Juris Laizāns: "Karjeras beigas? Pagājušajā gadā bija visādas domas"

"Droši vien paši nedomājām, ka pēc pārbūves tik ātri sāksim spēlēt"

- Ņemot vērā, ka jums ir labāka savstarpējo spēļu bilance, cik ļoti neizšķirts zelta spēlē jūs pietuvināja titulam?
- Domāju, ka izredzes uz titulu ir vienādas. Cik skatījos, "Ventspilij" atlikušajās spēlēs pretinieki tomēr ir vājāki – no otrā četrinieka. Mums būs grūtāk, bet spēlēsim un katrā mačā laukumā iesim, lai cīnītos tikai par uzvaru. Domāju, ka izredzes abām komandām ir vienādas. Neizšķirts zelta spēlē, protams, neapmierināja. Savstarpējās spēlēs gribas parādīt visu, ko protam un kā spēlējām pirmajā aplī, kad uzvarējām ar 3:0.

- Gan Pertija, gan Pučinsks preses konferencē sacīja, ka galvenais tiesnesis Andris Treimanis sabojāja spēli. Kā tu domā?
- (Gara nopūta) Piekritīšu. Parādītās kartītes? Viņam droši vien ir sava filosofija, kā vajag tiesāt. Droši vien skatās un analizē – es tā ceru. Varam piekrist vai nepiekrist, bet, ko mēs varam izdarīt – viņš ir galvenais tiesnesis un izlemj, vai bija pārkāpums vai nebija. Vai bija kartīte vai nebija. Mēs varam parādīt viņam savas emocijas – vairāk neko nevaram izdarīt.

- Ņemot vērā diskvalifikācijas, savainojumus un citus faktorus, nākamā spēle Daugavpilī ir reālākā, kurā varat zaudēt punktus?
- Neviens jau necerēja, ka zaudēsim punktus pret "Mettu"/LU, bet zaudējām. Tā kā ceru, ka tādu maču vairs nebūs. Ir jau čempionāta beigas, ir visādas diskvalifikācijas un savainojumi. Mums nav tik liels spēlētāju skaits, kas var iziet laukumā uz maiņu. Gandrīz visu čempionātu esam nospēlējuši ar 13-14 spēlētājiem. Ja paskatāmies uz "Ventspili", tai ir daudz vairāk spēlētāju un tā var pastiprināt savu spēli. Mums dažreiz nav, ko sūtīt laukumā, lai pastiprinātu uzbrukumu vai ko citu. Galvenokārt uzbrukumu – uz beņķa pārsvarā sēž aizsardzības vai vidējās līnijas spēlētāji. Nopietni gatavosimies spēlēm, un nebūs nekāda atslābuma.

- Jau starpsezonā varēja redzēt "Skonto" potenciālu, taču bieži pieļāvāt muļķīgas kļūdas, kuru dēļ zaudējāt vārtus. Kur ir noslēpums, kādēļ pēc pārbūves jau pirmajā aplī spēlējāt tik labi?
- Pirmkārt, cik zinu, paši pirmie no Virslīgas komandām sākām gatavoties sezonai. Nu, vēl varbūt vienīgi "Ventspils". Atnāca Tamazs un sāka būvēt jaunu komandu un jaunu sistēmu, pēc kuras spēlēt. Daudz strādājām, un bija daudz treniņu – gan taktiskajā, gan, protams, fiziskajā ziņā. Droši vien paši necerējām, ka tik īsā laikā izdosies izpildīt visas taktiskās nianses, kuras no mums prasa Tamazs, un ka uzreiz izdosies. Nevis uzreiz – kausā zaudējām un pirmajā Virslīgas mačā nospēlējām 0:0. Nebija tik viegli, bet pēc tam soli pa solim aizgāja spēle un atnāca pārliecība. Katru dienu skatījāmies video un analizējām savas spēles. Visi nonāca pie tā, kā mums jāspēlē, un saprata, kā tas jādara.

- Tiki atzīts par septembra labāko spēlētāju Virslīgā. Kā pats vērtē savu sezonu individuālajā ziņā?
- Iepriekšējais gads man spēles ziņā nebija īpaši veiksmīgs, jo visai maz spēlēju gan Krievijā, gan tepat "Skonto". Gatavība nebija simtprocentīga, bet tagad izgāju pilnu sagatavošanās posmu un sākām spēlēt ar jaunu sistēmu, kurā esmu kā balsta pussargs. Jūtos diezgan normāli un bija patīkami uzzināt, ka esmu atzīts par mēneša labāko spēlētāju.

Juris Laizāns ar "Skonto" kapteiņa apsēju. Foto: Mārtiņš Jankovskis, Sportacentrs.com.

"Jau biju aizmirsis domāt par izlasi"

- Reiz jau tev prasīju par atgriešanos izlasē, tagad jautāšu nedaudz citādi. Vai vasaras sākumā ticēji un varēji iedomāties, ka augustā būsi atpakaļ izlasē?
- Nē, es vispār par to nedomāju. Man bija daudz darba klubā – spēles, uzdevumi, Eiropas līga, Latvijas čempionāts, kausa izcīņa. Tā kā par izlasi un to, vai kādreiz varētu tajā atgriezties, vispār nedomāju. Bija pagājis ilgs laiks. Izlasē nebiju spēlējis trīs gadus, tā kā jau biju aizmirsis par to domāt – normāla situācija (smejas).

