Vapne par nevienošanos ar Virslīgas bagātniekiem un aizspriedumiem pret Norvēģijas 1. līgu

- Tev jau otrā izlases nometne leģionāra statusā. Vai šos sabraukumus gaidi vairāk nekā agrāk, kad ar lielāko daļu komandas biedru ikdienā tikies jau Virslīgā?
- Jā, noteikti gaidu vairāk, jo zinu, ka beidzot varēšu parunāt latviski un izbaudīt savu valodu – tas laikam ir galvenais iemesls. Pirmajā reizē [martā] man bija tiešais lidojums, tad nebija nekādu problēmu, bet šoreiz bija diezgan ilgs ceļš – kopumā kādas 12 stundas. No manas mazās lidostas visas biļetes jau bija izpirktas (smejas), tādēļ vajadzēja ar autobusu braukt līdz Oslo, kur savukārt vēl bija jāgaida lidmašīna uz Latviju. Lidmašīna vēl aizkavējās, un beigās viesnīcā biju tikai ap diviem.

Autobusā braucu kādas septiņas stundas, labi vēl, ka tas bija luksusa autobuss un man bija vēl atsevišķa vieta – tādā ziņā bija komfortabli, taču ceļš bija ļoti ilgs un nogurdināja. Normāli no manas lidostas būtu pusstundu jālido uz Oslo un tad no Oslo uz šejieni – vēl pusotru stundu. Aizlidot uz mājām man ir ātrāk nekā uz dažiem izbraukumiem Norvēģijā (smejas). Līgā parasti, ja ceļš ir līdz piecarpus stundām, braucam ar autobusu, bet uz pārējām vietām lidojam.

- Pirms pārejas varēji konsultēties ar abiem Eduardiem [Emsi un Dašķeviču]. Izstāsti, lūdzu, latviešiem, kas ir Norvēģijas otrā līga [1. divīzija]!
- Vienā intervijā jau teicu, ka ātrumi šeit ir jūtami lielāki, bet nav arī tāds kosmoss, ka nevarētu tos pavilkt. Tas, manuprāt, ir diezgan labi, ka nejūtos šeit lieks, bet tajā paša laikā man ir, pie kā piestrādāt. Kad vaicāju Dašķevicam, viņš viennozīmīgi teica, ka 100% jābrauc uz turieni, jo līmeņu atšķirība ir jūtama un arī atšķirība visam ap futbolu – visiem ir normāli stadioni, kā minimums, LNK Sporta parka līmenī, arī cilvēki seko līdzi futbolam. Kaut arī Norvēģija ir ziemeļvalsts, tur visi seko līdzi futbolam, visām komandām ir savas ultras. Tas stereotips, ka tur nav diez ko labi, ir diezgan greizs.

- Savus līdz šim vienīgos vārtus gan iesiti hallē.
- Jā, tas bija visbriesmīgākais stadions, kurā spēlējām, bet tas bija saistīts ar to, ka spēlējām tuvu Polārajam lokam [Tronheimā] – laikapstākļi tajā dienā bija diezgan smagi, tādēļ spēlējām hallē, bet laukums atbilda visiem izmēriem un bija ar laistīšanas sistēmu. Iesitu ne tajā labākajā vietā (smejas) – lūk, tas arī bija vienīgais [tālais] izbraukums, kur braucām 12 vai 13 stundas ar autobusu, jo būtu sanācis, ka lidotu pat vēl ilgāk. Vismaz uzvarējām.

- Lielāks temps līgā ir tādēļ, ka spēlētājiem ir labāka fiziskā sagatavotība, vai tādēļ, ka spēlētāji ir labākas kvalitātes?
- Tehniskā ziņā man ir grūti teikt – domāju, ka ir diezgan līdzīgi, bet fiziski noteikti viņi ir pārāki. Virslīgā spēlē nedaudz gudrāku futbolu, ja ir iespēja, pietur bumbu, nav spēles no vieniem vārtiem līdz otriem, bet tur visi mauc tikai pēc uzvaras. Vairāk piekūsti no tā, ka visu laiku skrien no aizsardzības uzbrukumā un no uzbrukuma aizsardzībā, arī tiesneši nesvilpj mazos sodus un nebremzē tempu.

