Slucka atklātā atzīšanās pēc Krievijas fiasko: "Mēs esam sūdi"

- Un kādēļ gan?
- Tādēļ, ka šīs lietas nosaka vide. Nevari dienām gulēt dīvānā, tad iziet un teikt – lūk, tūliņ parādīšu raksturu! Tā ir cīņa katru dienu par vietu pamatsastāvā. Tā ir cīņa katru dienu treniņā par tikšanu futbola laukumā. Tas ir augstākās konkurences līmenis klubos. Tās ir spēles augstākajā spriedzes līmenī, kas ir jāizjūt katru nedēļu – bet vēl labāk, ja divreiz nedēļā. Diemžēl mums tas nenotiek. Viens no raksturā stiprākajiem puišiem izlasē ir Artjoms Dzjuba. Ja viņš katru dienu konkurētu ar Rondonu, turklāt viņš var to izdarīt, viņš būtu vēl spēcīgāks. Un katrs būtu spēcīgāks, ja viņam nebūtu garantētas vietas pamatsastāvā tikai tādēļ, ka viņš ir kvalitatīvāks krievs. Un attiecīgi katras spēles sasprindzinātība būtu pavisam cita – es gan par ažiotāžu, gan spiedienu. Krievijas čempionāta spēles nevar salīdzināt ar Eiropas čempionātu. Sanāk, ka daudzi futbolisti gadu garumā neparāda raksturu tikai tādēļ, ka tam nav nekādas nepieciešamības. Un tā nav viņu vaina. Vaina būtu tad, ja Rondons izkonkurētu Dzjubu un Dzjuba vienkārši atmestu ar roku un sēdētu uz soliņa.

Ja tev ir pilns pagrabs kartupeļu, kādēļ gan tev iet rakt vēl? Turklāt kartupeļi tev ir jau kopš pirmās dienas. Tu piedzimi, un uzreiz bija pilns pagrabs. Visi atceras "Euro 2008" paaudzi. Bet tā, kā reiz, auga bez leģionāru ierobežojuma. Tā auga nežēlīgākās konkurences apstākļos. Kad tev nav kartupeļu, tu tos izroc un šodien tie tev ir. Bet tu zini procesu un automātiski turpini rakt – tikai tādēļ, ka esi pie tā pieradis. Cilvēks, kurš dzimst pilna pagraba apstākļos, nekad kartupeļus neraks…Ir vesela plejāde spēlētāju, kuri izauguši kvotas apstākļos. Spēlētāji, kuriem vieta pamatsastāvā ir tik ļoti garantēta un kuriem ir tik ļoti garantēti visi dzīves labumi, ka viņiem rakt kartupeļus nevajag. Un, kad pēkšņi viņiem parādās nepieciešamība, viņi domā – ja vajadzēs, tad iešu un izrakšu. Nē. Tikai caur cīņu un ikdienas darbu.

Viss mākslīgais ir sliktāks par dabīgo. Mākslīgais nav tik kvalitatīvs un nav tik noderīgs. Atceros, kā pēc 2002. gada Pasaules kausa Vladimiram Besčastnijam, kuru dziļi cienu, jautāja, kāpēc neizkļuvām no grupas. Viņš sāka teikt, ka jānodarbojas ar bērnu futbola attīstību u.t.t. Kaut gan viņam pēc būtības vaicāja ko citu – kāpēc viņš no trim metriem neiesita japāņiem un kāpēc tā dēļ izlase netika tālāk. Nekādā gadījumā nepārnesu sarunu uz citu tēmu. Atzīstu savas kļūdas, uzņemos atbildību. No sirds atvainojos līdzjutēju priekšā – pirmām kārtām par to, ka komanda, kuru vadīju, nespēja parādīt raksturu un gribu. Man ir ārkārtīgs kauns un šausmīgi neērti. Tā ir sajūta, kas mani plosa.

Un gribu teikt, ka neesmu tāds vienīgais. Liela daļa izlases spēlētāju izjūt tādas pašas sajūtas. Kauna un nepadarīta darba sajūtas viņiem ir daudz vairāk nekā tās attieksmes pret līdzjutējiem, kuru parādīja daži spēlētāji. Nevēlos par kaut ko apvainot spēlētājus. Nerunāju par viņiem, bet gan par sistēmu. Ja jūs katru dienu varētu strādāt par 30%, bet saņemt algu par 100%, jūs pildīsiet šo darbu kaut par 50%?

- Nē.
- Nu, lūk. Kaut gan, protams, ir arī izņēmumi. Ir futbolistu paaudze – jā, tā ir nedaudz vecāka -, kura rok kartupeļus pat tad, kad tos nevar izrakt. Pat tad, kad priekšā ir betons. Kā Vasja Berezuckis, kurš laukumā iziet ar tādu (!) potīti, ar trīs saišu plīsumu, bet tik un tā spēlē. Viņš tika pie traumas draudzības spēlē pret Serbiju un visas trīs spēles finālturnīrā aizvadīja ar ļoti nopietnu savainojumu. Viņš joprojām nedarbojas kopējā grupā, kaut gan, velns zina, cik daudz laika pagājis. Ir tie, kuri uzvedas citādi. Bet vēlreiz – nevienu nevainoju.

- Esat redzējis klipu, kuru par jums izveidoja kolēģi no BBC? "Krievijas izlase 30 sekundēs". [Tajā izgrieztas epizodes, kurās Sluckis pārdzīvo uz soliņa]
- Nē. Es vienmēr tā pārdzīvoju.

