Lomažs par neveiksmi OS kvalifikācijā, laiku ''Virtus'' un attiecībām ar Banki

Kopš zaudējuma pret Brazīliju pagājušas nedaudz vairāk kā trīs nedēļas. [Saruna notika 31. jūlijā] Emocijas norimušas? Cik ilgi sagremoji zaudējumu?
- Lielās emocijas, protams, ir norimušas. Viss ir pierimis, bet, atskatoties un skatoties olimpiskās spēles, vai, kad kāds atgādina par spēli, tad, protams, ir diezgan sāpīgi. Tur neko nevar darīt. Ir jāiet tālāk.

Artūrs Strautiņš citā intervijā teica, ka šādus zaudējumus ir grūtāk pārdzīvot, jo nav nākamās spēles – ir starpsezona. Tev ir līdzīgi?
- Nezinu, vai līdzīgi. Protams, to var salīdzināt ar to, ka nav nākamās spēles, bet šo droši vien var traktēt savādāk – tā bija milzīga iespēja tikt uz olimpiskajām spēlēm un turnīrs savās mājās. Drīzāk to definētu tā. Tas ir grūtākais, nevis gaidīt nākamo spēli izlasē, lai mēs atriebtu iepriekšējo spēli. Tā pavisam nav. Lielākā sāpe ir par to, ka bija tāda iespēja. Un ne jau par to, ka neizmantojām to, bet vienkārši kā mēs to izdarījām un kā zaudējām. Par to ir lielāka sāpe, nevis par to, kam zaudējām, bet kā zaudējām. Ir lielāks rūgtums.

Ja būtu iespēja spēlēt vēlreiz, vai esi domājis, ko būtu jādara citādāk?
- Tas nav mans uzdevums domāt, ko darīt citādāk. Darīju to, ko treneris liek, un centos vēl vairāk darīt. Domāju, ka tas viss ir uz treneru pleciem – ko un kā vajadzēja darīt citādāk. Es varu tikai minēt. Mani laiž laukumā, es eju un daru visu, ko varu, un reizēm ko nevaru, no labākās sirdsapziņas. Lēmumus par spēlētājiem, maiņām, cik katrs spēlē pieņem treneri un tas ir uz viņu pleciem.

Skaidrs, ka Pasaules kausā nespēlēji, bet tomēr esi tuvāk izlasei nekā jebkurš cits. Šoreiz kaut kas bija citādāk? Tomēr praktiski pirmo reizi sanācāt kopā uzreiz pēc sezonas.
- Laikam bija jūtama pēcsezonas pēcgarša. Man personīgi nē, jo biju izsalcis pēc basketbola. Tikko daudziem beigušās sezonas. Sajūta un atmosfēra bija dīvaina, ka tas ir uzreiz pēc sezonas, bet tas ir tāds stulbs attaisnojums. Negribētu meklēt attaisnojumus, bet, ja tu tā jautā, tad es tā atbildu. Tas noteikti nav attaisnojums, kāpēc mēs tā nospēlējām vai zaudējām. Tu man jautā, es tev atbildu. Grūti pateikt, jo nebiju Pasaules kausā uz vietas, bet noteikti tur tāpat bija cits formāts, kaut kāds veiksmes faktors. Tikpat labi francūzis būtu iemetis pēdējo metienu un mēs spēlētu par divdesmitajām vietām. Viņš aizmeta garām un mēs beigās palikām piektie. Tik maz tajā basītī vajag – viens metiens. Dāvis būtu iemetis trijnieku, mums nebūtu šovasar jāspēlē un pa taisno spēlētu olimpiskajās spēlēs. Tas viss kopā, bet sajūta ir tāda mazliet, jā.

Atkal jāsaka, ka nebiji klāt un vēroji no mājām, bet Pasaules kausā vairākkārt pret nomināli spēcīgākām komandām pratām atspēlēties no lieliem mīnusiem. Tagad spēlējām savās mājās, kad šķietami atspēlēties palīdz arī desmit tūkstoši skatītāju, taču tas neizdevās. Kāpēc?
- Noteikti runājam par Brazīliju. Tas pārsvars bija pārāk liels – vienu brīdi bija pat mīnus 26. Pret tik augsta līmeņa komandu ir ļoti grūti [atspēlēties]. Viņiem tajā dienā arī krita. Kādā brīdī veicām izrāvienu, tikām līdz mīnus 14. Tad viņi paņēma minūtes pārtraukumu. Bija tas viens brīdis pirmā puslaika beigās, kad it kā varējām mazliet lauzt spēli. Bija mīnus 14 un vēl jāspēlē divas minūtes. Tad vajadzēja vēl kādas divas aizsardzības, lai puslaikā tiktu vismaz līdz mīnus desmit, bet viņi atkal iemeta divus metienus un tas atkal ir mīnus 18. Tur bija tā starpība – it kā veicām izrāvienu, bet tāpat ir lieli mīnusi un viņi iemet divus metienus, un atkal ir mīnus 20. Tur tā lielākā sāls. Tik meistarīgu komandu tik tālu aizlaist ir bišķīt par daudz. Ja būtu mīnus desmit, tad domāju, ka to mēs atspēlētu. Bet kā būtu, ja būtu… Neatceros precīzi, kā bija Pasaules kausā, vai bija tik lieli mīnusi. Attiecīgā dienā to var atsist. Katra spēle ir citādāka – emocijas, kā krīt metieni un viss pārējais. To nevar salīdzināt, bet, ja man jāsaka, tad tik lieli mīnusi ir ļoti grūti atspēlējami. Viņi no otra gala meta – garais iemeta trijnieku. Tajā dienā pa lielam viss bija skaidrs pēc tā metiena.

Vispār atceries kādu spēli savā līdzšinējā karjerā, kad pretinieks ir realizējis astoņus no astoņiem trīspunktniekiem – jebkurā spēles posmā vai pirmajā ceturtdaļā?
- Spēlējot nepiefiksē, vai tas ir astoņi no astoņiem vai pieci no pieciem, vai četri no četriem. Tā nav bijis bieži. Vēl pie tam iemest pēc kārtas – kaut kādā spēles brīdī iemest dažus metienus pēc kārtas ir gadījies, bet tieši sākot spēli, trāpīt astoņus no astoņiem. Vēl finālā! Tas ir kas nebijis.

