U-20. Nekādas traģēdijas nav...

Vai tā ir traģēdija un viss pagalam, kā 19. decembrī Latvijas Radio izteicās LHF prezidents Kirovs Lipmans? Apgalvojot, ka šogad 100% vajadzēja uzvarēt, ka liela ir treneru vaina un LHF šajā komandā ieguldījusi tik daudz naudas.

Pirms vairākiem gadiem es arī biju maksimālists. Lai kur un kādā grupā spēlētu Latvijas juniori/jaunieši, allaž gribēju 1. vietu. Ja vien tā nebija elites grupa. Savās žurnālista gaitās esmu bijis vairākos U-20 un U-18 čempionātos. Un, protams, esmu pārdzīvojis, ja mūsu puikas neuzvar. Kā tas bija ar 1976./1977. gada U-20 izlasi, kas Sosnovecā pirms 19 gadiem zaudēja Polijai. Ņiživijs, Tribuncovs, M. Jass, Čubars, Salijenko, Kuļibaba, D. Vasiļjevs, Pāls, Ozols, Zirnis (!), Ņikitins, Novoseļcevs, Feldmanis, Girvičs, Miranovičs u.c. Ārzemnieki togad bija Ņiživijs, Jass, Vasiļjevs. Pārējie, kas reāli arī bija vienīgie kandidāti kā "Juniors" spēlēja Baltkrievijas atklātajā čempionātā. U-20 togad bija 12. vieta pasaulē.

1997. gada pavasarī biju aculiecinieks kā Latvijas U-18 neuzvarēja Eiropas C grupas izšķirošo spēli, esot 2:0 vadībā tomēr zaudējām Lielbritānijai. Šīs divas ir spilgtākās t.s. ne-uzvaras. Kad bijām labāki, bet zaudējām. Pēc diviem gadiem Ungārijā šis pat vecums (1979./1980.) pasaules čempionāta B grupas (analogs 1. divīzijai) turnīru iesāka ar uzvaru pret Vāciju (uh!) un Ungāriju, bet tad negaidīti, bet pelnīti zaudēja Dānijai ar 3:4, un komanda vairs nepiecēlās... Zaudējot arī nākamās trīs spēles. Beigās iznāca 15. vieta pasaulē.

Kaut kas līdzīgs notika arī šajā pasaules čempionātā. Pēc zaudējuma galvenajiem konkurentiem baltkrieviem nāca mačs ar Itāliju, pirms kura bija zināms, ka 1. vietu vairs nedabūt. Komanda izskatījās nolemta, un zaudējums bija tikai loģisks. Spēlē ar Norvēģiju bija iespēja pierādīt, ka neesam no mīksto rotaļlietu fabrikas, parādīt sevi un pacīnīties par treneriem. Noteikti labākā šā turnīra spēle. Pēc 0:0 pamatlaikā norvēģi bija sev nodrošinājuši 2. vietu. Likās, nu gan, bet tā arī mūsu puikas ripu vārtos neiedabūja, arī ar trim bullīšu metieniem nē. Pirms čempionāta likās, ka lai nu kas, bet uzbrukums gan mums labs. Jau vairākus gadus dzirdu, kā tiek slavināti jaunie uzbrukuma talanti Egle, Balcers, Locāns, Batņa, Ābolu pats redzu MHL spēlēs... Bet golu tad nav! Ir tādas pašas mocības kā vecākajam brālim "Dinamo". Vairākums arī nekāds! Pret BLR - piecas iespējas, 0 vārtu, pret NOR - 3 iespējas un 0 vārtu, pret Itāliju - 7 iespējas un 1 vārti. Bet BLR abas ripas Kivlenieka vārtos iedabūja vairākumā...

Neesmu futurologs un nevaru prognozēt, vai kāds no šīs U-20 izlases spēlēs NHL, taču, ja salīdzinām to komandu, kas pirms 19 gadiem neuzvarēja Sosnovecā, tad liekas, ka tur bija jaudīgāki uzbrucēji - Ņiživijs jau ar pirmās izlases pieredzi, kā pēdējais pirms 1996. gada pasaules B grupas čempionāta Eindhovenā malā tika atstāts Salijenko. Lai es tagad teiktu, ka Sašam Beļavskim kāds no šī sastāva uzbrucējiem varētu būt 13. vai 14. pirms Prāgas? Drīzāk jau nē.

