs) un Lauris Iecelnieks, kuram laikam visvairāk atbilst nosaukums „otrā tempa uzbrucējs”. Puiši centās, taču Medenis pēc cīņas Jelgavā pats atzina, ka problēmas bijušas nopietnas, un puisi var saprast. Cepuri nost Austrim Štālam, kurš prata rast spēkus, lai palīdzētu komandai, taču nu šķiet, ka būs jāmeklē jauni varoņi, Austris liek punktu spēlēšanai izlasē.
Treneru nomaiņa?
Īsi pēc mača Jelgavā ilggadējais izlases treneris Raimonds Vilde pauda, ka atkāpsies no amata, kas nešaubīgi ir vīrišķīgs lēmums. Treneris saprot, ka atbildība jāuzņemas arī pašam. Domājams, ka šis teksts pāri trenera lūpām nāca ne tikai uz emocionāla fona, tāpēc izskatās, ka federācijai jāsāk meklēt jauns izlases galvenais treneris. Nonākam pie augstākminētās tēmas - „Nauda un sports”. Skaidrs, ka būtu interesanti paskatīties uz to, kā ar mūsu volejbolistiem galā tiktu kāds ārzemju speciālists, taču jāsaprot, ka „supertreneri” federācija šobrīd diez vai var atļauties. Nāksies samierināties ar vidusmēra ārzemnieku vai arī dot iespēju līdzšinējam Vildes palīgam Uģim Krastiņam, kurš, iespējams, pat būtu nopelnījis šo iespēju. Pēdējais no minējumiem laikam šķiet visreālākais, taču pagaidīsim, vai Atis Sausnītis un Co treneri Vildi tik viegli palaidīs.
Jaunieši…
Pēdējos gados ar lielu žēlumu varam skatīties arī uz notikumiem jauniešu volejbolā. Ja šobrīd izlasē spēlējošie vēl paguva uzspēlēt arī kādā junioru čempionāta finālturnīrā, tad šobrīd mūsu jauniešu izlases no tiem ir tālāk, nekā līdz mēnesim. Kas šobrīd jaunieti spēj motivēt trenēties volejbolā? „Tur taču neko nevar nopelnīt,” apmēram šāds iespaids ir lielākajai daļai jauno. Talantīgākos jauniešus nosmeļ hokejs, basketbols un futbols. Bet arī bērnus un viņu vecākus nevar nosodīt. Atliek vien atvērt kādu avīzi, žurnālu vai interneta portālu. Visur priekšā ir ziņas par Biedriņu, Janičenoku, Daugaviņu, Ozoliņu, Dārziņu, Rudņevu, Verpakovski… Šie vīri visu sasnieguši pašu spēkiem, cepuri nost, un viņi rāda labu piemēru arī jauniešiem. Cik paraugu jauniešiem šobrīd ir volejbolā? Gundars Celitāns – kārtīga volejbola superzvaigzne, kas varētu vilkt aiz sevis arī bariņu jauniešu. Ar vienu gan ir daudz par maz… Te akmentiņš arī sporta dzīves veidotāju lauciņā. Ja zvaigžņu nav, tad tādas ir jācenšas radīt mākslīgi. Vai tas tiek darīts, diemžēl neesmu pamanījis!
Ļoti precīzi mūsu jauno paaudzi neoficiālās sarunās ar šo rindu autoru nesen raksturoja viens no volejbola izlasei tuvu stāvošiem cilvēkiem (uzvārds šoreiz lai paliek nenosaukts). „Jauniešiem ir jāpaskatās uz sevi un godīgi jāatbild - vai esmu gatavs strādāt tik daudz cik piemēram Mārtiņš Pļaviņš, lai sasniegtu ko ievērības cienīgu, vai arī esmu spējīgs vien plašajās interneta ārēs atrast skaitļus un ciparus, kas raksturo pludmales volejbolista nopelnīto smiltīs…” Skarbi, bet fakts! Jauniešu problēma ir pārāk dziļa, taču par to jādomā tagad, jo pretējā gadījumā pēc gadiem desmit vai piecpadsmit sapņi par Eiropas čempionāta finālturnīru būs tikai utopija.