Bija jūtams, ka tas bija nokdauns, pēc kura nolaižas rokas?
- Zini kā, es tajā brīdī nevēroju citus – vai kāds ir nokdaunā vai nē. Es gāju un mēģināju cīnīties, skriet un darīt, bet noteikti bija tāds kā nokdauns. Man personīgi bija tas, kad Kaboklu iemeta no otra gala trijnieku. Tad bija tāds: ''Kas vēl tālāk?'' Noteikti to var dēvēt par nokdaunu, no kā centāmies visu spēli piecelties, bet neizdevās.

Kaboklu ir reputācija kā ne tam psiholoģiski noturīgākajam basketbolistam. Bija kāds uzstādījums pirms spēles viņu provocēt? Pasaules kausā viņu no spēles ārā dabūja Andrejs Gražulis, šajā mačā bija epizode, kur Rodions Kurucs centās izprovocēt nesportisko piezīmi.
- Nebija nekas tāds. Tāpat jau zinām, ka viņš ir nestabils. Ja ir kāda iespēja paprovocēt, tad ir jāpaprovocē. Tieša uzstādījuma nebija. Viegli jau spēlēt, kad visu spēli ir plus 20. Arī mentāli vājākajiem. Domāju, ka tas viņam ļoti palīdzēja.

Jau ieminējies par olimpisko basketbola turnīru. Kādi iespaidi pēc pirmajām spēlēm? Kura komanda, tavuprāt, ir galvenā favorīte?
- ASV noteikti ir galvenā favorīte. Man ļoti patīk, kā spēlē Austrālija. Ir daudz komandu. Lai arī tagad ir grupu spēles, īstās spēles sāksies play-off. Tāpat katra spēle ir svarīga, bet ir interesanti pavērot. Tā pati Vācija izskatās labi, arī Francija, kaut gan tikko izlīda pret Japānu, kas arī labi spēlēja. Grūti tā pateikt, jo tur ir ļoti daudz labu komandu. Play-off būs viena spēle. Ja jānosauc vieni galvenie favorīti, tad lieku ASV. Pēc tam Kanāda, iespējams. Ja godīgi, pēc ASV ir komandas, kas attiecīgā dienā katra var uzvarēt. Grūti pateikt.

Citi sporta veidi, kam seko olimpisko spēļu laikā? Zinu, ka esi iecienījis pludmales volejbolu. Nesen reklamēji arī regbiju.
- Man draugs spēlē [regbiju] – nav variantu. Vajadzēja atbildēt Žagaram. [Viņš reklamēja ''Livonia''] Tā kā man draugs spēlē, tad šad tad braucu paskatīties. Pludmales volejbols ir topā. Gaidu vieglatlētiku – tā man ļoti patīk. Kopumā visus sporta veidus olimpiskajās spēlēs patīk paskatīties. Labi, ka tāds sūdīgs laiks ārā. Vismaz var pie teļļuka, cik meita atļauj, pasēdēt un paskatīties olimpiskās spēles.

Kā ar 3x3 basketbolu?
- Arī, protams, sekoju līdzi. Kā tad nesekosi, kad mūsējie tur spēlē un spēlēs par medaļām? Noteikti veiksmi viņiem. Turpināšu sekot līdzi un turēšu īkšķus. Cerams, ka viņi atkārtos to, ko jau paveica. Veiksmi viņiem!

Izveido savu četrinieku, sevi ieskaitot, ko liktu pretī mūsu olimpiskajam kvartetam.
- Uj, nezinu… Jādomā, kurš gribētu spēlēt. Aigars [Šķēle] gribētu. Viņš jau bija getiņā dūzis vienu brīdi. Man liekas, ka komandu sauca ''Kripatas''. Jāņem Aigars, jo viņš pārzina to virtuvi. Gražuli paņemtu – viņš tāds kustīgs ar trīspunktnieku. Rodions noteikti būtu izcili. Es, Aidzītis, Rodions un Gražulis.

Pats esi kādreiz apsvēris domu izmēģināt spēkus 3x3 basketbolā? Salīdzinot ar Tokijas spēlēm, šoreiz ir gana daudz klasiskā basketbola spēlētāju, kas piedalās, tostarp viens no Polijas izlases līderiem Mihals Sokolovskis.
- Nē, tā profesionālā līmenī nekad to neesmu apsvēris. Pēc lielā basketbola karjeras varbūt, bet tā neesmu pat apsvēris. Nedomāju, ka kādreiz spēlēšu. Nevar teikt, ka nekad, varbūt pienāks laiks un spēlēšu, bet pagaidām, kamēr spēlēju profesionāli tas, gribētu teikt, nav prāta darbs man tagad iet un spēlēt vasarā, cīnīties turnīros, kur tāpat ir liela slodze un var traumas dabūt. Man tomēr primārais ir lielais basketbols pieci uz pieci. Ar draugiem uzspēlēt – tagad nav sanācis, bet tā labprāt divi pret divi, trīs pret trīs šad tad. Tas arī viņiem ir profesionāls līmenis.

Bet, ja tā ir vēlme un iespēja piepildīt olimpisko sapni, kā tas ir Sokolovska gadījumā?
- Tad jāmēģina ar to, ko es nodarbojos – ar profesionālu basketbolu pieci pret pieci. Jāmēģina tā piepildīt. Kaut kādā zināmā mērā tā ir šmaukšanās. Tu saīsini savu sapni tad. Nav teikts, ka tikšu 3x3 izlasē. Tur džeki trenējās diendienā, spēlē un brauc pa turnīriem. Nav tā, ka tagad izdomāju, ka vēlos piepildīt savu sapni un aizbraukšu. Man, pirmkārt, būtu jātiek sastāvā, bet, otrkārt, man ir jāaprod. Kaut gan domāju, ka tie būtu pāris treniņi un aprastu ar to, bet tā ir cita virtuve, pie kā būtu jāpierod.

