Zībarts: "Pagaidām ir ļoti liela neziņa par TTT nākotni"

Treneris rekordātrā laikā – divarpus sezonās – sasniedza 100 gūto uzvaru robežu, bet 19. februārī nonāca viena punkta attālumā no Eiropas kausa ceturtdaļfināla. TTT pēdējā Eirolīgas spēlē izbraukumā pret Venēcijas “Reyer” derēja arī parasts zaudējums, taču nākamo trīs nedēļu notikumi sagrieza visu kājām gaisā.

Trīs no pēdējām piecām rīdzinieču spēlēm tika izšķirtas ārpus laukuma. FIBA šķīrējtiesnesis 27. februārī piesprieda TTT un Ungārijas klubam “Sopron Basket” tehniskos zaudējumus – un minētā punkta atņemšanu – par neierašanos uz pārceltajām izbraukuma spēlēm Ļubļanā. Marta vidū LBS valde anulēja 11 nacionālā čempionāta spēles, tostarp TTT cīņas Daugavpilī un Liepājā.

Sezona beigusies. Kas ir četras vai piecas lietas, kuras izdevās paveikt?
Neraugoties uz dažādām grūtībām un sarežģītām situācijām, Eirolīgā nospēlējām cienīgi. Basketbola laukumā izcīnījām sesto vietu A grupā, kura pavasarī dotu iespēju cīnīties par Eiropas kausu. Tas bija viens no mūsu galvenajiem mērķiem. Varbūt varējām izcīnīt kādu uzvaru vairāk, taču par sniegumu nevaram kaunēties nevienā spēlē. Pret visām komandām spēlējām kā līdzīgs ar līdzīgu.

Otrkārt, iesaistījām komandas darbā jaunās spēlētājas – Vanesu (Jasu), Anitu Miķelsoni un Paulu Mauriņu. Baltijas līgā viņas laukumā jutās pavisam droši. Vanesai, īpaši sezonas pirmajā pusē, bija daudz iespēju arī Eirolīgā. Viņas sniegums bija ļoti, ļoti iepriecinošs. Spēlē pret Jekaterinburgas UGMK viņa izdarīja daudz, lai mēs turpinātu cīnīties par uzvaru. Pāreja no jauniešu uz pieaugušo basketbolu ir ļoti grūta, taču mēs virzāmies, lai meitenes būtu sekmīgas.

Trešais mērķis – komandas attīstība vienlaikus ar katras spēlētājas individuālo progresu. Lielākajai daļai tas izdevās. Spēlētājas, kuru mērķis ir spēlēt WNBA, atgriezās savā labākajā formā. Devām viņām iespēju nopelnīt treniņnometnes līgumus, gan, iespējams, vienošanos uz visu sezonu. Tas izdevās visām trīs amerikānietēm – Marinai Meibrijai, Meganai Hafai un arī Linnejai Hārperei.

Arī Kitija (Laksa) gatavojas WNBA draftam. Tas ir tuvākais notikums, kuram jutīsim līdzi. Sākuma plāni mainīti. Domājām, ka Kitija brauks uz pirmssezonas pārbaudēm, taču šobrīd tas nav iespējams. Pats drafts nav atcelts un notiks 17. aprīlī.

Minēji Vanesu Jasu. Cik zināms, viņai jau iepriekšējā sezonā tika iecerēta lielāka loma. Īstais iznāciens notika šosezon.
Pagājušajā sezonā Vanesa tika plānota kā divpadsmitā dalībniece līdzās 11 pieredzējušām spēlētājām. Atgriežoties no Eiropas jaunatnes čempionātiem, viņa piedzīvoja stresa lūzumu. Sezonas pirmā puse pagāja, atjaunojoties un ārstējot savainojumu. Vanesa iekļāvās komandā tikai sezonas otrajā pusē.

Šosezon viss mainījās, īpaši zinot, cik īsa rotācija bija pieejama rudenī. TTT bija tikai deviņas, nevis 11 spēlētājas ar līgumiem, turklāt ne visas varēja spēlēt. Vanesai uzreiz radās iespēja sevi parādīt laukumā – tā bija pilnvērtīga sezona no paša sākuma.