Pirms šī U-20 čempionāta preses konferencē vaicāju galvenajam trenerim Ģirtam Ankipānam, vai 1997. gada puikas fiziski var vilkt līdzi 1995. gadam, kam šogad vajadzēja būt pamatgadam. Atbilde bija - jā. Seši vunderkindi - aizsargi Čukste, Rubīns, Ponomarenko, Zīle, uzbrucēji Balcers un Dzierkals, bet otrais vārtsargs Mitens pat 1998. gads. Man likās, ka pārāk jauna komanda, jo reti kad ir vairāk par diviem, trim divus gadus jaunākiem spēlētājiem. Latvija ar vidējo vecumu - 18 gadi - Asiago bija pati jaunākā izlase... Citu neesot, šie esot labākie! Mjā, salīdzinot ar 1996. gadu, kad Latvijā bija divarpus hokeja haļļu, nu ir gandrīz divdesmit (17), nu junioru vecuma spēlētāju (jaunāki par 20) ir vairāk (1689) nekā pirms 20 gadiem hokejistu vispār, bet no kā izvēlēties joprojām nav...

Par vārtsargiem un aizsargiem anonīmā latviešu tauta īpaši nesēro. Mitens HK "Rīga" esot noēdis Balandinu, savukārt tukumnieki Nazarovu tā kā nemaz negribējuši dot, tā kā slims esot. Tāda pati situācija bija arī arī Rihardu Bukartu - sākumā klubs devis ziņas par savainojumu, pēc tam sakari vispār pārtrūkuši. Jā, nu visi pārmet treneru kolektīvam, ka ārpusē atstāts Golovkovs. Tā esot netaisnība. Bet mazais Golovkovs laukumā redzot tikai pats sevi... Spēlē viens pats un tēvs no tribīnēm vēl mudinājis tā spēlēt...
Šmitu laikam nevajadzēja no Amerikas nemaz saukt uz pēdējo nometni. Kā uzbrukuma iespējamie papildspēki tiek saukts Galoha, Zembergs, taču nu pēc kara grūti teikt, vai kāds no viņiem iemestu izšķirošo golu baltkrievu un norvēģu vārtos. TV ekrāna šajā pusē, kas nav labākā vieta, lai veiktu padziļinātu analīzi, patika Dzierkals, Ābols un Jaks.

Vai Latvijas 3. vieta Asiago ir traģēdija un nu viss pagalam? Nē, taču. Traģēdija bija, kad Jaroslavļas ''Lokomotiv" lidmašīna gāja bojā un kad pirms desmit gadiem Minskā pēc spēles nomira Žoltoks. Šī ir neveiksme. Un laba skola visiem, kas tur bija. Ka mēs nebūt neesam Eiropas otrā līmeņa jaunatnes hokeja naba. Ka hokeju prot spēlēt arī Itālijā, Austrijā un Slovēnijā. Bet mūsu vieta ir apmēram no 10. līdz 14. Kopā ar Dāniju, Baltkrieviju, Norvēģiju. Ja izlases bāzes klubs HK "Rīga" MHL čempionātā būtu viena no vadošajām komandām, tad gan varētu teikt, ka aizšauts galīgi garām, bet HKR ir... 27. vietā 39 komandu konkurencē...

Un vispār - nevajag pārspīlēt U-20 čempionātu nozīmi. Nekādus milzu bonusus tie katram spēlētājam individuāli nedod. Ja nu viņš vienīgi līdz šim nav spēlējis Sedas atklātajā čempionātā un nu iemetis četras ripas baltkrieviem. Pārsvarā visi U-20 čempionāta spēlētāji sen ir skautu izvērtēti. Ja gribam būt ciniski atklāti, tad no šīs komandas mums (LHF, 1. izlasei) vajadzīgi ir tikai trīs, četri spēlētāji. Labi, varbūt vairāk, jo te ir tomēr trīs vecumi (1995., 1996., 1997.). Lielai daļai šī 3. vieta 1. divīzijā būs karjeras augstākais punkts... Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka no katra gadagājuma līdz Latvijas nacionālai izlasei izaug viens, divi, trīs vai četri. No pēdējiem gadiem izņēmums ir 1987.gads ar sešiem spēlētājiem lielajā izlasē - Bārtulis, Sotnieks, Saulietis, Meija, Jučers, Pečura.

Skaidrs, ka pēc šīs ne-uzvaras Ankipānu un Ronaldu Ozoliņu skalpēs un pataisīs par grēkāžiem. Tā ir bijis vienmēr. 13. vieta šogad, pērn bija 12., milzīga starpība? Turklāt pērn bija daudz spēcīgāks sastāvs, bet Dānijai vienalga zaudējām ar 1:4, neraugoties pat uz to, ka vārtus sargāja Merzļikins. Tad skalpējamais zēns bija Tambijevs. Tas, kurš Ļoņa.
Kirovam, kurš tagad lej krokodila asaras, varbūt sev vispirms jāuzdod jautājums, kāpēc U-20 izlases galvenais treneris tika iecelts tikai septembrī. Kāpēc jau vasarā nenotika treniņnometne visiem tuvākajiem un tālākajiem kandidātiem, kurus trenē un caurskata U-20 izlases galvenais treneris. Tas gadījumā, ja 3. vietu 1. divīzijā uztveram kā traģēdiju. Ja kā normu, tad tāpat aram tālāk...

Latvijas izlasē PČ un OS spēlējuši