"Metta" par desmitgadi, mērķiem, budžetu, Rīgas "dalīšanu", nākotni

Vispirms FS „Metta” ģenerālsekretārs Ģirts Mihelsons atzīmēja, ka katru gadu ir pasākums „Lielie pret mazajiem”, bet šoreiz pirms šī pasākuma pirmo reizi noorganizēta arī speciāla tikšanās ar mediju pārstāvjiem. Turpinājumā Mihelsons atskatījās kluba vēsturē, atgādinot, ka klubs tika izveidots 2006.gadā un no paša sākuma tika veidota piramīda – tātad ļoti svarīga ir arī jauniešu sistēma, sākot no četrgadīgu bērnu trenēšanas. Mihelsons izteica gandarījumu, ka 10 gadu laikā patiešām izdevies uzaudzēt lielu skaitu futbolā iesaistīto.

Paralēli preses konferencei uz ekrāna tika stādīti priekšā dažādi fakti, tabulas, fotogrāfijas. Šādus datus „Metta” prezentēja attiecībā uz futbolā iesaistītajiem:

Mihelsons precizēja, ka pilna laika treneri ir astoņi, pārējie ir uz pusslodzi, kā arī atzina, ka personāls būtu nepieciešams lielāks. Viņš uzsver, ka ikdienā darbu ir ļoti daudz, darbošanās ir aizraujoša un arī saspringta. Kā piemēru Mihelsons min, ka vidēji dienā tiek izsūtītas 100-150 elektroniskās vēstules, atbildot uz dažādiem jautājumiem.

Mihelsons uzsvēra, ka arī profesionālais virziens (meistarkomanda) arī no pirmsākumiem ir bijis svarīgs un augstā līmenī. Vienojoties ar „Latvijas Universitāti”, jau 2006.gada beigās tika veidota meistarkomanda, tai klāt pieaudzējot jauniešu sistēmu. Tobrīd bērnu skaits futbolā bija tikai 60, un kopš tā laika šo skaitu izdevies vairāk nekā desmitkāršot.

Uz ekrāna tika parādīta arī 2006.gada meistarkomandas pirmā kopbilde, kas uzņemta Ilūkstē. Mihelsons ar nostaļģiju atcerējās, ka pirmais mačs Ilūkstē tika zaudēts ar 0:1, nākamajā spēlē bija 2:3 [Mihelsons smejoties: „Bet uztraukumam nebija pamata”], bet jau trešajā spēlē tika gūta pirmā uzvara – 4:1 pret „Multibanku”. „Mettas”/LU treneris Andris Riherts iestarpina, ka pirmos vārtus „Mettas” labā guvis Harijs Toms, kurš tagad ir meistarkomandas menedžeris.

Mihelsons priecājas, ka 10 gadu laikā izdevies izveidot jauniešu sistēmu, kuras komandas spēj būt konkurētspējīgas ne tikai Latvijā un Baltijā, bet arī plašākā mērogā. Ņemot vērā dibināšanas gadu (2006.), Mihelsons novērtē, ka jau pavisam tuvs ir tas brīdis, kad meistarkomandā varētu debitēt pirmais FS „Metta” jauniešu sistēmas produkts [kurš dzimis „Mettā” un izgājis visas vecuma grupas]. Tad pēc ģenerālsekretāra domām zināms posms būtu beidzies, un „Metta” varētu tuvināties profesionālajam virzienam. Viņš atgādina, ka 2020.gadā ir plāns pacīnīties par zeltu Virslīgā un ka pagaidām viss notiek pēc plāna, un galvenais – visam jānotiek dabiskā ceļā.

Mihelsons pastāstīja arī par infrastruktūru. Klubs šobrīd tiek bāzēts Olimpiskajā sporta centrā un Rīgas Hanzas vidusskolā. Viņš neslēpj, ka ir vēlme spēlēt skaistā, modernā stadionā. Šobrīd raiti notiekot darbs pie Hanzas vidusskolas sporta kompleksa attīstīšanas. Kopš 2015.gada oktobra notiek izpētes darbs par komunikācijām, notiek tehniskā projekta izstrāde. Vienlaikus līdz gatavam būvprojektam nepieciešams vēl pusotrs divi mēneši. 2.maijā plānots prezentēt, kā izskatīsies jaunā sporta bāze. Mihelsons precizē, ka šī bāze vairāk domāta jauniešu sistēmai, bet, kamēr nav labāku variantu, arī meistarkomanda bāzēsies šai Hanzas vidusskolas kompleksā. Tai pašā laikā notiekot darbs kopā ar LU, lai atrastu Virslīgas komandai savu mājvietu, kurā būtu iespējams strādāt norobežotākā un mierīgākā gaisotnē.

Mihelsons informēja, ka par godu kluba desmitgadei paredzēti daudzi dažādi pasākumi. 2.maijā „Metta” organizēs pasākumu, kurā laipni lūgti būs visi „Mettas” un vispār futbola draugi, ieskaitot citus klubus. Mihelsons smaidot: „Gribam pacienāt ar kādu garšīgu zupu un atskatīties uz šiem 10 gadiem.” Papildus viņš atklāja, ka drīzumā „Mettas” mājas lapai būs jauns izskats. Uz ekrāna tika nodemonstrēta skice, bet mēneša laikā dizainiskās aprises tiks prezentētas plašākai sabiedrībai. Jauno mājas lapu plānots palaist tieši „Mettas” 10.dzimšanas dienā – 2.maijā. Savukārt 16.aprīlī plānots pasākums bērniem sadarbībā ar „Mc.Donalds”, saistīts ar futbola pavadoņiem. Mihelsons atgādina, ka pirms diviem gadiem Mettas” audzēknis Linards Lazdāns izveda savu elku Miroslavu Klozi Brazīlijā PK2014 finālmačā starp Vāciju un Argentīnu. Tagad līdzīgā veidā bērniem šovasar būs iespēja pamēģināt nokļūt Francijā „Euro2016” finālturnīra finālā. Tāpat Mihelsons gada laikā sola citus pasākumus.