Sezonu sāki ''Merkezefendi'' – klubā, kas iepriekšējās sezonās sevi pierādījis kā labu vietu pirms pārejas uz Eirolīgu. Tu, Makss Heidegers, Mozess Raits, Daniels Oturu, Nikoss Rogkavopuloss, iespējams vēl kāds. Tā ir organizācijas filozofija - audzināt spēlētājus augstākam līmenim un pildīt donora funkciju vai ir kādi citi iemesli tam, ka sezonas laikā nomainās vairāki leģionāri?
- Mans gadījums šajā otrajā reizē bija citādāks. Man bija izveidojušās labas attiecības pēc pirmās sezonas, labi nospēlēju. Man vienkārši pēc traumas vajadzēja vietu, kur dot iespēju un spēles laiku, un spēlēt labā līgā un līmenī. Tāpēc aizgāju tur, bet kopumā viņi ņem pirmgadniekus un dod iespēju attīstīties, lai spēlētājs varētu aiziet uz nākamo līmeni savā karjerā. Daļēji viņi riskē ar kādiem talantiem – kurš aizies uz nākamo līmeni, kurš neperformēs tik labi tam līmenim, ko viņi sagaida Turcijas līgā. Negribētu teikt, ka viņiem ir tā filozofija – tagad ņemam spēlētājus, ko vajadzēs Eirolīgas klubiem. Simtprocentīgi teiktu, ka viņi tagad tā runā ar aģentiem, ka trīs [pagājušajā sezonā Lomažs, Raits un Oturu] aizgāja uz Eirolīgu un ka viņi ir tā vieta, kas ražo Eirolīgas spēlētājus. Gribētu teikt, ka tā ir tāda sagadīšanās. Kad runāju ar klubu un treneriem, ar kuriem esam ļoti labi draugi, arī pēc manas aiziešanas aizgāja vēl spēlētāji. Viņi bija panikā un paši nezināja, ko darīt, un cīnījās par palikšanu. Paņem spēlētāju, kuru atrast ir liels darbs, lai atrastu īsto. Tev atnāk spēlētājs, it kā viss ir perfekti, ir labs, iederās komandā, met virs 20 punktiem spēlē, un viņš pēc divām nedēļām aiziet uz Eirolīgu. Un atkal tu to visu sāc no jauna. Paiet divas nedēļas, atrodi to spēlētāju, viņš atbrauc, nospēlē divas spēles un atkal aiziet uz Eirolīgu. Tad viņiem visu sezonu bija baigais čakars. Viņi paši par to nav baigi priecīgi, bet, protams, viņi par to dabū izpirkuma maksu. Spēlētājiem līgumos ir izpirkums un viņi tur neko nevar izdarīt. Viņi jau smējās, ka no nākamās sezonas līgumos vairs neliks izpirkumus. Noteikti viņi liks tāpat, lai, teiksim tā, dabūtu labāka līmeņa spēlētājus savā komandā. Viņiem noteikti tā ir laba reklāma.

Šķiet, ka tas bija Latvijas kausa fināla studijā, kur izteicies, ka pēc sezonas izstāstīsi visu par ''Virtus'' – kā un kāpēc pārcēlies uz Boloņu. Nekur neesmu dzirdējis pilno versiju. Klausos…
- Neviens nebija īsti prasījis un nekādu noslēpumu baigo nav. Tā nonākšana bija pavisam vienkārša. Runājām ar klubu, man līgumā bija izpirkums un ''Virtus'' vienkārši izpirka. Luka piezvanīja un teica, ka nenormāli vajagot. Neko nesolīja, nekādi baigie solījumi nebija, bet vienkārši teica, ka viņam vajag palīdzību. [Džeilenu] Smitu viņi laižot prom, vajagot palīdzību – spēlēsi un tā tālāk. Pēc tam jau aģents pirms spēles vienā vakarā rakstīja, ka būs jābrauc, ka ''Virtus'' izpriks līgumu. Tad jau man tur vairāk nav ko. Parunāju ar Luku. Tā bija pavisam citādāka saruna ar Luku, jo viņš mani pazīst, es viņu pazīstu no izlases. Tur nebija kā ar citiem klubiem, kad slēdz līgumu un stundu izrunā ar treneriem lomu, kā viņš tevi redz un tā tālāk. Tas bija citādāk, jo viens otru pazīstam. Tā arī nonācu ''Virtus''.

Sanāk, ka tas bija tavs un aģenta Kalnīša plāns, ka sezonas gaitā varētu pārcelties kaut kur līmeni augstāk? Pirms ''Virtus'' bija baumas par tavu pievienošanos citam Itālijas klubam Tortonas ''Derthona Basket''.
- Ar Tortonu bija tā, ka, negribu teikt, ka biju gandrīz parakstījis, bet par visu bijām vienojušies, jau gandrīz bija jāliek paraksti, bet viņiem pēdējā spēlē satraumējās saspēles vadītājs [Kriss Dovs]. Tad viņiem bija ārkārtas situācija. Sestdien bija spēle, runājām visu nedēļu, par visu jau bijām vienojušies. Sestdienā notraumējās saspēles vadītājs un viņiem vajadzēja izteiktu saspēles vadītāju. Viņi pamainīja virzienu un viņiem vajadzēja parakstīt citu spēlētāju. Tā tas notika. Viņi pēc tam piedāvāja vēl, bet nosacījumi bija citādāki – uz trīs mēnešiem ar opciju pagarināt, bet tam jau es nepiekritu. Tas vairs nebija interesants darījums. Ar Tortonu bija tā, ka man nebija izpirkums. Man bija izpirkums tikai uz Eirolīgas komandām. Gāju un cilvēcīgi sarunāju visu ar treneri un ''Merkezefendi'' vadību. Viņi saprata visu un laida mani, par visu bijām vienojušies. Viņi bija priecīgi, ka man tur viss nojuka. Pēc trīs, četrām dienām mani izpirka uz Eirolīgu. Viņiem tie prieki nebija ilgi.

Karjerā jau iepriekš esi mainījis klubus sezonas vidū, taču pāreja no ASVEL uz Vāciju bija līmeņa ziņā solis atpakaļ. Šoreiz spēri soli uz priekšu. Salīdzinot šīs divas pārejas, kā tās atšķiras?
- Ja godīgi, tās pārejas neatšķiras nekā. Atšķiras tikai loma – kāda tev ir loma, kad ej no Eirolīgas uz tādu klubu un spēlē daudz. Tas atšķīrās. Jāiepazīst jauni cilvēki, jauna vadība, treneri, sadarbības. Tas viss jau ir viens un tas pats. Tikai tā loma mainās un spēles laiks. Tā ir lielākā atšķirība.

Piekritīsi, ja teikšu, ka ieradies klubā sezonas grūtākajā brīdī? Sešas spēles nepilnās divās nedēļās, praktiski bez treniņiem.
- Iespējams, ka tās divas dubultās Eirolīgas spēļu nedēļas nospēlēja kādu lomu, bet nezinu, cik man tas bija grūti vai kā, bet laikam treneriem tas ir grūtāk. Man tas nebija grūti – es aizbraucu, zināju praktiski visas sadarbības. Protams, bija jāatrod ķīmija ar komandas biedriem caur treniņiem, bet sadarbības zināju un ar to man nebija problēmu – visas tādas pašas, kā izlasē. Iespējams tas, ka nesanāca patrenēties kopā, bet tāpat jau tajā laikā netiku laukumā, mani nelaida. Nezinu, vai man tas bija grūti. Protams, ir labāk ierasties, kad tev ir laiks un vari patrenēties ilgāk, bet kur sezonas vidū būs laiks patrenēties? Tikai tādā komandā, kas spēlē vienreiz nedēļā. Tad var visu nedēļu notrenēties un sestdienā spēlēt. Ja ej uz tādu [kā ''Virtus''], tad tur nav baigi uz ko cerēt. Bet piekrītu. Mierināju sevi, runāju ar aģentu, ka tas ir divu dubulto Eirolīgas spēļu nedēļu dēļ, ka, iespējams, tāpēc nespēlēju tik daudz un man vajag patrenēties. Tā arī viņi meklēja attaisnojumus, kāpēc es nespēlēju, ka vajag iejusties un tā tālāk. Man baigi nav, ko piebilst.