- Gadi rit, bet tikt galā ar uztraukumu jums neizdodas.
- Bet es sapratu, ka ar to nemaz nevajag tikt galā. Ziniet, ilgus gadus centos cīnīties ar depresiju, kurā vienmēr ieslīgstu pēc zaudētām spēlēm. Tā mani vienkārši apēda. Šausmīgi baidījos zaudēt – ne tāpēc, ka tas ir zaudējums, bet tāpēc, ka zināju, kādā stāvoklī tie mani noved. Bet pēc tam sapratu, ka šāds stāvoklis man ir nepieciešams. Man ir nepieciešams, lai pēc tam būtu emocionālais pacēlums. Nevar izjust pozitīvas emocijas, ja neesi bijis pašā dibenā. Ja visu laiku esi augšā, kas gan tad tā ir par dzīvi?! Turklāt radošam cilvēkam, par kādu sevi uzskatu. Tas pats arī te – tā jau nav vienkārša pārdzīvošana. Tā ir enerģētika, iemiesošanās cilvēkos – man šķiet, ka es ar viņiem spēlēju. Iespējams, man ir maldīgs iespaids. Bet tas, ka CSKA ir labākā komanda valstī spējā izkļūt no grūtām situācijām, iespējams, ir tieši tādēļ.

- Jums nekad nav šķitis, ka tas, tieši pretēji, grauj jūsu autoritāti?
- Jebkura trenera autoritāti grauj zaudējums, nevis tas.

- "Euro 2016" laikā Valerijs Gazajevs sacīja, ka izlases trenerim nebūtu jāģērbjas treniņtērpā. Tiešām – kādēļ vienmēr esat treniņtērpā?
- Man tā ir ērtāk. Nezinu, vai tas ietekmē komandas tēlu, bet neuzskatīju par nepieciešamu kaut ko mainīt un tik stresainā situācijā pamest komforta zonu. Iespējams, tas nav pareizi, bet domāju, ka ārējais izskats nav galvenais, kas veido panākumus. Lāgerbekam treniņtērps netraucēja ar Islandi iekļūt ceturtdaļfinālā.

- Rakstīja, ka Mamajevs jūs apvainoja pēc spēles pret Slovākiju un ka nākamajā dienā par to dabūja no Širokova.
- Tā nebija.

- No kurienes tad Mamajevam parādījās šuves uz uzacs?
- Pieturēsimies klasiskajai versijai – no trenažieru zāles. Likšu vilties sensāciju cienītājiem – piekaušanas nebija.

- Tad izstāstīšu to, ko zinu – patiesībā sakāvās Širokovs un Glušakovs, Mamajevs centās viņus izšķirt un dabūja pa seju.
- Nedaudz ne tā. Tas nebija kautiņš. Tā bija sadzīves trauma, kas nebija saistīta ar neapmierinātības izrādīšanu, dumpi vai konfliktu starp cilvēkiem. Muļķīga sadzīves trauma.

- Kāpēc uz "Euro 2016" nepaņēmāt Juriju Žirkovu?
- Tāpēc, ka viņam bija Ahilleja cīpslas trauma. Jā, mums bija nepatīkama saruna pēc draudzības spēles pret Franciju. Viens pret vienu autobusā. Viņš nedaudz iekarsa, es biju maksimāli mierīgs. Pēc tam ar viņu nekontaktējāmies, bet tam nebija nepieciešamības. Viņš kontaktējās ar ārstu, deva interviju Championat.com, kurā izstāstīja, ka ir gatavs atgriezties izlasē. Gatavojos viņu izsaukt, viņš bija visos sarakstos. Maijā man zvana ārsts un saka – Žirkovam Ahilleja cīpslas trauma, viņš nevar. Jau pēc čempionāta spēles Kazaņā pārzvanīju Žirkovam: "Jura, pēc divām stundām publiskojam sarakstu ar tiem, kuri brauks uz "Euro 2016". Tu esi sarakstā." Viņš atbildēja: "Viktorovič, lūdzu, nesauciet mani. Man patiešām sāp Ahileja cīpsla, nevaru palīdzēt." Viņš nebrauca traumas dēļ. Kaut gan atzīstu faktu, ka pēc spēles pret Franciju bija ne pārāk patīkama saruna.

- Ar ko tad bijāt neapmierināts?
- Taktikas jautājumi. Vēlējos noteiktu lietu izpildi. Jura acīmredzot ne līdz galam to saprata, viņam bija noteikti iebildumi. Kad tas notiek spēļu režīmā, tas var izraisīt neizpratni. Nekādu apvainojumu, nekāda paaugstināta toņa. Starp citu, ja runājam ne tikai par detaļām, bet arī globālām lietām. Vēlreiz teikšu – par sniegumu finālturnīrā mums ir liels kauns. Bet mani pārsteidz situācija, kad runājam par kaut kādām atzīmēm, cerībām un, būtiski, gaidām. Saprotu, kad nopietnas cerības ir Anglijas izlasei, kura desmit atlases spēlēs izcīna desmit uzvaras, kura pārbaudes spēlē – es biju Vemblijā - vazāja Portugāli. Jā, bija tikai 1:0, bet spēle bija vienos vārtos. Un kurai beidzot ir izaugusi paaudze, kurā futbolisti ir "top" klubu superatslēgas spēlētāji, kurai ir milzīga spēlētāju atlase. Angļu cerības bija pamatotas. Un, kad viņi zaudē 1/8 finālā, kopējā reakcija - bļin, varējām daudz labāk – ir loģiska.