Turpinot par sastāvu, TTT pēdējās piecās sezonās veica ļoti maz izmaiņu – katru gadu klāt nāca tikai pāris spēlētājas. Tas rezultējās iepriekšējā sezonā, kad komanda sasniedza labāko rezultātu 34 gadu laikā un iekļuva Eirolīgas “Top 8”. Kāpēc šogad palika tikai trīs spēlētājas?
Gunta Baško kļuva par māmiņu. Pirms dažām dienām par māmiņu kļuva arī Ieva Pulvere. Tās bija divas ārējās līnijas spēlētājas, kuras pēdējos gados spēlēja pamatā. Kristīne Vītola – pagājušā gada atslēgas spēlētāja – viņas vērtība pieauga tik strauji, ka sezonas beigās sapratām, ka vairāk nevaram viņu atļauties. Kristīne saņēma daudzus piedavājumus – Salamankas “Avenida” vārds neprasa komentārus. Meklējām latviešu spēlētāju – piesaistījām Zentu Meļņiku, kura iepriekš bija TTT kodolā.

Iepriekšējās divās sezonās tam piederēja arī Šeja Pedija. Redzējām viņu arī kā šīs sezonas centrālo spēlētāju – ātri parakstījām līgumu, zinot, ka viņas vērtība pieaug. Pagājušās vasaras notikumi – Šeja neieguva Latvijas pilsonību un atteicās pie mums spēlēt – piespieda meklēt aizvietotāju. Šeja bija atslēgas spēlētāja, ap kuru veidojām komandu, un rēķinājāmies, veidojot šīgada sastāvu. Klāt nāca valstsvienības spēlētājas Paula Strautmane un Kitija Laksa, kuras bija augušas TTT sistēmā.

Baiba Eglīte lielo slodžu dēļ nevarēja tik profesionāli trenēties – iespaidu atstāja arī plāni 3x3 basketbolā. Viņas situācija mainījās. Dita Rozenberga šajā sezonā beidza spēlēt basketbolu, tāpat Ieva Kūlīte, kura šosezon, iespējams, varētu neturpināt spēlēt arī 3x3 izlasē.

Teici, ka lielākās pārmaiņas notika saspēles vadītājas pozīcijā. Var teikt, ka pāreja turpinājās piecus mēnešus – no jūnija līdz novembra beigām, kad ieradās Marina Meibrija. Cik varianti tika izskatīti?
Šeja pēc nedabūtās Latvijas pases jūlija pirmajās dienās paziņoja, ka neatgriezīsies. Nācās visu sākt no jauna. Situācijas specifika – lielākā daļa saspēles vadītāju līgumus paraksta agrā pavasarī. Vasaras vidū tirgū par mums pieņemamu cenu bija palikuši tikai daži varianti. Pirmais – “UConn” spēlētāja Sanija Čonga. Saskaņojām detaļas, taču pēdējā brīdī viņa atteica personīgu iemeslu dēļ.

Zaudējām vēl trīs vai četras nedēļas. Izvēlējāmies sezonu sākt ar Linneju Hārperi. Aizvadījām pārbaudes spēles, viņa sāka iespēlēties, tomēr trūkstošā pieredze Eiropā darīja savu. Cerējām, ka spēļu prakse 3x3 basketbolā, pārstāvot “Force 10” vienību, ļaus viņai būt pietiekami labā formā. Tas, diemžēl, neattaisnojās.

Pēc pirmajām četrām spēlēm Eirolīgā bijām spiesti meklēt papildinājumu. Izlašu pauzes laikā izdevās vienoties ar Marinu Meibriju, kura sezonas sākumā mums nebija pa kabatai. Novembrī tikām pie labākiem nosacījumiem, parakstot līgumu līdz Eirokausu sezonas beigām.