Protams, nebiji komandā no sezonas sākuma, bet vai, nonākot tās iekšienē sezonas laikā, radi skaidrojumu, kāpēc pirmajā pusē ''Virtus'' bija Eirolīgas trijniekā, bet pamatturnīra izskaņā cīnījās par vietu pārspēlēs? Kā skaidrot augsto lēcienu un zemo kritienu?
- Domāju tieši tāpēc, ka līderiem, kas spēlēja lielās minūtes, – [Marko] Belinelli, [Tornike] Šengelija, [Daniels] Hakets, [Braients] Danstons – viņiem visiem ir 32, 33 vai vairāk gadi. Mums bija 14 spēlētāju rotācija, bet Luka, nezinu kāpēc, spītīgi spēlēja ar astoņiem, deviņiem spēlētājiem. Kad tev ir trīs spēles nedēļā… Domāju, ka tas bija lielākais iemesls. Zinu, ka Toko notraumējās un uz mēnesi izkrita. Principā pārslodzes dēļ viņam aizgāja mugura. Pēc tam viņš nebija savā formā. Tāpat Hakets pazaudējās. Domāju, ka viņš bija noguris. Tāpat arī Belinelli. Nezinu, kāpēc Luka tā izvēlējās spēlēt, it īpaši Itālijas līgā, kur pa lielam tās spēles neko nenozīmēja. Nozīmēja mājas spēļu priekšrocības finālā it kā, bet tur mēs spēlējām pret nosacīti vājākām komandām. Tāda līmeņa spēlētāji, kā mums bija devītais, desmitais, vienpadsmitais, tai skaitā es tur biju, tajās komandās varētu mierīgi spēlēt starta pieciniekā. Viņš tāpat neuzticējās vai baidījās, es nezinu, spēlēt ar tiem pārējiem vairāk minūtes Itālijā, teorētiski dodot vairāk atpūtas Belinelli, Haketam, Šengelijam un tā tālāk. Tā vietā viņš izvēlējās spēlēt ar viņiem. Un tāpat bieži vien zaudējām, kas bija tikai normāli, jo džeki bija nogurši. Es domāju, ka tas bija gan mentālais, gan fiziskais nogurums sezonas otrajā daļā, kad spēles bija tik daudz, bet rotācija bija maza un bija arī traumas. Tāpēc arī pazaudējām spēles pavedienu.

Jau principā daļēji atbildēji uz nākamo jautājumu. Tu parasti runā tiešu valodu, tāpēc jautāšu nedaudz provokatīvi. Cik bieži juti, ka vari iesaistīties un lauzt spēles gaitu, kaut kādā veidā palīdzēt komandai laukumā? Jāsaka gan, ka bija pāris mači, kad tieši ar tavu līdzdalību Luka mēģināja lauzt spēles gaitu gan Eirolīgā, gan A sērijā.
- Ja godīgi, tad jutos tā, ka viņš mani neizmantoja vispār nekā. Pat tajos momentos, kad es biju uz beņķa, un tas bija arī ne [spēles] sākumā, un tu redzi, ka nevienam spēlētājam neiet, un ir mīnus 20, mīnus 25, viņš laiž ko grib un nevienam neiet. Pat tajos brīžos viņš mani īsti neiemeta vai iemeta uz minūti. It kā es iemetu četrus punktus un viņš tāpat mani noņem nost. Es nezinu kāpēc, bet viņš mani negribēja vai nemācēja izmantot tajos brīžos, it īpaši pie mīnusiem. Tad es īsti nesapratu, kāpēc tā ir. Arī man bija labākas spēles. Pēc tām labajām spēlēm nespēlēju pēc tam. Vai arī, kad man bija labas epizodes, viņš mani tāpat noņēma malā un pēc tam nespēlēju. Man grūti izskaidrot. Ja godīgi, tad ir miljons jautājumu un praktiski neviena atbilde. Pilnīgi nesaprotami, kāpēc viņš mani ņēma un kāpēc es tur biju. Man godīgi nav, ko atbildēt. Es to nekad nesapratīšu, kāpēc viņš mani paņēma un pa lielam izčakarēja.

Tad jāvaicā, vai posms Boloņā kādā veidā mainīja tavas attiecības ar treneri Banki? Šo iemeslu dēļ iepazini viņu no cita skatpunkta?
- Noteikti iepazinu viņu citādāk. Kaut kas man kļuva skaidrāks, kaut kas nē. Negribu teikt, ka tas kaut kādā ziņā ietekmē kaut ko uz izlasi vai personīgās attiecības. Nē, tas ir basketbols, tas ir bizness. Kaut kādā ziņā katrs vairāk vai mazāk domā par sevi, par savu līgumu. Katram ieslēdzas savs. Tas ir tikai normāli. Tādā ziņā man nav nekas [pret viņu], bet tieši par to, kāpēc viņš mani ņēma, man vispār nav izskaidrojumu – pie tā, kā viņš mani izmantoja un kāpēc viņam mani bija jāņem, ja tu mani nelaid laukumā pat labos vai sliktos brīžos, vai vispār. Ja paskatamies, tad es tur Boloņā smieklīgi spēlēju. Man liekas, ka, ja tu ņem spēlētāju, tev ir jāatrod laiks viņu uzlaist laukumā vismaz kaut cik. Viņš neņēma svešu spēlētāju. Par to man ir izbrīna, kāpēc viņš tā darīja. Tas nav nekas personisks. Vai tas man izmainīs nostāju pret izlasi? Nē, tā ir izlase. Tur nevar būt ego, tur nevar būt nekā personīga. Vienmēr no 15 gadu vecuma esmu braucis uz izlasi. Tas man neko neietekmē. Tā ir izlase un mana valsts, es vienmēr braukšu un cīnīšos. Vai tā būs viena minūte vai 30 – es tur būšu klāt un ar lielāko patiku spēlēšu.