- Šaubos, ka ar tavu pagājušā gada statistiku, vecumu un debiju izlasē nebija piedāvājumu no lielākiem klubiem. Cik grūta bija izšķiršanās?
- Latvijā skaidrs, ka piedāvājumi bija, bet tas jau bija nolemts, ka parakstīšana uz trim vai pieciem gadiem ar Latvijas klubu būs pēdējais, ko darīšu. Īstenībā nebiju gan tālu, lai parakstītu, bet vienkārši nevienojāmies par līguma izpirkuma summu, lai pēc gada varētu mani pārdot. Par to nevienojāmies, bet teicu, ka tieši tas man ir galvenais punkts, lai es varētu doties tālāk – man nav mērķa Virslīgā nospēlēt visu dzīvi. Var pat mazāku algu, bet lai būtu izpirkuma summa. Pat piedāvājām ielikt Latvijas futbolam diezgan lielus skaitļus, bet viņi teica, ka nav gatavi neko likt. Tādēļ tas variants pilnībā atkrita. Bet, ja par ārzemēm, tur nemaz cita tāda simtprocentīga varianta nebija, jo šis klubs mani gribēja jau kopš decembra. Treneris pirmoreiz man piezvanīja decembrī, uzreiz teicu, ka tagad noteikti atbildi vēl nedošu, jo skaidrs, ka pēc tādas sezonas gaidīju kaut ko augstāku.

Aģents bija runājis arī ar vienu Norvēģijas augstākās līgas klubu, bet viss notika tik lēnām, ka jau bija februāra beigas un bija jāizvēlas – vai dodos uz otro līgu vai arī palieku "Metta", jo Latvijā citu klubu tā īsti neizskatīju. Līdz ar to ["Sogndal"] bija vienīgais simtprocentīgais variants, un arī treneris, vadība janvārī zvanīja bez maz vai 15 reižu – bija skaidrs, ka viņi mani ļoti gribēja. Pat piedāvāja pirms līguma parakstīšanas vienkārši atbraukt paskatīties apstākļus – ja nepatiks, varēšu neparakstīt. Par visu vienojāmies, kā gribēju, un arī paldies "Metta", ka pēdējā brīdī mani palaida, jo domāju, ka arī viņi jau lēnām sāka rēķināties, ka palikšu un varbūt nospēlēšu pussezonu.

- Kurš bija tas klubs, ar kuru Latvijā neizdevās parakstīt?
- Bagātākais (smaida)!

Lūkass Vapne. Foto: LFF

- Pilsētiņa vēl mazāka nekā Valmiera, treneris, kurš vairākus gadus trenēja Norvēģijas jaunatnes izlases, droši vien labi strādā ar jauniešiem un nebaidās viņiem dot spēles laiku. Tas arī bija tavs galvenais uzsvars šim gadam – lai vari turpināt individuāli augt?
- Jā, un arī kluba transfēru vēsture – netur spēlētājus par katru cenu. Ja būs jautājumi starp iziešanu uz augstāko līgu vai labu transfēru, tad klubs visdrīzāk palaidīs un nebūs tā, ka darīs visu, lai tikai noturētu. Arī tas, ka treneris strādā ar jauniešiem, bija liels faktors. Jau pirmajā sarunā bija labs iespaids, bet tolaik man galvā bija citas lietas, tādēļ uzreiz teicu, lai nedaudz pagaida. Viss treneru štābs ir strādājis ar jauniešiem, arī asistents [Migels Barata] ir ilgi strādājis Lisabonas "Sporting", vārtsargu treneris un videoanalītiķis Norvēģijas jauniešu izlasēs – personāls ir diezgan jaudīgs. Saikne viņiem visiem ir ļoti laba, skaidrs, ka no tā visa veidojas arī kontakti, kas var atvērt kaut kādas iespējas.

- Interese no citiem klubiem jau ir bijusi, vai tomēr ar 1+0 vēl neesi sevi parādījis?
- Tā statistika laikam ir visbēdīgākais punkts, taču es tagad arī spēlēju nedaudz zemāk – varbūt tas ir saistīts arī ar to. Zinu, ka kopumā gan treneris, gan vadība ir ļoti apmierināti ar mani un grib, lai turpinu progresēt. Tagad tikai jāsāk vākt punktus, tad viss būs kārtībā. Lēnām iejūtos komandā, neesmu tomēr vēl tajā pārāk ilgi, un sāk parādīties savstarpējās saiknes, kas, cerams, arī palielinās punktu skaitu.