Turpinot par Marinu – viņa atbrauca vienā un aizbrauca citā formā.
Tas bija acīmredzami – gan vizuāli, gan spēles ziņā. Domāju, ka palīdzējām Marinai iegūt (labāku) reputāciju. Spēlējot NCAA, viņa kļuva par koledžu basketbola zvaigzni un “Notre Dame” rindās divus gadus sacentās nacionālā čempionāta finālā, bet Losandželosas “Sparks” sastāvā Marinas loma bija minimāla. Tagad, nokļūstot Dalasā, viņai būs laba iespēja parādīt sevi WNBA. Pauze būs garāka nekā cerēts – visu noteiks, kā viņa spēs saglabāt (Rīgā) iegūto formu.

Paula, Kitija, Marina, Megana, arī Linneja – visām pirmā sezona Eiropā pēc Amerikas basketbola. Kāds bija viņu devums?
Paulai un Kitijai, spēlējot izlasē, Eiropas basketbols bija labi saprotams. Abām nebija nekādu problēmu. Kitijas lielākais izaicinājums – ilgā pauze pēc rehabilitācijas, bet pāreja nesagādāja grūtības. Meganai un Marinai bija jāapgūst daudz jaunu lietu. Viņas teica, ka NCAA nav atļauta tik aktīva kontakta spēle.

Marina – un to varēja redzēt pēc ķermeņa valodas – bieži uzvilkās par tiesnešu lēmumiem. Tas traucēja gan individuāli, gan komandas spēlei. Stāstījām un rādījām viņai, kā rīkoties, taču spēlēs situācijas atkārtojās. Tik atklāta un cieša kontakta spēle Amerikā nav atļauta. Basketbola ziņā abas labi iekļāvās mūsu sistēmā. Snieguma ziņā – vienas no komandas līderēm un atslēgas spēlētājām.

Šogad ārzemniecēm uzbrukumā bija lielāka loma nekā iepriekšējās sezonās. Vai treneris gaidīja lielāku vietējo spēlētāju pienesumu?
Iespējas bija līdzīgas kā iepriekšējā sezonā, taču mūsu saspēles vadītājas bija pilnīgi citādas nekā Šeja. Viņa bija tā, kura padarīja visas spēlētājas labākas. Šejas spēles organizācijas spējas, pateicoties lielajai pieredzei Eiropā, bija daudz nozīmīgākas. Viņa bija trenera lielākais palīgs. Šogad (uzbrukumā) vairāk noteica individuālā meistarība – mums bija cits komandas modelis.

Pieauga Kates (Krēsliņas) loma un pienesums. Vairākās spēlēs viņa sevi ļoti labi parādīja. Savu lomu teicami izpildīja Karlīne (Pilābere). Īpaši sezonas pirmajās spēlēs viņa bija pakāpusies līmeni augstāk nekā iepriekš. Viņai un citām latviešu spēlētājam vairāk izpausties traucēja savainojumi. Visas ārzemnieces bija jaunas, stipras, ar labu veselību, tāpēc varēja nospēlēt stabilāk.

Minēji daudzos savainojumus. Eirolīgas pirmajā aplī bija pieejamas sešas vai septiņas no deviņām pamata spēlētājām. Kā izdevās noturēties?
Tas bija ļoti grūts posms. Cerējām, ka Kitijai izdosies ātrāk atgriezties laukumā – jau pirmajās Eirolīgas spēlēs. Tas neizdevās. Pacietīgi gaidījām. Savainojums izsita Karlīni no līdzsvara un sezonas sākumā uzņemtās formas. Aijai bija nepieciešama maza operācija – viņa tikai novembrī sāka lēnām atgriezties spēlēs. Faktiski sezonas pirmajā pusē ārā bija trīs spēlētājas. Labi tikām galā ar situāciju, taču lielākā problēma – nevarējām tik intensīvi trenēties kā iepriekšējās sezonās.

Treniņslodze kļuva mazāk intensīva. Vai izdevās samazināt mazo savainojumu skaitu?
Domāju, ka situācija izvērtās ļoti līdzīga. Piemēram, Karlīnes savainojums – Ivars (Ikstens) labi tika ar to galā, tāpat kā Alena (Eldmane) iepriekšējā sezonā. Spējām noturēt formu un izvairīties no maziem savainojumiem.