Cepuri nost!
Zem šī apakšvirsraksta vēlētos uzteikt volejbola līdzjutējus, kuri Jelgavā radīja lielisku atmosfēru un volejbola svētkus, apliecinot, ka volejbols Latvijā joprojām ir dzīvs. Te plusiņš arī federācijas darboņiem! Daudzgalvainais fanu atbalsts bija nešaubīgs septītais laukuma spēlētājs, ar kura spēkiem gan arī šoreiz bija par maz. Mums visiem jāpacenšas, lai nākamā šāda „lielā iespēja” netiktu palaista garām. Viens ir skaidrs – visi Latvijas izlasē spēlējošie ir goda vīri, tāpēc vienu finālturnīru noteikti būtu pelnījuši. Par lielu Latvijas volejbolu!
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Sveiki, cienījamie sporta veida līdzjutēji!
Izlasot Latvijas volejbola viedokļa paudēju Artūra Vaidera parSportu.lv un Jāņa Celmiņa pārspriedumus par Latvijas izlases startu izslēgšanas spēlēs ar Turciju, joprojām neredzu īsti atbildi uz jautājumiem, KĀPĒC mums nepietika mazumiņa, lai paveiktu to, uz ko cerēja daudzie tūkstoši Latvijas ne tikai volejbola līdzjutēju.
Ir pietiekoši emocionāli iztirzājumi, kā bija un kā mums tomēr neizdevās pārkāpt 'astei', bet norobežojoties no emocijām, virspusē parādās autoru pašu izvirzīti attaisnojumi, kam tomēr grūti piekrist:
1. Artūra rakstā būtisku daļu aizņem pārspriedums par to, ka mums iespējams vajadzētu raudzīties latviešu spēlētāju, kas izgājuši svešvalstu volejbola skolas, virzienā. Līdzīgi arī Celmiņš savā rakstā atsaucas uz neoficiāli viedokli (izvirzu versiju - LVF visu izlašu menedžera A.Dakšas), ka jaunie spēlētāji nav pietiekoši motivēti, funkcionāli un citādi sagatavoti mūsdienu volejbolam. Te prasītos dziļāka analīze - Turcijas, Beļģijas volejbola pēdējo gadu panākumi ir tiešā veidā saistīti ar volejbola internātu darbību, kas Latvijā ir pamatīgs sāpju bērns. Šim jautājumam gan neviens no volejbola funkcionāriem pagaidām nav ķēries klāt. Par mūsu vīriešu izlases sagatavotības līmeni mēs nevaram runāt saistībā ar komentētāju pausto Murjāņu un mūsu jaunatnes treneru slikto darbu - mūsu puiši ir pietiekoši daudz spēlējuši labās līgās, labos klubos, lai nevarētu teikt, ka mums pietrūkst atbilstošu kadru, lai uzvarētu Turciju.
2. Te nu mēs nokļūstam pie A.Vaidera paša mīļākā temata - trenera kandidatūras! Visdrīzāk, ka nevienam nav noslēpums, ka R.Vildes atrašanās Latvijas izlases ir ļoti ciešā mērā saistīta ar būšanu par Lāse-R treneri. Arguments, ka par Vildes algu nav iespējams piesaistīt nevienu pietiekoši profesionālu treneri neiztur kritiku, jo vienkārši nav izejas datu. Vai kāds zina, kāds ir Latvijas izlases treneru budžets, neņemot vērā amatu savienošanas - lasi Lāses trenera - darba samaksu? Summa, par kuru var vienoties ar labu speciālistu, nav astronomiska - īpaši vērtējot Latvijas izlases potenciālu, kas volejbola speciālistiem nav nekāds noslēpums.