Kopš Krievija kļuva par Krieviju, tā ir piedalījusies 15 atlases ciklos. Uz desmit finālturnīriem esam tikuši, bet uz pieciem – nē. Kad tikām, tikai vienreiz izkļuvām no grupas. Tātad no 15 reizēm tie ir 6,5%.Gribēt, vēlēties, tiekties pie tādas statistikas ir pareizi. Bet rēķināties? Tas ir kā augstslēcējs, kurš visu sezonu lec 2,20 metrus, bet viņam saka – olimpiskajās spēlēs tev ir jālec 2,40. Un, kad viņš nelec, visi apkārt – nu gan tu klauns! Pat, ja viss būtu salicies, kā nākas, tas būtu bijis maksimums vēl viens solis – iekļūšana "play-off". Un man dīvaini dzirdēt, kad jūsu kolēģi saka – esam favorīti pret Velsu, jo bez Beila un Remzija tur nekā nav. Bet tas, ka tur ir cilvēki no "Liverpool" un "Tottenham" pamatsastāva, neskaitās? Par "Sunderland" un "Swansea" klusēju.

- Klausieties, raidījumā "KultTura" divas nedēļas pirms finālturnīra jums prasīja, vai varam uzvarēt čempionātā. Jūs atbildējāt, ka jā. Kas tas bija?
- Tas ir solījums. Runāsim godīgi: CSKA, jūsuprāt, katru gadu ir Krievijas čempionāta superfavorīte? Nē. Bet solījums ir vienmēr – mums ir jākļūst par čempioniem. Tāpēc, ka tas motivē cilvēkus. Nevienu neuztrauc, kāds mums ir budžets, ka aizgājuši visi uzbrucēji, ka sastāvā ir 18 gadus vecs puika. Mums tas ir jāizdara. Tāpat ar šo frāzi. Šo programmu skatās spēlētāji, viņi gatavojas čempionātam. Un tādos apstākļos tādai frāzei ir vieta. CSKA piemērs rāda, ka tas ļoti labi strādā.

- Otrdien kopā ar visu valsti uzzinājāt par Kokorina un Mamajeva ballīti Montekarlo. Jūsu emocijas? [Mamajevs un Kokorins disciplīnas pārākuma dēļ ne tikai ir nosūtīti uz klubu dublieru komandām, bet arī izslēgti no Krievijas izlases - A.S.]
- Man ir kauns.

- Par ko?
- Pirmkārt, arī man ir saistība ar šiem cilvēkiem. Otrkārt, atgriežoties pie intervijas sākuma par to, ka ne visi var pateikt frāzi "Es esmu alkoholiķis". Tāpēc, ka, ja šāds novērtējums būtu, nebūtu arī ieraksta instagramā un nebūtu stāstu ar klubiem. Jūs būtu ļoti izbrīnīts, ja šajā video redzētu Akinfejevu, Ignaševiču vai Berezuckus? Arī es būtu izbrīnīts. Kaut gan arī viņi devās atvaļinājumā, arī viņi nesēdēja mājās. Esmu pārliecināts, ka šo frāzi "Es esmu sūds" viņi sev nepateica. Man bieži rodas sajūta: nesaku cilvēkiem kaut kādas lietas, jo tās ir banālas. Zaudēji ar 0:3, nevienas uzvarētas divcīņas, nevienas atņemtas bumbas – it kā teikt nav ko. Bet bieži pašas vienkāršākās lietas, kuras ir uz mēles, tomēr vajag cilvēkiem pateikt. Treškārt, tagad visa valsts domā, ka visi mūsu futbolisti ir tādi. Kaut gan patiesībā lielākā daļa spēlētāju atradās dziļas depresijas stāvoklī. Šāds video neatspoguļo būtību.

- Rakstīto no lidmašīnas neapspriedīsim. Tur skaidrs, ka slikti… [Mamajevs pēc zaudējuma Velsai publicēja selfiju ar pārsisto uzaci un tekstu: Jā, zaudējām...Jā, izkritām..., bet laikam tas ir mūsu maksimums! Gaidu komentāros mēslus..."
- Ja nebūtu šā ieraksta, nebūtu arī tādas reakcijas uz video. Tas ir ķēdes posms. Zem šā ieraksta – 10000 komentāru. Sergejs Ivaničs Ovčiņņikovs, kurš ne pārāk pārvalda interneta tehnoloģijas, vaicāja – tas ir daudz, vai ne? 100 ir daudz, 10000 jau ir bezprecedenta gadījums.