Šogad komandai bija mazāks budžets, kas samazināja variantu skaitu spēlētāju tirgū. Kā tas ietekmēja ikdienas darbu?
Taupījām visos iespējamos veidos. Izbraukumos piedalījās minimālais atļautais skaits – 10 spēlētājas. Atteicāmies no starta Eiropas Sieviešu basketbola līgā (EWBL), kas atbrīvoja līdzekļus vienas labas spēlētājas iegādei. Samazinājām treneru skaitu – komandā palika viens no diviem palīgiem. Pārējā ziņā nekas nemainījās – viss tika nodrošināts. Strādājām tikpat profesionāli.

Daudzi, pārsvarā vīriešu komandu treneri, teikuši, ka viņiem nepatīk valstsvienību pauzes. Šosezon tādas bija divas – Olimpisko spēļu kvalifikācija februārī un “Women`s EuroBasket 2021” kvalifikācijas pirmais sabraukums novembrī. Vai šoreiz pauzes nāca par labu?
Rēķināmies ar pastāvošo sistēmu, plānojot komandas darbu. Februāra pauze neko neietekmēja – prom aizbrauca tikai Binta, bet pārējām spēlētājām bija dažas brīvas dienas. Atpūta bija ļoti svarīga. Piedalījāmies arī Baltijas līgas spēlēs un trenējāmies ierastā režīmā. Novembrī faktiski visas veselās spēlētājas bija Latvijas izlasē. Tobrīd varēju strādāt tikai ar amerikānietēm.

Pauzei sekoja sezonas lielākā uzvara pār UGMK.
Uzvaru pār Jekaterinburgu varu pieskaitīt sezonas sasniegumiem. Tas ir ļoti rets notikums – Eirolīgas eksperts Pols Nīlsens nosauca to par gada lielāko pārsteigumu. Rakstīja, ka netic savām acīm, skatoties uz tehnisko protokolu un spēles rezultātu. Jāatzīmē, ka pauze turpinājās arī pēc izlašu spēlēm – mums bija iespēja sagatavoties cīņai pret UGMK. Izdevās radīt brīnumu.

Turpinot par pauzēm – TTT bija “brīva” nedēļa pirms piecām Eirolīgas izbraukuma spēlēm. Vai tas attaisnojās?
Sezonas sākumā tā bija pareiza izvēle. Visām pieejamajām septiņām pamata spēlētājām tobrīd bija ļoti liela slodze. Labi, ka varējām atjaunot spēkus, apārstēt sasitumus un būt gataviem nākamajai spēlei. Spēles vietējā līgā notiek daudz zemākā intensitātē. Domāju, ka treniņos darbojamies ar lielāku ātrumu un intensitāti. Ja iekrīt vairākas (Baltijas līgas) spēles pēc kārtas, spēlētājām veidojas pieradums pie mazākiem ātrumiem.

Ņemot vērā mazākus ātrumus, vajadzēja vēl kādas spēles pret pretiniekiem, kuri varētu piedāvāt lielākus ātrumus?
Tas atkarīgs no pieejamiem resursiem. Ja būtu tāda rotācija kā iepriekšējā sezonā un visas spēlētājas būtu pieejamas – noteikti. Sezonas pirmajā pusē pietika ar esošajām spēlēm.

Kāds iespaids radies, otro sezonu spēlējot pret lietuviešu komandām? Spēlējot Baltijas līgā, ir palielināta pievienotā vērtība?
Pagājušajā sezonā bija piecas lietuviešu komandas, šogad tikai trīs. Divas no tām – Viļņas “Kibirkštis MRU” un Kauņas “Aistes LSMU” – ir tādas, kuras gribētu redzēt lielākā skaitā. Spēlējot pret lietuviešu komandām, zini, ka satiksi nepiekāpīgu pretinieku, kurš spēlēs fizisku basketbolu. Tādās spēlēs var rūdīt raksturu, tikt galā ar dažādām situācijām – tādi ir ieguvumi, spēlējot pret lietuviešu komandām. Šobrīd tas ir labs risinājums.