Mihelsons norādīja, ka visu šo gadu laikā „Mettai” ir bijuši arī labi partneri. Pirmkārt, ideoloģiskais partneris no pirmsākumiem ir „Latvijas Universitāte”, savukārt tehniskais partneris vienmēr ir bijis „Nike”, turklāt, kā uzsvēra kluba ģenerālsekretārs, sadarbība bijusi ne tikai futbola ekipējuma, apģērba ziņā, bet arī filozofiski „Nike” allaž atbalstījusi FS „Metta”.

„Nike” pārstāvis Aleksandrs Ļotovs par sadarbību ar „Mettu” runāja pozitīvi un ar smaidu sejā: „Ja īsi raksturo, tad sadarbība ir lieliska! Kā jau Ģirts teicām, atbalstām kopš pirmās dienas – pirms 10 gadiem pirmais „Metta”/LU spēlētājs uzvilka „Nike” formu un nevienu brīdi mums nav licies, ka tas kaut daļēji būtu lēmums nevietā. Visu laiku, cik vien esam spējuši, esam atbalstījuši „Mettu” – gan ar apģērbu, gan arī paši nākot uz futbola spēlēm un atbalstot komandu. Mēs pat atbalstām tādā veidā, ka mūsu nelielajā ofisā divi darbinieki ir izbijuši „Mettas” meistarkomandas spēlētāji. Tātad ja „Metta” saka, ka kāds viņiem vairs neder, mēs sakām „Nāc pie mums, strādā „Nike”!

Protams, mēs arī ceram un gribam redzēt, lai „Metta” kāptu augstāk tabulā un 2020.gads, kā jau Ģirts minēja, nav tālu un līdz tam tad ir jāsaņemas un jānovinnē čempionāts. Vēl svarīga ir „Mettas” masveidība – bērnu skaita ziņā lielākā futbola skola Latvijā. Tātad mēs ar savu produktu spējam uzrunāt un atbalstīt bērnus izvēlēties futbolu, izvēlēties sportu un nepalikt malā. Tā ir arī sava veida „Nike” misija – gribam, lai bērni sportotu. Baltijā ir zems procents cilvēku, kas ikdienā sporto – arī mūsu uzdevums ir to procentu palielināt. Caur „Mettu” mēs bērnu varam jau no jaunības pieradināt pie sporta, gan arī bērnu vecākus šādā veidā piesaistīt sportam. Arī šodienas pasākumā „Lielie pret mazajiem” daudzi vecāki iesaistās un kļūst sportiskāki. Piedalāmies dažādos „Mettas” pasākumos – vai tie būtu turnīri, ko „Metta” organizē, piemēram, nesen bija „City Cup”. Sadarbība ir lieliska.

Gan ģenerālsekretārs, gan galvenais treneris ir prasīgi. Man liekas, kad „Nike” bija laidis klajā bučus ar zeķīti, galvenais treneris īsti laimīgs nebija, ka spēlētāji nāca uz treniņu ar tādiem. Mums bija jāizstāsta tehnoloģija, priekšrocības un jāpierunā, jo treneris negribēja tādiem piekrist un teica spēlētājiem, lai iet mainīt pret kaut ko citu [smiekli zālē]. Redz, tā ir tāda mijiedarbība, ka ne tikai viens ir par sevi un otrs par sevi, bet kopā atrod to pareizo ceļu. Noteikti arī „Metta” ir pāris lietas iemācījusies no „Nike” un noteikti zinu, ka „Nike” ļoti daudzas lietas ir iemācījusies no „Mettas” – viņu aizrautību ar futbolu, sportu, bērnu sportu. Ceru, tas turpināsies mūžīgi! Lai mums izdodas kā Lebronam Džeimsam, kuram ir mūža līgums [smaida].”

Andris Riherts: „Paldies „Nike” par labajiem vārdiem, tā tiešām ir sadarbība no pirmās dienas. Atceros, kad ieraudzījām pirmās strīpainās formas, es domāju, ka tās ir pašas skaistākās pasaulē. Kad vēl uzspieda numurus un logo, domāju, ka šīs formas nekad nemainīsim un spēlēsim ar tām mūžīgi [smaida]. Taču tad „Nike” nāca jauni piedāvājumi, un mēs katru gadu tiekam pie jauna modeļa. Diemžēl šobrīd bez strīpām, bet aktīvi strādājam, lai būtu svītrainās formas. Liels paldies „Nike”, tāpat „Sportland” – domāju, tā ir ļoti veiksmīga sadarbība. Futbolisti, Eduards [Emsis] neļaus samelot, ir priecīgi, ka mums ir šāds atbalstītājs. Pašam, ieraugot spēlētājus, arī patīk, kā viņi izskatās un teikšu godīgi, noskaņojums ir pavisam cits – arī treniņos.