- Vai Aleksandrs Starkovs ar tevi vispār bija izrunājis, kāpēc netiec saukts uz izlasi?
- Nē. Vai, manuprāt, varēju spēlēt izlasē? Mans viedoklis par to, vai vēl varēju palīdzēt izlasei, nebūtu objektīvs. Katrs spēlētājs domā, ka var spēlēt izlasē. Man tādu domu nebija. Ja neizsauca, tad neizsauca – nu, labi.

- Kādas ir sajūtas, ka tavi vecie cīņu biedri Pahars, Astafjevs, arī Piedels tagad ir tavi treneri, un vai tas ietekmē jūsu savstarpējās attiecības?
- Nē. Kad spēlējam, viens no otra gan laukumā, gan ārpus tā prasām profesionālu attieksmi un to, lai mēs darītu savu darbu. Lai tas, ko darām un kā spēlējam, būtu ar simtprocentīgu atdevi un profesionāli. Jā, varam dažreiz pajokot un parunāt, kā nevar pieiet klāt kāds jauns spēlētājs un pasmieties ar treneri. To mēs varam, bet tas, protams, paliek tikai mūsu lokā. Kas attiecas uz spēli, futbolu, treniņiem, tur viss ir profesionāli un man netiek dotas nekādas atlaides.

- Kopš tavas pēdējās spēles izlasē bija palikuši tikai daži spēlētāji. Juti, ka atgriezies pavisam citā komandā, un cik viegli bija iekļauties kolektīvā?
- Mums nav tik daudz spēlētāju, kurus nezinātu. Ar visiem ir normālas attiecības. Nebija grūti iekļauties, jo galvenais, lai viņi mani zinātu – es viņus pāris dienu laikā uzzināšu (smejas).

- Agrāk centra pussargi tika uzskatīti par izlases lielāko problēmu, bet tagad šajā pozīcijā ir ļoti liela konkurence. Cik, tavuprāt, vidējā līnijas centrs ir kvalitatīvs?
- Paskatīsimies, kā ies tālāk un kādi būs rezultāti – rezultāts tomēr ir galvenais. Svarīgākā loma komandā ir pussargiem – centra un arī malējiem. Tā kā paskatīsimies, kāds tālāk būs rezultāts. Protams, puiši, kas tagad spēlē blakus, ir tādā vecumā, kad viņiem jau ir jāietekmē rezultāts un jārāda savas labākās īpašības un dotības. Ja ne tagad, kad tad?

- Tev jau ir 34 gadi un tūlīt beigsies cikls. Cik ilgi vēl redzi sevi izlasē un vai būsi tajā arī nākamajā ciklā?
- Skatos tikai uz nākamo spēli – kur vēl tālāk skatīties? Kā būs, tā būs.

- Vari sevi iedomāties izlasē tikpat lielā vecumā kā Astafjevs, kurš no valstsvienības aizgāja 39 gados?
- Pagaidām nē (smejas).

Juris Laizāns Maskavas CSKA kreklā. Foto: cskainfo.com.

- Pārejot pie klubiem – kuru sezonu tu uzskati par labāko savā klubu karjerā?
- 2003.gads bija labs. 2005. gads arī bija normāls - izdevās uzspēlēt UEFA kausā, 2004.gada beigās drusciņ Čempionu līgā. Tā kā varbūt 2003. un arī 2004.

- Vai ir palicis kaut kas tāds, ko, tavuprāt, būtu varējis sasniegt, taču neizdevās?
- Visu laiku gribas kaut ko vairāk, bet ir grēks sūdzēties par to, kas man bija un kas izdevās. Es vairāk skatos uz to, kas izdevās, jo vajadzēja sakrist daudzām lietām, lai dabūtu kaut ko labāku vai nospēlēt labāk, vai [iekļūtu] citā klubā Eiropā. Esmu apmierināts ar to, kāda bija mana karjera.

- Ko tieši uzskati par lielāko panākumu – Eiropas čempionātu droši vien liec augstākā plauktā nekā UEFA kausu?
- Tie ir dažādi līmeņi. Kādā vietā bijām FIFA rangā un tas, ko sasniedzām, protams, bija fantastiski. Tajā pašā laikā arī ar CSKA neviens nedomāja, ka komanda aizkļūs līdz UEFA kausa finālam un tajā uzvarēs. Tur situācija, protams, bija citāda. Komanda jau bija [Krievijas] čempione, un tajā bija daudz superspēlētāju. Gandrīz puse no Krievijas izlases un labi leģionāri, kuri pēc tam spēlēja Brazīlijas izlasē – tas par kaut ko liecina. Tā kā ir grūti pateikt, kurš sasniegums bija izcilāks – tos nevar nolikt uz svariem.