Kā atšķiras Luka Banki klubā un izlasē?
- Noteikti viņš ir nervozāks, bet vispār arī tagad izlasē viņš bija nervozs. Klubā viņš noteikti ir nervozāks, kas ir tikai normāli – tu esi visu sezonu, tev ir spēlētāji, ar kuriem jātiek galā. Ir citādāk, kad atbrauc uz nedēļu uz izlasi. Gan jau redzēšu vairāk, kad gatavosimies ''EuroBasket 2025''. Nebiju visu Pasaules kausa gatavošanās ciklu, tāpēc man grūti pateikt, kā bija tad. Pa lielam atšķiras tikai nianses. Tas pats Luka vien ir, bet noteikti, ka klubā viņš ir mazliet nervozāks, kas ir normāli, kad ir trīs spēles nedēļā. Vai tev ir divas spēles sešās dienās. Okei, tagad bija olimpiskais cikls, mazliet citādāks formāts. Tas noteikti atšķiras. Ir vairāk darba, skautings un tā tālāk. Tās ir tikai minimālas nianses, kas atšķiras. Nav tā, ka viņš kardināli mainās.

Boloņa vispār tiek uzskatīta par Itālijas basketbola galvaspilsētu ar karstasinīgiem līdzjutējiem, tostarp arī otras komandas ''Fortitudo''. Kādi tev palikuši kopējie iespaidi par fanu kultūru Boloņā un Virtussini – Boloņas ''Virtus'' fanu bāzi?
- Tā fanu bāze ir fantastiska. Tā atmosfēra, kas bija spēlēs – to man neviens neliedza izbaudīt un to es arī izbaudīju. Tas bija tiešām fantastiski – tas atbalsts, arī uz ielas. Es pat teiktu, ka ''Virtus'' un ''Fortitudo'' atbalsts sadalās diezgan līdzīgi. Daudzi pat vairāk ir uz ''Fortitudo'', jo tas ir vēsturiskāks klubs un vairāk tautas klubs. ''Virtus'' vairāk ir ar naudu. Fanu atbalsts arēnā, sociālajos tīklos un uz ielas bija fantastisks, visi atbalsta. Pat mani, kurš nespēlēja. Nāca un atbalstīja mani, nāca uz ielas klāt un prasīja, kāpēc tu nespēlē, nesaprata. Kad tu spēlē, tu labi spēlē un kāpēc tu vairāk nespēlē. Tas bija interesanti. Tas bija kas nebijis manā karjerā.

Bet kā ir tev kā spēlētājam? Treniņbāze ir solīda un atsvaidzināta ar kosmētisko remontu, bet spēļu arēnā tribīnes ir kā ''Ghetto Games'' Grīziņkalnā un atrodas izstāžu kompleksa angārā.
- Jā, mums pat ģērbtuves bija interesantas – angāros. Dušas ir tādas kā dzelzs kastes, nezinu kā tās nosaukt. Atvestas mucas un tu tur mazgājies. Arēna ir interesanta, bet tas arī ir kas nebijis. Treniņhalle ir maza un saspiesta, arī ģērbtuve maza, bet pilnīgi pietiekami. Treniņhalle ir ļoti forša – laukums ar vairākiem groziem. Ļoti forši un ļoti kompakti. Arēna ir dīvaina, bet ļoti mājīga. Tribīnes ir diezgan patālu no laukuma, bet atmosfēra ir lieliska. Organizācija tur ir izcila – augstākais līmenis. Vispār nav ko piebilst. Cilvēki arī ir ļoti sirsnīgi. Man tur ir labākās emocijas, draugi palikuši no komandas, kas paliks uz visu dzīvi. Tādā ziņā viss ļoti pozitīvi, ja neskaita spēles laiku. (smejas)

PalaDozza arī sanāca patrenēties vai arī tas bija tikai sezonas sākumā?
- Nē, tieši aizbraucu un netrāpīju nevienu spēli vai treniņu tur. Pirms tam bija pāris spēles. Es tikai bildes un pāris video redzēju. Džeki tieši teica, ka vajadzēja izbaudīt to, jo tur liekas, ka visi sēž uz galvas – viss ir tik tuvu. Žēl, ka to nesanāca izbaudīt.

Un no Boloņas virtuves? Tagliatelle al Ragù vai Tortellini in Brodo?
- Es laikam to ragū. Man labāk tas, bet vispār viss ēdiens tur Itālijā ir nereāls. Domāju, ka uzēdīšos, bet tieši nometu svaru un biju vēl labākā formā. Laikam kvalitatīvs ēdiens. Ļoti garšīgs. Viss, ko ēdu, likās nereāli garšīgs.

No personīgās pieredzes uzskatu Boloņu par Itālijas apslēpto pērli, kurai daudzi latviešu tūristi dodas garām. Kā pilsēta patika tev?
- Tur bija skaisti. Viss tādā vecpilsētas vaibiņā. Nezinu, neesmu nekur citur Itālijā baigi bijis, bet tur ir tāds izteikts veclaicīgais piesitiens. Bija lieli parki. Kas man pietrūka bija ūdens. Kaut vai ezers. Tā īsti nebija, bet, ja godīgi, nebija daudz laika. Kaut vai daudz nespēlēju, tāpat vislaik jātrenējas un trīs spēles nedēļā bieži, ceļošana, pārlidojumi – neatliek laiks nekam citam.

Kā vispār ceļojāt? Uz Eirolīgu čārterreiss un A sērijā ātrvilciens?
- Uz vilcienu nevienu reizi netrāpīju. Daudz lidojām. Tieši sezonas otrajā daļā sakrita tā, ka tālākais brauciens ar autobusu bija tikai trīsarpus stundas. Nebija baigi tālu viss. Braucām ar autobusu. Eirolīgā bieži bija čārterreiss. Ar komerciālo lidojām tikai tad, kad viss ļoti forši sakrita ar treniņiem, kad iekrīt tad, kad gribam, un tikai, ja ir tiešais reiss. Tā praktiski vienmēr bija čārterreiss.

Kad ar autobusu izbraucāt no treniņbāzes, katru reizi pavadīja līdzjutēju pūlis ar motorolleriem?
- Katru reizi nē, bet piedzīvoju pāris reizes. Kad ielidojām ar čārterreisu Boloņā trijos, četros naktī, pie lidostas vārtiem stāvēja 50, 60 cilvēki, kas sagaidīja ar dūmu svecēm, dziedāja dziesmas. Vai lidostā iekšā stāv un plaudē. Tas likās diezgan nereāli. Tur mīl basketbolu. Tādu fanu bāzi nebiju piedzīvojis. Pieļauju, ka kaut kas līdzīgs ir Serbijā vai varbūt Grieķijā ''Panathinaikos'' un ''Olympiacos''. Zaudējām finālā Milānai, iebraucām Boloņā un tur pilns ar cilvēkiem, kas mūs sagaida un atvadās. Tas bija forši.