Runājot par desmitgadi, piecas sezonas mums bija 1.līgā, kur sniegums bija viļņains. Pirmo sezonu labi iesākām, nedaudz pietrūka līdz medaļām – daudziem bija liela neticība, ka mēs vispār kaut ko varam un bija svarīgi sevi apliecināt. Mums teica, ka pēc gada visdrīzāk tādu nosaukumu [„Metta”/LU] un iesaistītos cilvēkus vairs neredzēsim. Nākamajās sezonās nācās spert pāris soļus, bet mēs to apzināti darījām, lai vēlāk varētu cīnīties par iziešanu uz Virslīgu. Virslīgā iekļuvām 2011.gadā un nākamajā gadā bez lielām reorganizācijām mēs praktiski ar tiem pašiem spēlētājiem, piesaistot tikai piecus jaunus futbolistus, startējām Virslīgā, un debijas sezona bija pietiekoši laba, atraktīva. Misiju, sistēmas stiprināšanu, mēs joprojām turpinājām. Laika gaitā caur „Mettu” jau 19 cilvēki ieguvuši augstāko izglītību, kas arī nav mazsvarīgi. Šie cilvēki stiprina FS „Metta” sistēmu, futbola sistēmu, jo viņi pēc tam turpinājuši strādāt gan LFF, gan Futbola Virslīgā. Mums ir liels prieks, ka LU dod mums šos prātus un dod iespēju papildus attīstīties.

Šogad, ja es teiktu, ka mēs būsim čempioni, visi visdrīzāk gardi pasmiesies, bet tai pašā laikā jūs zināt, ka turnīra tabula pirms pirmās spēles visiem ir vienāda un visiem ir iespēja. Skaidrs, ka reālais, līdz kam varam aizsniegties un ko gribas, ir 5.vieta. Latvijas kausā pirmo reizi esam tik tuvu finālam – ir sasniegts 1/4 fināls, kurā tiksimies ar „Daugavpili”, komandu, ar kuru visu laiku par kaut ko cīnāmies. Būs svarīgi šo kārtu pārvarēt un tad jau viss var notikt. Tā ka mēs ļoti koncentrējamies uz sezonas sākumu, kur [Virslīgā] mums pretī ir tā pati „Daugavpils”, tad RFS, „Riga”, vēlāk kauss. Pirmajā mēnesī būsim ļoti koncentrējušies un saliedēti. Mūsu komandai nav vērts skatīties kaut kur tālumā novembrī, kad būs pēdējā spēle, bet pakāpeniski iet uz priekšu, saprast savas spēcīgās puses.

No pagājušā gada sastāva tie spēlētāji, kuri mums liekas ļoti svarīgi un kuri paši gribēja palikt, viņi visi ir palikuši. Pēc manām domām mums ir viena no jaunākajām un arī viena no talantīgākajām vidējām līnijām visā Virslīgā – šiem puišiem vēl ir vajadzīga pārliecība par saviem spēkiem. Tāpat mums joprojām ir pieredzējušais Gatis Kalniņš – izskatās kā labs vīns atbildīgajos momentos. Tagad mums malās ir arī spēlētāji, kuri varētu dot piespēles Gatim soda laukumā. Aizsardzībā varbūt mums nav tik liela pieredze, bet mēs tajā virzienā noteikti skatāmies un to uzlabosim – aizsargiem primāri vajadzīgs trakums, vajag apēst bumbas un neļaut pretiniekam pat līdz vārtiem nokļūt. Vārtsargu līnijā mums ir Ošs un Grigorjevs – divi vārtsargi ar Virslīgas pieredzi un pietiekami izsalkuši, kas mums ir svarīgi. Šobrīd komandā mums visi ir izsalkuši kā vilki, visi sacenšas. Varbūt spēlētāju loks nav pārāk plašs, bet Latvijas apstākļiem tas, iespējams, arī nemaz nav vajadzīgs. Tāpat mums ir lieliski spēlētāji dublieru rindās – galvenajā komandā debitējuši 3-4 spēlētāji, pavisam jauni puikas, 15-16 gadus veci, bet viņiem vēlēšanās un azarts ir liels – redzēsim, kā tas turpināsies, pagaidām viņi paliks dublieros. Nu jā un nav ko riņķot apkārt – gribam 5.vietu Virslīgā un spēlēt kausa finālā.”

Eduards Emsis, „Mettas”/LU pussargs: „Domāju, mērķi mums ir paši augstākie. Spēlētājiem uz katru spēli jāiet kā uz pēdējo, citādi nav vērts spēlēt šajā turnīrā. Varu vēl pastāstīt par sagatavošanās posmu. Varu teikt, ka pirmssezonas periods bija smags, taču vienlaikus interesants, jo aizvadījām daudz spēļu. Ziemas kausā rezultāti varbūt nebija tie labākie, taču notika komandas saspēles veidošanās. Pēc tam bija trīs pārbaudes spēles pret Lietuvas komandām – viena pret „Žalgiri” un divas pret Lietuvas 1.līgas komandām. Izcīnījām trīs uzvaras, un tas, manuprāt, deva mums pozitīvu lādiņu. Runājot par gaisotni komandā, varbūt ir neliels nogurums, taču var just, ka tas paliek aizvien mazāks un sezonas pirmajai spēlei, domāju, būsim maksimāli gatavi. Galvenais, ka komandas ģērbtuvēs ir pozitīva gaisotne, sadarbība, izpalīdzēšana viens otram. Tiešām saprotamies ļoti labi.”