- Spēlējat 4-4-2 ar rombu? Pastāsti, lūdzu, par komandas spēles stilu un arī savām funkcijām!
- Jā, [ar bumbu] mums ir rombs ar diviem uzbrucējiem priekšā, bet aizsardzībā spēlējam 5-3-2 – desmitnieks nolaižas balsta pozīcijā. Kad dabūnam bumbu, tad visi nesas uz priekšu, mums ir diezgan ātri uzbrucēji. Kad esam pretinieku zonā, treneris grib, lai abi astoņnieki nāk diezgan zemu un caur viņiem maina malas, līdz ar to man arī sanāk spēlēt tik dziļi. Ja maina malu, bumbu saņemu tikai pašā centrā un man spēle ir jāveido, nevis jānoslēdz. Centra pussargi komandā ir galvenie, kuri veido spēli, bet kaut kā jāizdomā, kā dabūt arī tos punktus (smejas). Izpildu arī standartsituācijas no vienas malas – no otras malas to dara kreilis. Mums ir uzbrūkoši abi malējie aizsargi, līdz ar to pēdējā līnijā paliek centra aizsargi un balsta pussargs, un kopumā mums ir ļoti uzbrūkoša shēma – diezgan līdzīgi kā "Valmierā", tikai varbūt mazāk kontrolējam bumbu un spēlējam ātrāk uz priekšu.

- Pimenta ir portugāļu treneris, taču Skandināvijā strādā jau ilgu laiku. Viņš jau ir kļuvis par skandināvu treneri, vai tomēr jūsu spēles stils atšķiras no pārējās līgas?
- Teiktu, ka daudzas komandas spēlē gandrīz vienādās shēmās ar diviem uzbrucējiem. Varbūt [līdere] "Lillestrøm" ne, bet tā jau ir cita kategorija. Visi plus mīnus spēlē vienādi, tādēļ visu laiku arī sanāk cīņa viens pret vienu un fizisks futbols. Lielāko daļu spēles vienkārši cīnies viens pret vienu pret savu tiešo pretinieku – kurš tās divcīņas uzvarēs, tas arī dabūs atlēkušās bumbas un momentus.

- Tevis pieminētā "Lillestrøm" arī izceļas tabulā gan ar punktiem [7-2-0], gan vārtu starpību [20-3], kamēr pārējām rādītāji ir ļoti līdzīgi. Tā arī var teikt, ka ir viena komanda un tad pārējās?
- Domāju, ka jā. Cik saprotu, viņu izkrišana no augstākās līgas bija katastrofa. Arī šogad uz viņu spēlēm nāk pat deviņi tūkstoši skatītāju, un skaidrs, ka viņu uzdevums ir uzreiz tikt atpakaļ augstākajā līgā. Pagaidām viņi spēlē bez zaudējumiem, bet drīz [28. jūnijā] mums pret viņiem būs jāspēlē – tad jau paskatīsimies, ko viņi var un ko viņi nevar. It kā, jā, runā, ka viņiem noteikti būtu jāiet augšā un ka otrā vieta ir brīva.

- Kāds ir jūsu mērķis un reālās iespējas? Pirms gada bijāt tikai 13. vietā, bet nākamgad svinēsiet 100 gadus, kurus gan jau gribas labi atzīmēt.
- Pagājušajā gadā bija tas stāsts ar transfēriem. Līdz vasarai viņiem gāja diezgan labi, man šķiet, ka bija pat pirmie, bet pārdeva trīs spēlētājus [tostarp par 3.3 miljoniem eiro uz Zalcburgu pārcēlās 19 gadus vecs ganietis Edmunds Beidū, pirms tam ziemā par 850 tūkstošiem uz "Sarpsborg" tika pārdots 20 gadus vecs norvēģu malējais pussargs Sondre Erjaseters, bet 2021. gadā par 1.75 miljoniem "Molde" nopirka 19 gadus vecu balsta pussargu Sīvertu Mannsverku, kuru pēc diviem gadiem par sešiem miljoniem pārdeva "Ajax" – A.S.], pēc kā sākās zaudējumu sērija, un tad viņi arī nokrita tabulā. Augstākā līga ir mērķis. Cik tā ir reāla? Domāju, ka ir – ņemot vērā, kā pagaidām spēlējam. Līdz šim esam iztikuši bez traumām, bet arī pāris traumu dēļ mēs nesabruktu, jo mums ir soliņš. Mums ir savākts labs sastāvs ar mērķi iziet augstāk. Domāju, ka klubs būtu apmierināts arī ar tikšanu pārspēļu zonā [labāko sešiniekā], bet ar to nebūsim apmierināti mēs, spēlētāji. Ņemot vērā, kā spēlējam – lielākajā daļā spēļu pēc xG esam daudz labāki. Piemēram, sezonas pirmajā spēlē pret "Start", kas tagad ir otrajā vietā, viņiem xG bija 0.38, mums - pie trīs vārtiem, taču zaudējām ar 1:2. Spēle bija izbraukumā, arī daudz skatītāju – vairāk nekā četri tūkstoši, laba atmosfēra. Tā ka, jā, visas komandas ir plus mīnus vienādas – jāvāc punkti, lai būtu pārliecība, un tad jau ar pārliecību var daudz ko izdarīt.