- Pagaidiet, ja viņi paši būtu ielikuši video no kluba, tas būtu bijis slikti, bet viņi atpūtās un kāds viņus nofilmēja un ielika bez viņu ziņas. Vai arī jūs uzskatāt, ka pēc tādiem lieliem zaudējumiem atpūsties publiskās vietās ir nepareizi principā? Jāsēž mājās?
- Izstāstīšu ar piemēru par sevi. Pirms vairākām dienām banka AKB man pasniedza balvu. Atbrauca bankas vadība, mēs spēlējām futbolu, ar viņiem atbrauca viens žurnālists. Cienījams žurnālists, kurš šajā profesijā ir ilgu laiku. Pēc spēles stāvējām un privātā sarunā apspriedām kaut kādas lietas – kāpēc izlasei nekas nesanāca?; vai Musa dosies prom no CSKA; vai liela iespējamība, ka nākamnedēļ būs informācija par to. Nākamajā dienā vienā no avīzēm lasu izkropļotu un papildinātu mūsu sarunas versiju intervijas veidā. Intervijas, kuru nedevu. Un man mati cēlās stāvus. Mana pirmā reakcija: zvanīt klubam un visu noliegt. Bet pēc tam sapratu – muļķis esmu es. Mana profesija ir tāda, ka ar nepazīstamiem un maz zināmiem cilvēkiem vispār nedrīkstu sarunāties. Un vainīgs esmu es. Ja šis video parādījās – nav svarīgi, kā un kur nofilmēts -, vainīgi esat jūs. Tāpēc, ka jums nebija jānonāk tādā situācijā, lai jūs nofilmētu.

- Vai Sluckis ir "top" treneris?
- Heh. Sluckis nav "top" treneris. Bet esmu nokļuvis pie "top" treneru kategorijas – blakus Berdijevam, Spaleti, Hidinkam un Advokātam. Visiem šiem cilvēkiem, kuri trenēja "top" futbolistu Romanu Širokovu, bija ar viņu problēmas. Vismaz Romans Širokovs izteica pret viņiem pretenzijas. Tā ka neesmu "top" treneris, bet pie nopelniem bagātiem treneriem esmu nokļuvis nepelnīti.

Tikai slinkais šoziem man neteica, ka Roma ir ļoti sarežģīts cilvēks – viņš bija ļoti labs futbolists, bet ar viņu būs problēmas. Mana kārtējā kļūda. Biju pārliecināts: jūs ar viņu galā netikāt, bet es taču esmu komunikāciju karalis un spēšu ar jebkuru izveidot attiecības. Esmu ļoti pateicīgs Romam par ievešanu Eiropas čempionātā – atlases ciklā viņš deva milzīgu ieguldījumu. Esmu ļoti pateicīgs par divām spēlēm pret "Ufa" – viņš palīdzēja iekļūt kausa pusfinālā un triumfēt čempionātā. Bet uzkāpu uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem pārējie. Pārvērtēju sevi.

- Kas tieši jums nesanāca?
- Nesanāca izmantot viņu pamatsastāvā. Līdz viņa pārejai uz CSKA no manas puses nebija zvanu – Roma, nāc, mēs bez tevis mirstam nost. Viņš ar klubu runāja caur aģentu, izteicu klubam pozīciju – lai nāk, es neiebilstu. Roma atnāca, godīgi centos viņam, nebūt ne senā pagātnē ļoti spēcīgam futbolistam, atrast vietu spēlē. Viņš aizvadīja visas spēles nometnē, aizvadīja spēles ar "Ufa", "Spartak", "Rostov". Un tad sapratu, ka šis taktiskais modelis nestrādā. Tas, ko darījām agrāk, bija efektīvāk.

Un tālāk spēlēja tie spēlētāji un tas modelis, kas mums bija daudzus gadus. Līdzīgi procesi notika arī izlasē. Nezinu, kur Roma turpinās karjeru. Viņš ir talantīgs un var sevi pamēģināt dažādās sfērās. Bet, ja ņem vērā, cik daudz viņš ir sarunājis par partneriem, pretiniekiem, treneriem, vadībām, tagad visvairāk vajadzētu drebēt futbola ekspertiem. Tāpēc, ka viņu sfērā var ienākt Romans Širokovs. Viņiem būs ne tikai nopietns konkurents, bet viņu cunftē var ielauzties cilvēks, kurš aizēnos visus pārējos. Aleksandram Bubnovam būs ļoti grūti…

- Runā, ka "Euro 2016" kandidātu sarakstā Širokovam nemaz nebija jābūt un ka viņa vietā izvēlējāties Jusupovu. Par to rakstīja "Sport-Express", bet nākamajā dienā kaut kas mainījās.
- Ilgi domāju par galīgo sarakstu, tai skaitā par Širokova iekļaušanu vai neiekļaušanu. Pēc spēles Kazaņā piegāju pie viņa un piedāvāju noteiktu formātu, kuru pieņemot, viņš būtu varējis izlasei dot maksimālu labumu.

- Kas tas ir par formātu? Tu būsi rezervists?
- Tu būsi rezervists, bet tu vari iziet un izšķirt epizodi. Tu esi komandas kapteinis. Atmosfēra. Ģērbtuve. Ja esi gatavs tādam formātam, braucam. Viņš paņēma laiku pārdomām, bet jau pēc desmit minūtēm deva atbildi – gatavs.

- Pāriesim pie detaļām. Kādēļ spītīgi laukumā vienlaicīgi sūtījāt visus trīs uzbrucējus? Kokorins – labi, viņš pie jums izlasē arī agrāk spēlēja flangā un reizēm tas bija lieliski. Bet Smolovs? Viņš flangā vienmēr ir daudz sliktāks.
- Smolovs Krasnodarā tikai pēdējās 13 kārtas spēlēja kā centra uzbrucējs. Visu pārējo laiku viņš, kā reiz, spēlēja kreisajā zonā – vienīgais uzbrucējs bija Ari. Spēlējot kā uzbrucējs, guva 13 vārtus, spēlējot pa kreisi – septiņus. Bet no 13 vārtiem septiņus viņš guva divās spēlēs. Ja noņemam šos septiņus, efektivitātes ziņā vairs nesanāk tik liela atšķirība. Tas, pirmkārt. Otrkārt, Smolovam neviens nelika spēlēt flangā. Atceraties brīdi ar slovākiem, kad viņš otrajā puslaikā no desmit metriem sita ar kreiso kāju? Viņš taču sita ne no flanga zonas, bet gan uzbrukumā virzījās zem Dzjubas, kura virzienā vajadzēja dot piespēles. Viņam vajadzēja nomest bumbu, un Smolovam ar Kokorinu kā atvilktajiem uzbrucējiem vajadzēja atvērties, saņemt bumbas šajās zonās, savākt otrās bumbas. Tas ir, viņš spēlēja kā uz-bru-cējs, kurš –at-ņem-ša-nas brīdī pārcēlās uz kreiso zonu.