Paturpinot par lietuviešiem. Klaipēdas “Fortūna” un Viļņas fārmklubs spēlēja tikai Lietuvas līgā. Esošajās komandās bija tādi pieredzējuši speciālisti kā Aļģirds Paulausks un Romualds Petronis, kuri strādājuši labākajās Krievijas komandās. Trenerim interesanti iepazīt viņu risinājumus, lai gan spēlētāju līmenis zemāks?
Šajās cīņās lielāko uzmanību pievērsām savai spēlei, nevis pretinieku analīzei. Mums bija pamatinformācija par lietuviešu spēlētājām, tendencēm, taču vairāk pievērsāmies pašu taktisko risinājumu pārbaudei spēles apstākļos. Diezgan daudz eksperimentējām.

Atgriežoties pie pēdējās, nenotikušās spēles Eirolīgā. Divas trīs nedēļas iepriekš bija nozīmīgs precedents. FIBA epidēmijas uzliesmojuma apstākļos operatīvi pārcēla Tokijas spēļu kvalifikācijas turnīru no Ķīnas pilsētas Fošaņas uz Belgradu. Kvalifikācijā spēlēja Ķīna, Koreja, Japāna, turklāt Ķīnas līgā sacentās, piemēram, Zviedrijas un Austrālijas izlašu spēlētājas. Vai tas tika ņemts vērā, izlemjot nebraukt uz pārcelto Eirolīgas spēli Ļubļanā?
Komandas sapulcē Bintai jautājām par kvalifikācijas turnīra organizāciju Beļģijas pilsētā Ostendē – vai tika citādāk rīkotas spēles un dzīvošana viesnīcā? Tas nebija galvenais arguments, pieņemot lēmumu nebraukt uz Slovēniju.

Galvenais arguments bija spēlētāju un komandas veselība. Vienu dienu iepriekš tādu pašu lēmumu pieņēma “Sopron Basket” vadība, uzsverot, ka rēķinās ar iespējamām sportiskajām sekām. Vai TTT arī bija tāds apsvērums?
Noteikti, taču galvenais uzsvars bija veselība. Manuprāt, pieņēmām tajā brīdī vienīgo pareizo lēmumu. Arī, skatoties uz Igauniju, kur 3. un 4. martā skatītāju pilnā zālē Kuresārē notika spēles ar Milānas volejbolistu līdzdalību. Tobrīd Ļubļanā vienā zālē būtu nevis viena, bet divas Itālijas komandas ar apkalpojošo personālu, žurnālistiem. Bez skatītājiem, taču ar samērā daudz reģiona cilvēkiem. Cerējām, ka FIBA cilvēki, izvērtējot situāciju, rīkosies gudri.

Vai tobrīd vispār varēja cerēt uz labvēlīgu lēmumu, redzot, kā FIBA un “Turkish Airlines” Eirolīga rīkojās pārējos gadījumos?
Tviterī ierakstīju, ka tāds lēmums būs precedents nākamajām reizēm. FIBA būs jādomā par nestandarta risinājumiem, nevis vienkārši divām komandām piešķirot 20:0 zaudējumus (ar punkta atņemšanu). Bija redzams, ka, spēlējot parastā režīmā, sezonu nevarēs aizvadīt līdz galam. Ne Eiropas kausā, ne Eirolīgā. Alternatīva – “Astoņu fināls”, spēlējot līdz vienai uzvarai. Bija jādomā, kā ļoti ātri pabeigt turnīru.

Mārtiņš Gulbis novembrī aizvadīja pirmās spēles, būdams sieviešu valstsvienības galvenais treneris. Tas bija tikai viens no trīs sabraukumiem. Pirmie secinājumi?
Manuprāt, izveidojusies nepareiza kultūra, ka treneri presē vērtē citu treneru darbu. Savstarpēji runājam ar Mārtiņu, tāpat tiekamies ar palīgiem un spriežam par nākotni. Domāju, ka tam jāpaliek starp treneriem, nevis jāapspriež publiski. Tajās kurpēs var iekāpt tikai Mārtiņš – viņš izdarīja visu, ko tajā brīdī varēja. Atdeva visu, cīnījās par Latviju.