Lūkass Vapne. Foto: Sogndal Fotball

- Ļoti līdzīgu jautājumu pirms gada uzdevu Emsim. Jūsu kluba provizoriskais gada budžets ir ap 4.5 miljoniem eiro, kas Latvijā ir liela nauda, bet ko ar to var atļauties dārgajā Norvēģijā?
- Esmu diezgan drošs, ka mūsu budžets ir vēl lielāks, jo pirms sezonas mums bija sapulce, kurā stāstīja, no kurienes nāk nauda, un tikai no galvenajiem sponsoriem vien jau bija seši miljoni – ja vēl kaut ko piemet īpašnieks un mazie sponsori, tad mierīgi varētu būt arī pie septiņiem miljoniem. Mums ir viss - lielas ģērbtuves, fizioterapeiti, ledusvannas, pirts, baseini, trenažieru zāle, ēdināšanā brokastis, pusdienas, vēl līdzi dod vakariņas, ja gribi, savs un jauns autobuss. Formas mazgā uz vietas, pašam nekas nav jāņem līdzi – pat ne uz izbraukuma spēlēm. Bučus un visu pārējo atved. Ne par ko citu nav jādomā – tikai un vienīgi par futbolu.

- Tātad vari nomierināt, ka tas ir pilnīgi normāls, profesionāls klubs, vienīgi bez Dubaijas.
- Viņi brauc uz Maļorku. Pilnīgi visa otrā līga februārī uz divām nedēļām brauc uz Maļorku. Es tieši atbraucu, kad viņi bija atbraukuši no Spānijas.

- Visas spēles, šķiet, rāda arī televīzijā.
- Jā, tur ir sava norvēģu televīzija – līdzi kā mums Tet - un rāda spēles no visām līgām, bieži vien pat amatieru spēles. Filmē ļoti labā kvalitātē.

- Kāda iepriekš bija tava pieredze, asociācijas ar Norvēģiju – varbūt biji uz kādu jauniešu turnīru vai kā tūrists?
- Īstenībā nebija sanācis, vienīgi ar U21 izlasi, kur zaudējām ar ļoti lielu rezultātu – 0:7 [Lūkass aizvadīja otro puslaiku, pretinieku rindās bija "Manchester City" talants Oskars Bobs un jau pieminētais "Sogndal" audzēknis Mannsverks – A.S.]. Tā bija mana vienīgā pieredze, bet skaidrs, ka zināju, ka tur ir ļoti skaisti un visi tur brauc makšķerēt – tās pa lielam arī bija visas manas zināšanas (smejas). Tagad ir arī diezgan liela ažiotāža ap Norvēģijas futbolu un norvēģu spēlētājiem – tas mani arī pavilka uz turieni. Cik saprotu, daudz jauno norvēģu spēlētāju paši brauc uz Dāniju vai cenšas izsisties caur lielajām valstīm, bet tajā pašā laikā daudz dāņu brauc uz Norvēģiju – nezinu, ar ko tas saistīts, bet sanāk tāda apmaiņa. Tā ir laba platforma, kur sevi var parādīt, un arī no šīs līgas mierīgi var aizbraukt uz Top 10 čempionātu – par to man vispār nebija nekādu pārdzīvojumu.