Mediju jautājumi

Kā esat apmierināti ar spēļu kalendāru? Skatos, ka, piemēram, siltajā laikā vasarā ir gandrīz divu mēnešu periods, kad jums nav nevienas mājas spēles – respektīvi, ir mājas spēle 28.maijā un tad nākamā mājas spēle tikai 23.jūlijā. Vai tas netraucēs uzturēt foršo saikni ar saviem līdzjutējiem, kuri varbūt grib regulāri apmeklēt jūsu mājas spēles?
Riherts: „Neviens uz sintētikas vasarā negrib spēlēt [smejas]. Runājot par saikni ar līdzjutējiem, viņi brauc mums līdzi arī uz izbraukuma spēlēm, tāpēc neredzu lielu problēmu. Tāds mums ir tas kalendārs, ka visi mainās, grozās, visiem kaut kādi blakusapstākļi. Kā ir, tā jādzīvo, jāizspiež maksimālais rezultāts. Drīzāk neesmu apmierināts ar kalendāra izlozi – kāda mums ir pretinieku secība. No vienas puses tas vairāk uztrauc, no otras puses tad arī jākrāj tie punkti katra apļa sākumā [„Mettas”/LU pretinieku secība – „Daugavpils”, RFS, „Riga”, „Liepāja”, „Spartaks”, „Ventspils”, „Jelgava” – aut.]. Katra apļa beigās būs nedaudz grūtāk, bet mums jāpielāgojas jebkuriem apstākļiem – kopā būs 28 spēles, plus Latvijas kauss. Jābūt supermotivētiem un ar pareizo attieksmi.”

Mihelsons: „No organizatoriskā viedokļa varu šim jautājumam absolūti piekrist – strādāt ar skatītāju šādos apstākļos ir sarežģīti. Tai pašā laikā jāņem vērā Latvijas specifika – tas mums var pat nostrādāt par labu, jo vasarā cilvēkiem parasti prioritāte Nr.1 ir pasēdēt laukos, pacept desiņas, pasēdēt pie ugunskura, tāda ir realitāte. Un tomēr šādi pārtraukumi traucē izveidot tradīcijas. Tāpēc ļoti būtiski, lai citi klubi, kuriem vasarā būs šīs mājas spēles, strādātu. Piemēram, ja mūsu izbraukuma spēle ir Rīgā, ir svarīgi, lai ir pēc iespējas plašāka informācija no viņu puses un lai līdzjutējs tiktu ieinteresēts. Iepriekš, piemēram, līdzjutējiem bija garlaicīgi apmeklēt spēles Rīgā „Daugavas” stadionā. Liela daļa teica, ka „aizejam tur katrs savā stūrī”, nebija labas atsauksmes no līdzjutējiem.”

Pāreju sarakstā „Mettai”/LU pievienojušies pieci leģionāri. Vai viņi visi parādīsies laukumā?
Riherts: „Artjoms Osipovs jau nav leģionārs [Latvijā dzimis, salīdzinoši nesen kļuvis par Krievijas pilsoni, tiesa, arī Krievijā skaitās leģionāra statusā – aut.], viņš visur leģionārs, viņš ir pasaules pilsonis [smaida]. Grigarāvičam sieva latviete, bet viņš ir leģionārs – tam es varu piekrist, viņš ir lietuvietis. Viņš dzīvo tepat Babītē, bērns arī šeit jau ir, tā ka gaidīsim viņa naturalizēšanu [smaida].

Par pārējie trim – jā, mēs viņus noteikti redzēsim laukumā, ceru, ka arī „Mettas”/LU sastāvā. Tie ir jauni spēlētāji, divi no Nigērijas, viens no Ganas. Divi aizsargi un viens malējais uzbrucējs. Par viņu vēsturi runājot, viņi ir no Kataras akadēmijas „Aspire”. Klātienē viņus neesmu redzējis, bet video redzēts, ka viņiem ir ļoti labas kvalitātes un ir sava veida perspektīva. Skatījāmies arī nedaudz uz priekšu – mums kolektīvs ir jauns. Viņiem ir liela pieredze, spēlējot ar lieliem klubiem. Jūs visi zināt, kas ir „Aspire” akadēmija. Viņiem ikdiena ir spēlēt ar „Milan”, Madridi, PSG un tā tālāk – protams, jauniešu līmenī. Viņi izgājuši visu akadēmijas ciklu, dažs labs pēc tam ir Beļģijā spēlējis klubā, kas ir [katariešu] sadarbības klubs, kurš laikam pieder tam pašam šeiham. Šiem trim spēlētājiem tagad lielais futbols ir atvērts, mēs gribam viņus pamēģināt un skatīties.

Kā jūs zināt, Āfrikas valstīs ir diezgan liela pentere ar vīzām, un mēs ļoti ilgi, šķiet, trīs mēnešus, ņemamies ar viņiem. Tagad tās pārejas jau ir praktiski sakārtotas, gaidām tikai, lai viņiem iedod vīzu uz Latviju. Nigērijā vispār vajadzīgas trīs nedēļas, lai dokumentus izskatītu, pēc tam vēl procedūras, pēc tam vēl Latvijai jāizskata. Pirms tam jāsavāc gūzma ar papīriem, drošības jautājumi. Ļoti ilgs process, bet tagad dokumenti ir sakārtoti.