Redzēju, kādas spēlētājas atgriezās pēc trīs intensīvām spēlēm vienas nedēļas laikā, bez brīvdienām (treniņspēle pret Lietuvu, oficiālās spēles pret Horvātiju un Ziemeļmaķedoniju). Visiem iesaistītajiem var pateikt paldies. Izšķirošās spēles vēl priekšā. Ceru, ka Mārtiņam vasarā izdosies ilgāk pastrādāt ar spēlētājām, lai sagatavotos novembra cīņām izbraukumā.

Sarunas sākumā minēji, ka bagātākie klubi jau agrā pavasarī izdara svarīgākos gājienus tirgū. Pat februārī, piemēram, UGMK parakstīja līgumu ar Breanu Stjuarti. Vai šobrīd tirgus vispār darbojas?
Faktiski nē. Kustība notiek tikai dažos bagātākajos klubos. Mums noteikti nē – jāpabeidz visas sezonas “astes”. Par nākotni varēs lemt tuvāk vasarai, kad būs zināms, kā sports attīstīsies nākamajā sezonā.

Kāds ir trenera statuss? Atvērts darba piedāvājumiem?
Līgums noslēgts līdz šīs sezonas beigām. Notiek sarunas par nākotni – jāsaprot, kur un kā TTT spēlēs nākamajā sezonā. Pagaidām ir ļoti liela neziņa.

Rīgas Domes vēlēšanas pārceltas no 25. aprīļa uz pagaidām teorētiski iespējamo 6. jūniju. Vai šie datumi ir būtiski trenera lēmumā?
Tas vairāk ir komandas ģenerālmenedžera (Egila Lūša) pārziņā. Zinu, ka pašreizējais Rīgas administrators ir lietas kursā, kuri iesāktie projekti būtu jāpabeidz (pagaidu administratora pienākumus veic Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas bijušais valsts sekretārs Edvīns Balševics – saruna notika 30. martā, nākamajā dienā Rīgas izpilddirektors Juris Radzevičs tika nomainīts ar bijušo Privatizācijas aģentūras vadītāju Ivetu Zalpēteri).

Kuri iesāktie projekti būtu jāpabeidz?
Jāpabeidz visas sezonas līgumsaistības. Šosezon TTT bija tehniskais budžets – tagad jāpieņem administratora apstiprinātais budžets.

Latvijas Basketbola savienības valde 19. martā pieņēma lēmumu par nacionālo čempionātu beigām. Latvijas Basketbola līgā par atskaites punktu tika noteikts 14. marts, Latvijas Sieviešu basketbola līgā 1. marts. Visā līgā no 25. februāra līdz 12. martam tika anulētas 11 spēles, tai skaitā divas TTT spēles. Vai, treneraprāt, tas ir labs risinājums?
Domāju, ka pēc anulētajām spēlēm nevarēja izdarīt nekādu vērtējumu. Vajadzēja noteikt čempionu vai nevajadzēja – tas ir diskusijas jautājums. Sieviešu un vīriešu basketbolā situācija atšķiras.

Valdes lēmums faktiski nozīmē, ka vīriešu klubiem atalgojumu var aprēķināt līdz 14. martam. Kā ir TTT gadījumā?
Šis jautājums ir ģenerālmenedžera pārziņā. Pastāvēja iecere rīkot sezonas noslēguma sapulci, taču 29. martā noteiktie pulcēšanās ierobežojumi tādu iespēju klātienē izslēdz. Jātiek skaidrībā, kāda būs kluba dibinātāju, tostarp “Rīgas satiksmes”, kā arī Rīgas Domes un sponsoru reakcija. Viņu atbildes ļaus saprast, kā tiks pabeigta šī sezona.

Sezonas galavārds?
Sezona nebija viegla. Bija augstāki un zemāki punkti, taču komanda strādāja no sirds. Paldies visām spēlētājām, kuras atdeva visu laukumā un ārpus tā. Paldies visiem treneriem, kuri rūpējās par gatavību katrai spēlei. Paldies medicīnas personālam – Līgai Folkmanei-Eglītei. Paldies menedžeriem Edijam Eglītim un Egilam, kā arī kluba valdei. Izdevās nospēlēt vēl vienu pilnvērtīgu sezonu Eiropas sieviešu klubu basketbola augstākajā līmenī.