Vēl brīdis, kuru reti kurš atceras. Otro puslaiku pārbaudes spēlē pret Čehiju Smolovs aizvadīja kā vienīgais uzbrucējs, bet zem viņa bija Mamajevs. Tas ir, šī saikne izlasē bija pārbaudīta. Nesaku, ka viņi ir vainīgi, ka tas bija sliktākais puslaiks, kuru aizvadījām visās četrās pārbaudes spēlēs. Jā, Smolovam ērtāk ir spēlēt, kad visa spēle tiek virzīta uz viņu. Bet tā ir visiem. Kad futbolsts saka, ka komandā bija nepareizā taktika, tas patiesībā nozīmē – laukumā bija jālaiž mani, un visa spēle bija jāveido caur mani.

- Tad cita lieta – kādēļ visus trīs laist laukumā vienlaicīgi? Kādēļ kādu no viņiem neatstāt uzbrukuma pastiprināšanai spēles gaitā? Nesanāca Dzjubam, otrajā puslaikā izlaižam svaigo Smolovu. Vai otrādi.
- Manuprāt, trenerim spēlei uzreiz ir jāizvēlas optimālais variants. Tāpēc, ka pastiprināšana var nebūt vajadzīga – vari būt vadībā. Tāpēc, ka pastiprināšana varbūt būs nepieciešama aizsardzībā. Tāpēc, ka kāds var tikt savainots. Nekad nezini, kā pārkārtosi spēli. Tāpēc, ja tev ir bezalternatīva uzbrukuma grupa, kura izskatījās labāka par citām, tad tā ir jāliek jau no pirmajām minūtēm, bet pēc tam vari izskatīt citus variantus. Piemēram, centra zonā iziet futbolists – Mamajevs, Širokovs vai Ivanovs. Tas nozīmē, ka Šatovs pāriet uz kreiso malu. Ja no spēles noņemam Dzjubu, viņa pozīcijā iziet Smolovs. Ja noņemam Kokorinu, viņa vietā pāriet Smolovs. Arī tas ir variants, kā pastiprināt spēli. Nav obligāti uzbrucējs jāmaina pret uzbrucēju.

- Šatovs spēlēja centrā. Kādēļ? Viņš pats teica, ka pa kreisi viņam ir ērtāk.
- Ja paklausīsim, kuram kur ir ērtāk…Ja vēl Igoram Akinfejevam uzprasīsim, kā viņam ir ērtāk, viņš pateiks, ka ar astoņiem aizsargiem, turklāt, lai viņi visi būtu vienā līnijā. Vēlreiz: ieraugot noteiktas spēlētāju grupas stāvokli, pieņēmu lēmumu, uz kā rēķina spēlēsim – uz augstas mobilitātes līmeņa spēlētāju rēķina. Es arī noteicu tādu sastāvu – Kokorins, Smolovs, Šatovs un Golovins deva šo mobilitāti. Kad veido principiāli atšķirīgu modeli – Dzagojeva un Deņisova traumu un nepietiekamas fiziskās gatavības dēļ -, nevari izvēlēties kaut kādus pusvariantus. Šatovs ar savu darba apjomu mierīgi varēja darboties flanga zonās un palīdzēt malējiem aizsargiem. Plus augsta līmeņa spēlē tīri saņemt bumbu starp zonām tagad ir praktiski neiespējami – ir jāiesaistās atņemšanā, bumba jāatgūst, jānolasa situācija. Savas neticamās mobilitātes dēļ Šatovs varēja to izdarīt, tādēļ šajā pozīcijā tika izvēlēts viņš.

- Mareks Hamšīks savus vārtus guva, kad viņu nepaguva nosegt Šatovs. Nepaguva tādēļ, ka, slovākiem izspēlējot stūri, viņš deva "pieci" Golovinam. Kāpēc tā notika?
- Varu jums nosaukt savu vērtību sistēmu. Pirmie ielaistie vārti pret Slovākiju bija daudz sāpīgāki nekā otrie. Kas tie tādi bija – Hamšīka vārti? Viņi taču viens otram nepiekārtoja frizūru, bet gan bija blakus un gribēja dot "pieci". Tā ir koncentrēšanās zaudēšana uz vienu sekundi. Koncentrēšanās zudumi atsevišķiem futbolistiem bija un būs katrā spēlē, turklāt gan viena, gan otra līmeņa spēlētājiem. Tas ir slikti, vienmēr ar to cīnāmies – piemēram, treniņu beigās uz noguruma fona cenšamies spēlēt aktīvāk.