Iepriekš jau slavēji organizāciju, bet vai bija jūtams, ka kluba vadība, Massimo Dzaneti [kluba īpašnieks] un Luka Baraldi [kluba izpilddirektors], satraucas par tobrīd vēl negarantēto vietu nākamās sezonas Eirolīgā, par to, ka jāturpina maksāt bijušajam galvenajam trenerim un finansiālā situācija kopumā nav tā spīdošākā?
- Nē, noteikti nē. Tas tev jāprasa ģenerālmenedžerim [Paulo Ronči], viņš ir tuvāk tiem cilvēkiem. Dzaneti kungu vispār redzējām tikai spēlēs. Viņš vienu reizi bija atnācis – ceturtdaļfinālā pret Tortonu pirms piektās spēles. Pateica, ka mums tic un deva motivējošo runu iepriekšējā dienā pirms mājas spēles. Tā bija vienīgā reize, kad dzirdēju viņu runājam. Baraldi lidoja un brauca līdzi visos izbraukumos. Viņu vismaz es redzēju. Bet tā, ka es redzētu vai dzirdētu, ka kāds ir par kaut ko satraucies – vispār nē. Satiku ģenerālmenedžeri, zināju, ka viņi bija uz pārrunām par nākamās sezonas Eirolīgu. Tad pavaicāju, kas un kā. Viņš teica, ka viss forši, liekas, ka viss būs, bet, kamēr nav kārtībā, tikmēr nav. Viņš vienmēr teica, ka 99,9%, ka būs, bet nekad nevar zināt. Viņam ir arī asistents – ar viņu biežāk parunāju, viņš bija tuvāks, bet viņi abi tādi runātīgi un draudzīgi. Bija labas attiecības. Ar viņiem mierīgi varēja parunāt un arī visu pastāstīja.

Jau minēji, ka šajā pusgada laikā ieguvi draugus, kas paliks uz visu dzīvi. Viens no tiem ir Avudū Abass. Jāprasa, vai tas bija tavs pirksts, ka viņš kļuva par tava aģenta klientu? Kopā ar Ifi Lundbergu apstrādājāt?
- Noteikti, ka mazliet apstrādāju viņu. (smejas) Ife nē, viņš pat nezināja, kas notiek. Smējāmies, ka viņš ir pastumts malā. Es vairāk Abasu apstrādāju, jo biju tuvākās attiecībās ar viņu. Bet nē, nē, tas jau tā smejoties. Viņi jau bija vienojušies pirms tam. Situācija bija tāda, ka viņš kaut ko teica par aģentu, es iedomājos pie sevis, ka varētu, bet tad kaut kas un kaut kā, vairāk neiejaucos. Viņi paši.

Atpakaļ pie nopietnākām lietām. Marko Belinelli, Daniels Hakets, Toko Šengelija, Braients Danstons – Eirolīgas veterāni ar milzīgu pieredzi un tituliem. Kādas mācības guvi no šiem basketbolistiem? Kā ir ikdienā atrasties kopā plecu pie pleca ar šādiem spēlētājiem?
- Pat nezinu. Grūti nosaukt konkrētas lietas. Viņi arī ir parasti džeki, kā jebkurā komandā. Visi joki, gājieni ir līdzīgi. Viņi tāpat ir cilvēki. Tāpat pārdzīvo par kļūdām. Kaut kur redzi to ego iekšā. Noteikti ego ir lielāki – jo vairāk naudu saņem, jo lielāks ir tavs ego. Tas, kas pārsteidza, ir darba ētika. Man personīgi pašam nevajag, lai kāds mani aicina. Vienmēr biju pirmais un pēdējais zālē. Tam pašam Haketam, piemēram, bijusi sūdīga spēle. Viņš pēc tam ir divas stundas ātrāk zālē un pats ar austiņām mētā. Par Haketu vispār varētu uzrakstīt grāmatu. Pārējie? Baigi nav, ko pateikt. Nebija nekas tāds ekstraordinārs, lai tagad varētu tev ko pateikt. Tas viss kopumā. Man liekas interesanti paskatīties, kāda ir katra rutīna pirms spēles – ko katrs dara, kā gatavojas. Tas man pašam kā basketbolistam ir interesanti, kaut ko noteikti paņemu. No Haketa var pamācīties, kā spēlēt aizsardzībā, pavaicāt kādu jautājumu. No katra kaut ko paņem, paskaties, ko un kā viņš dara, pavaicā. Tas ir interesanti.

Kurš tad ir labāks aizsargs viens pret vienu – Hakets vai Alesandro Pajola?
- Hakets. Mēs arī komandā runājām ar to pašu Abī [Avudū Abasu], ka Pajola ir mazliet visus apmānījis ar to aizsardzību. Viņš ir labs aizsargs, bet ar tām savām darbībām parāda to, ka ir nenormāli centīgs. Tāpēc izskatās, ka viņš nenormāli labi spēlē aizsardzībā. Viņš pats smējās par to, ka citreiz atskrien no centra līdz gala līnijai un mēģina pārķert. Tad viņam vienkārši atkal no gala līnijas jāsprinto atpakaļ aizsardzībā. Viņš vienkārši lieki iztērē enerģiju. Tādi viņam ir tie gājieni citreiz. Kājās ātrāks ir Pajola, bet tā Hakets. Ja viņš ieslēdzas, un viņam ir vecums, ir diezgan iespaidīgi, kā viņš var nosegt. Uz jaunumu, azartu un asumu, protams, Pajola kaut kādās epizodēs ir labāks. Viņš jau ir izteikts aizsardzības spēlētājs. Ar savu aktivitāti viņš ir apmānījis to, cik patiesībā labs aizsargs ir. Viņš ir pārlieku agresīvs. Ja jāizvēlas, es ņemtu Haketu četrus gadus atpakaļ. (smejas)

Tur vēl starp labākajiem aizsardzības spēlētājiem kaut kur pa vidu ielaužas Abass.
- Noteikti. Ja godīgi, no visiem trijiem izvēlos Abasu. Viņš ir liels, ļoti labi sedz viens pret vienu, izspiež no aizsegiem. Viņš arī bija komandas labākais aizsargs. Viņam arī bija limitētas minūtes, tikai uz beigām sāka vairāk spēlēt, jo vienkārši priekšā bija Belinelli, kurš spēlēja virs 30 minūtēm visu laiku. Abass var segt jebkuru un mainīties – gan mazos, gan lielos. Ne tāpēc, ka viņš ir liels, bet tāpēc, ka, kad viņš iesēžas kājās, viņš var nosegt mazos.