3. Ja būtu jāiedziļinās komandas taktiskās sagatavošanas un spēles vadīšanas niansēs, vajadzētu ne vienu vien stundu, tomēr - ja uzdodam sev jautājumu - kāpēc tieši mūsējiem pietrūka spēka izšķirošajā spēles galotnē, kāpēc neuzminam nevienā spēlē ar pamatsastāvu, tad visdrīzāk tomēr jāmet akmens galvenā trenera lauciņā. Ja mūsu spēlētāji nav pietiekoši labi (kā to, aizstāvot Vildi, norāda komentētāji) tad varam uzdot jautājumu, kuru no Turcijas izlases spēlētājiem Raimonds gribētu redzēt Latvijas rindās?
Vai varam pateikt, ka turki fiziski un funkcionāli bija labāki par mūsējiem?
Vai tomēr mēs tikām apspēlēti taktiski? Visi sitieni pa brīvo vietu, Gunčas atbruņošana, laba sadarbība 'bloks - aizsardzība'.
Zaudējām mēs turkiem un viņu staffam. Any arguments against this?
4. Ja R.Vilde turēs vārdu un aizies, tad noteikti varēsim atzīmēt viņa progresu kā trenerim, tomēr valsts izlase, kas velk aiz sevis visu sporta veidu kopumā, nevar gaidīt, kamēr treneris izaugs līdz Eiropas čempionāta finālturnīra dalībnieces līmenim.
Satraukums par to, kas nāks vietā ir tāds pats, kā pirms katrām vēlēšanām, kad izlemjam par labu mazākajam ļaunumam, jo labāks ir zināms ļaunums nekā nezināms labums. Sportā tomēr vajadzētu būt citādi, jo reklāmas kampaņām un citādiem politiskiem trikiem jāatkāpjas otrajā plānā.
5. Vēl viens paradokss ir tajā, ka šobrīd reti kurš spēj neemocionāli vērtēt trenera pienesumu izlases darbā, jo noteiktā lietu kārtība ir visiem zināma un skaidra - Raimonda pozīciju nekas nevar ietekmēt - gan politiskās konjunktūras, gan kopējā LVF neprasīguma, neprofesionalitātes (varbūt nevēlēšanās aizskart nevēlamus tematus) dēļ.
Kopumā pozitīvi jānovērtē Latvijas izlases spēlētāju tiekšanās pēc skatītāju mīlestības, atzinības, lai aizstāvētu valsti, tomēr arī viņi ir situācijas ķīlnieki - viņiem ir 'jāmauc' pēc shēmām, ko viņiem piedāvā izlases treneri.
Jebkurā gadījumā dziļākas analīzes pietrūkst - iespējams, ka mēs kā skatītāji nesaprotam kaut kādas volejbola spēles nianses un mūsu izlases griesti arī ir play-off kārta, tomēr būtu vēlēšanās saprast cēloņus, izprast sekas un rīcības mehānismu, KĀ pēc 2 gadiem mēs nokļūsim Eiropas čempionāta finālturnīrā?
Tiek runāts par Radiotehniķa projektu, izlases startu Eirolīgā, tomēr tas nedaudz izskatās pēc iespējama attaisnojuma meklēšanas - šobrīd ne LVF vecās - jaunās vadības solītais Krievijas Superlīgas variants, ne Eirolīga neizskatās reāla.
Tad ko mēs teiksim pēc 2 gadiem - to pašu? Ka mums nepietika saspēlētības, spēļu prakses?
Un tā mūžīgi, kamēr nevarēsim savākt vairs 7 spēlētājus laukumā...
Ar cieņu, Kaspars Timermanis
[+] [-]
[+] [-]
Prieks, kad tomēr no žurnālistu (vismaz šõ divu) ir kāda analīze (ko diez vai no LVF sagaidīsim), jo katram tak ir tiesības izteikties un rakstīt (arī komentāros), tikt komentētam, atkal analizētam utt. , jo galu galā mērķis visam ir padarīt volejbolu popolārāku,sasniegt vairāk un saprast kā. Vai ne?