Bet nopietna taktiskā kļūda, vienkārši nepareiza pozīcijas izvēle jau ir daudz nopietnāka. Skaties futbolu un redzi: te zona nosegta, te nosegta, te – arī, te – it kā arī, bet tur pēkšņi ieskrien pretinieks. Un tavs prāts sāk kūpēt – kā tas vispār ir iespējams?! No koncentrēšanās zudumiem, pat pie tā strādājot, līdz galam nevar izvairīties, tāpēc pirmie ielaistie vārti man bija daudz fundamentālāki. Tie vairāk sita pa vērtībām, par kurām stāstu.

- Pastāstiet, lūdzu, kas notiek šajā attēlā!

- Tā šajā spēlē taču nav vienīgā epizode. Ja ņem epizodi, kur Smolovs skrēja aiz Beila un ar katru soli kļuva lēnāks? Bet otrie vārti, kuros Kokorins apstājās un vienkārši neaizskrēja uz zonu? Jau runāju par to – kad bez pastāvīgas prakses, kad jāspēlē "caur nevaru", nonāc paaugstināta spiediena apstākļos, tad dari kaut kādas lietas, kuras nevar izskaidrot. Tādas kā šī.

- Kā pieņēmāt lēmumu par sastāva maiņu pret Velsu?
- Ļoti smagi. Visu sapratu – tie varianti, kurus izvēlējāmies pret Slovākiju un Angliju, laikam bija optimāli. Spēlējām diezgan stingri, mums nebija īpašu izgāšanos – ja neskaita individuālo kļūdu, kad Slovākija guva pirmos vārtus. Bet…Viens jautājums jums. Jūs redzat, ka pret Velsu iziet tāds pats sastāvs kā pirmajās divās spēlēs un spēle pret Velsu beidzas ar 0:0. Mēs izcīnām divus punktus, pabeidzam ceturtie grupā. Ko jūs domājat par visu notiekošo?

- Domāju, ka jūs nobijāties.
- Un tā domājat ne tikai jūs. Tā uzskata arī futbolisti, kuri ir komandas iekšienē. Tā ir izlase – šeit visiem ir lielas ambīcijas. Pirms spēles pret Velsu nevarēju nerēķināties ar viņu domām. Tāpēc, ka sapratu – tas izraisīs iekšējus konfliktus, tas ietekmēs izlases atmosfēru ne tikai tuvākajā spēlē, bet droši vien arī turpmāk. Apzinājos risku, sapratu, pie kā var novest tāds spēles modelis – kaut gan arī ne līdz tādai pakāpei. Cerēju, ka uzbrukumā būs svaigi spēlētāji un Velsa aizsargāsies. Viņiem ir pieci aizsargi, bet mums Kombarovs, izejot Ščeņņikova vietā, spiedīs un spiedīs. Mums ir uzbrucēju trio, zem viņiem – radošu pussargu trio…

Sapratu, ka iespējami atšķirīgi varianti tam, kā tas izvērtīsies, bet vajadzēja pamēģināt. Ja pret Velsu gatavotu to pašu sastāvu, ko pirmajās spēlēs, nezinu, kā komanda iekšienē uzvestos. Vari izlikt jebkādu sastāvu – tu esi treneris, un neviens tev pat vārdu nepateiks. Bet tad tiek lauzti daudzi procesi un diez vai varēsi pastiprināt spēli ar tiem, kuri otrajā puslaikā izgāja pret Slovākiju un mainīja spēli. Ne tāpēc, ka viņi sarīkos demaršu un neies laukumā – viņi vienkārši nepalīdzēs mentāli.

- Izstāstiet par Ščeņņikovu. Pret Angliju viņš izdarīja rezultatīvu piespēli, bet visas pārējās piespēles, kuru redzēju, bija vai nu paralēli vai tuvākajam. Tāds ir mūsu futbolistu domāšanas līmenis? Vai jūsu uzstādījums – puiši, dariet, kā gribat, tikai bez saasinājuma?
- Te jāizstāsta taktika. Kā spēlē Anglija? Atlases ciklā un lielajās pārbaudes spēlēs visa viņu sāls bija sekojoša: viņi stāv un gaida piespēli balsta pussargam, un tad, kad piespēle tiek izdarīta, visi viņu nereāli ātrie stērlingi, alli un lallanas iet uz pārtveršanu un ātro pretuzbrukumu. Sapratu – jebkura piespēle centrā, balsta pussargam, un viss būs cauri. Tas ir liels risks zaudēt bumbu, turklāt, būsim godīgi, Golovins un Noišteters nav karaļi bumbas pārvaldīšanas ziņā zem milzīga spiediena. Tāpēc mēs no aizsardzības izgājām šādi: 1) vai nu ar tālajām piespēlēm Dzjubam, kurš lielāko daļu no 48 divcīņām uzvarēja, tādējādi apejot šo spēlētāju grupu, 2) vai nu, ja bija attīstības varianti, ar diagonālēm.

Tādēļ tas pats Ščeņņikovs saprata – bumbas atdošana centrā ir vienlīdzīga pārķeršanai. Un vai nu izdarīja centrējumu uz priekšu, vai nu atdeva centra aizsargam. Manuprāt, tas bija vienīgais spēles variants pret pašreizējo Angliju. Jā, Žora Ščeņņikovs nav pats ātrākais uzbrūkošais spēlētājs, bet reizēm šāda vienkāršība bija saistīta ar spēles taktisko zīmējumu.

