Dainis Dukurs: "Personīgi es neredzu LSFP vietu Latvijas sportā"

"Sporta pārvaldes aparāts, manuprāt, ir palicis fundamentāli mazāks nekā pirms trim ar pusi gadiem," raidījumā norādīja LOK ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks. "Tas ir, ja skatāmies uz jumtorganizācijām kā tādām - LOK un LSFP (Latvijas Sporta federāciju padome). Tās arī ir divas vienīgās, kas palikušas, un, visticamāk, tuvākajā nākotnē būs reorganizācija, kuras rezultātā paliks viena nevalstiskā sporta organizācija."

Raidījums tika publicēts pirms LOK ģenerālās asamblejas, kurā LOK biedri negaidīti pārliecinoši tomēr nobalsoja pret reorganizāciju un apvienošanos ar LSFP. Tas gan nenozīmē, ka šie plāni ir atcelti, gluži otrādi, valdības pārstāvji tāpat norāda uz nepieciešamību par vienas organizācijas izveidošanu.

"Par to, vai sporta federācijās ir pārāk daudz cilvēku, es laikam nepiekritīšu," turpināja Lejnieks. "Lai sporta federācijas varētu sekmīgi darboties, manuprāt, tās vēl vairāk jāstiprina. Tieši uz to arī iet visas pārmaiņas. Jo spēcīgāka federācijas asinsrite, jo labāka tās darbība. Tādēļ atbildot uz jautājumu, vai sporta pārvaldes personu skaits ir pieaudzis, es teiktu, ka nē, ir palicis mazāk, un, iespējams, nākotnē būs vēl mazāk."

Raidījuma viesis Dainis Dukurs norādīja, ka līdz galam tam nepiekrīt: "Savulaik uzsāku projektu, kas noslēdzās ar trim medaļām Jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Tas bija bez federācijas atbalsta, bez LOK atbalsta, bez LSFP atbalsta, bet ar pašvaldības interešu izglītības iestāžu atbalstu. Vai tās ir lielas medaļas, proti, Jaunatnes OS medaļas? To Kārlis var labāk nokomentēt. Vai Latvijai to vajag? Es domāju, ka vajag. Ja ir tāds pasākums, Latvijai tajā jāpiedalās. Bet es personīgi neredzu LSFP vietu Latvijas sportā."

Uz Lejnieka iebildumu, ka pamazām jau tiek iets šajā virzienā, Dukurs aicināja to darīt vēl drošāk: "Manuprāt, jums jāsaņemas veikt kārtīgu cirtienu, nevis taustoties un meklējot kādam siltu vietiņu. Sak, nedod Dievs, ka kāds sporta funkcionārs, kurš 30 gadus grozījies sportā, tagad paliks bez siltas vietas savam dibenam."

Dukurs arī iebilda par LSFP algu budžetu un tēriņiem savas darbības nodrošināšanai, norādot, ka neuzskata par godīgiem šādus tēriņus, ja tos salīdzina ar sporta treneru atalgojumu.

"Jā, mums uz to ir jāiet," piekrita Lejnieks. "Taču, ja runājam par sistēmu kopumā, mums lielākā problemātika, ko mēs tā īsti nemaz neesam pētījuši, ir sporta skolu sistēma kā tāda, kas viņā ir un kas tajā ir apslēpts. Manuprāt, tas ir vienkārši - mums ir viena izglītības sistēma. Sporta skolas ir sistēma sistēmā. Mums vēl joprojām ir Murjāņu sporta ģimnāzija, kur ir pamatīgs vēsturiskais mantojums, kas netiek kustināts. Manuprāt, četri gadi ir ilgs laiks, un četru iepriekšējo gadu laikā tas nav kustināts, lai gan sporta skolu budžets veido gandrīz pusi no visa Latvijas valsts sporta budžeta."

Runājot par sporta primārajiem mērķiem Latvijā, raidījuma viesi nonāca pie kopsaucēja, ka tam būtu jābūt veselīgai sabiedrībai, kam seko lokālpatriotisma veicināšana un uzvaras starptautiskajā arēnā.

"Uzvaras ir rīks, kas palīdz sasniegt citus mērķus," norādīja Lejnieks. "Tas ir rīks, ar ko iespējams veicināt sporta masveidību un, protams, lai veicinātu patriotismu."

Aicināts pielikt diskusijai punktu, Dukurs izteicās, ka lielākā uzmanība sportā jāpievērš jau bērnu vecumā: "Šeit varam atgriezties pie Kārļa minētā par sporta skolu sistēmu, kurai noderētu tāda padziļināta inventarizācija - kas un kā tur notiek, ko varam izdarīt labāk."