Mihelsons: „Bēgļu krīze reāli traucē. Tur skatās uz katru iebraucēju ar ļoti lielām aizdomām. Mums te bija viens 1999.gada pajauns spēlētājs atbraucis – viņu pa ceļam uz Latviju Holandē arestēja. Pēc tam pratināja un tikai pēc sazināšanās ar mums viņam atļāva turpināt savu ceļu. Uz savu reisu viņš vairs nepaguva, bet labi, ka vakarā arī bija reiss uz Latviju. Tomēr lidostā viņš pavadīja papildus 8-9 stundas tikai tāpēc, ka kādam radās aizdomas.”

Riherts: „Tomēr drošība ir pirmajā vietā, tas ir saprotams. Vai minētie trīs jaunieguvumi pagūs uz 1.kārtas spēli pret „Daugavpili”? Ļoti, ļoti šaubos, bet nu brīnums var notikt.”

Osipovs, Grigarāvičs, Punculs – viņi uzmeklēja jūs vai jūs viņus?
Riherts: „Grigarāvičs vispirms bija „Jelgavā”, pēc tam uzrunāja mani. Ar Punculu jau iepriekš bijām runājuši, jau pagājušajā sezonā. Kad „Skonto” nolaidās līmeni zemāk, mums radās savstarpēja interese. Punculs vēl pirms pievienošanās „Spartakam” bija trenējies ar mums, tā ka ļoti labi zinu viņu jau no mazotnes. Osipovs ir Viktoram Mazuram [Riherta palīgs – aut.] praktiski kaimiņš Ziepniekkalnā, tā ka tur mums saikne ir ļoti cieša [smaida].”

Kad fiziski dzīvē mēs varētu ieraudzīt lielo tribīni Hanzas vidusskolas laukumā?
Mihelsons: „Kā jau minēju, oktobrī sākām būvprojekta izveidi kā tādu –ar visiem mērījumiem, pievadceļiem, koku pārnešanām un apgriešanām, vizualizācijām, sākot ar elektrības pievadiem, siltumtrasēm un tā tālāk, un tā tālāk. Šis darbs ir iziets, visur saņemtas pozitīvas atsauksmes, pozitīvs grūdiens, ka visu to var izdarīt. Nav noslēpums, ka šis rajons ļoti strauji attīstīsies līdz 2030.gadam. Ja nemaldos, 2019. vai 2020.gadā tur plānojas arī jauna tramvaju līnija. Un tā tālāk – jūs varat apskatīties visus šos projektus mājas lapā skanste.lv, kur viss ļoti plaši un interesanti aprakstīts. Arī Hanzas vidusskolas stadions ir kā viens no vides projektiem tur iekļauts.

Pirmais etaps ir visu šo komunikācijas apzināšana, saprašana, iziešana cauri visām institūcijām, koku inspekcijām un tā tālāk. Šis etaps aizņem septiņus mēnešus, aprīlis būs septītais mēnesis, to pabeigsim. Pēc tam ķersimies klāt deviņu mēnešu etapam, pasākumam, kas būs saistīts ar projektēšanas lietām – kas, kur, kad, drošības konstrukcijas, sākot ar pažarniekiem līdz pēdējai skrūvītei, ko nepieciešams satāmēt. Tas būs no maija.

Nav noslēpums, ka tas viss maksā naudiņu. Kopējās izmaksas varētu būt aptuveni 2.5 miljonus eiro. Taču es nevaru pateikt konkrēti – tie bija uzmetumi. Ļoti raizējamies, kā tur būs ar siltumtrasēm – izrādās, ka tās būs jāpazemina. Tad vēl gaismu pārcelšanas un tā tālāk – tas var kaut ko sadārdzināt vai tieši otrādi, būt lētāks. Fiziska staigāšana tribīnēs būs atkarīga no tā, cik ātri būs iespējams atrast finansējumu. Mums ir labi cilvēki apkārt, un viņi ir uzsākuši sarunas ar ASV latviešu komūnām, kas ir ieinteresētas palīdzēt. Tāpat ir bijušas sarunas ar LU saistībā ar lielākiem un mazākiem fondiem. Taču uz to īpaši neceram. Lai savāktu finansējumu, gribam vispirms pilnībā pabeigt projektu. Aptuveni viss ir saplānots, bet cilvēki grib redzēt konkrētus ciparus – no skrūvītes līdz durvju eņģēm, cik tas izmaksās. Es ļoti, ļoti, ļoti gribētu, lai no šī brīža tas notiek pusotra divu gadu laikā. Ja tas izdosies, būs super! Iespējams, tas prasīs ilgāku laiku. Jāsaprot, ka gribam arī būt saimnieki šajā kvartālā, gribam tur bāzēties – domāju, tur būs viss, lai paceltu to līmeni, kāds ir ārzemju jaunatnes akadēmijās. Arī galvenajai komandai tur būtu viss vajadzīgais, ja tad mēs tur vēl spēlēsim. Daudzi min, ka mums ir paredzēta ģērbtuve jaunajā stadionā zaļi baltā krāsā [iesmejas]. Šobrīd strādājam, lai Hanzas vidusskolas laukumu jau varētu saukt par tādu kā mini stadionu.”