- Kas turnīrā notika ar Igoru Smoļņikovu? Viņš bija starp tiem, ar kuriem pirms turnīra tika saistītas cerības par iekļūšanu lielā Eiropas klubā.
- Kādēļ "bija"? Jā, viņš netika galā šajā turnīrā, bet iztēlosimies, ka esmu advokāts. Futbolists, kurš tikai dažus gadus spēlē augstā līmenī "Zenit". Izgājis cauri trim īrēm – Čita, pirmā divīzija, kā tikai tur nebija. Tātad viņš nav supertalants, kurš uzreiz sevi pieteica. Šis viņam bija pirmais finālturnīrs, viss jauns, viss citāds. Atcerieties Džerardu un Lampardu, kuri spīdēja Čempionu līgā un Premjerlīgā, bet nevarēja sevi parādīt lielos turnīros izlasē. Pasaules vai Eiropas čempionāts patiešām ir kaut kas cits. Nevaru to paskaidrot, bet tas ir cits atbildības līmenis, cits uzmanības līmenis. To nevar salīdzināt pat ar Čempionu līgas spēlēm – tās ir tuvākas, bet tik un tā atšķirīgas.

Plus ļoti svarīgs faktors. Cilvēks, kuram tiek veikta pievilcējmuskuļa operācija, praktiski vienmēr zaudē gadu. Tās ir jaunas sajūtas, tas notiek ilgi, tas nepāriet. Smoļņikovam operācija tika veikta ziemā, bija sarežģīts atlabšanas process, un viņš jau pavasarī atgriezās laukumā. Un pēc trim mēnešiem devās uz Eiropas čempionātu. Kaut gan esmu pārliecināts, ka Smoļņikovs spēs labot kļūdas un tālāk spēlēt augstākajā līmenī. Viņam karjerā bijis pietiekami daudz grūtu situāciju, no kurām viņš sekmīgi ticis ārā.

- Trīs labākie Krievijas izlases spēlētāji "Euro 2016"?
- Darīsim tā – es nosaukšu spēlētājus, pret kuriem man ir vismazāk pretenziju. Akinfejevs. Vasja Berezuckis. Ignaševičs. Dzjuba.

- Pagaidām mani neviens nav spējis pārliecināt: Noišteters Krievijas izlasē – tas ir politisks stāsts.
- Nē. Ja reiz sākām runāt par Noišteteru, gribu pateikt: Vitālijs Ļeontičs [Mutko] vispār neiejaucās nekādās sporta lietās. Vēl vairāk – pastāvīgi atbalstīja. Viss, kas izlasei bija vajadzīgs, tika izpildīts – nopirka testerus, kā nākas iekārtoja trenažieru zāli. Viss bija ļoti labi. Saprotu, ka pasaules globalizācija mums iet garām – mums nav tieša sakara ar daudziem procesiem, kuri notiek pasaulē. Bet vienmēr ir jādara pirmais solis. Pat futbolisti jokoja: kad pēc 20 gadiem skatīsieties Krievijas izlasi un tur būs vieni brazīlieši, tieši jūs sākāt šo procesu.

Zināju, ka ir problēma ar centra aizsargiem. Lidoju uz Vāciju un varu pateikt, ka Romans Noišteters ir ļoti kvalitatīvs centra aizsargs, kurš ārkārtas gadījumā pilnībā varēja pretendēt uz iziešanu pamatsastāvā. Plus, ņemot vērā viņa ne pārāk lielo vecumu, man tas šķita ļoti labs solis nākotnei – nav svarīgi, vai man vai citam izlases trenerim. Diemžēl ārkārtas situācijas dēļ viņam nācās nokļūt balsta zonā, kurā nebija spēlējis gadu. Bet joprojām uzskatu, ka centra aizsarga pozīcijā viņš ir ļoti kvalitatīvs spēlētājs.

- Visi mani kolēģi, kuri strādā Vācijas čempionātā, apgalvo, ka Noišteters izgāza šo sezonu "Schalke" sastāvā.
- Tie ir kolēģu vārdi. Bet visas spēles, kuras redzēju – un es redzēju praktiski visas -, viņš aizvadīja labā līmenī. Ņemsim par piemēru pārbaudes spēli pret Čehiju – formāli Noišteters nespēja kavēt Necidu gūt vārtus. Kļūdas ir un būs vienmēr, vienmēr kāda dēļ gūs vārtus. Bet spēles izpratnes, taktiskās apmācības, pirmās piespēles, pozīcijas izvēles ziņā viss ir labi. "Schalke" visus vārtus ielaida ātros uzbrukumos – ātrums noteikti nav Noištetera stiprākā īpašība, un tas noteiktos momentos ļoti krīt acīs. Tomēr viņš visu sezonu nospēlēja "Schalke" pamatsastāvā – ne tajā vājākajā Eiropas komandā. Tātad viņam bija kaut kādas kvalitātes, kuras bija svarīgākas. Treneris taču nav idiots – turklāt, viņu bija divi, un viņi abi lika pamatsastāvā.

- Trīs Krievijas izlases futbolisti, kuri varētu spēlēt lielā Eiropas klubā?
- Mēs runājam par tagadni? Akinfejevs, Dzagojevs, Šatovs. Dzjuba – pie noteiktiem apstākļiem.