Par dažiem punktiem, ja atļausiet sportacentrs izteikšos
Par ažiotāžu: beidzot tiešam uztaisīts labs reklāmas plakāts
Spēlētāji: uz doto brīdi paši labākie un spēcīgākie, kuri to arī parādīja otrajā spēlē. Egleskalns un G.Celitāns laukumā reizē -variants, bet tad tikai iespēlēts variants, protams otrajā spēlē ko tādu darīt būtu ļoti pārsteidzoši gan Latvijai gan turkiem (bet, kas zin kā viņi servētu, ja vislaik censtos trāpīt Egleskalnam). Visi pārejie, ar traumām- bez, savā vai ne savā vietā- malači, cīnijās kā lauvas.
Spēle: Manuprāt (atkal mans personīgais viedoklis) izejot laukumā nevienam trenerim vai spēlētājam vairs neeksistē ieguldītā nauda, internāti, vēsture, jaunatne, jo cīņa notiek šeit un tagad, un šeit un tagad uzvar spēcīgākie un labākie,tie kas māk izmantot savus ieročus un pretinieku mazāk spēcīgās vietas. Turkus varēja uzvarēt, to redzēja visi, jo spēle kur noris 5 seti ir spēlē starp divām līdzvērtīgām komandām. Šoreiz neuzvarējām un uz šo jautājumu kāpēc, kas nesanāca spēlē būtu jarod atbildes, lai labāk varētu vai mācētu sagatavoties izšķirošām spēlēm nākotnē. Protams no malas viss daudz labāk redzams un visi zina kā vajadzēja labāk un iespējams nianses, vēlreiz atkārtošos, manuprāt nianses tieši spēlē - tehnikā, jaudā, taktikā, izšķīra mača likteni.Varbūt vajadzēja uzlikt G. Celitānu uz servi 5tajā setā (iespējams eisu ieservētu vai divus), varbūt blokā kādreiz Egleskalnu uz 4 aizsūtīt (redzot,ka turki konsekventi ātri spēlē uz mūsu "vājākiem" blokiem),varbū nepalīdzēt pirmiem tempiem (redzot ka pirmo tempu turki praktiski neizmanto),varbū servēt palnieri taktiski savādāk (lai cēlajam paliek tikai viena ātrā mala u.c.), daudzi varbūt. Kurš palīdzētu (kaut divas,trīs) to neuzzināsim, jo uzvarot no visa iepriekšminēto neko nevajadzētu rakstīt.
Treneri.Šoreiz mums viņu bija jau četri un protams labāka motivācija nav iedomājama kā Eiropas čempionāta finālturnīrs, lai visi izdarītu maksimumu ko spēj. Šoreiz pietrūka: 1% vai 20% vai vajadzēja izdarīt 120% vai 180%?!. Iespējams, jo tad jau varētu pameklēt lidmašīnas biļetes uz spēlēm septembrī, lai mūsējos klātienē Polijā pavērotu. Ja Raimonds aiziet, nebūs viegli. Nebija jau arī tagad. Lai nu paliek runas par Kolčiniem, Paršiniem, kas nekad nepiepildīsies, tad atliek tikai U,Krastiņš. Cik gatavs kļūt par galveno un saliedēt komandu. Laiks rādīs.