2.kārtā tiksieties ar „Rīgas Futbola skolu” tieši Hanzas vidusskolas laukumā, lai gan tā skaitīsies RFS mājas spēle. Pastāstiet, kā nāca šāda vienošanās? Un vai var uzskatīt RFS par principiālāko pretinieku šosezon?
Mihelsons: „RFS nāca pie mums ar jautājumu, ka viņi gribētu spēlēt šai laukumā. Aprunājāmies ar Andri, un Andris skaidri un gaiši pateica, ka savas mājas spēles prom nemainīsim. Devām divus piedāvājumus – vai nu viņi ir nominālie saimnieki šeit vai arī spēlē citur. Viņiem īpaši izvēles nebija, un viņi piekrita organizēt šeit. Lai tad arī organizē, tikai... es jau teicu – 2007.gadā RFS bija pret, Gatis Ģērmanis atsūtīja vēstuli, lai izdara visu iespējamo un noraida šī te laukuma būvniecību. Paiet mums astoņi gadi, un RFS pati prasa šeit spēlēt [smaida]. Diezgan ironiska situācija. Kā ir, tā ir – futbola labā jādara viss, lai ir maksimāli pozitīvi, lai var spēlēt un darboties. Redzam, ka tik lielā pilsētā kā Rīga diemžēl nav viss kārtībā ar infrastruktūru, un mēs neesam vienīgais klubs, kas spēlē tur, kur iespējams spēlēt. Tas mums daudz ko sarežģī tīri organizatoriskā ziņā. Vai RFS mājas spēles aizvadīšana Hanzas vidusskolā ir mums pluss vai mīnuss, to var nokomentēt Andris kā treneris.”

Riherts: „Viennozīmīgi jābūt plusam. Mums tomēr katru bedri un katru granulu pazīstam. Bedres? Sāk veidoties, ziema bija grūta [smaida]. Laika apstākļu dēļ nav iespējams ielikt jaunas granulas.

Par principiālāko pretinieku – man tā būs „Ventspils” [vienīgā komanda, kurai „Metta”/LU iepriekšējās sezonās nav atņēmusi punktus – aut.]. RFS, protams, arī svarīgi uzvarēt, Rīgas komanda. Viņiem, cik saprotu, Aleksandr [vēršas pie „Nike” pārstāvja], būs līdzīgas formas?”

Ļotovs: „Zilas – nebūs līdzīgas [smiekli zālē]!”

Riherts: „RFS, protams, būs spēcīgs konkurents – redzam, kā viņi transfēru tirgū ir darbojušies. Kā tas viss saies kopā, tā jau ir viņu kompetence, bet man pašam personīgi kā trenerim lielākais izaicinājums šosezon noteikti ir „Ventspils”. Tomēr jācīnās, protams, katrā mačā – kā Eduards teica, katra spēle kā pirmā un pēdējā.”

Emsis: „Jāskatās, kā sezona ievirzīsies, visām komandām ir izmaiņas un jauninājumi. Bet man visvairāk tomēr gribas uzvarēt čempionus, „Liepāju”.”

Par mērķi, 5.vietu, jau sacījāt, bet šobrīd, kad Virslīgā vairs nav „Skonto”, ir vakanta vadošās Rīgas komandas vieta. Vai jūs reāli šosezon redzat sevi kā pretendentu uz šo vakanto vietu?
Riherts: „Protams, tas būs liels pārbaudījums. Tagad visi teiks, ka „divi no 1.līgas atnāca, jūs tur nevariet viņus”, bet es uz to visu skatos ar olimpisko mieru. Sezona parādīs. Tagad teikt, ka mēs te Rīgā būsim paši galvenie... Teikšu godīgi, ka sportiskie rezultāti šobrīd, savācot budžetu, Latvijas līmenī ir diezgan viegli sasniedzami. Bet būt topā ilgtermiņā – tas nozīmē, ka jāstrādā visās frontēs un visaugstākajā līmenī. Mēs sistēmas stiprināšanu joprojām turpinām, šogad pirmo reizi kluba vēsturē būs komandas, sākot no U-4 līdz U-18, dublieriem, pilns komplekts. Nav daudz tādu klubu Latvijā. Turklāt mēs esam sabiedriska organizācija, kurai nav pašvaldības mega atbalsts, štati pašvaldībā un tā tālāk. Šeit viss sasniegts ar savā rokām, savu intelektu, savām aktivitātēm. Katram cilvēkam, kas iesaistīts FS „Metta”, vērtība ir ļoti liela. Tāpēc, domāju, ilgtermiņā mums ir lieliska iespēja būt pirmajai futbola komandai Rīgā un arī Latvijā.”

Mihelsons: „Mums tās sportiskās cīņas nebeidzas tikai lielo komandu sakarā. Šis ir trešais gads, kopš LFF ir veikusi klubu akreditāciju, klubu reitingu. Divus gadus pēc kārtas mums ir A kategorijas akadēmijas atzinums un divus gadus pēc kārtas esam Nr.1 ar diezgan lielu atrāvienu visā Latvijā. Tas tostarp nozīmē, ka kvalitāte ir arī spēlētājos, kuri ir reģionālajās izlasēs, sākot no U-13 līdz augšai. Pareizi Andris teica – lielākais izaicinājums ir saglabāt kluba darbu. Viens ir izveidoties, bet, ja nebūsi pietiekami stiprs, tad nebūs vienkārši jaunos spēlētājus noturēt sava kluba sistēmā. Nav jau arī tā, ka vēlamies viņus par katru cenu saslēgt kaut kādos roku dzelžos, tomēr šeit mēs viņus varam daudz rūpīgāk pieskatīt un trenēt.