- Ļoti izteikti runā ar skatu nākotnē, bet cik gadu vecumā, tavuprāt, futbolistam ir jāsāk fokusēties uz tagadni, dot rezultātu un realizēt savu potenciālu?
- Kamēr jūti, ka vari labāk, tikmēr arī jāsapņo par vēl lielākām lietām. Būt apmierinātam un visu dzīvi spēlēt tikai vienā vietā – tad tam ir jābūt kaut kādam "Real Madrid". Īpaši latviešu futbolistam griestiem nevajadzētu būt. Jāizmanto katra diena un jācenšas sasniegt, ko vien vari.

- Kādu nākamo soli gribētu?
- Varbūt gribētu tikt uz [Norvēģijas] augstāko līgu. Kaut kādas spēles, kad spēlē "Brann" vai "Bodø/Glimt" vai ir lielās spēles pret "Rosenborg", paskatos arī pats. Cik man teica, tas līmenis starp līgām nav pārāk atšķirīgs – ja neskaita lielos klubus, kā "Brann", "Bodø/Glimt" vai "Rosenborg", bet starpsezonā spēlējām arī pret "Brann", zaudējām ar 1:3, taču bija divas pendeles un nebija tā, ka mēs skraidītu bez bumbas un mūs vazātu. Augstākajā līgā ir daudz vairāk skatītāju, praktiski visās spēlēs ir pilni stadioni – no turienes jau pilnīgi noteikti tālāk var braukt uz jebkurieni. Augstākajā līgā spēlēt būtu forši, arī valsts man patīk – viss sakārtots, laipni cilvēki, var izbaudīt dabu.

- Vai pieļauj iespēju, ka nākamgad tomēr atgriezīsies Virslīgā?
- Tāda iespēja ir, jo [Norvēģijā] esmu īrē, bet negribētos tam ticēt. Darīšu visu, lai neatgrieztos.

- Vai statusa maiņa, pirmoreiz esot leģionāram, ir palielinājusi spiedienu?
- Treneris tikko atnāca uz klubu un kā savu spēlētāju paņēma mani. Vadība sākumā no manis gan jau gaidīja vairāk, taču tagad, kaut vēl nemaz neesmu sevi parādījis līdz galam, viņi jau ir apmierināti. Kad sākšu vākt punktus, tad droši vien visi būs pavisam priecīgi un sapratīs, kādēļ esmu ieradies.

- Arī komandā tevi sauc par trenera spēlētāju?
- Paldies Dievam, nē (smejas)! Es vairāk kontaktējos ar vecajiem, viņi par to tā nejoko.

- Ir sanācis ar treneri pajokot par viņa "Riga" posmu?
- Jā, viņš pats ik pa laikam kaut ko ieminas, bet viņš vēl bišķiņ dzīvo vēsturē, nezinot, cik ļoti "Riga" ir attīstījusies. Viņam atmiņas nav tās labākās, bet skaidrs, ka tobrīd viss vēl nebija tik profesionāli un klubs tikai nesen bija uztaisīts. Ja salīdzinātu, kā ir tagad un kā bija tad, tā būtu kā diena pret nakti, tādēļ pat īsti objektīvi nevar pajokot, jo viņš vienkārši nesaprastu, ko runāju.

Luišs Pimenta. Foto: Zigismunds Zālmanis/Riga FC

- Ja tev nav vārtu un rezultatīvu piespēļu, kas ir tie rādītāji, kuriem treneris pievērš uzmanību un kuri viņu apmierina? Vai tavu sniegumu vispār var izteikt statistikā?
- Man šķiet, labi ir tas, ka Norvēģijā arī tie, kuri futbolā nav tik dziļi iekšā kā latviešu fani vai žurnālisti, saprot, ka labs spēlētājs var būt arī bez vārtiem un piespēlēm. Tas man varbūt palīdz, jo arī pilsētā satiekot reizēm man pasaka, ka bijusi laba spēle, kaut pašam galvā ir tikai tas, ka nevācu punktus un tūliņ apsēdīšos un varēšu braukt atpakaļ uz savu Latviju. Manis veiktais darba apjoms noteikti ir kļuvis lielāks, tās pašas divcīņas un spēles veidošana, arī muskuļu masa ir uzņemta – tikai pa diviem trim mēnešiem vien klāt nākuši seši kilogrami, domāju, ka uzņemšu vēl trīs četrus kilogramus, tad jau būs Top forma un varēšu sākt vākt punktus.