- Ja jums dotu iespēju izmainīt trīs lietas krievu futbolā, kuras tās būtu?
- Pirmkārt, noņemtu leģionāru limitu. Otrkārt, krievu futbolistiem noteiktu algu griestus. Divus griestus: līdz 23 gadu vecumam un virs. Vecākiem par 23 gadiem – nosacīti viens miljons eiro gadā. Ja gribi saņemt vairāk, brauc uz Angliju, Spāniju, Itāliju. Konkurētspējīgu vidi, kur tev nav pases, kur jāstrādā katru dienu, kur uz 40% cauri neizbrauksi, bet gan tikai uz 100%. Bet līdz 23 gadiem – alga vēl zemāka.

- Cik zinu, jūsu alga CSKA ir lielāka par vienu miljonu. Esat gatavs tam, ka arī treneriem būtu ierobežojums?
- Jā, Dieva dēļ. CSKA ne reizi ne ar vienu neesmu runājis par sava darba apmaksu. Klubs vienmēr to noteica pats. Kad uzskatīja par nepieciešamu, klubs pats to pacēla. Ne reizi neuzdevu par to jautājumus. Un vēlreiz – tās sarunas laikā numurā tika pateikts, ka sūdi esam mēs. Tas ir, treneris atrodas tādā pašā situācijā kā futbolisti, ja ne vēl sliktākā. Un, treškārt, precīzi noteiktu futbolistu algu un bērnu futbola tēriņus klubiem, kurus finansē valsts. Noteiktu tā, lai šie izdevumi viens no otra neatšķirtos tūkstoš reižu. Vienkāršs piemērs: manā dzimtajā Volgogradā pat pēckara gados notika pilsētas jauniešu čempionāts. Vienmēr, pat pēc kara. 2016. gads ir pirmais, kad tas nenotika! Tāpēc, ka neatrada pusmiljonu rubļu [septiņus tūkstošus eiro – A.S.].

- Ja ieviesīsim algu griestus un atcelsim limitu, esat gatavs atgriezties deviņdesmitajos gados? Soču "Zhemchuzhina", Nižegorodskas "Lokomotiv"…
- Augstākā līmeņa stadionos? Jā! Nīderlande – jūs taču esat liels tās cienītājs. Labākie stadioni, pilns ar jaunatni, maz leģionāru, īpaši starp vidusmēra klubiem. Vai tas kaut kā ietekmē apmeklētību? Nē, tur ir pilni stadioni, lieliska skatāmība. Bez valsts naudas mēs tik un tā nekur netiksim, bet vismaz tādā sistēmā nauda tiktu tērēta efektīvāk.

- Vai jums patīk futbols, ar kuru CSKA izcīnīja pēdējo čempiones titulu?
- Jā, kāpēc gan ne?

- Tas bija ļoti pragmatisks. Iesitam vienus vārtus, iesēžamies aizsardzībā un nevienam neatdodam rezultātu 1:0.
- Un kā spēlē Krasnodara? (…) Varu tikai citēt Andreju Aršavinu – jūsu iespaidi ir jūsu problēmas. Mani iespaidi ir citi. Ja mums ir visvairāk atņemtu bumbu pretinieces laukuma pusē, kā mēs varam sēdēt pie saviem vārtiem?

- Tad paskaidrojiet muļķim ko citu. Kādēļ CSKA ar visiem lielajiem klubiem – pirmām kārtām Čempionu līgā – spēlē, atvainojiet, kā otrais numurs? Atdod bumbu un gaida.
- Ķersimies uzreiz pie Čempionu līgas. Tāpēc, ka spēlēs pret Krievijas čempionāta līderēm statistikas rādītāji būs manā labā – visās, izņemot pavasara spēli pret "Zenit", kad zaudējām ar 0:2. Vai esat kādreiz aizdomājies, ka Mančestras "United" vienkārši tāpat neatdod mums bumbu? Kā jūs domājat notiek uzstādījuma noteikšana spēlei? "Tā, puiši, tas ir MU. Visi ierokamies, pāri centram neejam, stāvam." Tā nav. Saku tieši pretējo. "Puiši, esam iekļuvuši labākajā turnīrā pasaulē. Spēlējam pret pašiem labākajiem klubiem. Neviena nebaidāmies, mēģināsim spēlēt futbolu. Ja dabūsim pilnus vārtus ar bumbām, nekas. Galvenais – spēlēt." Varat uzprasīt jebkuram CSKA futbolistam, viņš to apstiprinās.

Un tad tu spēlē pret Mančestru, pret kuru gribi spēlēt futbolu, bet viņi vienkārši paņem bumbu un to kontrolē 70% laika. Centies to atņemt pretinieces laukuma pusē, tev tas nesanāk, tāpēc, ka viņi tevi vienkārši apspēlē. Sēdies vēl zemāk. Turklāt saproti: ja labajā flangā bumbu saņem Marsiāls, viņš viens pret vienu apspēlēs jebkuru. Tātad Tošičam ir jānāk palīgā Mariu Fernandesam. Viņi nogādāja bumbu uz otru flangu. Tur ir Lingards, kurš arī garantēti apspēlēs viens pret vienu, tātad Musam jāskrien pie Ščeņņikova. Un tā mēs skrienam 70% laika.

Un, kad nonākam pie bumbas, Tošičs vai Musa, kuri bez tās ir noskrējušies kā suņi, virzās pretī svaigai MU aizsardzībai…Mēs negribam tā spēlēt. Treneri, kuri spēlē pret "Barcelona", nesaka – nostāsimies ar 11 cilvēkiem vārtsarga laukumā. Viņi saka ko citu. Bet tu nevari atņemt bumbu, tādēļ pamazām, pamazām atkāpies. Tas notiek ne-ap-zi-nā-ti.