Latvijā ir 16 tūkstoši sertificēto futbolistu, un tas ir vājprātīgi maz. Šajā sakarā arī Rīgā notiek liela cīņa. Tomēr varu pateikt, ka Latvijā vadošās futbola skolas ir „Metta”, Daugavpils un Liepāja, tā tas ir. Tur tiek ņemti vērā 65 kritēriji. Protams, vieniem izdodas augstāk pakāpties lielās komandas sakarā un tādā veidā var paspodrināt savu vārdu. „Mettai” galvenās komandas sakarā vēl ir laiks nobriest. Taču, protams, mums nav mazsvarīgs rezultāts Virslīgā, ko apliecināja arī Andris. Cīņa būs ļoti laba, arī Rīgas sakarā. Savā ziņā Rīga jau ir sadalīta – RFS Pārdaugavā, mēs šeit un tad trešais kaut kur ir lieks [smaida]. „Riga” ir sadarbības līgums, bet nav nekā sava. RFS vismaz mēģina augšgalu pielikt klāt [profesionālo komandu futbola skolai – aut.] – cik būs ilgtermiņā, to laiks rādīs -, bet vismaz ir sistēma, filozofija, kaut kāda pārliecība. Iespējams, katram sava, mums tā ir vienota. Ja RFS izdosies vienoties un mainīties, kas zina, būs interesanti – mēs esam tikai par to, lai vide ir stiprāka, jo tas mums dod tādu azartu! „Skonto” mums bija lieliskākais stimuls laikā no 2006. līdz 2012.-13.gadam, jo viņiem bija spēcīgi sakārtota sistēma no bērniem līdz meistarkomandai. Tas palīdz attīstīties.”

Riherts: „Nobeidzot šo tēmu, daudz kas būs atkarīgs no treneriem un spēlētājiem. Iepriekš, kad nāca spēlētāji, prasu: „Kādas ir idejas, kāpēc nāc spēlēt uz „Mettu”?” Atbilde: „Gribu spēlēt.” Bet ar to ir par maz! Šeit ir liela atbildība, arī jaunpienācējiem tā gulsies uz pleciem – mums ir jāizcīna tās uzvaras, lai paceltu „Mettu” turnīra tabulā! Citādi kāds grib, lai tas nosaukums pats rāpjas tabulā augšā – tā nebūs! Te svarīgas ir ambīcijas, jābūt mežonīgam azartam. Tas, ka Rīgā tagad nav „Skonto” un ir iespēja iesēsties mīkstajā krēslā, šaubos, ka šī sezona noteiks toni. Bet svarīgi jau tagad parādīt zobus, parādīt niknumu, parādīt, kurš ir saimnieks. Mēs, spēlējot mājās, gribam būt saimnieki – mums ir noteikumi, kuri ir jāievēro visiem. To pašu gribam laukumā. Ir lietas, ko nāksies respektēt visiem. Dažs labs žurnālists saka, ka „Mettai” nav jāspēlē, jo LFF ir izspēlējusi mūsu spēles un ietekmē vietas tabulā, šodien šis žurnālists nezin kāpēc nav [smaida].

Tomēr mēs paši rāpjamies, lēnām, bet rāpjamies augšā un sitamies ar jebkuru. Tie, kas apgalvo, ka nenovērtē „Mettu”, melo! Acīs skatīdamies melo! Laikam tad sevi nenovērtē... Jebkura komanda, arī tā pati „Ventspils”, vai jebkurš spēlētājs, kurš teiks, ka nav novērtējis „Mettu”, viņš melo! Uzreiz varu pateikt, viņš noteikti melo. Viņam pašam sevi jānovērtē, lai apspēlētu „Mettu” un darītu to visu laiku. Mēs visiem sastādīsim ļoti labu konkurenci.”

Kā veidojas budžets „Mettas”/LU galvenajai komandai? Un kāda ir bijusi dinamika pa gadiem?
Mihelsons: „Mums gan iepriekš, gan tagad ir bijis ļoti sarežģīti izkristalizēt, kur ir lielās komandas budžets un kur ir kopējais, jo tā tiešām ir tāda vesela sistēma. Varu pateikt, ka 2006.gadā, kad viss sākās, budžets bija 50 tūkstoši eiro praktiski uz visu. Tā ir absolūti niecīga summa. Šobrīd klubs gadā operē aptuveni ar pusmiljonu eiro. Lielajai komandai budžets veidojas no dažādām vietām – ziedojumi, atbalstītāji, ekipējums, laukums, autobuss, atalgojums, stipendijas, mācību maksas studijām, ēdiens, stažēšanās braucieni, dzīvošana, viss pārējais. To tā visu izdalīt ir grūti. Mums ir mīnuss, ka nav pašvaldība vai valsts aiz muguras, bet priekšrocība ir tāda, ka esam brīvi, varam elastīgi ar šiem līdzekļiem operēt, jo tas ir biedrības ietvaros. Tur, kur pietrūks, strādāsim, lai nepietrūktu.

Ja paskatās procentuāli, kādi 30% no kopējā budžeta varētu būt lielajai komandai [matemātiski 30% no 500 tūkstošiem eiro ir 150 tūkstoši eiro – aut.]. Tas šobrīd ir ļoti diētiski, bet tai pašā laikā tas ir pietiekami šim līmenim. Varu pateikt, ka, lai izdarītu visu, mums vajadzētu 400-500 tūkstošus klāt – aptuveni par 300-350 tūkstošiem vairāk būtu vajadzīgs lielajai komandai. Ja mēs kopējam budžetam sasniegsim viena miljonu latiņu, tad, domāju, izdarīsim darbu, kas maksā divarpus miljonus. Mēs vienkārši esam pieraduši kvalitatīvi strādāt – līdz vēlām naktīm un tā tālāk. Mums darbs nebeidzas piecos kā dažā labā pašvaldības iestādē vai futbola skolā. Futbols ir mūsu dzīve, mēs to dzīvojam. Vai te rīt būs Mihelsons vai kāds cits, tam nav nozīmes.