- Sniegums labs, punktu nav. Tu esi pagājušā gada Renārs Varslavāns.
- Nu, lūk, es viņam šo vienmēr pārmetu, bet tagad esmu viņa vietā, jā (smejas). Bet domāju, ka drīz atvēršos. Varbūt izklausīsies dīvaini, bet tur ir tādas Select bumbas, kuras ir pilnīgi citādas nekā Nike vai adidas, viegli lido un maina trajektoriju. Pirmajos treniņos bumbas vienkārši lidināju pa putniem un pirmajā mēnesī par to, ka pārsitu pāri žogiem, sodos samaksāju kādus 200 eiro, bet tagad treniņos jau lido iekšā – domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad lidos iekšā arī spēlēs.

- Daudz runājam par statistiku, bet cik ļoti ikdienā pats par to domā vai saproti, ka arī bez tās spēlē labi un atsauksmes ir labas?
- Gribētos atbildēt, ka nedomāju par to, bet patiesībā domāju visu laiku (smejas). Arī pagājušajā gadā "Valmierā" sākumā bija tāpat. Visu laiku par to domāju un neko nevarēju savākt, bet tad vienā dienā sapratu, ka vienkārši jāizbauda futbols. Un tad viss arī aizgāja. Tagad mēģinu īstenot to pašu shēmu.

- Tēvs [Marsels, bijušais "Metta" pussargs] ir tavs psiholoģiskais atbalstītājs vai tava snieguma analītiķis?
- Mums ir interesanti, ka es pats viņam rakstu uzreiz pēc spēles, tad viņš pasaka pirmās lietas, kuras ir domājis. Viņš ir tas, kurš mēģina mani par tiem punktiem nomierināt. Visu laiku runāju tikai par tiem punktiem, punktiem, bet viņš saka – mierīgi, viss atnāks, turpini darīt to, ko dari, un ja labi spēlēsi, tad arī punkti atnāks. Viņš man ir neliels psihologs par brīvu (smejas).

- Pagājušajā gadā debitēji izlasē, tiki pie iespējām pamatsastāvā, pēc tam minūtes kritās. Kā vērtē iepriekšējo gadu izlasē, vai savas iespējas izmantoji, un vai treneris paskaidroja, kādēļ netiki pie minūtēm martā?
- Es domāju, ka esmu viens no retajiem spēlētājiem, kuriem debijas spēle [Baltijas kausā 0:2 pret Lietuvu – A.S.] bijusi līdz šim labākā spēle. Sākumā treneris bija ļoti apmierināts, bet pēc tam pats kaut kā nopūtos. Ja sākumā viņš redzēja, kāds es varu būt, bet pēc tam es tāds vairs nebiju, tad kaut kas [sastāvā] arī bija jāpamaina. Marts savukārt visdrīzāk bija saistīts ar to, ka pirmssezonā gandrīz nebiju spēlējis – viņam būtu bijis diezgan liels risks likt mani, ja ir citi spēlētāji, kuri jau bija nelielā tonusā.

- Saki, ka debijas spēle ir tavs līdz šim labākais mačs izlasē, bet esmu diezgan drošs, ka pēc debijas spēles biji dusmīgs par paša kļūdu, kas beidzās ar ielaistiem vārtiem.
- Jā, tur bija stulba kļūda, bet tajā pašā laikā spēle kopumā bija diezgan laba. Atceros, kā jutos laukumā, un nebija tā, ka pēc tiem vārtiem būtu sabrucis. Gribējās iesist, bet atvedu pats uz saviem vārtiem, dusmas bija par to – bija momenti, varējām uzvarēt, bet manas kļūdas dēļ zaudējām.

- Ja "Valmierā" vairāk spīdēji tu, tad izlasei rudenī noderīgāks izrādījās Renārs. Ar ko viņš stila ziņā bija piemērotāks?
- Kopumā jau mēs vispār esam ļoti atšķirīgi spēlētāji. Kaut kādā apspēlēšanas ziņā Renārs bez variantiem ir labāks par mani, bet noslēguma ziņā – varbūt es. Tā kā izlasē nav tik daudz epizožu, kuras jānoslēdz, vajag arī spēlētāju, kurš var apspēlēt vienu divus pretiniekus un uztaisīt brīvās zonas. Domāju, ka ar to viņš arī pierādīja, ka var spēlēt izlasē un labi spēlēt.