Andrejs Gražulis konsultējās ar tevi pirms parakstīja līgumu ar Boloņas ''Virtus''?
- Viņš jau bija ātrāk parakstījis. Nezinu, vai varēju to teikt vai nē. Sākumā, kad parādījās, ilgi no tā laika vairs nebija līdz viņš parakstīja. Baigā konsultācija nebija. Kad mums bija pret viņu spēle, tad, protams, vairāk parunājām, pastāstīju ko vairāk – kur kas atrodas, kā ir treniņzālē un arēnā. To es vairāk pastāstīju, bet pārējo nebija, ko stāstīt.

Tev karjerā ir 41 spēle Eirolīgā – turnīrā, kas pēc būtības ir diezgan slēgts jauniem spēlētājiem. Kas jāizdara, lai tur pilnvērtīgi nostiprinātos?
- Droši vien, ka atrast spēles laiku. Tas ir vienīgais. Pat šajā sezonā. Es zinu, ka Banki man it kā uzticas. Vismaz izlasē viņš man uzticas, bet tur viņš man it kā uzticējās. Laikam jau neuzticējās, ja nelaida laukumā. Pat šādā situācijā man bija spilgtas spēles pie tik limitēta spēles laika, kad divos mēnešos vienreiz tevi izlaiž laukumā. Pret to pašu ''Žalgiri'' nospēlēju. Tāpat bija kaut kādas spēles, kur izmantoju savas iespējas. Tādā ziņā cits spēlētājs noteikti būtu salūzis un nevarētu vispār uzspēlēt, bet es biju gatavs. Tas vienīgais ir atrast spēles laiku, jo esmu pierādījis, ka varu tur spēlēt. Es vispār esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš uzskata, ka, ja tev dod spēles laiku – man nevajag 30 minūtes, man vajag regulāras 15 minūtes iedot, tad no tām 15 minūtēm treneris pats izkontrolē, vai esi pelnījis vairāk vai mazāk spēlēt, bet regulāri, kad esi ritmā –, tad pilnīgi man tas pietiktu. Es pats sev izkarotu vietu. Ja tevi uzlaiž četras minūtes laukumā, tās četras minūtes nenospēlējot no vietas, bet ar trīs piegājieniem, tad pat Lebrons Džeimss neko neizdarītu. Tad tu pa lielam izskaties pēc loha. Es pat nezinu. Atrast spēles laiku. Protams, es neesmu pasaulē labākais aizsargs, bet man nav vienas lietas, ko tev nosaukt, ko man vajadzētu, lai es tur varētu spēlēt. Ir jāatrod vieta un situācija, daļēji vajag arī paveikties. Kaut gan man jau tagad likās, ka viss ir ļoti labi pakārtots – ir Luka un viņš man uzticēsies, taču viss bija pilnīgi pretēji un es kļūdījos. Tā reizēm dzīvē notiek.

Eirolīga joprojām ir galvenais mērķis, kur vēlies spēlēt?
- Nē, noteikti nē. Protams, ka tas ir forši. Būs piedāvājums, skatīšos, droši vien piekritīšu. Viss jāskatās pēc lomas, spēles laika, un tajā pašā laikā arī pēc finansiālās puses. Visiem liekas, ka tā ir Eirolīga. Līmeņa ziņā jā, bet citreiz finansiāli labāks piedāvājums ir Eirokausā vai vietā, kur spēlē vienreiz nedēļā. Visu jāsaliek kopā. Jādomā par visu, nevis tikai CV. Ko tas CV pēc karjeras tev dos? Jādomā arī par bankas kontu, jo karjera nav mūžīga.

Bet ir taču arī spēlētāji, kas ar savu CV un kontaktiem atrod tālākas iespējas pēc karjeras beigām, kļūstot par treneriem, ģenerālemendžeriem, sporta direktoriem, skautiem…
- Protams. Es vienkārši neieciklējos, ka man vajag tikai Eirolīgu. Saprotu lietas tur, esmu redzējis un spēlējis, izbaudījis. Protams, tas ir forši. Tur ir liela nauda un spēlētāji. Tas ir augstākais līmenis, to nenoliedzu. Ja tu man jautā, es gribētu tur būt, bet es gribētu tur būt ar pavisam citādākiem nosacījumiem, lomu, minūtēm un tā tālāk. Man nevajag tur būt līderim, bet tā, kā es iepriekš minēju – gribētu savas 15 minūtes atrast un tad izrietot no tā, kā iet spēle, spēlētu vairāk vai mazāk, bet regulāri dabūtu tās 15 minūtes. Ja ir tādi nosacījumi, tad okei, mēs varam kaut ko runāt un domāt. Ja nē, iet atkal un uzlikt ķeksīti, ka esmu Eirolīgā? Nē, tas man neder. Es jau biju ASVEL. Tas bija karjeras pats sākums. Tagad tā situācija bija pavisam citādāka. Zinu, ka biju iepriekš intervijās minējis, ka neiešu uz Eirolīgu ķeksīša pēc, bet laikam, kad pēc krustenisko saišu traumas un Turcijas vienu no pēdējām vietām tev piedāvā otrā vieta Eirolīgā un tur treneris ir Luka Banki, būtu jābūt stulbam, lai neietu. Šis bija pavisam citādāk. Beigās es diezgan smagi aplauzos, bet tas nekas – tas mani tikai padara stiprāku gan mentāli, gan fiziski. Varbūt pēc krustenisko saišu traumas šāda, mierīgāka sezona fiziskā ziņā, ne mentālā, bija pat laba un vajadzīga.

Tuvojies savas karjeras pīķa gadiem. ''Merkezefendi'' spēlēji komandā, kas atrodas turnīra tabulas otrajā pusē, bet tev ir zaļā gaisma un pilna brīvība. Joprojām meklē tādu situāciju?
- Ideālā variantā atrodi Eirokausa komandu, bet tev dod zaļo gaismu. Daudz nevajag. Galvenais ir tas, lai treneris uzticas un dod spēles laiku. Es esmu tāds spēlētājs, ka man nevajag dot ekstra. Protams, ja tu aizej un tev dod trīs, četras minūtes pa trīs piegājieniem, tu neko neizdarīsi. Ja man iedos zemāka līmeņa komandā 25 minūtes, es pats atradīšu veidus, kā dot komandai un kā iemest punktus. Tādā ziņā man palīdzību vairs nevajadzēs. Man vajag sākuma grūdienu. Pārējo es pats visu paņemšu. Ideālais variants, ko tagad skatos, ir spēles laiks un, protams, finansiālais aspekts. Gribās uzspēlēt tur, kur ir divas spēles nedēļā – lai spēlē kaut kur Eiropā.