"Pertija pārliecināja, ka vēl varu spēlēt"

- Pēc pirmajiem trim gadiem CSKA tev strauji saruka spēles laiks. Kas bija galvenais iemesls, kas toreiz nogāja greizi – sastāva pastiprināšana?
- Protams, sastāvā ienāca jauni spēlētāji. Atnāca divi vai trīs brazīlieši un vēl viens Krievijas izlases spēlētājs. Bija lielāka konkurence. Tajā pašā laikā nevaru pateikt, ka biju par to sarūgtināts. Visu laiku biju treniņos un atrados labā sportiskajā formā. Nebija nekādu problēmu nospēlēt, kad bija tāda iespēja. Domāju, ka spēlēju diezgan normāli, rezultāti bija normāli. Tā kā par to nevaru sūdzēties – visiem novēlu tikt komandā, kur ir liela konkurence, jo lielākas konkurences dēļ spēlētājs un viņa meistarība, pieredze tikai aug. Darīju savu darbu, centos maksimāli, bet treneris pēc tam izlēma, kurš spēlēs un palīdzēs tajā konkrētajā spēlē.

- Cik daudz vēl uzturi kontaktus ar vecajiem komandas biedriem un ar kuriem ir palikušas labākās attiecības?
- Jā, vēl uzturu kontaktus, taču to nav tik bieži. Kad esmu Maskavā, Krievijā, protams, sazvanos ar viņiem, eju uz spēlēm. Aprunājamies, viens otram sūtam īsziņas un apsveicam dzimšanas dienā. Ar Akinfejevu, Berezuckiem, Šemberu, Ignaševiču, arī ar Aldoņinu man ir un paliek labas attiecības.

- Droši vien biji sarūgtināts, ka Šembers netika izsaukts uz Lietuvas izlasi?
- Jā, runājām ar viņu par to. Principā biju šokā, ka viņa nav Lietuvas izlases sastāvā. Kāpēc spēlētāja ar tādu pieredzi, tādām dotībām un tādu fantastisku karjeru – cik gadu viņš nospēlēja CSKA – nav izlasē…

- Pēc CSKA perioda četros gados spēlēji četros dažādos Premjerlīgas klubos. Kāpēc notika tāda mētāšanās?
- Tā vienkārši sanāca. Uz pusgadu biju īrē Maskavas "Torpedo", pēc tam uz gadu īrē aizgāju uz "Rostov". Nospēlējām diezgan normāli "Rostov" standartiem. Pēc tam jau ar "Kuban" parakstīju divu gadu līgumu. Nospēlējām pirmo gadu un izkritām līgu zemāk. Tur kaut kā negribējās spēlēt un parādījās variants ar "Shinnik". Sergejs Jurans [bijušais Daugavpils "Ditton" galvenais treneris – A.S.] pats piezvanīja, atbraucu uz Maskavu un parunājām. Viņš gribēja mani savā komandā, pēc tam pierunāja piekrist arī Igoru Stepanovu. Izkritām arī ar "Shinnik" (smejas).

- Pēdējās sezonās vienu pusi pavadīji "Skonto", otru – Krievijas pēc spēka otrajā līgā. Vai nebija doma arī šovasar atgriezties ārzemēs?
- Par to nedomāju. Ja būtu kāda doma, brauktu tikai uz Krieviju, jo Eiropā neesmu spēlējis un manā vecumā domāju, ka neviens mani neņemtu. Ja būtu tāda doma, protams, brauktu uz Krieviju, bet tā bija tāda ne visai reāla doma, jo sāku sezonu ar "Skonto" un viss ir jauns – treneris, uzdevums, taktika, kas man ļoti iepatikās. Biju labā formā un baudīju spēles, treniņus, tāpēc negribējās sākt kaut ko meklēt.

- Pertija nesen intervijā sacīja, ka ir izglābis tevi futbolam un ka pagājušā gada izskaņā domāji par karjeras beigšanu. Tā bija?
- Bija visādas domas, jā. Paldies Tamazam, ka viņš mani atgrieza futbolā, un domāju, ka, pateicoties viņam, izlasē tagad ir tik daudz spēlētāju no "Skonto" un arī es pats.

- Ko viņš izdarīja un kā pārliecināja tevi palikt?
- Pārliecināja, ka varu vēl spēlēt. Latvijas līmenī simtprocentīgi, varbūt pat kaut kur citur. Vajag atgūt savu bijušo sportisko formu, labi sagatavoties. Rezultāti būs, un tici man, ka viss būs kārtībā.

- Kad, tavuprāt, pēdējoreiz aizvadīji tik labu sezonu?
- Bija dažādas sezonas. Nevarētu teikt, ka tas bija jau tik sen. Bija laba sezona "Kuban" [2007.g]. Izkritām no līgas, bet iesitu četrus vārtus un daudz spēlēju. Tas pats attiecas arī uz "Rostov" [2006.g] – arī daudz spēlēju. Arī ar "Shinnik" [2008.g.] daudz spēlēju. Varbūt rezultāti komandai nebija labākie. Varbūt vienīgi "Shinnik" sezonas laikā nomainījās trīs vai četri treneri – protams, tas nav normāli. Bet gan "Kuban", gan Rostovā bija diezgan laba sezona.