- Virslīgā ienāci kā desmitnieks, bet Andris Riherts sāka tevi bīdīt zemāk un arī preses konferencē sacīja, ka nākotnē pasaules tirgū tur būsi konkurētspējīgāks, nevis desmitnieka pozīcijā starp brazīliešiem. Kā uz savu profilu un konkurētspēju nākotnē skaties pats – ar ko tu varētu uztaisīt savu karjeru?
- (Ilgi domā) Laikam jau vislabāk jūtos kā astoņnieks. Ja ir divi astoņnieki, tā pozīcija man patīk. Sešinieks tomēr jau ir ļoti tendēts uz aizsardzību, tīri dalīt diagonālītes – tas laikam nav tas, kas man patiktu vislabāk. Vairāk tāds Belingema tips – kaut kas uz to pusi. Skaidrs, ka arī tīrs desmitnieks laikam es nevarētu būt – man ir diezgan liels augums, nav tik asu kāju, lai varētu vidū visus vazāt. Lielajā futbolā tādu tīru pasaules klases desmitnieku arī vairs īsti nevaru nosaukt, ir pamainījušās shēmas, vairāk spēlē caur malām. Mums komandā ir cilvēks [Kaspers Skoness], kurš spēlē rombā kā desmitnieks, un viņš gan ir īsts desmitnieks, arī aizvadījis 150 spēļu "Brann". Komanda mums ir labi sabalansēta starp vecajiem un jaunajiem, bet nav arī pārāk jauna – kad pirmsspēles treniņos spēlējam kvadrātu, man ir jāiet iekšā, jo esmu otrais jaunākais (smejas).

God morgon! Kva er vel betre enn å starte dagen med litt deilige jubelscener frå garderoben?🤍🖤 Sigeren mot Mjøndalen smakte godt, og på onsdag vil me sjå dykk på Fosshaugadn igjen mot Kongsvinger i cupen!

STAO NO PAO! pic.twitter.com/QTDF2zHFVk

— Sogndal Fotball (@sogndalfotball) May 4, 2025

- Filosofējot par klubu izvēlēm un tavām funkcijām, tu vienlīdz produktīvs vari būt gan komandā, kas daudz spēlē ar bumbu, gan komandā, kas ar bumbu spēlē maz?
- Vairāk produktīvs es varu būt komandā, kas ir ar bumbu, bet skaidrs, ka, ja piedāvātu, teiksim, Top 5 līga, es nedomājot uzreiz brauktu turp. Tagad galvenais punkts kluba izvēlē bija tas, ka klubs man ir gatavs palīdzēt viena, divu, trīs gadu laikā, lai pēc tam varu doties tālāk. Tad labi būtu visiem – es viņiem palīdzētu, viņi par mani nopelnītu, un es spēlētu augstākā līmenī. Šogad galvenais bija, lai tas būtu klubs, kas netur spēlētājus, jo ir klubi, kuri spēlētājus pie sevis tur, pat pašiem nezinot, kādu iemeslu dēļ. Arī Latvijā ir tādi klubi, kas paraksta jaunos spēlētājus, bet šie jaunie spēlētāji vēl paši līdz galam nesaprot, ka vēl nevelk to komandu līmeni – staigā viņu treniņtērpā, domā, ka viss ir kārtībā, un pēc pieciem gadiem, kad beigsies līgums, ar desmit spēļu pieredzi ies uz Virslīgas apakšgalu. Un sanāk, ka vienkārši pazaudē piecus gadus, no kuriem divus gadus vēl varēja spēlēt apakšgalā un tad kā gatavs spēlētājs doties augstāk. Nevajag lidot pa mākoņiem un domāt, ka viss dzīvē ir viegli un apiesi kaut kādu pakāpienu. Viss ir jādara pakāpeniski, tad arī varēsi sasniegt to, ko vēlies.

- Par kluba mērķiem un savu statistikas uzlabošanu jau teici, bet kas ir tavs šā gada mērķis izlasē?
- Jātiek atpakaļ sastāvā. Jāvāc spēles, arī izlasē vajadzētu iesist pirmos vārtus, lai konts atvērtos. Tad jau vajadzētu kļūt vieglāk, jo arī izlasē tas sēž galvā – astoņas spēles ir [nu jau deviņas, saruna notika otrdien - A.S.], bet vārtu vai piespēļu vēl nav. Gribas dabūt pirmo punktu izlasē un nostiprināties sastāvā. Un kā komandai iepriecināt skatītājus un pašiem sevi.