Nav nekas dzirdēts par to, kur nākamajā sezonā spēlēsi…
- Es arī nezinu. Tu man varēji pateikt. Godīgi nezinu. Ir kaut kādi varianti, bet aģents baigi nesaka. Šogad viņš ir baigi intrigās pīts. Ejam kopā futenīti spēlēt un viņš mani kaitina – ja labi nospēlēsi, tad varbūt pateikšu kaut ko. Tā viņš īpaši nedalās ar to informāciju. Varbūt tas pat ir labāk, ja nekas nav konkrēts. It kā visu laiku viņš saka, ka ir kaut kādi piedāvājumi, bet nav nekas tāds super, super konkrēts. Es arī esmu noteicis viņam, ka man nevajag tos ''it kā'' piedāvājumus teikt, jo kamēr nav piedāvājums galdā, tas nav pa īstam. Tajā basītī tā ir. Vajag diezgan konkrētu piedāvājumu, lai varētu sākt apsvērt. Kaut kādas opcijas ir, iespējams tuvākajā laikā būs lielāka skaidrība. Es nestresoju. Bez darba jau nepalikšu.

Tiešām nesāk stress parādīties? Tomēr klāt jau augusts, klubi drīz sāk gatavoties.
- Nē, ja godīgi. Drīzāk otrādi – pat foršāk. Izbaudu laiku mājās. Bija izlase, klubā nespēlēju, bet tāpat diezgan vēlu atbraucu – jūnija vidū tikai mājās. Uzreiz sākās izlases treniņi. Izbaudu mazliet laiku Latvijā. Stress galīgi nav. Ja man aģents pateiktu, ka galīgi nav nevienas opcijas, tad man būtu stress. Tā kā opcijas ir daudz, bet vēl nav atradusies īstā un konkrētā vieta, kur es simtprocentīgi gribētu būt un kur viss mūs apmierinātu, tad es nesteidzos. Vieta, kur aiziet, būtu, bet vēl iepauzēju. Vēl nav tik traki, ka viss būtu aiztaisījies ciet.

Šis, visticamāk, būtu drīzāk jāvaicā aģentām, bet kā šķiet tev pašam – Eirolīgas pieraksts, kaut neliels, būtiski palīdz vai tieši otrādi nākamajām darba vietām?
- Gribētu teikt, ka šis gājiens mani diezgan izčakarēja, skatoties uz nākamo līgumu. Luka galīgi man nepalīdzēja ar šo. Protams, ka kaut kādā ziņā tas palīdz, bet šajā situācijā noteikti nē. Runājām ar aģentu, ka, ja es būtu palicis līdz sezonas beigām ''Merkezefendi'', es būtu atradis labāku darbu nekā tagad, iespējams, noslēgšu, bet, iespējams, arī nē. Man noteikti būtu vairākas opcijas un labāki piedāvājumi, ja būtu palicis ''Merkezefendi'' līdz sezonas beigām, nekā tagad. Šis man patraucēja, bet nekas. Kas tevi nenogalina, tas padara tikai stiprāku.

Nākamajā vasarā gatavosieties Eiropas čempionātam mājās. Ja pieņemam, ka olimpiskā kvalifikācija bija kā ģenerālmēģinājums tam, vai novēroji lietas komandas iekšienē vai organizācijā, kur tika pieļautas kļūdas, no kurām būtu jāmācās?
- Mums pašiem jāskatās spogulī – spēlētājiem un treneriem. Jānāk ar tīru un vēsu galvu, jāizelpo. Jānoliek ego malā. Negribētu teikt, ka mums tas nebija nolikts malā. Iespējams, vēl vairāk nolikt malā un fokusēties tikai un vienīgi uz basketbolu un izbaudīt to, jo tie būs svētki. Tiešām ceru, ka būsim pilnā sastāvā un nekas mums nepatraucēs. Ja arī patraucēs, tas nekas. Galvenais ir nākt ar tīru prātu, labāko sirdsapziņu un vēlmi pārstāvēt savu valsti. Vai tā ir viena vai 20 minūtes, vai necik, bet nākt un atdoties tik, cik no tevis prasa vai vēl vairāk. Tas būtu galvenais, ko mums pašiem vajadzētu. Pārējais viss… Ko es tur par organizāciju varu pateikt? Tie visi ir sīkumi. Mums ir jāiet laukumā. Visi bija paēduši, visi bija izgulējušies, viss bija laikā. Nekādu problēmu nav. Jāprasa tiem cilvēkiem, kas par to ir atbildīgi. No spēlētāju skatpunkta viss bija sakārtots. Jāiet un jāspēlē.

Līdz Eiropas čempionātam savās mājās izlasei vēl jāizvada četras oficiālās spēles kvalifikācijā pret Beļģiju, Spāniju un Slovākiju. Līdz spēlēm vēl tālu, bet vaicāšu jau tagad – ko no šīm spēlēm varam paņemt? Jāiespēlē tuvākās no vēl tālākām rezervēm?
- Tas jau ir jautājums treneriem. Jebkurā gadījumā nebūs pilns sastāvs, jo būs džeki, kas spēlēs Eirolīgā un NBA, vai džeki, kas attiecīgajā sezonas posmā, iespējams, vēlēsies sadziedēt kādu mikrotraumu vai atpūsties un labāk sagatavoties sezonas otrajai daļai. Grūti pateikt. Tās ir tās spēles, kas, nezinu simtprocentīgi, bet pēc FIBA ranga punktiem gandrīz neko nenozīmē. Tur ir iespēja iespēlēt un ļaut izbaudīt tālākām rezervēm atmosfēru un atbildības sajūtu izlasē. Tās ir labas spēles, it īpaši izpārdotā arēnā, kas ir papildu dzinulis un atbildības nasta tiem spēlētājiem, kas pie pilna sastāva, iespējams, tajā netiktu. Kādu noteikti var iespēlēt vai dot kādam sliktākā sezonas posmā esošam spēlētājam vairāk spēles laika un pārliecību sezonas otrajai pusei. Arī tā treneris to var izmantot un palīdzēt spēlētājam, kas pēc tam var palīdzēt izlasei.