Par nākotni. Vislabākā sadaļā
Ar cieņu izlasei un treneriem,
M. Vensbergs
[+] [-]
Protams, pēc spēles visi ir gudri, bet neskatoties uz to - galvenais fakts ir "uz sejas". Kā vienmēr uzvar komanda, bet zaudē treneris. Tā arī šoreiz! Ne velti Raimonds Vilde pats piesakās aiziet! Un iespējams viņš to izdarītu, ja Sausnīša kungs viņam to atļautu. Jebkurā gadījumā tagad treneri ir visvieglāk vainot. Protams, bija zaudēts trešais sets tikai tāpēc, ka nebija skaidrs komandas pamatsastāvs un šī iemesla dēļ zelta sets bija sestais, nevis piektais, kā tam būtu bijis jābūt pie labvēlīgāka scenārija. Nebūtu tad bijis piektā seta, kuru ne vis mēs galotnē uzvarējām, bet gan Turki zaudēja pie rezultāta 13:14 ieservējot tīkla apakšējā trosē. Iespējams šī nepārliecinošā piektā seta galotne, arī bija par pamatu trīs kļūdām pēc kārtas pie rezultāta 3:3 zelta setā, kā arī cēlāja neveiksmīgi izdarītajam lēmumam par celšanas virziena izvēli brīdī, kad izdevās izlīdzināt spēles situāciju sestajā setā. Viss tas bija! Mēs bijā ļoti tuvu Eiropas čempja finālturnīram. BET!, pat ja mēs būtu uzvarējuši, tad nekas tāpat nebūtu mainījies Latvijas volejbolā. Šī problēma ir jāskatās saknē. Un te man jāpiekrīt manam draugam un cīņu biedram Kasparam. Lai ne visi varēja saprast, ko Kaspars gribēja pateikt, to tomēr noteikti sadzirdēja un saprata tie kuri bija šodienas zaudējumu jau kaldinājuši gadiem. Un nevajag būt tik naiviem un domāt, ka bez kardinālām pārmaiņām Latvijas volejbolā, vienkārši ar trenera nomaiņu viss būs atrisināts. Lai tas būtu Uģis Krastiņš vai Boriss Kolčins, kuri abi visnotaļ ir cienīgi būt par Latvijas izlases treneriem vai kāds cits no ārzemēm pieaicināts treneris - lielāka vai mazāka mēroga zvaigzne, vai pat tas pats Raimonds Vilde. Neviens no viņiem neatrisinās tās problēmas, kuras ir jārisina LVF.
Ar cieņu,
Ainārs Vanags
-1 [+] [-]
[+] [-]
Par rakstu gribas piebilst par jauniešiem - diemžēl izskatās pēc parastas žēlošanās. Komandu sportos redzams pamaz sistemātikas, tāpēc runāt, ka tieši volejbolā, futbolā vai hokejā ir slikti - tā tikai tāda deķīša vilkšana, kas neko nedod. Problēma, ja tāda ir, ir kopēja, par ko runā arī G.Indriksons. Tā pat nav tik daudz problēma, vienkārši jautājums, vai spēlējam tāpat vai darbojamies sistemātiskāk.
Vēl viena lieta, ko var attiecināt gandrīz uz jebkuru sporta veidu:
"Ļoti precīzi mūsu jauno paaudzi neoficiālās sarunās ar šo rindu autoru nesen raksturoja viens no volejbola izlasei tuvu stāvošiem cilvēkiem (uzvārds šoreiz lai paliek nenosaukts). „Jauniešiem ir jāpaskatās uz sevi un godīgi jāatbild - vai esmu gatavs strādāt tik daudz cik piemēram Mārtiņš Pļaviņš, lai sasniegtu ko ievērības cienīgu.."
[+] [-]
Bet ... mani neatstāj doma, kuru kadu laiku atpakaļ ir izteicis Dainis Dukurs. Proti, - vai mums Latvijā ar maziem cilvēku un finansu resursiem vajag tik daudz lielo komandu sportus?
Konkrēti pludmales volejbols:
1) Ir pasaules līmeņa panākumi,
2) Ir Pasaules līmeņa zvaigznes, kuras nevairās no publicitātes un neliedz padomu,
3) Ir masveidība un divas slēgtās halles,
4) Sponsoru pieejamība ir lielāka kā zāles volejbolam,
5) Mazāki izdevumi, gan jaunatnei, gan meistariem,
6) Ievērojami mazākas iespējas traumatismam,
7) Ievērojami ilgāks "sportista mūžs",
Es domāju, ka maksimāli jāizmanto šī brīža Mārtiņa, Jāņa, Sašās uc. panākumus un uzsvars jāliek šeit. Es ticu, ka varam.
Zāles volejbols paliks, nekur nepazudīs. Tikai vai ir jēga līdzekļus un enerģiju šķiest pasākumā (iespēja spēlēt EČ un PČ) kur nav īstas pārliecības par rezultātu.
[+] [-]
[+] [-]