Līdz šim šai desmitgadē mēs bijām maz cilvēki, kas iemin taciņas. Šobrīd ir pienācis laiks, lai aicinātu cilvēkus klāt, kas šo taciņu var mīt kvalitatīvāk. Pavisam drīz mēs prezentēsim tīri juridisku rekonstrukciju, nedaudz pārveidošanos „Mettas” iekšienē. Mums ir plāns, kā atrisināt finanšu jautājumus, ko vēlamies sasniegt. Vairāk vai mazāk gribam izveidot skandināvu modeli, kur daudz, daudz cilvēki ir iesaistīti.

Pats sākums vienmēr ir sarežģīts – kad sanāk 20 cilvēki un strīdas, vai jāiet pa labi vai pa kreisi, tad ir problēmas. Mēs divatā [norāda uz Rihertu – aut.] 2006.gadā vienojāmies par virzienu, kurā iesim. Man tā šķiet, ka esam aizgājuši pa labi, jo labi ir daudz kas sanācis un kvalitatīvi iets uz priekšu, daudzās jomās vispār nav bijis diskusiju. Tagad daudzi redz, kur esam aizgājuši, un viņi saskata potenciālu tajā iemītajā ceļā. Viņus, kas saskata potenciālu, domāju, ir jāapvieno un jāveido grupa, kas veidos stipru kvalitāti. Uzreiz varu pateikt – ja budžets ir miljons, es neko no tā nesaprotu, nezinu, kā rīkoties. Tas nav mans lauciņš! Tur ir speciāli cilvēki, kam tas jādara. Katram ir sava atbildība, sava spēja orientēties attiecīgos jautājumos. Tāpēc domāju, ka šī desmitgade būs labs pavērsiens.

Iepriekš runājām par 15 gadu plānu [2006.gadā – aut.], un tas nekur nav pazudis, neesam no tā atkāpušies. absolūti nevienu brīdi. Bija piecu gadu plāns, tad 10 un 15 gadu plāns. Tas nav tā, ka es vai Andris grasāmies iet pensijā [smaida], ja mēs būsim visu izdarījuši, bet domāju, ka sākums būs izdarīts ļoti kvalitatīvs un tagad vajag pastiprināties – ne tikai futbola laukumā, bet arī ikdienas darbos. Mans sapnis ir sagaidīt „Mettai” 50 gadu jubileju – man tad būs 75! Tas būs pēc 40 gadiem. Es netaisos mirt [gardi smejas], dzīvošu vēl ilgāk, gribētu vismaz pāri 90, bet „Mettas” 50 gadi būs tāds, tāds... tad es varēšu teikt, ka mēs esam bijuši klāt unikālu tradīciju veidošanai. Tas, manuprāt, var būt fantastiskākais, kas vien var būt attiecībā uz futbola klubu. Ja mēs [Mihelsons un Riherts] varēsim paiet malā, tas nozīmēs, ka mēs šo gadu laikā būsim izaudzinājuši kvalitatīvus cilvēkus, kas būs pēcteči. Ja mēs tagad strādājam, un viņi mūs nepārspēj, tad mēs esam slikti strādājuši. Tāpēc arī gaidu, kad LFF nāks iekšā kvalitatīva jaunā paaudze [smaida]. Kā būs, to nevaru spriest, jo tur nepiedalos viņu audzināšanā, bet šeit, „Mettā”, zinu, kas notiek. Un zinu, ka te ir ne tikai futbolistu potenciāls, bet arī cilvēciskais.”

Aleksandr, kas tieši slēpjas zem sadarbības ar „Mettu” – tikai tehniskais nodrošinājums vai arī finansiālais?
Ļotovs: „Tā ir finansiāla, bet ekipējuma veidā. Un tas ir pilnīgi viss ekipējums. Varbūt gribētos kaut ko vēl vairāk, bet kopumā kontekstā skatāmies, ka komanda ir pilnībā, - gan treniņos, gan spēlēs, gan ikdienā, - apģērbta ar „Nike”. Krekli, bikses, buči, viss. Tas attiecas uz Virslīgas komandu. Mazajiem varbūt nav tik liels sponsorings, bet tur ir diezgan lielas priekšrocības, ko viņi arī iegūst – vecāki var mazāk tērēt. Tas viss ir kopumā. Un „Nike” nav tikai tas finansiālais – mēs esam draugi! Ne tikai partneri. Varbūt vēl ne ģimene, bet 50 gados, kad Ģirtam būs 75, mēs jau būsim ģimene [smaida], bet noteikti mēs esam draugi – ne tikai mēs šeit personīgi, bet visi, arī bērnu vecāki, kas nāk pie mums kaut ko iegādāties. Tās ir pilnīgi citādas attiecības. Lieliskas attiecības.”

Eduard, Milašēvičs 23-24 gados ir pametis profesionālo futbolu. Cik ilgi tu esi gatavs cīnīties, lai tomēr ietu profesionālā futbola ceļu un neatmestu ar roku?
Emsis: „Tad jau redzēs – galvenais ir spēlēt! Galvenais, lai ir veselība. Kad vairs nevarēšu paskriet, tad arī beigšu. Šobrīd man ir apņēmība spēlēt.”